Limbažu muzejā stāsta, ka doma par šādas izstādes veidošanu briedusi jau labu laiku, arī tāpēc, ka pilsētā ir senas vilnas apstrādes tradīcijas, ko joprojām sekmīgi turpina nesen 100 gadu jubileju nosvinējušais uzņēmums “Tīne”. Nu jau Limbažus mēdzot dēvēt arī par dzijas galavspilsētu.
"Brauc gan pēc dzijas, brauc pasūtīt deju kolektīvi un kori brunčus, pat no Igaunijas, ne tikai no Latvijas vien. Un vēsturiski kādreiz Limbažos ir bijis, jau 19. gadsimta beigās vilnas pārstrādes rūpnīca," stāsta Limbažu muzeja galvenā krājumu glabātāja Diāna Nipāne.
Interesanti, ka kādreiz Limbažos pat bijusi sava vietējā aitu šķirne, kas nu jau izzudusi - 30. gados to "izkonkurēja" Latvijas tumšgalves.
Gatavojot izstādi muzejā gan secināts, ka šai nozarei, atšķirībā no piena vai gaļas lopkopības, savulaik pievērsta visai maza uzmanība, lai gan aitas bija vai katrā saimniecībā un ziemas mēnešos līdz ar citiem mājas darbiem aktīvi noritēja dzijas gatavošana.
"Īpatnēji tas, ka vērpšana bija jaunām meitenēm un vecākām sievām. To darīja viņas. Sievas spēka gados ar tādiem niekiem tad vairs nedarbojās. Arī tā vērpšana, tur bija jābūt prasmei, lai noturētu grodu, skaistu dziju, tādu lai viņa būtu smalka, lai darbs izskatītos skaists," stāstīja Nipāne.
Lai stāstītais labāk paliktu atmiņā, izstādes apmeklētājiem arī pašiem ir iespēja padarboties ar vilnu. Vai, piemēram, pārliecināties, cik asas joprojām ir seno meistaru darinātās dzirkles.
Muzejā iecerēts nākamgad veidot izstādes turpinājumu, par to, kas ar dziju notiek tālāk – kā to krāso un cik dažādi var būt vilnas izstrādājumi.