„Cilvēki, kas pirmo reizi kaut ko tādu izdzird, tāpat kā cimboles vai vēl kādu instrumentu, kas mūsdienās nav sastopams, ir ārkārtīgi pārsteigti, ka arī šādi instrumenti kādreiz Latvijā ir spēlēti. Jo tā skaņa ir pilnīgi kaut kas cits,” saka Ilmārs Pumpurs, kurš savā tautas instrumentu darbnīcā nupat ieskandinājis caurspēlējamo cītaru jeb cītarkokli. Te top un tiek labotas arī mandolīnas, basītes un neparastās cimboles – attāls kokles radinieks, ko spēlē ar koka āmuriņiem.
Visi šie instrumenti vēl pirms gadiem simt bija ļoti iecienīti latviešu spēlmaņu vidū, bet šodien to spēle un gatavotmāksla atdzimst gandrīz no nulles.
Sandra Lipska un Ilmārs Pumpurs ir tautas mūziķi ar ilgu pieredzi folkloras kopā „Dandari” un kapelā „Hāgenskalna muzikanti”. Pirms 10 gadiem viņi nodibināja „Pārdaugavas tautas mūzikas biedrību”, ko šodien sauc par „Skaņumāju”. Tās šodienas misijas pirmsākumi meklējami tautas mūzikas festivālā „Dzīvā mūzika”.
„Tas mums deva baigo uzrāvienu. Jo nolēmām, ka tas nebūs tikai viens koncerts, bet pasākums gada garumā, kura laikā mēs to tēmu, ko rudenī gribējām rādīt, centāmies pilnībā izpētīt – ko šī tradīcija Latvijā nozīmē, kas no tā visa ir saglabājies. (..) Un jau pirmajā festivāla lokā, kas bija veltīts cītarām, izrādījās, ka katastrofāli ir nepieciešams steidzams darbs, ja vispār grib saglabāt šīs tradīcijas, kas faktiski ir uz izzušanas robežas. Un tā mēs pamazām esam pārslēgušies uz instrumentu atjaunošanu,” atceras Ilmārs Pumpurs.
„Atkost” šo arodu nav gājis viegli, bet tagad pasūtījumu esot vairāk, nekā jaudas tos izpildīt.
„Ir cilvēki, kuri vienkārši grib spēlēt, arī privāti mums pasūta. Ir diezgan daudz tādu, kas izvelk vecos dzimtas instrumentus un grib salabot. Etnogrāfiskās kokles taisa ļoti daudzi, tur mēs nelaužamies – mums ir tie sadzīves muzicēšanai domātie orķestra, kapelas instrumenti,” stāsta Sandra. Kādēļ pēdējos gados Latvijā tik ļoti augusi tautas instrumentu popularitāte? „Mēs jau paši 10 gadus esam popularizējuši tās lietas un stāstījuši, cik tas ir forši.”
Ilmāra teikto apstiprina kāds piemērs pēc pērnā gada mandolīnu festivāla, kas pulcēja daudz interesentu.
„Vēlāk man savajadzējās savai mandolīnai stīgas, aizgāju uz veikalu, kur vienmēr tās pērku, un man pasaka, ka stīgu nav, visas ir izpirktas! Jo pēdējo divu nedēļu laikā esot milzu interese – visi nākot, prasot instrumentus un stīgas,” smejas Ilmārs, kurš Latvijas lauku kapelās savulaik populārās mandolīnas spēli cenšas atdzīvināt jau vairāk nekā desmit gadu.
Viens no neparastākajiem „Skaņumājas” projektiem, kas ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu notiek jau trešo gadu, ir tautas mūzikas instrumentu spēles kursi pieaugušajiem. Uz iespēju apgūt mandolīnas, ermoņiku vai vijoles pamatus šobrīd jau stāv rinda.
„Cilvēks ir skatījies uz tiem dančiem no malas, viņam tas ir paticis, viņš domājis – ai, kā man arī tā gribētos! Bet mums pat tie danči neliekas tik svarīgi. Vēl labāk – ir tāda lieta kā mājas muzicēšana. Vēl šur tur ir tā, ka radinieki sanāk uz dzimšanas dienu, apsēžas pie galda un dzied. Vēl smalkāk, ja izvelk akordeonu un kaut ko uzspēlē. Lūk, lai cilvēks šādā veidā – sev, saviem radiem, varētu izpausties. Nevis atspēlēt kaut ko pēc notīm, bet spēlēt to, ko gribas. Mēs mācām pēc dzirdes,” kursu būtību skaidro Sandra Lipska.
Lai to īstenotu, „Skaņumājas” ikdienas darba aizkulises šodien ir nemitīga projektu rakstīšana. Tur Sandrai Lipskai un Ilmāram Pumpuram daudz palīdz arī mūzikas cīņubiedri Māra Raģe un Inga Holsta. Ilmārs tautas mūzikas nozari aprūpē arī Nacionālajā kultūras centrā, bet pēc darba ik vakaru savu sirdslietu turpina Krapē, kur Sandras dzimtas mājās dzīvo arī „Skaņumāja” un top atkal jauni plāni. Nākotnē vienā no lielā nama zālēm plānots iekārtot tautas instrumentu ekspozīciju, kur katrs tos varēs aptaustīt un izmēģināt.
Tieši šajās telpās sestdienas, 8.oktobra, pēcpusdienā „Skaņumāja” svinēs savu desmitgadi, bet Rīgā oktobra beigās rīkos neparastajām cimbolēm veltītu festivālu.
