Brīvības bulvāris

Modernajā sabiedrībā daudzi procesi ir anonimizējuši cilvēku. Saruna ar Raivi Bičevski

Brīvības bulvāris

Ir pagājusi tā stabilitāte, kurā dzīvojām pēdējos 25 gadus. Saruna ar Jāni Sārtu

Valters Ščerbinskis: Lielas pārmaiņas vēstures pārrakstīšanā šobrīd nav nepieciešamas

Vēsturnieks: Būtu jālieto termins «padomju okupācijas laiki», nevis «padomju laiki»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Valodā būtu precīzi jānorāda, ka runāts tiek par padomju okupācijas laikiem, nevis vienkārši par padomju laikiem, jo vārds "okupācija" nes līdzi negatīvo tā laika perioda kontekstu, ko nedrīkst aizmirst pat tad, ja tajā ir arī atsevišķi priecīgi personiskie notikumi, – tā Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" uzsvēra vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis. 

Gints Grūbe: Ir uzskats, ka katra jauna vēsturnieku paaudze pārraksta vēsturi no jauna. Kam, jūsuprāt, Latvijas vēsturniekiem šobrīd būtu jāpievērš uzmanība?

Valters Ščerbinskis: Es teiktu, ka militārā vēsture ir diezgan izpētīta Latvijā, politiskā vēsture šajā periodā ir diezgan izpētīta. Protams, ik pa laikam rodas jautājumi, varbūt varētu kādu lietu niansētāk aplūkot, pārskatīt, pārvērtēt. Sevišķi vācbaltiešu konteksts, liekas, ir nedaudz novārtā atstāts. Bet tajā pašā laikā, runājot par lielām lietām, es teiktu, ka varbūt tādas lielas pārmaiņas vēstures interpretācijā, vienkāršiem vārdiem runājot, pārrakstīšanā, īsti šobrīd nav nepieciešamas un varbūt nav iespējamas. Tajā pašā laikā lauks, kas ir diezgan balts, ir saistīts lielā mērā ar tās sabiedrības dzīvi tādā vienkārša cilvēka līmenī, cilvēku attiecību līmenī. Jautājums par to, ko pētīt, ir viens, un jautājums, kā citādāk interpretēt to, kas ir, ir otrs.

Timotijs Snaiders šobrīd savā lekciju kursā Jeila Universitātē salīdzina likumsakarības starp to, kā dzimst kāda nācija, un Ukrainas kā nācijas dzimšanas aspektus. Ja paskatāmies uz Latvijas nācijas rašanos, jūs pats esat teicis, ka tas jau nav nekāds 1918. gada 18. novembris, tam ir daudz senākas saknes un cēloņi.

Jā, bet es domāju, ka pretējo jau neviens īsti nav apgalvojis. Būtībā vēsturnieki jau sen ir meklējuši saknes, no kurienes nāk 18. novembris. Un ir skaidrs, ka tas nav 17. novembris. Tie cēloņi un iemesli, kāpēc 18. novembris notika, ir diezgan izpētīti un plus mīnus skaidri. Pilnīgi noteikti tie ir saistāmi ar desmitgadēm pirms Latvijas proklamēšanas. Līdzīgi tas ir arī Ukrainas gadījumā. Protams, ka ir kaut kādas laika nobīdes, etniskās identitātes veidošanās procesi ir notikuši atšķirīgi dažādās vietās. Bet dažās vietās tie notika ļoti līdzīgi, un mēs varam paraudzīties uz igauņiem, un, ja mēs teiksim nezinām, mums nav nekādi materiāli pieejami par Latviju, mēs gandrīz vai varam, redzot, kas notika Igaunijā, projicēt šos notikumus lielā mērā uz latviešu vēsturi. Vai čehiem līdzīgi, varbūt līdzīgi poļiem, bet tur jau parādās nianses.

