Dūdas ir viens no izplatītākajiem instrumentiem mūsu tautas vēsturē. Viduslaiku liecības par citiem instrumentiem lielākoties klusē, bet somas stabules pamanītas, jau sākot ar 16. gadsimtu. Turklāt arheologi ir atraduši dūdu iepūtiena caurulīti – liecību par dūdu lietošanu jau 15. gadsimtā. Par dūdām stāsta etnomuzikologs Valdis Muktupāvels.
"Instruments, kura vēsture Latvijā ir bijusi ap pustūkstoti gadu, bet vēl ir skanējis 20. gadsimta 30. gados Rietumkurzemē kāzās. Dūdu stabulnieks vienmēr bija gaidīts kā ceremoniju meistars. Kad pūta dūdas, tad visi zināja, kas jādara, – jāiet iekšā mājā, tad pūš nākamo gabalu un visi sēžas pie galda vai ceļas un sāk dančus utt. Deju mūzika bija ļoti cieši saistīta ar somas stabulēm. Muzikologs Joahims Brauns bija izpētījis, ka viduslaiku Livonijā bija pat likums, kas noteica, ka nevācieši – tie, kas dzīvoja ārpus pilsētām, laukos, tātad latvieši –, varēja spēlēt stabules un bungas savās kāzās. Stabules daudzskaitlī nozīmē, ka tās bijušas dūdas," norāda pētnieks.
"Dūdu spēle ne vienmēr priecējusi cilvēkus. Ernestam Glikam somas stabules šķita piemērots instruments, lai ar to slavētu Dievu, un viņa Bībeles tulkojumā, piemēram, 150. psalmā teikts – slavējiet kungu ar savām koklēm un somas stabulēm. Vienlaikus citiem somas stabulnieku izraisītā jautrība likusies nepiemērota un nāca policijas likumi, kas ierobežojuši šo instrumentu spēli publiskās vietās, un pamazām dūdu spēle gāja mazumā. Latvijas muzejos ir teju 20 somas stabules, un lielākā daļa no tām nāk no Kurzemes rietumu piekrastes. Tas maiss instrumentam tiek gatavots no veselas aitādas ar vilnu uz iekšpusi, bet caurumos iestiprina stabules – melodijas stabule, viena vai divas dūcenes un viena caurulīte, pa kuru spēlētājs pūš iekšā gaisu," skaidro Muktupāvels.
