Viens no pirmajiem, kurš iebrauca atbrīvotajā Hersonā ar mašīnu, kuru rotā Latvijas numurzīmes – Sergejs Cehockis

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Mums, ukraiņiem, nepatīk karot, bet tie orki šķērsoja sarkano līniju, nācās atbildēt," intervijā Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs" sacīja Ukrainas bruņoto spēku 59. atsevišķās motorizētās strēlnieku brigādes majors Sergejs Cehockis no Krimas. Viņš viens no pirmajiem iebrauca atbrīvotajā Hersonā ar mašīnu, kuru rotā Latvijas numurzīmes, un jau pirms astoņiem gadiem izplānojis, kā svinēs uzvaru Jaltas krastmalā, uz svinībām aicinot arī visus draugus un atbalstītājus no Latvijas. 

Saruna ar Ukrainas bruņoto spēku majoru Sergeju Cehocki
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Dīvs Reiznieks: Labdien, Sergej. 

Sergejs Cehockis: Labdien.

Pastāstiet, ko vispār par sevi drīkstat stāstīt? 

Esmu Ukrainas bruņoto spēku majors. Dienēt sāku laikos, kad juridiski mēs visi vēl bijām vienā valstī. 1991. gadā dienēju Maskavā un, kad Ukraina pasludināja neatkarību, nekavējoties pārgāju uz Ukrainas bruņotajiem spēkiem, jo nespēju iedomāties, ka varētu dienēt citā valstī, dzīvot starp cilvēkiem ar pilnīgi citu mentalitāti. Pat tad bija liela atšķirība starp to, kā dzīvojam mēs, ukraiņi, un kā – ciematos un mazās pilsētelēs – dzīvo cilvēki tā saucamajā Krievijas Federācijā. Tā tad bija KPFSR (Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika), un tāda, ja ne sliktāka, ir palikusi vēl aizvien. 

Tad sanāk, ka jūs jau 2014. gadā tikāt ierauts karā ar Krieviju?

Teikšu pat vairāk – karš man sākās 2014. gada 23. februārī Simferopolē. Es tur dzīvoju. Tur ir mana māja, kur tiecos atgriezties – mūsu Ukrainas Krimā.

Tad jau jums ar motivāciju problēmu nav, vai ne?

Absolūti. Krimā esmu dzīvojis daudzus gadus. Pastāvīgi tur sāku dzīvot 1992. gadā. Pirms tam, padomju laikā, es tur mācījos. Tur dzimuši mani bērni – meita un dēls. Mana sieva dzimusi Simferopolē, viņas vectētiņi un vecmāmiņas tur dzimuši. Neviens pat iedomāties nespēja, ka varam tur dzīvot Krievijas okupācijā. 

Jūs bijāt no tiem, kuri kā pirmie iegāja atbrīvotajā Hersonā. Kādas bija sajūtas tajā mirklī?

Sajūtas mums bija mierīgas. Runāju ne tikai par sevi, bet arī par saviem ieroču brāļiem, ar kuriem kopā veicām šo ceļu. Mums sajūtas bija vienādas – saprotam, ka tas ir vajadzīgs. Taču to cilvēku emocijas, kuras redzējām Hersonā, vārdos nevar aprakstīt. Kad redzi vīru pieklājīgā vecumā un viņam tek asaras … teikšu tā, – mūs gandrīz sarāva gabalos.

Vai gaidījāt ko tādu, vai tomēr jūs tas pārsteidza?

Mums tas bija pārsteigums no tāda viedokļa, ka deviņus mēnešus šie cilvēki tomēr dzīvoja okupācijā. Visādi varēja būt. Bijām redzējuši dažādus video, kā viņi sākumā protestēja pret okupāciju. Zinājām, ka mūs gaida. Mums nāca arī izlūkošanas informācija par to, kas tur notiek, bet, ka būs šādas emocijas – to vārdos vienkārši nevar aprakstīt. 

VIDEO: Vietējie iedzīvotāji sagaida Hersonas atbrīvotājus

 

Ko šāda sagaidīšana nozīmē karavīram, kurš pēdējos deviņus mēnešus bijis frontē?

Tas apstiprina, ka mēs visu esam darījuši pareizi, ka gājām pareizajā virzienā, ka nekādi kompromisi ar Putina režīmu un Putina Krieviju nav iespējami. Šī ir kopīga uzvara, kas bijusi iespējama, pateicoties arī jūsu brīnišķīgajai Latvijai. Pateicoties mūsu brāļiem un māsām Latvijā, kas visu laiku ir kopā ar mums. Mēs šo atbalstu visu laiku izjūtam. Kurš cits, ja ne jūs, uz savas ādas sajutis, ko nozīmē padomju okupācija? Jums tas viss ir pazīstams.

Mēs uz šo brīdi gājām 300 gadus. Tikai tagad beidzot sākusies Ukrainas kā valsts atdzimšana. 

Vai var teikt, ka kopā ar jums kaut kādā ziņā Hersonā iegāja arī Latvija?

Teikšu pat vairāk – es braucu automašīnā, kuru mums piešķīra Latvijas uzņēmums (biedrība "Agendum", labāk pazīstama kā kustība "Twitter konvojs"). Tā ir mašīna "Nissan Patrol", kas jau ne reizi mums glābusi dzīvību. Uz tās virsū ir dāvinātāju logo, ko esam saglabājuši. Cerams, ka ar šo pašu mašīnu mums pēc tam izdosies aizbraukt uz Latviju. 

Mēs zinām, ka sūtām mašīnas Ukrainai. Bet kā tas izskatās no Ukrainas puses? Jums der tas, ko saņemat?

Jebkura palīdzība, ko saņemam, ir ļoti būtiska. Runāšu atklāti, jo starp mums nevajag palikt nekam nepateiktam. Jā, ir mašīnas, kas iepriekš izmantotas sarežģītos apstākļos – kaut kādās trasēs, medībās. Daudz nākas tās remontēt, un ar to mums palīdz vietējie meistari. Taču zinot, ka braucam mašīnās, kas mums nodotas ar mīlestību, sapratni un atbalstu, mēs neko nežēlojam, lai par tām parūpētos. Ar šīm mašīnām izpildām kaujas uzdevumus. Ar šādām mašīnām tieši kaujas uzdevumus.  

"Twitter-konvoja" Nissan Hersonā
"Twitter-konvoja" Nissan Hersonā

Ir iespējams pateikt, cik ilgs ir vienas mašīnas dzīves ilgums frontē – nedēļa, divas, mēnesi?

Lieta tāda, ka mēs tās tiešām taupām. Problēmas mēdz būt ar rezerves daļām, kuras nākas gaidīt. Bet mēs viņas reāli sargājam. Ja ir kārtīgs bezceļnieks, kā mans dienesta auto "Nissan Patrol", tad tas spēj pieveikt jebkuras bedres un tā tālāk. Tā ir ļoti būtiska palīdzība. Man tā ir, šķiet, jau no maija. 

Oho. Tas droši vien nav standarts?

Nu, es jau esmu pieredzējis. Dzenāju arī šoferi, kurš par viņu rūpējas. Laikus mainām eļļu, regulāri pārbaudām ritošo daļu. Nu, tā kaut kā. 

Ko piedzīvojusi konkrēti jūsu mašīna? Ko tā redzējusi?

Tā redzējusi visu. Mums ar viņu nācies bēgt no artilērijas apšaudēm, no pretinieku tanku apšaudes, esam tikušies arī ar orku diversantu vienībām. Tur bija tāda konkrēta specvienība, kas bija nomaldījusies un kurai uzdūrāmies nejauši. Esam arī izveduši ievainotu savējo, kad vajadzēja braukt ļoti ātri. Tādas tās funkcijas.

Esat devuši mašīnai vārdu?

Nisaniņš. Tā mēs viņu maigi par Nisaniņu saucam. 

Zinu, ka cilvēki arī no citām valstīm uz Ukrainu sūta mašīnas – igauņi, poļi. Jums mašīnas ir no visurienes, vai šī ir vienīgā no ārzemēm nākusī?

Nē, mums ir daudz mašīnu, taču jāsaprot, ka daudzas tiek saspridzinātas, it īpaši raķešu triecienos. Bija mums gadījums, kad vienā reizē ļoti daudz mašīnu sadega. Un nav tā, ka mums tikai džipi vajadzīgi. Palīdzības dienestiem un kustībai starp vienībām nereti vajag braukt neuzkrītoši. Tiek izmantoti visi pieejamie auto. Tas jāredz savām acīm, lai saprastu, ko izmantojam, lai izpildītu vienu vai otru uzdevumu. Šodien mums nepieciešams jebkurš transporta veids, kas vien spējīgs braukt. It īpaši, ņemot vērā, ka priekšā jau redzam uzvaru, saprotam tās kontūras. Tagad tik jāaiziet līdz tai godam un maksimāli saglabājot dzīvības. 

Burtiski pirms stundas manu acu priekšā viena mašīna uzbrauca uz mīnas. Mēs bijām devušies pārbaudīt orku pozīcijas kādus 25 kilometrus no Mikolajivas.

Un tad manu acu priekšā, kādus 50 metrus uz priekšu, notika sprādziens. Labi, ka tā bija kravas mašīna. Uzbrauca uz mīnas ar aizmugurējo riteni. Vadītājs dzīvs. Ātri visu nodzēsām, taču mašīnu izmantot vairs nevar. Tādas tās lietas.

Aizvakar, piemēram, uz mīnas tika dzelzceļnieki. Trīs smagi ievainoti. Viņi nobrauca no Mikolajivas–Hersonas šosejas varbūt kādus 30 metrus sānu ceļā. 30 metrus pabrauca un uzrāvās uz mīnas. 

Pretinieki mīnē visu. Aiz sevis atstāj tādas pēdas… – kā saka "ne sev, ne citiem". Mums ārzemju žurnālisti ir prasījuši par kaujas pozīcijām. Nu tad tā arī sakām: ja braucat garām pozīcijām, kur visapkārt daudz atkritumu, varat pat neprasīt – tur bijuši krievi. Nu tiešām, kur dzīvo, tur arī piemēslo. Ne 10 metrus tālāk vai piecus. Turpat. Atkritumus turpat pie ierakumiem vai ierakumos met. Turpat arī iet uz tualeti, ja tā var teikt. Nu, ko padarīsi? Tāda ir viņu daba. Ko darīt?

59. brigāde uzdevumā
59. brigāde uzdevumā

Kāds varētu teikt, ka tas vienkārši ir karš un karā tā notiek.

Ja runājam par kārtību, sadzīvi, – jebkurā vietā, pat ja tur ir kāda virtuve uztaisīta un pāri paliek pārtikas atkritumi,  burciņas vai kas tamlīdzīgs, tiek izrakta bedre un viss tiek vienā vietā noglabāts, lai vējš neiznēsā pa visu apkārtni. 

Sergejs, 59. brigāde un Aizsardzības ministra vietniece - 2022.g. oktobris
Sergejs, 59. brigāde un Aizsardzības ministra vietniece - 2022.g. oktobris

Skaidrs. Bet, ja noslēdzam tēmu par mašīnām, tad cilvēkiem Latvijā jāzina, ka jums noder ne tikai lielākie džipi, bet arī citas mašīnas?

Pilnīgi pareizi. Lai kaut ko pārvestu, nokļūtu no viena punkta citā, jauktu viņiem galvu. Mēs pat izmantojam vieglās mašīnas – parastus sedanus – lai pārbrauktu no vienas pozīcijas uz citu. Ja pretinieks redz, ka brauc militārais džips, skaidrs, ka tur brauc karavīri, bet, ja redz, ka brauc, teiksim, kāds vieglais "Renault", tad pa tādu mašīnu daudz nešaus. 

Nissan "Twitterkonvojā" izbrauc no Mārupes
Nissan "Twitterkonvojā" izbrauc no Mārupes

Un, ja ir rezerves daļas, tad tās jums arī noder, vai ne?

Protams, protams. Tas viss ir ļoti svarīgi. 

Izmantojot iespēju, gribu pateikt, ka Baltijas valstis, tai skaitā Latviju, vienmēr esmu uzskatījis par piemēru, kā jādzīvo cilvēkiem. Un to vienmēr saku arī citiem: kāda kārtība jums ir laukos, kāda kārtība pilsētās. Ej uz mežu un neredzi pat nekādas pazīmes, ka kāds tur varētu atstāt atkritumus. Tāds iespaids man radies. Tāpēc šodien es esmu pateicīgs visai jūsu tautai, visiem jūsu pilsoņiem par atbalstu, sapratni un piedalīšanos.

Lai cik ciniski tas neizklausītos, šī pretošanās ir apvienojusi visus labos cilvēkus. Kamēr vien dzīvojam, mums jārunā ar mūsu bērniem un mazbērniem, lai viņi draudzētos savā starpā, tiktos svētkos, priecātos kopā. Lai visi zina, – ja kādu no mums apbižos, visi pārējie tūlīt nāks palīgā.  

Šis karš kaut kā izmainīs ukraiņu nāciju?

Droši vien varu atbildēt ļoti daudzu mūsu karavīru vārdā. Man dienestā bija pārtraukums. Līdz 2014. gadam es nodarbojos ar biznesu – bija pilnīgi mierīga dzīve. Bet 2014. gadā dienēt aizgāja arī mans dēls. Viņš piedzima un izauga Krimā. Visu mūžu runāja krieviski un ne mirkli nešaubījās par šo soli.

Es teikšu tā – mēs izdarīsim visu, lai pēc uzvaras iztīrītu… pat nezinu, kā to nosaukt – Ukrainas iekšējo akvāriju. Lai tur nebūtu margināļi, pie varas piezīdušies korumpanti, kuri visus šos 30 juridiskās neatkarības gadus atradušies pie varas. Lai viņu vietā nāktu cilvēki, kuri reāli strādātu tautas labā un būtu tautas kalpi. 

Sergejs, 59. brigāde un Vakarčuks - 2022.g. jūlijs
Sergejs, 59. brigāde un Vakarčuks - 2022.g. jūlijs

Šajā procesā prasīsim arī jūsu iesaistīšanos, jo jums ir šāda pieredze, ātri atraujoties no Padomju Savienības un ejot pa Eiropas attīstības ceļu. Mums tas vēl tikai priekšā. 

Tāpēc es mūsu jaunajiem puišiem, kuri man ir kā bērni – dēls man ir kapteinis, dienē kopš 2014. gada, un visi mūsu jaunie pulkveži – patiesībā viņi man ir kā paša bērni. Mums viņiem jānodod valsts, lai viņi kļūtu par rajonu administrāciju vadītājiem, deputātiem, ministriem un tā tālāk. Tad mums būs brīnišķīga iespēja dzīvot mierā un priekos. 

Jūs, kad atbrīvojāt Hersonu un citas vietas, redzējāt cilvēkus, kuri priecājas jūs satikt. Tie droši vien jau ir citi cilvēki, zinot, ko viņiem nācies piedzīvot?

Nevar vārdos nodot okupāciju pārdzīvojušo cilvēku sajūtas. Piemēram, Hersonā pie manis pienāca jauns puisis ar sievu.

Viņš mani paveda maliņā un teica "piedodiet". Es prasu: "Par ko?" Viņš saka "Piedodiet, ka neesmu ar jums armijā, es vienkārši nepaspēju."

Viņi ātri ieņēma Hersonu. Es saku: "Puis, Tu ko? Tu paglābi savu dzīvi, nosargāji sievu, un tas jau ir labi. Bet tas, ka saki šādus vārdus, tas tev ir tikai pluss." Proti, mums ir, uz ko paļauties. Mums ir, ar ko būvēt valsti un attīstīt to tālāk.

59. brigāde uzdevumā
59. brigāde uzdevumā

Labi, beidzot mūsu sarunu, es saprotu, ka nav grūti iedomāties ko jums novēlēt – jūsu dzimtās Krimas atbrīvošanu, ja?

Protams. Un tas notiks. Krimā dzīvojošie nevar sagaidīt, kad tas notiks. Un notiks tas krietni ātrāk, nekā kāds prognozē. Varu to teikt, balstoties uz savu pieredzi, – to, ko redzu, jūtu un saprotu. Galvenais, vēl nedrīkst atslābt. Katru dienu krīt mūsu biedri. Vakar zaudējām trīs. Zinu, ka arī šodien ir kritušie. Tas ir ļoti sāpīgi. Tie ir lieliski puiši, vienkārši skaistuļi – visās šī vārda izpausmēs. 

Visu laiku atrasties kaujas dežūrā. Nevis nedēļu un tad aizbraukt atpūsties uz pāris dienām, bet nepārtraukti. Nepārtraukti būt apšaudēs, pildīt kaujas uzdevumus un tā tālāk. Viņi kļuvuši par augsta līmeņa profesionāļiem. Tāpēc arī dažreiz jokojamies, ka pēc uzvaras Ukrainas bruņotie spēki jāuzņem NATO. 

Un mēs ar jums.

Es zinu. Noteikti. Puiši, es gribu jūsu studijai un visiem klausītājiem pateikt, ka

mums, ukraiņiem, nepatīk karot. Mums patīk strādāt, kārtīgi atpūsties, garšīgi paēst, uzņemt ciemiņus, braukt ciemos. Tas mums patīk. Bet tie orki šķērsoja sarkano līniju, un mums nācās atbildēt.

Domāju, agrāk vai vēlāk, bet tam bija jānotiek. Citādāk to nevarētu atrisināt. Viņiem visu laiku ir dusmas par to, ka kāds dzīvo labāk, ka citiem ir karstais ūdens un apsildāmās grīdas. Nu, tādi viņi ir, tur neko nevar padarīt, tādi tie mūsu kaimiņi ir. Nāksies viņus gadu simteņiem ilgi pāraudzināt. 

Labi, liels paldies, Sergej. Un pienāks laiks, kad ukraiņi atkal varēs papriecāties, atpūsties un darīt visu pārējo, kas jums patīk. Galvenais, saglabāt dzīvību.

Izmantojot situāciju, es jūs un jūsu kolēģus jau laicīgi uzaicinu uz atbrīvoto Jaltu Krimā, uz krastmalu, kur svinēsim mūsu uzvaru. Būs liels galds, kuru rezervēju jau 2014. gadā. 

Viss skaidrs. Ielūgums pieņemts. 

Sekojiet līdzi notikumiem. Domāju, jūs atradīsiet veidu, kā atbraukt. Mēs jūs sagaidīsim, visu nokārtosim un viss būs augstākajā līmenī!

Labi, liels paldies Sergej. Slava Ukrainai.

Varoņiem slava. Un slava Latvijai!

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti