"Pirmajā gadā mums bija Krustpils josta, kura saņēma bronzas godalgu, tad mums bija Piebalgas pērļu kažoka josta izšūta, šī dabūja sudraba godalgu," aušanas darbnīcas "Vēverīšas" vadītāja Dagnija Kupče iepazīstina ar darbiem, kuri pirms diviem gadiem jau ieguva sudraba un bronzas godalgas. Tagad atzinība Lielvārdes jostai un Nīcas vainagam.
"Šogad mūsu izvēle pasaules "Expo" krita uz mūsu Lielvārdes jostu - ne tādu vienkāršu, bet tādu sarežģītu, kurai rakstu veidoja 45 rakstu diegi un arī jostas garums bija iespaidīgs. Tā ka - tur visas latviskās zīmes bija dažādos veidos ieaustas, saliktas. Otra lieta, kas bija - Nīcas, Bārtas greznais līgavas vainags," stāsta Dagnija Kupče.
"Vēverīšas" vadītāja, kura pati ir audēja ar ilggadīgu pieredzi, savas kolēģes Dzintras Bērziņas veikumu, noaužot piecus metrus garo Lielvārdes jostu, vērtē ļoti atzinīgi, uzsverot, ka šīs jostas aušana katrai audējai ir savā ziņā eksāmens, darbs prasa arī pacietību.
"Ja tev tas rakstiņš ir nepareizi ieaudies, tad ārdi atkal laukā un mēģini, kā tas ir pareizi. Katrā ziņā man lielu gandarījumu sagādā šis darbs un es esmu laimīga savā dzīvē, ka es daru tiešām ko tādu, kas man patīk," uzsver Dagnija Kupče.
Savukārt Nīcas vainaga izšūšana, kā norāda tā autore alūksniete Māra Krieviņa, prasa ne tikai pacietību. "Vispirms ir jābūt skaidram tehniskajam risinājumam, kā sākt - vai no vidus, vai no malas, jāsamarķē raksts, jāparēķina. Nīcas vainags ir ļoti tehnisks vainags, tur jāņem arī ģeometrijas zināšanas, jārēķina riņķa līnija. Parastie Vidzemes vainagi ir vienkāršāki, Nīcas vainags ir tehniski grūtākais. Tas ir arī smags - puskilogramu sver, to jāprot arī nest. Vainagu vispār jāprot nest," norāda Māra Krieviņa.
Piedalīšanās starptautiskajā izstādē, kurā savu prasmi rādīja 30 valstu daiļamatu meistari, vidzemniecēm bija arī iespēja iepazīt citu tautu rokdarbus.
"Tas ir apbrīnas vērts, ko pasaulē meistari dara. Ķīnieši no marmora izgriež mežģīnes - kā to var dabūt gatavu, es nesaprotu. Tur var skatīties un mācīties. Tad vēl viņi arī rāda, kā stellēs ar zīda diegiem auž smalkos zīda rakstus. Tas ir apbrīnojami, ko cilvēki spēj," pauž Dagnija Kupče.
Lai arī kā varētu jūsmot par citu valstu daiļamatu meistaru prasmēm, kā uzsver Dagnija Kupče, arī mums ir ko rādīt un lepoties - vajadzīga tikai uzdrīkstēšanās, kā latviešiem nereti pietrūkst: "Pagājušajā gadā mēs vienkārši rādījām ekspozīcijā divus Piebalgas lielos lakatus. Viņiem ļoti patīk mūsu Vidzemes lielie lakati - vilnas, riktīgi noausti ar bārkstīm, tas viņos izraisa lielu apbrīnu, cieņu."
Nākamgad Ķīnā atkal būs līdzīga izstāde, un vidzemnieces atkal gatavojas tur pārstāvēt Latviju. Šoreiz iecerēts aizvest izšūtu, greznu Alsungas tautas tērpu.
