Kultūras Rondo

Andra Manfelde: Grāmata "Mājās pārnācu basa" ir kā pamācību krājums mūsu cilvēkiem

Kultūras Rondo

Režisorei un pedagoģei Ainai Matīsai - 80. Sveicam jubilejā!

Suitos aizvadīts Pirmais dūdenieku saiets

Dūdu spēle atdzimst Suitos. Aizvadīts Pirmais dūdenieku saiets

Maija pēdējā nedēļas nogalē suitos – Alsungā un Jūrkalnē – notika 1. Latvijas dūdenieku saiets. Jā, tieši dūdenieku ar ‘e’, jo kārtīgs suits nemaz nevar izrunāt vārdu "dūdinieks”, kā šo instrumentu spēlētājus sauc citur Latvijā.

"Mūsu pusē tā lieta nav bijusi sveša, bet pārtrūkusi kā visur Latvijā,” tā par dūdu spēli suitu pusē Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” atzīst 1. Latvijas dūdenieku saieta organizators, folkloras kopas "Suitu dūdenieki” vadītājs  Juris Lipsnis.

Vai šis bija pirmais Latvijas dūdenieku saiets? Jāteic, tādi notiek periodiski. Laiku pa laikam latviešiem uzrodas kāds bungu un dūdu mūzikā iemīlējies vīrs, kurš nevēlas vairs spēlēt viens, bet sapulcina vienkopus vairākus dūdu spēlētājus, un bez bungām jau tā īsti  neskan. Iepriekšējā reize, šķiet, bija pirms apmēram 20 gadiem, un tas bija Mikus Čavarts, viņa mērķis bija radīt patiesi skaļu, vīrišķās enerģijas pilnu mūziku, un lielā mērā dūdu un bungu grupas  "Auļi” dzimšana ir šo saietu rezultāts.

Tagad sarosījušies suiti, un, kā izskaidroja Juris Lipsnis,

pirmā saieta nosaukumu viņi tomēr arī formāli drīkstot paturēt, jo šis esot bijis pirmais Latvijas dūdenieku saiets – ja citur Latvijā dūdu spēlētājus sauc par dūdiniekiem, tad kārtīgs suits to nemaz nespējot izrunāt, viņiem ir dūdenieki.

Šī saieta viens no mērķiem bijis arī kopt savulaik slaveno suitu dūdenieku piemiņu, saieta ietvaros tika muzicēts ne tikai no skatuves vai dančus spēlējot, bet arī kapos. Par to, ka suitu dūdenieki bijuši slaveni apkaimē, Juris Lipsnis, veicot izpēti, pārliecinājies vairākkārt.

Gan spēlējuši Ķoniņciemā, brīvo ķoniņu ciemā, kur joprojām glabājas atmiņas par to, ka sevišķi smalki skaitījies, ka lielos godos, piemēram, kāzās, spēlējis kāds suitu dūdenieks.

Liepājā, Liepājas jūrmalā savulaik darbojās Merbi silto vannu iestāde, ko bija iecienījuši arī Krievijas cara ģimenes locekļi. Un, kad 1860. gadā tur viesojās Krievijas troņmantnieks Aleksandrs II, Jurjānu Andrejs fiksējis notikumu, ka cara dēla iepriecināšanai arī izrakstīti tieši suitu dūdenieki un āžraga pūtēji, kas cara ģimenes locekļiem ļoti patikuši.

No tā, ka tieši suitos dūdu melodijas pierakstījuši folkloras vācēji, piemēram, Emilis Melngailis, nav šaubu, ka pagājušā gadsimta 20. gados, kad jau pārējā Latvijā sācies modernāku mūzikas instrumentu, ermoņiku un vijoles spēles bums, suitos joprojām godāta seno dūdu spēle. Juris Lipsnis pētījis suitu dūdenieku vēsturi.

„20.–30. gadu avotos rakstīts, ka Alsungā bija dūdenieks Pēteris Šeflers, Jūrkalnē – Dūdenieku Krišs,” atklāj Juris Lipsnis. "Šefleram atradās mazmazdēls, kurš gan teica, ka par vecvectēvu arhīvos nav nekādas informācijas, it kā cilvēks nebūtu dzīvojis, bet viņa vecāmamma ir dzimusi Pētera ģimenē un viņam ir zemesgrāmata uz Pētera vārda, bet nav ne dzimšanas, ne miršanas datu.

Uzlikām kapsētā, kur mazmazdēls teica, ka viņš apglabāts, pie zvanu torņa plāksni, kur rakstīts – 20. gadsimta sākuma dūdenieks. Uzzināsim ko vairāk, pierakstīsim klāt.”

Par otru instrumenta spēlētāju Dūdenieku Krišu Juris Lipsnis aptaujājis vecākus cilvēkus Jūrkalnē, kur Krišs dzimis, audzis un dzīvojis.

"Iznāk, ka dūdenieks nav uzvārds, bet iesauka, kas radusies no tā, ka ģimenē kāds spēlējis dūdas. Ģimene ir Ceiņi, mājas ir Klunksti,  gan ģimeni, gan mājas sauc par Dūdeniekiem līdz šai dienai. Iznāk, ka Dūdenieku Krišs nav nemaz tās dūdas spēlējis, īstais spēlētājs bija viņa tēvs Jānis Ceinis,” stāsta Juris Lipsnis.

Savukārt Gudeniekos bijis dūdenieks Veckungs uzvārdā.

Pirmajā Latvijas dūdenieku saietā tika pieminēti divi suitu dūdenieki – tika braukts arī uz Jūrkalni, lai turienes  kapos godinātu Ceiņu dzimtas piemiņu. Taču daudz teiksmaināks ir stāsts par to, kā ir izdevies noskaidrot Pētera Šeflera atdusas vietu. Juris Lipsnis min, ka saietā kā goda viesis piedalījies Pētera Šeflera mazmazdēls Māris Birznieks.

Un tā vēsture bijusi tāda: kādā sarīkojumā Liepājā suiti rādījuši savu kultūras mantojumu, un Māris Birznieks pats uzmeklējis suitu vīrus, uzsācis sarunu. Neko daudz viņam pašam par šo lappusi dzimtas vēsturē nav izdevies atrast, taču saieta laikā viņš suitu dūdeniekiem uzdāvinājis Pētera Šeflera pirktu krēslu, kurā mīlējusi sēdēt viņa vecvecmammma, un tas jau ir pamats domāt par jaunas, īpaši dūdu vēsturei suitos veltītas ekspozīcijas radīšanu.

Pēteris Šeflers, kuram Pantu kapos Alsungas novadā tika atklāta piemiņas plāksne, ir dūdenieks, kas spēlē arī 1935. gada filmā "Dzimtene sauc”, kas pazīstama ar nosaukumu "Alsungas kāzas”.

Taču tur viņš parādās tikai neilgu brīdi. Juris Lipsnis un slavenākais Latvijas dūdu meistars un arī spēlētājs Eduards Klints piemiņas brīdim sagatavojuši savu versiju par skaņdarbu, kas skan filmā.

"Mēs tur nospēlējām pāris gabalus, kas suitos spēlēti. Mēs ar manu skolotāju pamēģinājām, katram bija improvizācija par Pētera Šeflera spēlētā "Pašdanča” tēmu. (..) Viņam bija interesants stils, viņš dūdas tricināja padusē, tā grūti atdarināma lieta, jo katram spēlmanim ir savs rokraksts. Man sava versija, un vai šodien kāds var pateikt, kura ir pareizā. Mūsdienās visām skaņām jābūt precīzām, ritmam jābūt precīzam,” bilst Juris Lipsnis. "Piekrītu, ka improvizācijas nāk katram, kas instrumentu spēlē ar prieku, pēc izjūtas.”

Ir vēl kāds suitu dūdenieku vēstures kopšanas aspekts, saietā notika apmaiņa arī ar gluži praktisku informāciju par dūdu būvi. Dūdas ir mūzikas instruments, ko liek pie mutes, ne katrs savas dūdas gribēs aizdot otram. Tātad – lai būtu dūdenieks, jātiek pie sava instrumenta.

Var pasūtīt – Latvijā ir pāris slaveni dūdu meistari, viens no viņiem jau pieminētais Eduards Klints, taču jau šobrīd pieprasījums pārsniedz piedāvājumu.

Variants – būvēt pašam. Lai palīdzētu šādiem potenciālajiem dūdu meistariem, Cēsu pusē, Drabešos, ir Skaņu māja, kur ik pa laikam notiek seno skaņurīku darbnīcas. Pirms kāda laika tur tika būvētas arī dūdas, arī Juris Lipsnis savas dūdas uzbūvēja šai darbnīcā. Šo darbnīcu vadīja Uldis Austriņš, viņš arī bija tas, kurš dūdenieku saietā sniedza pāris gluži praktiskus padomus tiem, kas varbūt vēlas sev dūdas uzbūvēt paši, kā arī pastāstīja par saviem pētījumiem vēsturē.

"Sāku skatīties dubultmēlīšu dūdas, kas Rietumeiropā tradicionālas, tad nonācu pie tā, ka gribētu taisīt latviešu tradicionālās vienmēlīšu dūdas. Tā izvērtās, ka gājām uz muzejiem, skatījāmies un pētījām. Latvijas vēstures muzejā [Latvijas Nacionālās vēstures muzejs] fondos ir kādas desmit dūdas, pārsvarā dūdas, kas saglabājušās no Alsungas puses,” skaidro Uldis Austriņš.

Uldis Austriņš arī skaidro, ka

latviešiem raksturīgās vienmēlīšu dūdas ir salīdzinoši nestabilākas skanējumā, tās ir rūpīgāk jāskaņo un sarežģītāk trāpīt pareizo augstumu spēlējot.

Suiti rūpīgi raksta visu suitos notiekošo pasākumu hroniku, arī šobrīd youtube.com vietnē varam noskatīties Sproģu ģimenes sarūpētu, diezgan kvalitatīvi nofilmētu reportāžu no saieta, kur var gūt ieskatu saieta norisēs.

Saiets notiks arī nākamajā gadā. Kā tas attīstīsies – vai tas būs starptautisks, vai vairāk kopā spēlēšana, vai vairāk nodarbosies ar vēstures izpēti un praktisku padomu sniegšanu – to rādīs laiks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Tautas māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti