Laikmeta krustpunktā

Mums jātic savai zemei, valstij, tautai un valdībai. Saruna ar Annu Žīguri

Laikmeta krustpunktā

Šogad gāzes apgādē riskus neredzu, tikai cenās. Saruna ar Andri Piebalgu

Šodien ir jāiegūst izglītība. Modernajā pasaulē izglītība ir viss. Saruna ar Vili Vītolu

Vienīgais risinājums nemitīgo kara draudu beigšanai – Krievijas sadalīšana. Saruna ar uzņēmēju Vili Vītolu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Lai arī kāds būtu Ukrainas kara iznākums, pēc 10, 20 vai 50 gadiem situācija atkal būs tāda pati – kāds Krievijā sagrābs varu un uzbruks mazākajiem kaimiņiem. Vienīgais risinājums, lai Latvijā izbeigtos nepārtrauktie kara draudi, ir Krievijas sadalīšana, Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" vērtēja uzņēmējs un sabiedriskais darbinieks Vilis Vītols. 

"Pilnīgi neattaisnojama ir to tautiešu rīcība, kas brauc uz pilnīgi svešu zemi, pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, Venecuēlu un citām vietām. Šajā tālumā nevarēsim palīdzēt ne mēs, nedz to varēs prasīt viņi. Tie ir kā atgriezts rieciens no maizes klaipa," – tā 1947. gadā, uzrunājot latviešu bēgļus Vācijā, teicis Vilis Vītols, tautsaimnieks, pirmskara Latvijas Universitātes prorektors, šobrīd Latvijā labi pazīstamā uzņēmēja un Likteņdārza izveidotāja Viļa Vītola vectēvs.

Likteņa ironija – jau pēc dažiem gadiem tieši Venecuēlā viņa dēls un mazdēls rod patvērumu. Viņi nekļūst par "atgrieztu maizes riecienu", gluži otrādi – no tālās Venecuēlas aktīvi iesaistās trimdas latviešu dzīvē, kļūst par veiksmīgiem uzņēmējiem. Mazdēls Vilis pēc neatkarības atgūšanas ar savu lielo dzimtu atgriežas Latvijā, iesaistās sabiedriskajā dzīvē – top Likteņdārzs, tiek izveidots Vītolu fonds, ar kura palīdzību izglītoti simtiem Latvijas jauniešu. 

Arnis Krauze: Rīgas Stradiņa universitāte pirms pāris gadiem jums piešķīra Goda doktora statusu, bet tikai tagad, 8. septembrī, jūs to oficiāli saņemsiet kopā ar Vairu Vīķi-Freibergu. Gaidāt šo brīdi? 

Vilis Vītols: Protams, tas jau ir liels pagodinājums. Man dažkārt uznāk šaubas, vai es to esmu pelnījis, bet tā tas ir noticis. 

Par to, ka jūs esat pelnījis šo goda nosaukumu, šaubu nav, jo, ja mēs palūkojamies, tad jūsu dibinātais Vītolu fonds ik gadu palīdz Stradiņa universitātes pirmajā kursā mācības uzsākt vismaz 40 jauniešiem, kopā 18 gadu laikā jūsu fonds ir palīdzējis izskoloties 500 topošajiem ārstiem, un stipendijās izmaksāts vairāk nekā pus miljons eiro. Tas ir pamatīgs darbs. Protams, jāpiemin, ka Vītolu fonds nav tikai Vītolu ģimene, bet daudz atbalstītāju. 

Vilis Vītols: Jā, to es noteikti uzskatu par ļoti svarīgu informāciju. Redziet, labi, tas fonds ir ar mūsu vārdu, un mēs bijām tie, kas nāca ar to ideju un pirmo ziedojumu izdarīja, bet šodien fonds tiek atbalstīts no apmēram 2300 ziedotājiem. Daži turpina atbalstīt, daži ir bijušie ziedotāji, bet katrā ziņā tie ir 2300 cilvēki, kas ir ziedojuši naudu Vītolu fondam. Mēs darām tā, – ja kāds vēlas ziedot, tad viņam tiek atvērts atsevišķs konts, un tā ir stipendija viņa vārdā, ziedotāja vārdā. Tad tiek piešķirtas tās attiecīgās naudas summas, cik lielas tās attiecīgajā gadījumā ir. Tās nav vienmēr vienādas, jo dažreiz cilvēkiem, kuriem grūtāk iet, tiek piešķirtas lielākas summas. 

Jūs bieži tiekat dēvēts par mecenātu, bet zinu, ka jums šis vārds nepatīk, jo mecenātisms vairāk saistīts ar mākslas atbalstīšanu, bet jums vienmēr svarīgi bijis atbalstīt cilvēku izglītošanos. Kādēļ? 

Domāju, ka šodien, modernajā pasaulē, izglītība ir viss. Izglītība nodrošina īstu, patiesu piedalīšanos dzīves konkurencē, jo bez izglītības ir ļoti grūti kaut ko uzsākt.

Lai gan ir daži piemēri, kur cilvēki, kas nav universitāti beiguši, ir izrādījušies ļoti sekmīgi biznesā, tas parastais process nosaka, – šodien ir jāiegūst izglītība.

Tie, kam nav izdevības iegūt augstāko izglītību, viņiem ir grūtāk dzīvē pēc tam.

Tuvojas Saeimas vēlēšanas un kandidātu sarakstos redzam, ka katrs ceturtais deputāta kandidāts ir ar ļoti pieticīgu izglītību, 24% ir vidējā vai pat tikai pamatizglītība. Par ko tas liecina?

Tas varbūt liecina, ka tie kandidāti nav tie labākie un nav tie piemērotākie. Es domāju, ka tomēr ir nepieciešams, ka tiem cilvēkiem, kas raksta likumus un apstiprina likumus, – viņiem ir jābūt ar izglītību.

Labi, es vēl saprotu kandidātus ar vidējo izglītību, bet tur ir vesela strīpa, vairāk nekā 30 kandidātu, kuri grib būt par mūsu dzīves noteicējiem ar deviņu klašu izglītību. 

Jā, protams, ka tas ir neloģiski. Tā tam nevajadzētu būt. 

Ar kādām gaidām jūs raugāties uz 1. oktobri? Kādu jūs redzat nākamo Latvijas parlamentu, mūsu politisko dzīvi? 

Ir iespējams, ka nākamā valdība, parlaments, varētu būt ļoti līdzīgi pašreizējai koalīcijai. Man šķiet, ka ne jau nu gluži tādi paši, bet ļoti līdzīgi varētu būt, jo tās valdošās partijas, tās visumā sevi ir pierādījušas sevi kā spējīgas tikt galā ar Covid-19 krīzi galvenokārt, un tagad arī ir parādījušas, ka ir spējīgas veikt šo procesu, kas ir attīrīšanās no okupācijas simboliem. 

Tas neapšaubāmi visiem latviešiem patīk, un man īpaši ļoti patīk, kas ir noticis ar to "okupekli", kā to sauc tagad. 

Redziet, lielais jautājums jau ir, par kādu partiju balsot. Es esmu konstatējis, ka, ja cilvēks strādā labdarības organizācijā un ir atkarīgs no ziedojumiem un citu palīdzības, tad nav labi nostāties vienas partijas pusē. Protams, mēs katrs balsosim par vienu partiju, bet, vadot vienu labdarības organizāciju, nav labi pateikt – es balsošu par to, jo tad visas pārējās partijas jums tajā brīdī ir ienaidnieki, un jūs iegūstat ļoti daudz ienaidnieku tādā reizē. Tā kā es negribu nekad nevienam teikt, par ko es balsošu. Vienīgais padoms, ko, protams, var dot – ir jāiet balsot. Ir jāiet balsot, jo katra nenodotā balss, viena daļa no tās balss, iet Latvijas ienaidniekiem.

(..)

