„Apmēram skatāmies, kurā vietā, kur gluži tos caurumus drilllēt, kur grib, jāskatās kopējā kompozīcija. Un tad ejam uz priekšu,” rāda Jānis Ziemelis, demonstrējot procesu, izgatavojot koka pulksteņus no finiera saplākšņa.
Jānis savās dzimtajās lauku mājas klētī ierīkojis darbnīcu.
Pirms trim gadiem šeit sāka visu no nulles, pirms tam pastrādāja Anglijā un saprata, ka jādodas atpakaļ uz Latviju.
„Es nostrādāju tieši četrus gadus, un liekas - pienāca tāds brīdis, kad tajā vietā, kur es strādāju, varēja iet dikti augstu, un to biznesu un naudu „riktīgi” pelnīt,” stāsta dizaineris Ziemelis. „Bet es domāju, ja tur palikšu es vēl vairāk, tad es tur iesakņošos dziļāk un atgriezties būs daudz, daudz grūtāk,” pauž Ziemelis.
Viņš apgalvo, ka viņu tirdīja kāds dzinulis, kāpēc gribējies doties atpakaļ uz mājām.
Par savu izvēli nešaubās, darbojoties ar koku jūtas pārliecināts, ka dara pareizi un viss izdosies. „Darba vietu šeit ir pietiekami daudz. Gandrīz visās sfērās, jo šodien ir internets, un nav svarīgi kur tu dzīvo - Londonā, Ņujorkā vai pilnīgā tuksnesī. Ja ir sakari, tad tu visu no vienas vietas vari darīt, galvenais, ir gribēšana,” norāda Ziemelis.
Jānis ir arī viens no jaunizveidotās Preiļu amatnieku biedrības “Austra” dalībniekiem. Biedrību veidoja trīs mājturības skolotāji, kuri, redzot, ka skolās skolēniem nav motivācijas strādāt pašiem ar savām rokām, vēlas amatu prasmes kopīgiem spēkiem popularizēt.
Biedrība ir viens no veidiem, kā to izdarīt. Ziemelis ar savu kokapstrādes darbnīcu ir labs piemērs, tomēr viņš tāds nav vienīgais. Šobrīd biedrībā apvienojušies jau vairāk nekā 20 dalībnieku. „Cilvēki arvien vairāk atgriežas dzimtajās vietās un saprot, ka šeit nemaz nav tik slikti un nav nemaz tik grūti. Ir tikai jādarbojas, tāpēc mēs gribam, lai tie cilvēki ir vairāk pazīstami un lai viņiem būtu vairāk dzīvē iespēju,” stāsta biedrības vadītāja Anita Puncule.
Tāpat biedrība ir labs veids, kā vienam otru reklamēt un palīdzēt ar jauniem klientiem. Nākotnē ir iecerēts veidot interneta veikalu, lai pārdotu savu produkciju pa tiešo no katra amatnieka.
Ar nelielajiem veikaliem Preiļu pusē ir vīlušies. Rokdarbniece Albīne Ancāne savā mūžā ir piedzīvojusi vairāku amatnieku veikalu slēgšanu, kuros tika pārdoti arī kundzes roku darbi. Bankrotējot firmai, rokdarbniece nav saņēmusi ne naudu, ne savus izstrādājumus. Lai šādas situācijas nepiedzīvotu, jāmeklē citas iespējas. „Tā ir tāda kā reklāma no mutes mutē. Tas aiziet ļoti skaisti, no viena cilvēka līdz otram, lai mēs varētu to produkciju paši pārdot, lai mums būtu kaut kādi ienākumi,” norāda Puncule.
Biedrības veidotāji vēlas, lai amatniecības prasmes tiek nodotas no vienas paaudzes nākamajai. Un lai jaunākā paaudze spēj atrast amatniecībā mūsdienīgo iespēju, kā izcelties un būt pamanītam.