Savukārt Ukrainas gadījums ir atšķirīgs. Ukraina ir ļoti liela, pirmkārt. Tās vēsture un ģeopolitiskā situācija vienmēr ir bijusi atšķirīga, tāpēc tādas pilnīgas paralēles novilkt nevar. Bet es domāju, ka tas, kas ir ierosinājis tādā starptautiskā līmenī pētniecību, protams, ir šis karš. Un, protams, ne jau sākoties ar 24. februāra Krievijas iebrukumu Ukrainā, bet sākot ar 2014. gadu, kad tiešām pirmo reizi masveidīgi angļu valodā sāka parādītes pētījumi. Labāki, sliktāki pētījumi, arī brīnišķīgi pētījumi parādījās par Ukrainas vēsturi, kur skaidroja, kas ir Ukraina, kas ir ukraiņi un no kurienes viņi nāk. Pamatā šie darbi bija vairāk tādi vispārīgi. Atkal šeit ir jautājums par to, vai Ukrainas zinātnieki pārraksta kaut ko, vai jaunā ukraiņu paaudze pārraksta kaut ko. Es teiktu, ka – nē,

drīzāk starptautiskās sabiedrības fokusā pirmo reizi nonāk interese par Ukrainu, līdz ar to ir jēga rakstīt grāmatas un tās izdot, jo tās pērk.

Tieši tāpat bija par Dienvidslāviju, bija bums 90. gados, kad sākās karadarbība Dienvidslāvijā. Pēkšņi visi sāka interesēties, kas tur īsti Balkānos ir par valsti, kāpēc tas karš notiek. 

Jūs savulaik intervijā "Latvijas Vēstnesim" sacījāt: "Es teiktu, ka apstākļi, kas izveidojas valstī, rada cēloņus izmaiņām. Savukārt par impulsu tām kalpo indivīdi. Uzskatāms piemērs ir Pirmais pasaules karš, kas Eiropā bija nobriedis daudzu iemeslu dēļ. Vajadzēja tikai vienu dzirksteli, lai tas uzliesmotu, un šī loma krita Gavrilo Principam, teroristam, kurš Sarajevā veica atentātu pret Austroungārijas troņmantinieku [Franci] Ferdinandu, izraisot notikumu virkni, kas noveda pie milzīga kara. Ja nebūtu bijis Gavrilo Princips, ļoti iespējams, ka izšķirošo grūdienu izdarītu kāds cits indivīds, jo lielie kara cēloņi bija jau radušies."

Jūs pats arī norādījāt, ka šeit 1918. gadā bija izveidojušies valsts radīšanai labvēlīgi apstākļi. 

Tieši tā. 

Apstākļi tomēr ir neatkarīgi no cilvēka gribas, apstākļus varam izmantot un varam arī neizmantot. 

Es teiktu, ka būtībā mums jāatceras atšķirība starp cēloņiem un iemesliem. Cēloņi ir kaut kas dziļš, kas nenovēršami agri vai vēlu noved pie kaut kā. Cēloņi šajā gadījumā ir saistīti ar vietējo iedzīvotāju latviešu identitāti, ar zināmas daļas latviešu sabiedrības pakāpenisku gatavību lielākai autonomijai, suverenitātei. Es vēlreiz uzsveru vārdu ''gatavība''. No otras puses, iemesli ir tie, kas radīja labvēlīgus apstākļus, kas sakrita, kas nebija atkarīgi ne no Ulmaņa, ne Čakstes, ne Stučkas. Iespējams, kaut kādā veidā viņi tos varēja ietekmēt, bet nedaudz. 

Nebūtu bijis Ulmaņa, nebūtu Čakstes, valsts tiktu nodibināta tā vai tā? 

Es domāju, ka noteikti. Cita lieta, ka 15. maija apvērsums nebūtu noticis, ja nebūtu Ulmaņa. Pilnīgi noteikti. Šis gadījums ir tas, kad viena persona ietekmēja diezgan būtiski vēsturisko norisi. Bet 1918. gada 18. novembris, – tur tomēr bija iesaistīts liels skaits cilvēku, politiķu. Protams, bija redzamāki un aktīvāki cilvēki, kas pulcēja ap sevi, kas uzņēmās atbildību, un Ulmanis bija tas, kurš uzņēmās vissarežģītāko posteni šajā brīdī, vadīt pagaidu valdību, bet tajā pašā laikā tas process notika demokrātijas apstākļos. Demokrātijas apstākļos, vienam krītot, kauja turpinās.

Pat ja divas vai trīs personas mēs izņemam no vēstures, manuprāt, tie notikumi notiktu tāpat. 

Kādā intervijā jūs teicāt, ka latviešu politiskie aktīvisti tolaik lielākoties bija sociāldemokrāti un liberāļi un bija pazīstami plašā sabiedrībā jau pirms Pirmā pasaules kara, tāpēc esot likumsakarīgi, ka jaunās Latvijas valsts pamati balstījās demokrātiskās vērtībās, izejot tieši no šo elites pārstāvju vērtībām. 

Jā, nu, sociāldemokrāti arī, protams, ir ļoti plašs jēdziens. Arī tā laika izpratnē – LSDSP ir gan labējais, gan kreisais spārns. Un 1940. gads ir zināms pārbaudes akmens. Mēs redzam, kā šķiras šie likteņi. Vienas partijas biedriem ļoti atšķiras nostājas. 

Bet vai tam, kā tolaik šie cilvēki, tā laika elite, dibināja valsti, ir kāda kontinuitāte attiecībā uz to, kas notiek pēc 1991. gada? 

Tas ir sarežģīts jautājums. Es domāju, skaidrs, ka ir kaut kāda nozīme, bet es teiktu, ka vēl lielāka nozīme ir tam, kas notika pēc 15. maija. Vēl lielāka nozīme ir tam, ka pastāvēja 20 gadus neatkarīga Latvija. Es domāju, ka vēsturiski notikumi ietekmē, tie nepazūd un neizgaist. Tiem ir ietekme uz nākamajiem procesiem un galu galā arī cilvēkiem. 

Arī pēc 50, 70 un 100 gadiem? 

Jā, es domāju arī pēc simtiem gadu. Mums pietiek atcerēties, ka agrāk mācību grāmatās, runājot par zviedru laikiem Baltijā, rakstīja "vecie labie zviedru laiki", kas tika uzskatīts, ka saistās vairāk ar mums, bet nē, mums tādas atmiņas ir pārāk senas, bet 19., 20. gadsimta sākumā uzskatīja, ka joprojām kaut kādas atmiņas ir saglabājušās. Varbūt maldīgas, mitoloģiskas, bet faktiski ar kaut kādu labo zviedru ķēniņu, kurš ir valdījis šeit puslīdz godīgi un rūpējies par nabaga latvju zemniekiem. 

Bet patiesība bija citādāka.

Patiesība bija citādāka. Man nesen bija saruna ar zviedru enciklopēdijas satura vadītāju, es viņam minēju faktu par šādu interpretāciju mācību grāmatās, viņš pasmējās. No otras puses, ja mēs analizējam un salīdzinām dažādos režīmus, kādi pastāvēja vēsturē, nu, protams, ka var teikt, ka pie zviedriem bija lielāka vienlīdzība, bet vienalga – tur nebija nekāda sakara ar demokrātiju vai īpašām simpātijām pret latviešu zemniekiem. Jautājumā par šo ideju pārmantojamību, man tā sajūta saka, – tikmēr, kamēr ir dzīvi cilvēki, kas atceras kaut vai kripatu no attiecīgā laikmeta, viņi diezgan spēcīgi ietekmē domāšanu gan saviem bērniem, gan mazbērniem. Es, pirmkārt, atceros savu bērnību un to, kā es augu, kas man apkārt notika. 

Tā bija Padomju Savienība. 

Tā bija okupētā Latvija, padomju okupētā Latvija. Es nāku no Grīziņkalna, tāda ievērojama Rīgas rajona. Mana ome bija strādniece 20.–30. gados un bija strādniece arī okupācijas laikā. Lai gan daudzas skolas nebija beigusi, viņas attieksme pret komunistiem, pret šo režīmu, bija ļoti negatīva. Viņa pieminēja Latvijas laiku ļoti pozitīvi, neiegrimstot detaļās, un man varbūt arī īpaši tās neinteresēja. Bet viņa visu laiku uzsvēra sarežģītās etniskās attiecības, kādas mums bija izveidojušās 70.–80. gados, viņa vienmēr kritiski izteicās par komunistiem, atkal neiedziļinoties un neanalizējot. Un viņa nebija vienīgā. Tādu cilvēku bija gana daudz manā apkārtnē. Skaidrs, ka tie bērni, kas auga šādā vidē, pat ja viņiem likās, ka kaklautu uzsiet ir kaut kas skaists, jo bērni jau neiedziļinās politiskās lietās parasti, – zemapziņā bija absolūti skaidrs, ka tas ir kaut kas svešs, tas ir nepieņemams, un tas, kas mums ir labs, vērtīgs, kas latviešiem ir bijis, mēs gribam to kaut kad, nezināmā nākotnē atjaunot – to, kas bijis mūsu vecvecākiem. 

"Padomju laiki vai padomju okupācijas laiki. Runājot par tiem 50 gadiem, mēdz lietot dažādus apzīmējumus – krievu laiki, Padomju Savienības laiki, okupācijas laiki, bet visplašāk padomju laiki. Šī vārdu savienojuma popularitāte lielā mērā atspoguļo to, ko mēs kā sabiedrība saprotam ar šo aizgājušo laikmetu. Jēdziena apzīmējums norāda arī uz attiecīgā jēdziena saturu – padomju laiki ir visai neitrāls jēdziens, kas neietver sevī emocionālo, negatīvo saturu, ko radījis totalitārais režīms. Šie vārdi var palīdzēt aizmirst vai arī nekad neuzzināt šī necilvēcīgā jēdziena īsto dabu," jūs rakstījāt izdevumā "Domuzīme". 

Jūsuprāt, valodā būtu diezgan precīzi jālieto un jānorāda, ka mēs runājam nevis par padomju laikiem, bet padomju okupācijas periodu vai tamlīdzīgi? 

Es tā arī daru. Sagaidītu, ka gan žurnālisti, gan citi darbinieki ik pa laikam atcerētos, ka mums tomēr sabiedrībā ir piekrišana vēsturnieku viedoklim, ka Latvija nešaubīgi bija okupēta. Šis vārds – okupēts, okupācija – nes līdzi negatīvu kontekstu. Šim laikam, šim periodam kopumā, neatkarīgi no tā, ka cilvēki dzīvoja, iemīlējās, svinēja dzimšanas dienas un varbūt kāds prēmiju saņēma, tas var saistīties ar kādām labām atmiņām. Skaidrs, ka tā ir, jo jebkuros apstākļos cilvēks iemācās izdzīvot un saskatīt labās lietas, bet, no otras puses, lielās lietas...

Bet cilvēki arī par deportācijām uz Sibīriju stāsta humora pilnus stāstus. 

Jā, tieši tā, bet tajā pašā laikā ir ārkārtīgi svarīgi saprast lielās un svarīgās lietas. Lielā un svarīgā lieta ir tāda, ka mēs bijām okupēti, mēs kā nacionāla valsts, kā neatkarīga Latvijas valsts, pārstājām eksistēt de facto. Un otrs punkts – mēs nebijām brīvi. Bieži vien, atkal spēlējoties ar vārdiem un valodu, lieto vārdu Brīvības cīņas. Un "Brīvības cīņas" lieto gan par Neatkarības karu, gan par neatkarības atgūšanas procesu 90. gadu sākumā. Es uzskatu, ka lielā atšķirība ir, ka 18., 19., 20. gadā – tās nevarēja būt Brīvības cīņas. Tas, ka kāds dzejnieks tās ir nosaucis par Brīvības cīņām, ir labi, bet tas neatbilst patiesībai, jo cilvēki jau bija brīvi pirms tam, arī 1917. gadā cilvēki bija brīvi. Savukārt, 1988., 89., 90. gadā mēs nebijām brīvi, mēs atradāmies totalitārā režīmā, kurā bija neiedomājami ierobežojumi, cilvēki dzīvoja ar kājām gaisā, salīdzinot ar šodienu. 

Man ir bažas, ka pakāpeniski tās atmiņas pazūd. Protams, cilvēciski varbūt ir labi, ka paliek labās atmiņas un sliktās aizmirstas, bet nedrīkst aizmirst arī sliktās. 

Vēstures politika ir sarežģīta lieta. No vienas puses, vārdu ''politika'' mēs varam piekabināt jebkam. Mēs varam runāt par putnu kopšanas politiku, kuģu būvēšanas politiku, un varam runāt arī par vēstures politiku. Bet vēstures politikas saturs, protams, demokrātiskā valstī atšķiras no totalitāras vai autoritāras valsts. Arī autoritārā valstī, pēc 1934. gada, tika ļoti sistemātiski veicināta vēsture, bet noteiktā virzienā. Varbūt nepasakot brutāli priekšā, kas tiem vēsturniekiem ir "jāatklāj", bet, no otras puses, akcentējot un nepārprotami dodot signālus, ka jūs iegūsiet un būsiet sekmīgi, ja izdarīsiet tādus un tādus secinājumus. Demokrātiskā valstī nodrošina apstākļus brīvai pētniecībai. Ja lielās valsts politikas veidotāji jūt, ka ir kaut kādas lietas, kur mums ir kaut kādas neskaidrības, šīs neskaidrības var noskaidrot tikai profesionāli vēsturnieki.

Atgriežoties pie sarunas par eliti un Latvijas valsts veidošanās procesu, – mums studijā šeit bija saruna arī ar politoloģi Vitu Matīsu, kura norādīja, ka Latvijas dibinātāju paaudze bija daudz pašaizliedzīgāki un spējīgāki upurēt sevi nekā tā elite, kas izveidojās vēlāk šajos laikos, salīdzinot ar Paulu Kalniņu, Ati Ķeniņu, Zigfrīdu Annu Meirovicu, Konstantīnu Čaksti. 

Es esmu pētījis šīs personības, un es tā nevarētu apgalvot. Atkal – kas ir labāk? Tas ir ļoti subjektīvi. Bet kopumā es neteiktu, ka tur bija kaut kādi eņģeļi un tagad šeit ir kādi velni bijuši. Skaidrs, ka tie cilvēki nāca no dažādām sabiedrībām, no dažādiem režīmiem, tomēr Ķēniņš, Pauls Kalniņš un tamlīdzīgi bija dzīvojuši, veidojušies atšķirīgos apstākļos, ar citādāku izglītību un vērtību sistēmu. Galu galā, ja Padomju Savienībā sabiedrībā neuzskatīja, ka zagšana darbā ir zagšana, piemēram, no fabrikas aizstiept ķieģeļus, tad tie cilvēki uzskatīja, ka jebkāda zagšana ir krimināli sodāma. Šāda attieksme pret likumu izveidojas ilgākā laikā, tā nevar izveidoties tā, uz vienas rokas mājiena, un pēkšņi visi paliek godīgi, kārtīgi un maina savu domāšanu. Tā ir lielā problēma ar 90. gadiem, ka ekspektācijas bija milzīgas, ka mēs vienā dienā kļūsim tādi, par kādiem esam sapņojuši, bet tā tas nenotiek – 1918. gadā cilvēki bija ļoti dažādi. 

Bet no kurienes radās tāda elite, kas bija spējīga tomēr sanākt kopā un formulēt savas vajadzības? 

Es domāju, ka tāda elite izveidojas jebkuros apstākļos. Rožainais priekšstats ir par 20., 30. gadu eliti. Tas neapšaubāmi tīri cilvēciski ir izveidojies, visu laiku runājot un domājot par tiem laikiem. 

Līdzīgi kā par "labajiem zviedru laikiem". 

Absolūti. Tieši tā. Es teiktu, ka tas ir pilnīgi precīzs salīdzinājums. Tas, ka cilvēks ir politologs vai ievērojams mikrobiologs vai žurnālists, nenozīmē, ka cilvēks ir pētījis vēsturi. Vēsture ir zinātne, kas ir profesionāli jāpēta. Tajā pašā laikā ļoti daudziem cilvēkiem liekas, ka ar vēsturi jebkurš var nodarboties, tāpat kā ar epidemioloģiju mūsdienās jebkurš var nodarboties un saprast, kā funkcionē epidēmijas un izplatās vīrusi. Ļoti ātri viena daļa cilvēku to saprata. Tāpat par vēsturi vienmēr ir uzskatīts, ka to jau nu gan mēs saprotam, bet vēsture ir zinātne. Jebkura zinātne ir jāstudē, ir jāsaprot principi, kā to analizēt, un tad tas viedoklis beigās ir iespējami atbilstošs tam, kas notika. Tai realitātei, kas bija. Tā sajūta ir tāda, ka, runājot teiksim par 15. maiju, ko esmu daudz pētījis, man būtu interesanti runāt ar kādiem trīs cilvēkiem Latvijā. 