Vienīgais risinājums, lai izbeigtos šis nepārtrauktais kara drauds, – Krievija ir jāsadala. Lai arī kāds būtu Ukrainas kara iznākums, pēc 10, 20, varbūt 50 gadiem mēs redzēsim atkal to pašu situāciju. Kaut kāds monstrs atkal sagrābs varu un atkal uzbruks saviem kaimiņiem. Esmu ļoti, ļoti daudz lasījis par Krievijas vēsturi, un tajā var redzēt, ka viņi nekad neuzbrūk stipram kaimiņam, viņi vienmēr uzbrūk kādam, kas ir vājāks par viņiem. Viņi jau domāja, ka arī Ukrainā viņiem ies ļoti viegli. Viņi uzbrūk vienmēr kādam vājākam kaimiņam, bet viņi to ir darījuši vairāk nekā 500 gadus. No tās milzīgās teritorijas nav neviens pleķītis, kas būtu pievienojies Krievijai labprātīgi, visi ir ieņemti ar agresiju un brutālu varu. Krievija ir kara perēklis, bet ļoti daudzi Rietumu politiķi to vienkārši nesaprot, jo viņiem nav tādas pieredzes.

Jūs vairākkārt piemināt, ka saistībā ar Saeimas vēlēšanām jums ir bail par Latvijas ienaidniekiem. Jūs redzat, ka viņi šobrīd ir aktivizējušies un ka arī šis pieminekļa nogāšanas fakts ir šo ienaidnieku rindas aktivizējis? 

Taisni pretējais. Es domāju, ka viņi ir novājināti un arī drusciņ nobijušies. 

Jūs to tā redzat? 

Jā, jo praktiski nekādu protestu nebija, un Maskava sagaidīja, ka būs kaut kādi milzīgi protesti, bet nekas tāds nenotika. Tie cilvēki jau nav pazuduši, viņi jau tepat vien ir, bet šoreiz viņi neuzdrošinājās iznākt uz ielas un protestēt. 

Šonedēļ ir noslēdzies viens laikmets. Mūžībā ir aizgājis PSRS pirmais un vienīgais prezidents Mihails Gorbačovs. Rietumu līderi šajās dienās piemin Gorbačovu ar labu vārdu, atceroties viņa lomu, piemēram, Vācijas apvienošanā. Baltiešiem šeit ir cits skats, mēs ļoti labi atceramies Gorbačova lomu mūsu neatkarības centienu slāpēšanā, viņš diezgan atklāti draudēja – pamēģiniet vien ar savu brīvību, redzēsiet, kas būs. Mēs, protams, atceramies arī viņa bezdarbību, lai novērstu Viļņas slaktiņu pie Lietuvas televīzijas, un vēl, un vēl. Gorbačova laikmets ir beidzies. Kā jūs redzat, kad beigsies Putina laikmets? 

Man ir tāda pārliecība, ka Putins nepārdzīvos šo karu.

Es esmu diezgan pārliecināts par to. Es nezinu, kādas viņam būs tās beigas, vai viņu vienkārši atstādinās no amata, vai kāds viņu nobendēs, vai viņš būs spiests aizbēgt – es nezinu, kādas tās beigas būs, bet, kad beigsies šis karš, tās būs arī Putina beigas. Tā ir mana pārliecība, bet  nākotne rādīs, vai šī pārliecība ir pareiza vai ne. Es neredzu, ka Putins varētu turpināt valdīt Krievijā, kad karš beigsies, jo karš noteikti beigsies ar lieliem zaudējumiem Krievijai. Redziet, visur mēs nonākam pie tā, ka ir tas Krievijas iekšējais kopprodukts un NATO valstu iekšējais kopprodukts. NATO valstu kopprodukts ir 40 reizes lielāks nekā Krievijas kopprodukts. Pirmajā brīdī tas nav jūtams, jo arī Krievija miera laikos ir saražojusi daudz raķešu, bet, jo tas karš ilgāk ies, jo vairāk šis ekonomiskais faktors jeb ekonomiskā realitāte, ka tā valsts ir 40 reizes mazāka potenciāla ziņā, ar laiku izpaudīsies.

Liela kļūda gan ir, ka no viņiem joprojām tiek pirkta nafta un gāze, jo nauda priekš kara vešanas ir viss. Tā ir lielā patiesība. Kamēr Putinam ienāk nauda par gāzi un naftu, viņš turpinās karot.

Jūs iepriekš minējāt, ka Krieviju var mainīt tikai ar tās sadalīšanu, – ko jūs ar to domājāt? Ka Tatarstāna ir atsevišķa republika, ka Kaukāzs ir atsevišķa republika? 

Ne tikai. Es domāju, arī, piemēram, tās Tālo Austrumu zemes. Tur viena liela daļa somugru tautiņām pienākas, jo viņas tur ir apspiestas, un viņi nav laimīgi Krievijas impērijā. Krievija jau ir koloniāla impērija. Viņi tāpat kā spāņi un angļi iekaroja zemes Amerikas kontinentā, tāpat krievi iekaroja zemes Eirāzijas kontinentā. Man šķiet, cik es esmu lasījis un dzirdējis, ka arī daļa no tiem pašiem krieviem, kas dzīvo Tālajos Austrumos, viņi labprāt redzētu, ka viņiem būtu sava valsts, un tās dabas bagātību lielās naudas paliktu viņiem, nevis aizietu uz Maskavu. 

Vai un kas varētu mainīties Baltkrievijas liktenī? Kā jūs redzat, cik ilgi diktators Lukašenko to vēl vadīs? Arī starp latviešiem arvien ir balsis, kas saka – jā, paskatieties kā Lukašenko vada, tur ir stingrība, kārtība, mums vajag tādu saimnieku kā baltkrieviem. 

Bet paskatieties uz viņu ekonomiskajiem rezultātiem! Viņi jau nevar samaksāt Krievijai par naftu, viņiem neiet labi. Droši vien ar armijas palīdzību viņš var noturēties vēl ilgi. Es to salīdzinu ar Venecuēlas gadījumu. Man šķiet, ka Venecuēla ir ļoti līdzīga daudzās lietās Baltkrievijai. Bieži vien man cilvēki prasa: "Nu, kā ir tajā Venecuēlā?" Tad es saku: "Zini, līdzīgi kā Baltkrievijā." Ne tur ir īsta demokrātija, – tas ir farss, ko viņi sauc par demokrātiju, – ne tur ir tāda diktatūra, kāda bija Staļina laikā, tāda arī nav – no Baltkrievijas jūs varat izbraukt, no Venecuēlas arī. Un kā Baltkrievijā, tā Venecuēlā ir zināmas brīvības nodarboties ar biznesu, tādas pastāv. Tur visa tā nauda ir sabrukusi un tā, bet ir zināma brīvība, to nevar noliegt. Venecuēlā, man šķiet, ka tas murgs turpināsies vēl ļoti ilgi. Par Baltkrieviju es nezinu tik labi, lai izteiktos, bet Venecuēlā tas turpināsies ilgi, jo viņiem, neskatoties uz to, ka tā ekonomika ir sagruvusi praktiski, viņi joprojām pārdod diezgan daudz naftas, un par to ienāk liela nauda. Tā nauda, protams, nesadalās visai tautai, kā, piemēram, Norvēģijā, kur tiešām tas, kas ienāk no naftas, tiek visai tautai. Nē, Venecuēlā tā tiek vienai kliķei, kas ir ap prezidentu Nikolasu Maduro, tiem iet ļoti labi.

Es pieļauju, ka daļai ļaužu šobrīd šķiet, lai viņi dzīvo Venecuēlā un Baltkrievijā tā, kā viņiem tīk, jo mums šobrīd ir jārūpējas par to, kāda mums būs ziema, kāda būs ziemā izdzīvošana, kas būs ar energoresursiem. Šobrīd daudz tiek runāts par to, kā un ko taupīt. Kādu jūs paredzat šo ziemu Latvijai un Latvijas iedzīvotājiem? 

Es domāju, ka kaut kādu atrisinājumu atradīs. Kaut kāds atrisinājums būs, mēs nenosalsim. Pilnīgi noteikti.

Cilvēku prāts ir ar milzīgiem resursiem, un gan jau izdomās kaut ko. 

Valdības pieņemtais lēmums būvēt Skultē sašķidrinātās gāzes termināli, jūsuprāt, ir prātīga rīcība – to vajag darīt vai vajadzēja jau sen darīt? 

To noteikti vajadzēja darīt. 

Projekts liels, un nauda ir liela. Parasti jau mēs ar aizdomām skatāmies, ka tur, kur ir liela nauda, ir izmanīgi cilvēki, kas ļoti labi saož, kā ātri nopelnīt uz citu rēķina. Vai jūs arī te redzat tādas bažas? 

Es nezinu, man nav informācijas. Vienīgais, ko es teiktu, ka, cik es saprotu, ka tie "Virši", tie degvielas pārdevēji, viņi ir iegādājušies vai piekto vai ceturto daļu, un tie ir kārtīgi, godīgi cilvēki, tie ir no nulles uzbūvējuši vienu milzu uzņēmumu. "Virši" šodien ir milzīgs uzņēmums, kas sekmīgi konkurē ar "Circle-K". Praktiski, tas viņiem ir palicis vienīgais konkurents, un es viņiem vēlu visu to labāko, tie ir kārtīgi latviešu cilvēki. Tā ir tā pozitīvā lieta. 

Bet vai, jūsuprāt, te nebūtu ļoti rūpīgi žurnālistiem jāseko līdzi, kas ar šo projektu būs, kas te ar naudām notiks un visu? 

Protams, ka jāseko, lai tas nepārvēršas par tādu operāciju, kā OIK [obligātā iepirkuma komponente – red.] jeb kaut kas tāds. 

Sarunas turpinājumā par to, kā Latvijā lietas tika kārtotas pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. Kad jūs atgriezāties Latvijā pēc daudziem Venecuēlā aizvadītiem gadiem, kādu jūs ieraudzījāt 90. gadu beigās Rīgu, kādu jūs ieraudzījāt mūsu biznesa vidi un politiku? Jums bija iespēja arī uz kādu brīdi iesaistīties dažādos sabiedriskajos procesos, jūs kļuvāt par "Latvenergo" padomes priekšsēdētāju, jūs varējāt redzēt, kā Latvijā notika privatizācija un citas lietas. Ko jūs toreiz ieraudzījāt? 

Ziniet, mēs sākām braukt uz Latviju 1978. gadā. Tad, kad visa mūsu ģimene pārcēlās uz Latviju, tas bija 1999. gads, tas bija mans 23. brauciens uz Latviju. Man jāsaka tā, – sākot jau no 78. gada, katru reizi, kad es atbraucu uz Latviju, es redzēju, ka kaut kas bija uzlabojies. Pat okupācijas laikos – bija slikti, bet kaut kas drusciņ bija uzlabojies. Teiksim, 90. gados visa tā mežonīgā privatizācija, un viss tas savā ziņā ir loģiski, ka tā notiek pēc diktatūras, kurā arī bija veikli cilvēki ar zināmu pozīciju, ka viņi to situāciju izmanto. 

Ierodoties Latvijā, jums jau ir miljonāra statuss. Ātri vien jūs nokļūstat dažādos miljonāru topos, žurnālos kopā ar [baņķieriem] Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki; Aivaru Lembergu, Andri Šķēli, Gunti Indriksonu, Aināru Šleseru un tā tālāk. Kā jums bija justies šajā kompānijā? 

Es jau to kompāniju neizvēlējos, bet jāsaka tā – paldies Dievam, šie cilvēki pamazām noriet un nāk jauni, bezgala daudz jaunas kompānijas un cilvēki, kas sākuši no nulles.

Viņi ir atraduši savu nišu un pamazām, laika gaitā uzbūvējuši savu kompāniju. Tie paši "Virši" ir labs piemērs. Vēl viens piemērs, kas man ļoti patīk, ir uzņēmējs Sēlijā, kurš izveidojis liellopu izsoli. Diemžēl es neatceros, kā viņu sauc, man vajadzēja atcerēties to vārdu, jo viņš ir fonda ziedotājs, bet diemžēl ir jau veca galva. Bet kurš gan varēja iedomāties, ka no liellopu pārdošanas var uzbūvēt biznesu, ka cilvēki brauks uz tām izsolēm no visas Eiropas? Viņiem ļoti labi iet, un galvenais, ka viņi dod iespēju mazajiem zemniekiem, kuriem varbūt ir viena, divas, trīs gotiņas, brīdī, kad tā gotiņa ir jāpārdod, nodot to gotiņu izsoļu namam. 

Cik noprotu, jūsu vēlējums ir, lai nākotnē mums ir vairāk šāda veida miljonāru sarakstos, nevis tie privatizācijas miljonāri, kas bija savulaik? 

Protams, bet tie privatizācijas miljonāri, es domāju, ka viņi pamazām norietēs. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti