Kad Elīna Apsīte pirmo reizi satika Cimdu Jettiņu, viņai bija 7-8 gadi, un izveidojās draudzība uz mūžu. Pie Elīnas glabājas ne tikai Jettiņas darinātie, gleznainie cimdi, bet arī dienasgrāmatas, kas pēc 10 gadu ilgas idejas lološanas apkopotas vienā izdevumā.
"Tad, kad es jau biju izaugusi lielāka, tad Jette man teica – man ir dienasgrāmatas, kurās es esmu visu to rakstījusi. Es teicu – parādi man tās – viņa teica “nē, tad, kad es būšu nomirusi, tad tu viņas dabūsi''. Un tajā pavasara vakarā, kad viņa nomira, un tad, kad es aizbraucu uz “Lejniekiem”, tad es atradu tās grāmatiņas, un tās grāmatiņas bija noliktas tādā vietā, kur viņas parasti nestāvēja," stāsta grāmatas sastādītāja Elīna Apsīte. "Es sāku lasīt tās dienasgrāmatas, lasīju un patiesībā noraudāju visu to laiku, jo es sapratu, cik viņas ir sirdsgudras, dziļas, cik pilnas, un tad man bija tas pārsteigums, cik tas jaunais cilvēks jau ir gudrs."
"Pavisam iedrošināja mani radio raidījumi, kas bija 2015. gadā uz Ziemassvētkiem, kad es lasījusi visu mēnesi tos dienasgrāmatas ierakstus un ļoti, ļoti daudzi cilvēki man rakstīja un teica – es gribu vēl palasīt, kur ir tās dienasgrāmatas," turpina Elīna.
Grāmatu Elīna centusies veidot tā, lai to caurvītu arī sižets un to vienlaikus veido trīs paralēli stāsti – jaunas sievietes pieaugšana, laikmeta portretējums un pašas autores komentāri.
"Patiesībā man liekas, ka šī grāmata varētu būt arī tāda, ka tu viņu nevis lasi visu cauri, bet atver vaļā un šai brīdī – ko viņa man novēl. Un šodien – “Vēl dvēsele pilna pati ar sevi, grāmata paliek atvērta, rodas mūzika nedzirdēta, manī pašā ir viss.” Tāds 27. oktobrī ieraksts," atklāj grāmatas sastādītāja.
Šī ir otra grāmata par Cimdu Jettiņu, un pirmās izdošanu viņa pati vēl pieredzēja.
Elīna teic, ka jaunākajai grāmatai būs arī turpinājums. Tā būšot vairāk par adīšanu, jo ar laiku cimdi kļuva par Jettes dienasgrāmatu, kuros ierakstīts it viss.
