Sākoties tumšajam gadalaikam, folkloristi no lādēm un somām velk arā maskošanās ietērpus, kas ļauj mainīt gan savu vizuālo tēlu, gan uzvedību. Tiek lēsts, ka maskošanās tradīciju pirmsākumi meklējami 18. gadsimtā.
Maskošanās daudzās valstīs savu popularitāti nav zaudējusi arī mūsdienās. Arī Latvijā tā, pateicoties daudzajām folkloras kopām, sāk iegūt otro elpu.
"Citreiz nāk tauta mums līdz, citreiz nenāk. Mēs ejam pa veikaliem ar maskām turpat pa pagastu. Esam braukuši arī uz Liepāju maskoties un uz citām vietām. Tas atkarīgs no vietas un tautas," atzina folkloras kopas ''Pūrs'' vadītāja Anita Apine.
Nereti gan, atdzīvinot senās tradīcijas, tiekot pieļautas dažādas kļūdas, piemēram, jaunu masku izgatavošana.
Kā atzīst Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Aīda Rancāne, Latvijā raksturīga vienmēr bijusi masku pielāgošana, kam nepieciešami seni un jau palietoti apģērbi.
Katrai gadskārtai raksturīgas arī savas maskas, un arī saukt visus par ķekatniekiem nemaz nevarot.
"Parasti ir tā, ka ķekatas ir sievietes, bet budēļi vīrieši. Tā visbiežāk ir, tāpēc visus nevar saukt par ķekatām un visus nevar saukt par budēļiem," teica Iecavas folkloras kopas dalībniece Signe Potaša, norādot, ka tāpēc ir labi, ka pētnieki pastāsta par to, kādas maskas kurā brīdī ir piemērotas.
Mārtiņdienai raksturīgākās maskas esot mazie vecīši un garā sieva, kas simbolizē zemes māti. Mārtiņi gaskārtu paražās iezīmē ziemas sākumu.