Bet, ja runājam par personībām politikā, piemēram, 1921. gadā Rainis Saeimā uzstājās ar runu par to, ka prezidentam vajag būt radošai personībai un inteliģentam. Vai politikas vajadzība attiecībā uz personālijām mainās? Vai Raiņa runa šobrīd tiktu ar zināmu smaidu uztverta? 

Rainis mēģināja mērķēt uz sevi, bet es domāju, ka viena lieta ir, ko viens intelektuālis publiski pauž, kā vajadzētu notikt. Otra ir politiskā realitāte. Viena lieta ir, ko sociāldemokrāti, tajā skaitā Pauls Kalniņš, pauda no tribīnes, nokaitinot lielu daļu sabiedrības, 18. novembrī paziņojot, ka neatkarīga Latvija ir tikai ceļš uz sociālistisku valsti. Viena lieta ir šī idejiskā nostāja, otra lieta ir šīs politikas realitāte, kas bieži vien ir atšķirīga. Varbūt ne būtiski, bet ir. Es esmu domājis par to, kas būtu optimālā persona, kurai vajadzētu nodarboties ar politiku un tikt deleģētai parlamentā, īstenot mūsu karstākās vēlmes par laimīgu valsti. Analizējot publiku, kāda darbojās 20.–30. gados, ir diezgan nepārprotami skaidrs, ka tie ir vairumā juristi, cilvēki ar juridiskām zināšanām. Protams, ir veiksmīgi, prasmīgi izņēmumi. Ulmanis ir varbūt pats redzamākais izņēmums, bet tomēr lielais pulks ir juristi.

Ir jau Kārlis Skalbe vēl. 

Nu, Kārlis Skalbe, nezinu, vai viņš tāds īsts politiķis. Tas, ka viņš nonāca Saeimā vai Satversmes sapulcē, protams, ir lieliski, bet tā nav garantija, ka tu kļūsi par profesionālu politiķi. Nav jau daudz profesionālu politiķu bijuši 20.–30. gados. Proti, tādi cilvēki, kas ir praktiski visos Saeimas sasaukumos bijuši vai piedalījušies valdību veidošanā. Tādi pamatā ir šo lielu partiju vadītāji. Šie cilvēki pilnīgi noteikti, ja paskatāmies uz viņu biogrāfijām, nav eņģeļi. Viņu partijā ir ne viens vien cilvēks, kas tiek apsūdzēts par pārkāpumiem, ka nonāk cietumā. Un tie ir 20.–30. gadi. Cietumos nonāk ne tikai politiķi, cietumos nonāk arī policijas ierēdņi Latvijas laikā. Mūsu brīnišķīgā, skaistā policija. Cilvēki, kas strādā dažādos darbos, nodarbojās dažkārt ar krāpšanām.

Būtībā tas, ko es gribu teikt, ir, ka cilvēka daba kopš Senās Romas laikiem būtiski nav mainījusies. Mainās tikai apstākļi.

Kāds cilvēks ir likumpaklausīgāks, kāds nav, kāds ir gatavs iet uz pārkāpumiem. Visā 20. gadsimta laikā Latvijā ir tieši tāpat. Vienkārši padomju okupācijas laiks radīja priekšnoteikumus, ka tādu cilvēku, kas nerēķinājās ar likumu [ir vairāk], jo likums Padomju Savienībā nebija tas likums, kas ir brīvajā pasaulē. Nu kāda bija mūsu attieksme pret PSRS konstitūciju? Es neuzskatīju to par kādu nozīmīgu dokumentu. Domāju, ka liela daļa uzskatīja to par parastu papīra gabalu. 

