Utāne vada labdarības organizāciju “Giving for Latvia”, kas darbojas jau 12 gadus. Tā atšķiras no citām ziedojumu organizācijām Lielbritānijā, jo ziedojumu vākšana tur ir ar mērķi palīdzēt Latvijai.
Savulaik “Giving for Latvia” radās ar domu palīdzēt bērnu krīzes centriem. Laika gaitā tā ir izaugusi par labdarības organizāciju, kas var palīdzēt ap simt labdarības organizācijām Latvijā, kas strādā ar bērniem un vecākiem.
Palīdzība, tiesa, ne katru gadu, sniegta grantu atbalsta veidā, īstenots arī finansiāls un mantisks atbalsts, kas gan sarucis līdz ar Covid-19 pandēmiju. Šogad “Giving for Latvia” palīdzēja Latvijas Autisma apvienībai ar idejām ziedojumu vākšanā, kā arī sniedza atbalstu grāmatu izdošanā.
Par grāmatām Utānei ir īpašs stāsts:
“Mēs pirms pāris gadiem sapratām, ka, palīdzot bērnu krīzes centriem tikai ar naudu un mantām, to var salīdzināt ar ūdens liešanu sietā.
Meklējot iespējas, kā tos sieta caurumus aiztaisīt, nonācām pie idejas Latvijā līdzfinansēt un izdot modernu literatūru par bērnu audzināšnas metodēm. Šis projekts darbojas jau trīs gadus, grāmatas izplatām 75 biedrībās. Šo projektu atbalsta gan diasporas ziedotāji, gan diasporas uzņēmēji.”
Labdarību īsteno, braucot vilcienā
Atbildot uz jautājumu, kāpēc Utāne to visu dara, viņa uzsver, ka tas ir brīvprātīgais darbs, ko veic paralēli savam ikdienas naudas arodam finanšu jomā: “Tad, kad tu divdesmit minūtes brauc vilcienā uz darbu, gribas meklēt iespējas, kā nenotriekt savu laiku, bet tā vietā kaut ko vērtīgu paveikt. Laiks vilcienā ir tas, kurā uzrakstu kādu e-pastu vai izdomāju kādu jaunu ideju.”
Utāne uzskata, ka labdarība turas uz diviem eņģeļa spārniem, viens ir baltais – palīdzēt citiem, otrs melnais – iegūt sev: “Vienā brīdī sapratu, ka, rīkojot labdarības pasākumus, iegūstu prasmes, ko varu izmantot savā maizes darbā. Piemēram, varu mācīties pārdot, rakstīt preses relīzes un uzstāties vairāku desmitu cilvēku auditorijas priekšā. Un vēl es sastopu daudz cilvēku, kurus nesatiktu, veicot savu ikdienas darbu.”
Labdarība ir pieredze, ar kuru Utāne gūst papildu spārnus. Labdarībai ir daudz veidu un seju, tieši tāpēc viņas vadītajai organizācijai tēmturis ir “#100labdarībasideju”.
Utānes gadījumā labdarība un ziedošana ir arī iespēja saglabāt saikni ar Latviju: “Mēs organizējam tīklošanu, Londonā un ārpus tās esam ap divsimt profesionāļu, kuri strādā finanšu un juridiskajās sfērās. Tas, kas viņus piesaista labdarībai, ir izsoles, kurās es viņus “pērku” ar latviskām lietām.
Piemēram, ir izsolīta pirtslota par 50 mārciņām vai grāmata ar fotogrāfijām no Latvijas. Tas latviskais ir sirdij tuvs.”
Diaspora palīdz attīstīties
Tikmēr organizācijas Ziedot.lv Rūtas Dimantas ziedošanas un labdarības pieredze meklējama jau bērnībā – tā nākusi no ģimenes. Taču sajūta, ka tā ir viņas joma, atnākusi, kad sāka studēt psiholoģiju un iesaistījās dažādās sabiedriskās akcijās. Nu tā kļuvusi par Dimantas pamata nodarbošanos.
Ziedot.lv vadītāja uzskata, ka latviešu nāciju cauri gadsimtiem izdzīvojusi, iespējams, tieši pateicoties labdarībai un ziedošanas kultūrai.
“Kaut vai mūsu ģimenē – tētis un mamma bija Sibīrijā, no Latvijas viņiem sūtīja pārtiku un naudu. Arī diaspora ir saglabājusi savu latvietību, pateicoties ziedojumiem. Man ir ļoti liela privilēģija darīt to darbu, ko es darbu, jo dienas beigās mēs ar kolēģiem varam saskaitīt labos darbus, ko esam paveikuši,” pauda Dimanta.
Dimanta sarunā uzsvēra Danielas Utānes un “Giving for Latvia” veikumu, norādot, ka tas ir apbrīnojami, ko viņa ir paveikusi un kā ar savām zināšanām palīdzējusi gan Ziedot.lv, gan rehabilitācijas centram “Poga”.
Labdarības organizācijām Latvijā attīstīties palīdz ideju un pieredzes apmaiņa ar diasporas labdarības organizācijām. Šeit organizēta ziedošanas kultūra veidojusies pēdējo trīsdesmit gadu laikā, jo padomju laiks tam bija treknu svītru pārvilcis. Tiesa, ziedošana no cilvēkam cilvēkam pastāvēja arī padomju gados.
Atsākot mācīties ziedot un Latvijā veidojot sabiedrības labdarību, lieti noderējis diasporas zināšanu un pieredzes atbalsts.
Pagaidām gan Latvijā labdarība vairāk ir akciju veidā, turklāt ziedojumiem ir divas šķautnes – kad dzēš ugunsgrēku un glābj cilvēku dažādās krīzes situācijās vai paveic sistēmiskas izmaiņas. Lai to izdarītu, jābūt turībai un pamatīgām ziedošanas tradīcijām sabiedrībā, saprotot, ka investējot šobrīd milzu summas, mēs neoperēsim kādu konkrētu bērnu tagad, bet tas būs rezultāts nākotnē. Piemērs ir vēža pētniecība vai gadījums ar uzņēmuma “MikroTik” līdzīpašnieku Džonu Martinu Talliju, kurš apņēmies ziedot 20 miljonus eiro Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai.
Tas ir nākamais līmenis, uz kuru Latvijas sabiedrība ir ceļā. Tā ir pieredze, process, kam jāiziet cauri, bet kopumā Latvijas sabiedrība ir atsaucīga un uz labdarību vērsta sabiedrība, vērtēja Dimanta.
Vajadzīga arī līderība
“Svarīgi runāt par līderību, piemēram, Lielbritānijā katrs karaliskās ģimenes pārstāvis ir kāda fonda valdē vai padomē. Ja līderībā ir piemērs, ka labdarība ir ikdienā klātesoša, tad arī pārējā sabiedrība iesaistās. Un tas arī ir tradīciju jautājums,” uzsvēra Dimanta.
Tikmēr Amerikā ziedošana ir valsts tradīcija, tāpēc arī Amerikas latviešu sabiedrībā tā ir ārkārtīgi svarīga. Dimanta bijusi pārsteigta par to, ka Ņujorkas slavenais Centrālparks izveidots un pastāv, pateicoties ziedojumiem, pat policiju, kas to apsargā, algo no ziedojumiem.
Ziedo, jo Latvija ir mīļa
Amerikas latvieši ziedo Latvijai, jo viņiem tā ir mīļa, norādīja Amerikas Latviešu apvienības labdarības nozares atbildīgā Kaija Petrovska. “Ir vēlme palīdzēt Latvijai neizmirt. Mēs palīdzam maznodrošinātām ģimenēm. Mums ir viena ģimene, kas nu jau ilgus gadus katru gadu ziedo četrpadsmit maznodrošinātām ģimenēm. Ik gadu tie ir ap septiņdesmit tūkstoš dolāru,” pastāstīja Petrovska. Viņa savu palīdzēšanu Latvijai, darbojoties labdarības nozares vadībā, sauc par svētīgu darbu.
Pie sava svētīgā darba nonākusi arī ASV dzīvojošā Ginta Ose, kura pārstāv biedrību “Eņģeļa sirds”, kas atbalsta talantīgus bērnus Latvijas laukos. Ose jau vairāk nekā desmit gadu dzīvo Amerikā un labdarībā iesaistījusies nejauši.
“Man ir svarīga bērnu izglītība un attīstība, īpaši skatoties uz bērniem, kuri paši to neapzinās vai arī viņu vecāki nevar atļauties bērnus izglītot.
Es no Amerikas puses rīkoju pusdienas, pankūku vakarus, kuru laikā vācam ziedojumus. Vispirms sāku ar ziedojumu vākšanu, bet tikai pēc tam meklējot tos, kuriem ziedot. Sastapu biedrību ''Enģeļa sirds'',” stāstīja Ose.
Viņa godīgi atklāja, ka dzīvojot Latvijā, visticamāk, nebūtu pievērsusies ziedošanai un labdarībai, jo Amerikā cilvēkiem ziedošana “ir asinīs” – tā ir vesela kultūra.
Pateicīgi par iespēju dot
Caurspīdība un pārredzamība ir katras labdarības pamatā, bet pāri visam ir svētība, uzsvēra Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē arhibīskape Lauma Zušēvica.
“Ticu, ka labdarība mūsos ir ieaudzināta.
Kad mūsu vecāki spiestā kārtā iebrauca Amerikā, tas iemācīja, ko nozīmē otram dot.
Ziedošanas pārliecība [ir], ka no tā, kas mums ir dots, mēs spējam dot. Ja ir labs mērķis un caurskatāmība, mūsu cilvēki ir devīgi un ir pateicīgi par iespēju dot,” pauda Zušēvica.
Kā smejot teica Ivars Zušēvics no Amerikas latviešu sabiedrības: mēs vairs nemaz nemākam neziedot. Ziedošana ir kā pateicība par to, kas katram ir dots.
