Intervija ar Gintu notika septembrī, dažas dienas pirms tam, kad viņš devās komandējumā uz Ukrainu, lai ziņotu Latvijas iedzīvotājiem par aktuālo frontē. Saruna notiek Zaķusalā, LTV ēkā, kuru viņš jau kādu laiku sauc par otrajām mājām. Gints Amoliņš ir LTV ārzemju ziņu žurnālists, arī viens no raidījuma "Pasaules panorāma" vadītājiem un veidotājiem. Pirms darba televīzijā viņš desmit gadus nostrādājis Latvijas Radio. Žurnālists nebaidās doties uz karstajiem punktiem un bīstamām vietām. Gints veidojis neskaitāmus sižetus un četras dokumentālās filmas par kara šausmām Ukrainā. Žurnālists, kura viedoklī ir vēlams ieklausīties, jo, viņaprāt, vislabāk secinājumus par situāciju var izdarīt, kad atrodies notikuma vietā. Šogad Gints kopā ar operatoriem Ingu Graudiņu un Aigaru Kovaļevski saņēma Latvijas Žurnālistikas asociācijas balvu nominācijā "Reportāžas no Ukrainas kara zonām", un pavisam nesen līdzās citiem Latvijas sabiedriskā medija žurnālistiem Gintam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Intervijā vaicāju par ārzemju žurnālista ikdienu un grūtībām, ar kurām saskaras šīs profesijas pārstāvji. Runājām arī par Ukrainu no žurnālista skata punkta, par sajūtām, pieradumu esot tur, sasniegumiem un mieru kameras priekšā.
Katrīne Liepzare: Tu esi ārzemju ziņu žurnālists. Kāda ir tava ikdiena?
Gints Amoliņš: Ikdiena ir dinamiska. Normālos apstākļos strādājam Rīgā, Zaķusalā. Parasti no rīta pamostoties, uzreiz izejam cauri ziņu lentēm – tā noteikti ir visiem kolēģiem. Pārskrollējam pāri telefonā – kas ir virsraksti, kas notiek. Tāpat arī ziņas apskatos mājās, starptautiskos medijus ieslēdzu fonā. Šeit uz vietas darbā, protams, ir sapulces ar producentiem, viss tiek izrunāts – kas ir galvenie, svarīgākie notikumi gan globāli, gan Latvijai vairāk interesējošie. Izrunājam, kādos formātos, kurus notikumus atspoguļot, lielākā sižetā vai īsākās ziņās. Tad notiek praktiskais darbs kā pie ēveles, pie virpošanas. Tā mēdz teikt arī citi žurnālisti. Televīzijā informācija tiek apkopota par konkrētajām tēmām. Skatāmies, kādi video materiāli ir pieejami. Esam ziņu aģentūru klienti, viņi piegādā video materiālus, kurus varam izmantot. Tad tas viss tiek tapināts kopā sižetā. Protams, domājam, kādi būs teikumi, kuri vārdi būs pie kurām bildēm, lai ir saskanīgi, vai kādi akcentiņi tiek uzlikti. Diezgan daudz nianšu ir arī pašā sižetā, lai tas būtu informatīvs un arī interesants. Tas pats arī radio – vairākus gadus nostrādāju tur. Mēs strādājam "Dienas ziņām", "Panorāmai" un līdz pat "Nakts ziņām". Uz "Nakts ziņām" arī vēl sekojam līdzi, ja kaut kas negaidīts notiek, lai to varētu noziņot. Piemēram, nesen aizgāja mūžībā Apvienotās Karalistes karaliene Elizabete II. Oficiālā ziņa pienāca ap pusdeviņiem vakarā pēc Latvijas laika. To mēs "Panorāmas" beigās pateicām, bet tad uz "Nakts ziņām" jau plašāk ziņojām par to, kas notiek. Tas ir tāds ikdienas ritms šeit Zaķusalā. Strādājot jāseko līdzi ziņām caurām diennaktīm. Braucot komandējumos, ieslēdzas ritms 24/7 vēl lielākā mērā nekā šeit. Tur vēl vairāk nenodali privātās lietas un darbu. Vienkārši cauru diennakti esi darbā. Atkarīgs, protams, kur brauc – esi tepat Eiropā vai konferencēs, vai vēlēšanās kaut kur.
Protams, kara zonās jau ieslēdzas daudz vairāk slāņu, par kuriem ir jādomā.
Jau minēji, ka esi nostrādājis desmit gadus Latvijas Radio un tad pārnāci uz Latvijas Televīziju. Nebija grūti pāriet formātu ziņā?
Jāpiešaujas, protams. Tam vajag laiku, jo radio un televīzijas formāts ir citādāks. Televīzijai ir arī bilde, video, kas dažkārt padara procesu sarežģītāku. Jo, ja ir kāda ziņa radio, to vari paņemt un uztaisīt. Noteikti bija jāpierod pie formāta. Kas jāņem vērā, taisot ziņas televīzijā – lai tam, ko stāsti, būtu vizuālais materiāls.
Žurnālista darbs ir atbildīgs, bet reizēm sanāk pieļaut kļūdas. Kā ar tām sadzīvot?
Jā, tas ir interesants temats, jo īpaši mūsdienās tad, kad viss ir redzams "Facebook", "Twitter". Atgriezeniskā saite ir momentā. Negribu teikt, ka neesmu pieļāvis kļūdas, bet es to neesmu uztvēris saasināti. Mēs tomēr cenšamies strādāt pēc iespējas faktoloģiski, lai viss būtu korekti, jo tā ir mūsu atbildība. Savukārt, strādājot Ukrainā, bieži domāju, vai nav kaut kur parādīts par daudz, jo tā ir kara zona, cilvēku dzīvības. Uz ko īpaši kara zonās skatās armija, lai mediji neparāda par daudz, nenodod pozīcijas ienaidniekam. Bet, kā ar kļūdām sadzīvot: ja tās ir, tās jāatzīst – to arī darām gan "Twitter", gan "Facebook" platformās, un zinu, ka kolēģi par to diskutē. Protams, ļoti atkarīgs, vai tā ir vai nav kļūda. Ir kritika, kas arī mēdz būt pret medijiem, un ne tikai pret Latvijas Televīziju, bet vispār. Kovida laikos bija daudz kritikas par to, ka cilvēki uzskata, ka pandēmijas nav. Tad viņi kritizē medijus, ka tie ne to stāsta. Bet vai tā ir kļūda, es tā neteiktu. Visiem nekad neizdabāsi!
Arī mūsu uzdevums nav izdabāt. Mūsu uzdevums ir stāstīt pēc iespējas objektīvu informāciju. Nodot šo informāciju.
Žurnālista darbs ir neprognozējams. Kā plānot savu laiku, cik tas ir grūti vai vispār iespējami?
Tas nav neiespējami, bet mēdz būt grūti. Latvijas Televīzijā darbs ir prasīgs formāta ziņā, īpaši šajos laikos, īpaši ārzemju ziņu korespondentiem. Pēdējie pāris gadi bijuši notikumiem bagāti – bija gan pandēmija, gan sākās karš Ukrainā, precīzāk sakot, Krievijas pilna apmēra iebrukums Ukrainā, jo karš jau tur gadiem bija. Plānot var, bet jābūt elastīgam. Vienmēr jārēķinās, ka kaut kas var notikt.
Žurnālistam ir jāmeklē, jāanalizē dažādas situācijas ziņās. Kā neapjukt viltus ziņās, kā turēt vēsu galvu un saprast, kur ir patiesība?
Tas droši vien izstrādājas ar laiku. Mazliet jūti, kas ir vai nav tīrs. Pamats noteikti ir oficiālie avoti, respektēti, gadu gaitā sevi pierādījuši mediji vai ziņu aģentūras, kam uzticies. Izaicinošs, protams, bijis karš Ukrainā. Tas ir laiks, kad ļoti daudz bijis jāpaļaujas uz sociālajiem medijiem, uz "Twitter", "Facebook" vai "Telegram" kanāliem. Bieži vien informācija nenāk no oficiālajām iestādēm, bet ir cilvēki, kas vienkārši kaut ko nofilmējuši. Tad jāmēģina saprast video materiālu, kas it kā nofilmēts noteiktā vietā un kas tur notiek. Jāpārliecinās, vai tas tiešām ir no turienes. Tā saucamais fact cheking (faktu pārbaude). Ar kartēm meklējam, vai tiešām tajā vieta tā izskatās. Protams, var gadīties kļūdas. Zinu, ka ir gadījies kļūdīties arī atzītiem ekspertiem, politiķiem, kas kaut ko pārpublicē, un izrādās – video tomēr bijis piecus gadus vecs. Mans pamats ir ilggadējs darbs – savi avoti, pasaules mediji, ziņu aģentūras, kas ir cienītas un kurām rūp sava reputācija, kas tomēr ar viltus ziņu izplatīšanu nedarbosies. Mazāk pazīstam avoti vienkārši jāskatās un jādomā, jāsalīdzina, jāmeklē citos avotos. Svarīgi nepaļauties tikai uz vienu, bet mēģināt atrast vienu, divus, trīs citus avotus, kur informācija apstiprinās.
Vai ārvalstu politiķi vienmēr vēlas runāt ar tik mazas valsts žurnālistu? Vai nav grūti tikt pie tādām intervijām?
Atkarībā no tā, cik augstu amatu ieņem attiecīgi ārvalstu politiķi, mēdz atšķirties arī iespējas un grūtības pakāpe intervijas noorganizēšanā. Protams, jo augstāks amats, kā prezidenti un premjerministri, jo sarežģītāks un ilgāks var būt process. Lielākiem starptautiskiem medijiem ar lielākiem resursiem un plašāku auditoriju ir citādas iespējas. Taču kopumā teiktu, ka ārvalstu politiskie līderi ir gatavi runāt ar LTV, un viss ir iespējams.
Esi bijis daudz reižu Ukrainā. Ko ir devusi šī pieredze? Ko ļāvusi saprast pašam par sevi?
Pirmkārt, uz Ukrainu mēs braucam, lai ziņotu. Tas ir mūsu darbs. Tāpēc ka tas mums ir tik tuvu un ļoti skar mūs pašus, tas ir arī īpašs pienākums, pat privilēģija to darīt. Kas pašam varbūt aizķēries sirdij no Ukrainas? Domāju, cilvēku apņēmība tur uz vietas. Sastapties ar šiem cilvēkiem. Tie ir karavīri, vienkārši cilvēki, tādi, kas pirms kara bija grāmatveži vai nekustamo īpašumu aģenti. Viņi uzreiz iestājās zemessardzes armijas vienībās, lai karotu. Liels apņēmības gars, nepadošanās. Joprojām mēs redzam tagad, septembra vidū, kas pēdējās dienās noticis Ukrainas austrumu frontē, kā tas vainagojas ar panākumiem. Tādā personīgā, cilvēcīgā līmenī šie cilvēki šķiet nesalaužami. Pat ja ir grūti, viņi turpina dzīvot, cerēt. Skats vienmēr ir nākotnē.
Kā izdodas būt tik mierīgam kameras priekšā, jo, skatoties sižetus, ir sajūta, ka tevi satraukt ir neiespējami.
Nezinu, tā tas vienkārši ir. Jo satraukums jau nepalīdz. Nevari strādāt, ja visu laiku satraucies un uztraucies, baidies par to, ka tūlīt kaut kas notiks. Kaut kā jāatslēdz un jāpaļaujas, jāstrādā un viss. Nav speciālas receptes, rituālu, ko darīt vai nedarīt. Ina Strazdiņa [LTV žurnāliste – red.] bijusi arī Ukrainā vairākas reizes, viņa arī ziņoja, kamēr gaisa trauksmes sirēnas auro. Noziņo un ej kādā drošākā vietā, bet tajā brīdī ziņo un nedomā par to. Protams, ir piesardzība, nav tā, ka braucam un darām, pilnīgi nedomājot. Mēs ņemam vērā drošības aspektus un draudus – varbūt tajā vietā labāk nelīst, tas nav tā riska vērts, bet citās vietās ir mazāks risks.
Mēs mēdzam ielīst īpaši riskantās vietās, bet tas risks ir jēdzīgs, jo tu dabū pastāstīt par to, kā tur cilvēki dzīvo. Tad risks attaisnojas.
Visu interviju lasiet Rīgas Stradiņa universitātes Studentu medijā "Skaļāk".