Gatavojoties šai sarunai, pārskatīju senāku sarunu žurnālā "Rīgas Laiks" ar Timotiju Snaideru pēc tam, kad iznāca viņa grāmata "Asins zemes". Viņam tika pārmests tas, ka viņš šo grāmatu par Austrumeiropas reģionu raksta, par pamatu ņemot ģeogrāfiju, lai analizētu holokaustu, lai analizētu 30. gadu totalitārisma režīmus, ka tas ir tāds mākslīgs konstrukts, kādā veidā to ieraudzīt. Viņš uz to atbildēja – tad jau arī Latvijas valsts ir tāds mākslīgs veidojums. 

Tad ir jautājums, ko nozīmē mākslīgs veidojums? Skaidrs, ka tas ir veidojums, kādu šeit esošie iedzīvotāji ir izvēlējušies par optimālo veidu, kā nodrošināt sev labākos apstākļus. 1918. gada 18. novembrī pastāvēja alternatīvas, ne viena vien. Un bija iespēja arī kādās citās ģeogrāfiskās robežās, citos politiskos veidojumos atrasties, izvēlēties turpmāko dzīvi, bet.. 

Jūs esat domājis par tādiem vēstures variantiem? 

Protams, ka ir neiespējami nedomāt. Pētot 18.–19. gadu šīs alternatīvas ir ļoti skaidras. Viena ir tā, ko vācbaltiešu elite mēģina kaut kādā veidā virzīt, bet, kas ir diezgan nolemta, jo Vācija ir zaudējusi karu, līdz ar ko teikšana Vācijai ir relatīvi maza. No otras puses, protams, ir lielinieki un lieliniecisms, kam ir zināmas simpātijas latviešu sabiedrībā. Bet neatkarīgā Latvija ļoti ātri pārņem vairumu sabiedrības un vairums sabiedrības akceptē šo risinājumu kā labāko. Savukārt, atkal raugoties no mūsdienu un savas personīgās perspektīvas, man ir ļoti svarīga latviešu valoda, jo latviešu valoda ir atslēga manai identitātei un lietu izpratnei. Līdz ar to man ir ļoti svarīgs tāds veidojums, kas nodrošina vislabāk šīs identitātes sastāvdaļas – latviešu valodas – pastāvēšanu. Un tā ir Latvijas valsts. Es neredzu alternatīvu, es personīgi. Un es domāju, ka tā ir daudziem cilvēkiem. 

Visbeidzot, vai ir kāds īpašs skatījums, kā vēsturnieks, jūsuprāt, redz mūsdienu procesus? Atradu tādu interesantu Mārtiņa Virša izteicienu, ka vēsturnieks līdzinās pataloganatomam, proti,viņš zina visu, bet diemžēl par vēlu. Kā jūs redzat to, kas notiek šobrīd? 

Tas ir, kā tieši es kā vēsturnieks redzu, jo vēsturnieki ir dažādi, cilvēki ir dažādi, bet, pirmkārt, es mēģinu raudzīties ar distanci un vērtēt, salīdzināt tādas lielās lietas. Lielās lietas neapšaubāmi ir ļoti iedrošinošas un pozitīvi vērtējamas. 30 gadi, kas ir pagājuši, vēsturē ir ļoti mazs periods, un tā faktiski ir viena paaudze, kas ir piedzimusi un sasniegusi kaut kādus darba gadus. Līdz ar to kaut kādas radikālas pārmaiņas, ko mēs visi gribētu, – jo visi mēs gribam uzreiz kaut ko ļoti ātru un jauku –, īsti nav iespējamas. Nav bijušas iespējamas arī vēsturiski. Tajā pašā laikā šī dinamika, kā valsts attīstās, ir pozitīva, to es redzu. Es nezinu, kā tiek veidota valdība, es nevaru būt tur aizkulisēs. Un, tā kā Virsis saka – mēs esam par vēlu tajā iekšā, jo gluži vienkārši šobrīd mēs netiekam klāt dokumentiem. Kamēr netiekam klāt dokumentiem, nevaram saprast šīs nianses. Bet es domāju, ka lielo lietu uzzināšanai nav jāiegrimst detaļās, nav jāatrod, ko tur kāds oligarhs ir teicis, nav jāsēž sūnās un jāpieraksta, ko viņi divi savā starpā runājuši. Tas lielo ainu nemaina. Tas maina kādas nianses procesā, bet lielo ainu tas neietekmē. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti