Trīs stundas, un pastalu pāris gatavs!
Lai veidotu pastalas, ir nepieciešama pacietība un stingras rokas, stāsta nodarbību vadītāja, Rīgas Tehniskās universitātes docente Agrita Krieviņa. Nepieciešamas ir arī vairākas praktiskas lietas – āda, kaltiņi, standziņas, āmurs, naži. Viņa savā nodarbībā pastalas piedāvā izgatavot no dažādas krāsas ādas, arī spēlējoties ar dažādām kombinācijām.
Pēc pasniedzējas sacītā, sievietēm vairāk interesē pastalu veidošana.
“Sievietēm patīk strādāt dažādus darbus, viņas ir atvērtas, viņām svarīgāk ir izzināt procesu. Sievietēm patīk strādāt bariņā un runāties,” stāsta Krieviņa.
Dienā, kad Latvijas Radio viesojas Krieviņas pastalu darīšanas nodarbībā, ap galdu sēž 14 sievietes un gatavo pastalas. Katrai no viņam ir savs iemesls, kāpēc izvēlējušās nākt uz nodarbību, lai pašas apgūtu pastalu darināšanas prasmi. Pastalu pāris parasti top trīs stundu laikā.
Dalībniece Una stāsta, ka viņa vienkārši, darbojoties ar rokām, grib atpūtināt galvu pēc darba dienas. Viņa gatavo zelta pastalas. Kur tās vilks, pagaidām vēl nezina, galvenais, lai būtu apavi.
Ieva no Bauskas savukārt ir atbraukusi lūkot, vai arī bērniem ādas plastikas darbnīcā varētu mācīt gatavot pastalas. Un, lai arī pati ir ādas priekšmetu izgatavotāja un ieguvusi Amatniecības kameras meistara diplomu, pastalu darināšanā šī viņai ir pirmā pieredze.
Mājturības skolotāja Erīna nodarbību izmanto jaunu prasmju apgūšanai. Bet vēl kāda dalībniece ir mērķtiecīgi izvēlējusies apgūt pastalu darināšanu, lai veidotu savu tautastērpu. Viņa jau zina, ka viņas simtgades tautastērps sastāvēs no klasiskām pastalām un adītām zeķēm, bet kleitu šūs pati no 100 gadu veca linu auduma.
Pastalu darinātāja bez pastalām
Krieviņa stāsta, ka arī viņas vecaistēvs ģimenei taisījis pastalas, bet interese pašai par pastalām sākusies ar "3x3" nometni, kur vadījusi ādas darbu ievirzi un viņai lūgts pameklēt kaut ko par viduslaiku apaviem. Pirmos apavus taisījusi un eksperimentējusi, vadoties no aprakstiem. Sākusi ar to, ka vienus jau gatavus apavus izjaukusi. Viņa arī dodas uz Latvijas novadpētniecības muzejiem un pēta pastalas to krājumā.
Pašai meistarei gan vēl savu pastalu nav, toties sev viņa ir darinājusi ādas zābaciņus, ko velk pie arheoloģiskā tērpa.
Agrita stāsta, ka visu laiku ir nodarbojusies gan ar pedagoģiju, gan amatniecību un dizainu, un nevar izšķirties par labu vienai jomai. Šādā darbnīcā abas jomas satiekas. Viņa ir iecerējusi, ka līdz simtgadei iemācīs 100 cilvēkiem darināt pastalas. Darbnīcas viņa vada kopā ar meitu Māru.
Meita savu pirmo pastalu pāri uztaisījusi pagājušajā vasarā Īrijā, kad bija devusies līdzi mammai vienkārši ziņkāres pēc. Un jau nākamajā rītā mācījusi šo prasmi citiem.
“Forši strādāt kopā ar mammu, tagad vieno lietas, kas agrāk nebija,” atzīst Māra. Abas kopā viņas katru nedēļas nogali dodas uz citu Latvijas pilsētu, kur māca gatavot pastalas.
Brunču aušana prasa pacietību vismaz pusgada garumā
Lai tiktu pie saviem brunčiem, ar trīs stundām nepietiks. Kultūras un tautas mākslas centrā “Ritums” tekstiltehnologs, dizainers Māris Maniņš visiem, kas vēlas, māca aust.
Bet stellēs sēdēt Maniņš laiž tikai pēc dažiem mēnešiem. Vispirms ir zīmēšana, rakstu risināšana, kur tad vēl velku vilkšana, nītīšana, spolīšu spolēšana un zināšanas, ko darīt, ja pārtrūkst diegs. Vismaz pusgads ir vajadzīgs, lai tiktu pie saviem etnogrāfiskajiem brunčiem, bet,
ja iecerēts arheoloģiskais tērps, jārēķinās vismaz ar gadu.
Studijā “Ritums” Latvijas Radio sastaptās interesentes stāsta, ka studijā darbojas jau pāris gadus un brunči top nesteidzīgi. Uzrunātā Dace, piemēram, šobrīd auž savus pirmos brunčus, arī rakstu tiem ir izdomājusi pati. Līdzīgi kā pastalu darinātājas, arī Dace bilst, ka viņu vairāk saista aušana, pats process, pēc tam jau domās, kur vilks uzaustos brunčus.
