Meistare iemācījusies dzijas pavedienus turēt uz abu roku rādītājpirkstiem. Tā veicas ātrāk un dažādās krāsas tik ļoti nesamudžinās.
Dubultadījums Rasmu Āboltiņu aizrāvis jau pirms daudziem gadiem, kad redzējusi šādā tehnikā darinātu džemperi. Dabūjusi gan krietni vien pamocīties, kamēr to apguvusi. “Šitos te es adīju, uz meistariem ejot. Un tas jau vēl bija sākumā. Un dzija arī, lūk, smalka. Mēnesi, mēnesi funktierēju, kamēr dabūju gatavus! Tā kā viegli tas neiet,” stāsta adītāja.
Gadu gaitā dubultadījums ierādīts daudzām rokdarbniecēm, lai gan reti kurai pietiekot pacietības tam nopietni pievērsties. Iespējams, kādu tas ieinteresēs, iepazīstoties ar šogad izdoto grāmatiņu “Rasmas Āboltiņas dubultcimdi”.
Viena no meistares skolniecēm, kas arī dūraiņus nu ada tikai šajā tehnikā, ir mazsalaciete Evija Nagle. Viņa rāda savus pirmos cimdus, ko darinājusi dubultadījumā: “Šie ir mani pirmie cimdi, kurus es no rokām neizlaižu, kuri vienmēr paliks manā arhīvā. Ja te var salīdzināt, šie ir divas reizes plānāki. Kur man bija pacietība, kur man bija galva tik smalkus pirmos cimdus. Bet tos es tiešām sāku un tos es novedu līdz galam.”
Rasma Āboltiņa saka – skaitījusi nav, bet droši vien kādi divi simti dubultcimdu pāru pa šiem gadiem būs noadīts. Lielākā daļa gan nonākusi pie valkātājiem ne tikai tepat, bet arī citur pasaulē, jo, ja vien veselība atļauj, viņa piedalās ikvasaras amatnieku tirgū Brīvdabas muzejā. “Rīgā tirgū pienākusi viena sieva un brīnās – ui, kā, kā, kā. Es saku – dubultadījuma, tie nav vienkāršie cimdi. Viņa saka – ai, es tādus māku. Es saku – nu, uzadiet vien. Pagriežas atpakaļ – tie jau ar mašīnu adīti, un aiziet prom,” atceras adītāja.
Rasma Āboltiņa smej, ka no adīšanas atpūšas, pievēršoties kādam citam rokdarbam, sirdij tuva ir tamborēšana, nesen pabeigts galdauts. Kāds darbiņš ir rokās katru dienu, un arī šajos svētkos meistares mīļie tika pie siltām un rakstainām dāvanām.
