Priekules vidusskolas darbmācības kabinetā visu nedēļu no agras rīta stundas līdz pat vēlam vakaram skan zāģi un kalti. Kokļu darbnīcā laika uzskaite pazūd, atzīst meistars Ģirts Laube. Galvenais ir process un rezultāts. Lai gan vēsturiski kokļu izgatavotāji un spēlētāji bijuši vīrieši, diemžēl, Latvijā šīs arodprasmes pārsvarā vēloties apgūt sievietes.
"Visa vīriešu cilts varētu celties uz kokļu darbu, jo visās, pat senajās fotogrāfijās, gan pasakās, visur ir koklētājs. Bet kur tas koklētājs šodien?," jautā kokļu meistars Laube.
Savukārt darbnīcas idejas autors un Priekules novada tūrisma organizators Uldis Strēlis saka, ka kokles taisīšana ir sevis izzināšanas, pat dziedināšanas process. "Es gribētu, ka tas būtu veltījums Latvijas simtgadei, ka būtu kokļu darbnīcas katru gadu," viņš saka.
Vieniem tā ir jauna pieredze, arī sen lolots sapnis, savukārt citiem - vēlme pagatavot mūzikas instrumentu, ko dāvināt bērniem un mazbērniem. Tradicionāli uzskata, ka kokli gatavo no liepas, taču lieti noderot arī citas koku sugas. Arī šoreiz katrs izmeklējis sev tīkamāko.
Liepājnieks Ervīns Dimzēns teic, ka principā viss ir vienkārši - no tā koka gabala visu lieko jādabū nost un paliek kokle, kas tur iekšā. "Materiāls ir bērzs, to izvēlējos tāpēc, ka mājas nosaukums "Bērzi"," viņš paskaidro.
Turpretim priekulniece Staņislava Berjuša piebilst, ka izskatās vienkārši, bet koks ir koks, un savu niķīti tomēr rāda. "Pretojas mūsu sievišķīgajiem spēkiem," atzīst Berjuša, kura kokli darina no egles koka.
