Krustpunktā

Krustpunktā: Sarakstu iesniegšana Saeimas vēlēšanām, diskusijas par karakausību Latvijā

Krustpunktā

Krustpunktā diskusija: Kā pensionāri tiek galā ar šī laika izaicinājumu - augsto inflāciju

Krustpunktā: Vai patriotismu var iemācīt? Saruna ar vēsturnieku Valdi Klišānu

Vēstures skolotājs: Šī jauniešu paaudze ir krietni labāka par jaunatni pirms 20 vai 30 gadiem

Lai arī par jauno paaudzi nevar runāt kā par vienu veselumu, tomēr vairums jauniešu ir patriotiski. Bet, runājot par obligāto aizsardzības dienestu – to var ieviest ar nosacījumu, ka saturs ir noderīgs un mūsdienīgs, bez padomju militārisma piegaršas, Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" vērtēja vēsturnieks un vēstures skolotājs Valdis Klišāns, kurš par pašreizējo jauno cilvēku paaudzi ir optimistisks. 

Arnis Krauze: Sāksim ar jauniešiem un patriotismu. Pēdējās nedēļās, sākoties diskusijām par rosināto valsts aizsardzības dienestu, ir bijuši ļaudis, kas saka, ka mūsu jauniešiem nekas neinteresē, ka viņi nav patriotiski, ka viņi tikai dzer un pīpē, ir vārguļi. Jūs ikdienā tiekaties ar daudziem jauniešiem. Kā jūs viņus raksturotu? 

Valdis Klišāns: Es vienmēr saku, ka tagadējā paaudze ir krietni labāka nekā tie jaunieši, kas bija jaunieši pirms 20, 30 gadiem. Es esmu ļoti optimistisks. Protams, jaunieši – kā jebkura vecuma grupa vai kā jebkura profesija – ir ļoti atšķirīgi, un runāt par viņiem kā par vienu veselumu nevar. No kontaktiem, kas ir stundās, (es strādāju Rīgas Teikas vidusskolā ar gana lielu vidusskolēnu skaitu) es teiktu, ka vairums no viņiem ir patriotiski. Jūs teicāt, ka viņi dzer un pīpē, es teiktu, ka tā vairāk ir citu paaudžu problēma, lai gan droši vien kāds arī dzer un pīpē. Par to es nevaru būt pilnīgi drošs, bet vairums to nedara, jo lielā cieņā ir sports. Tāpēc arī arguments par vārgumu arī būtu nevietā, bet

es teiktu tā, ka tas, kas būtu nepieciešams šobrīd, ir kaut kādas izdzīvošanas skautu prasmes

– ko darīt situācijā, kad ir ārkārtas stāvoklis, kad nav elektrības, kā iegūt uguni, kā mežā salasīt malku? Šīs prasmes gan būtu nepieciešamas šobrīd, jo redziet, šī ir paaudze, kuras vecāki vairums ir skolu beiguši 2000. gadu sākumā, un tā komfortablā dzīve, – nevis laivu brauciens vai pārgājiens, bet laba viesnīca kaut kur Kanāriju salās, ir bijusi lielākā vērtē, nekā saikne ar dabu. Es vēlreiz uzsvērtu, ka būtu nepieciešams jauniešiem mācību saturā [iekļaut] šīs lietas, ko mēs varētu nosaukt kā skautu zināšanas un prasmes. 

Un kāds ir jūsu vērtējums par rosinājumu ieviest valsts aizsardzības jeb obligāto dienestu? Ko jūs pats par to sakāt, un kā jaunieši uz to varētu reaģēt?

Šis ir ļoti interesants jautājumus. Ja jūs šo jautājumu man būtu uzdevis pirms gada šajā laikā, es kategoriski būtu pret, jo pirms gada tas, kas notiek šobrīd, šķita kaut kas pilnīgi nereāls. Starp citu, es tieši šobrīd lasu grāmatu, ko sarakstījis ebreju vēsturnieks [Juvāls Noa] Harari – "Homo deus" par tādu, ja tā varētu teikt, nesenās vēstures un šodienas interpolāciju tuvējā nākotnē. Tur ir vārdi, ka mūsdienās karš ir neiedomājams, mūsdienās karš nav iespējams. To šis profesors rakstīja pirms vairākiem gadiem. Izrādās, ka šis karš ir iespējams, tāpēc šogad es teiktu, ka – jā.

Starp citu, labu laiku taču ir runa arī par aizsardzības mācību skolās, kas, ja es nemaldos, šobrīd ir brīvprātīga, bet es īsti nevaru komentēt, tā būs vai nebūs obligāta. Šobrīd ļoti svarīgs ir saturs, kas būs šajā aizsardzības mācībā. Es neesmu militārs eksperts, bet, paskatoties to, ko es kādreiz redzēju, man kaut kā ļoti tas viss atgādināja tādu postpadomisku pieeju gan saturam, gan patriotisma jautājumiem. Ja mēs šobrīd skatāmies, kā notiek karš Ukrainā, redzam, ka tas ir ļoti augstu tehnoloģiju pielietojums, tās ir perfektas dronu vadīšanas prasmes, militārā elektroniskā izlūkošana. Tās nav maršēšanas ierindā. Šobrīd ļoti daudzās Latvijas skolās, vismaz pirms pandēmijas, bija lielā cieņā ierindas skates. Es pilnīgi neredzu jēgu šādai formai.

Nu, ierindā nostāties, protams, jāprot, lai noklausītos pavēli vai situāciju, bet visa šī dziedāšana, maršēšana, bungu rībināšana – tas ir pagājušais vai aizpagājušais gadsimts.

Paskatoties aizsardzības mācību saturu, es, protams, neesmu precīzs, jo pirms vairākiem gadiem to projektu skatījos, bet Ukrainas karš pierāda, ka daudzas lietas ir nevajadzīgas un ļoti daudz lietu tur nav. 

Es šobrīd droši vien teiktu – jā – par dienestu armijā, bet par jēgpilnu, kaut kādu tādu, kā mēs zinām, ka šobrīd Ukrainas karavīri tiek sagatavoti Rietumu valstīs. Piemēram, strādāt ar jaunajām tehnoloģijām.

Protams, ir nepieciešama fiziskā sagatavotība un izdzīvošanas prasmes, bet bez tāda padomju militārisma piegaršas, kas diemžēl arī neatkarīgā Latvijā diezgan ilgi ir bijis dzīvotspējīgs. 

Kāds ir jūsu paredzējums, cik atsaucīga jaunā paaudze varētu būt mudinājumam doties valsts aizsardzības dienestā? Īpaši pirmajā gadā ir cerība, ka jaunieši pieteiksies brīvprātīgi. Cik dedzīgi jaunieši būtu to darīt? Sociālajos tīklos novērojamas dažādas reakcijas. Vieni saka, ka nekad mūžā neņems ieroci, citi ir gatavi rīt iet pieteikties un dienēt. 

Protams, tā ir zīlēšana kafijas biezumos, mēs nezinām, kā tas būs, bet es domāju, ka tā, kā jau jūs teicāt, būs gan, gan. Būs gan tie, kas to darīs pirmajās dienās un pirmajās stundās, un būs tādi, kas teiks – nekad. Būs dažādi, protams. 

Īpaši tie, kas to darīs brīvprātīgi, jādomā, ka viņiem ir izpratne gan par to, kas šobrīd notiek pasaulē, gan zināšanas par vēsturi, par to, ko mūsu un kaimiņu tautas ir piedzīvojušas. Par vēstures zināšanām un izpratni – kāds ir jūsu skats, ikdienā ar jauniešiem strādājot? Lasīju jūsu stāstu, ka atnākuši reiz bariņš jauniešu, kad čekas maisus vēra vaļā, un jautājuši, lai jūs kā skolotājs izskaidrojat, kas tad īsti notika ar čekas maisiem, kā tajos cilvēki varēja iekļūt? Tad bijuši jaunieši, kas teikuši – ja tevi vervēja, tu taču varēji pasūdzēties policijai vai, ja tevi gribēja par ziņotāju padarīt, tu taču varēji braukt uz ārzemēm. 

Es teiktu, ka izpratne par vēsturi, vismaz pēdējos gadus, ir atkal pieaugusi.

Diemžēl jāsaka, ka tas ir tādā starptautiskā saspīlējuma un zināma apdraudējuma sajūtas dēļ. Par to es esmu viennozīmīgi pārliecināts – interese ir. Ir ļoti svarīgi no pretējās puses, no izglītotāju puses, šo interesi apmierināt. Es neesmu gluži apmierināts ar visu, kas ir sanācis saistībā ar satura reformu, kas attiecas uz vēstures saturu vidējās izglītības posmā. Man liekas, ka mēs tur esam mazliet par daudz aizgājuši tādā vispārīgumā, bet tā ir cita temata vērta diskusija. Interese ir, bet tas, ko es rakstīju, un jūs to nolasījāt vēlreiz, tas tiešām bija laikam jau pirms trīs gadiem, šādu gadījumu ir ļoti daudz. Tas jau nav tikai stāsts par jauniešiem, tas ir par mūsu, maniem vienaudžiem Rietumu pasaulē. Tie, kas nav dzīvojuši totalitārā sabiedrībā, viņi nekad nespēs izprast šīs situācijas, kādās indivīds bija nonācis tajā laikā. Tā kā tas nav tikai stāsts par jauniešiem. Starp citu, viens pavisam cits piemērs. Janvārī bija tāds izglītības ministres rīkojums, ka par godu barikāžu dienām tiek iedegts ugunskurs. Tad es diezgan labi redzu šīs situācijas, kad nāk mani kolēģi, kas atceras, kas ir piedalījušies barikāžu notikumos, kuriem šis ugunskurs patiešām izsauc atmiņas, kā toreiz bija 1991. gada janvārī, kā toreiz bija, kur kas notika. Bet jums jāsaprot, ka jaunieši ir dzimuši 10, padsmit gadus vēlāk pēc šī notikuma.

Lai arī kā mēs gribētu, viņi nekad nevarēs to atsaukt atmiņā, jo viņiem vienkārši šo atmiņu nav.

Viņiem tas ir vienkārši rituāls ugunskurs, ko viņi zina, ka iededz pie skolas. Tas ir jāsaprot, ka nekad iepriekšējās paaudzes nespēs savas sajūtas pārcelt jaunāko paaudžu cilvēkiem. 

Vēl par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Es biju palaidis garām, ka šis bija pēdējais mācību gads, kad vēsture kā priekšmets bija obligātajos eksāmenos 9. klasē. Kā līdz šādam lēmumam nonāca, kā jūs vērtējat izmaiņas un jauno mācību saturu? 

Respektīvi šogad beidzas būt spēkā iepriekšējā sistēma, kas bija jau kopš 1990. gadu beigām, turpmāk vidusskolā ir trīs līmeņu kursi. Vispār viss mācību saturs tiek [mainīts], skolēnam ir iespēja izvēlēties trīs dažādus līmeņus, kas, manuprāt, ir ļoti labi, jo skolēni diezgan ātri šobrīd zina, kādā virzienā vēlas specializēties. Tad ir tas pamata līmenis, optimālais līmenis un padziļinātais līmenis. Vēsture kā disciplīna pilnā spēkā ir šajā padziļinātajā līmenī, kur vēsture ir kā atsevišķs priekšmets, savukārt pamata un optimālajā līmenī vēsture ir integrēta kopā ar sociālajām zinībām un zinātnēm.

Tas, manuprāt, būtu pilnīgi atsevišķas, nopietnas diskusijas vērts jautājums, kāpēc tā ir noticis un kādi ir plusi, kādi mīnusi.

Es personīgi redzu ļoti daudz plusu jaunajā sistēmā, šajā kompetenču izglītības saturā. Kompetenču izglītības pats pamats, manuprāt, ir, ka tā balstās uz cilvēka domāšanu, kā cilvēkam veidojas galvā priekšstati par laiku, telpu, kultūru, nevis mēs ņemam akadēmisku zinātni kā stāstu un liekam to atcerēties tam jaunietim. Negatīvā puse ir, tas ir mans subjektīvais spriedums, bet es esmu šajā procesā piedalījies, ka vēsture šobrīd, tīri izejot no tā, ko tā dod ar savu metodiku, ar saviem mērķiem, tā izšķīst citās līdzīgās zinātnēs – ekonomikā, politikā, tiesībās. Tas ir mans viedoklis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt