Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmais” kultūras menedžmenta centra "Lauska" vadītāja Daina Zalāne stāsta par šo sāmu tradicionālo dziedājumu: “Joikās tu nedziedi par kaut ko, par dzīvnieku, otru cilvēku vai vēju, bet tu dziedi to dzīvnieku, ziemeļbriedi. Viņi iejūtas, viņi ir tas tēls tajā brīdī. Cilvēks sēž dabā, izjūt to, kas tur ir, un mēģina izpaust caur sevi.”
Joikām ir dažādas funkcijas. Viena no tām ir iejušanās un meditācija. Cita ir maģiska funkcija – kaut ko piesaukt, atturēt vai aizsargāties, piemēram, no kādas dabas parādības. Mūsdienās raksturīgas arī personīgās joikas, kuras dāvina, piemēram, saviem bērniem. “Māte vēl pirms bērna piedzimšanas joiko vienu īpašu meldiņu vienam savam bērnam, kuram tā visu mūžu ies līdzi un viņš zinās – tā ir mana joika,” stāsta Zalāne.
Mūsdienās joikas var dzirdēt koncertos, dažreiz cilvēki to dara arī savā ikdienā. Tāpat joikotāji ir piedalījušies arī Eirovīzijas konkursā, stāsta zviedru uzņēmējs Jākobs Lalanders, kurš dzīvo Latvijā.
Skandināvijas valstīs kristīgās ietekmes dēļ savulaik joikas kā pagāniskas bijušas arī aizliegtas, un tādēļ daļai sāmu šī dziedājuma tradīcija pārtrūkusi. Bet tagad sāmi mēģina atdzīvināt un saglabāt šo tradīciju. Tostarp joikotāji mēģina arī saplūdināt šo dziedājumu ar mūsdienu mūziku.
Raidījumā “Zināmais nezināmais” iespējams noklausīties vairākas joikas, tostarp par odiem, kas dzenas pakaļ ziemeļbriežu baram. Ļoti daudzas joikas ir par ziemeļbriežiem.
