Tālis Eipurs: Pirms iepazīstamies, jāsaka, ka nebija viegli sazināties, jo Ukrainā šobrīd ne vienmēr ir pieejams internets. 

Svetlana Pikola: Jā, reizēm nav. Ja nav elektrības, nav arī interneta un pat citu sakaru.

Bet mums tomēr izdevās. Paldies, ka atradāt vietu ar gana stabilu internetu. Tad iepazīsimies – kas jūs esat?

Mani sauc Svetlana Pikola, es dzīvoju Rivnes pilsētā. Tas ir Rietumukrainā, Rivnes apgabalā. Pilsētā nav liela – ap 240 tūkstošiem iedzīvotāju. Tagad gan to ir vairāk, jo ir daudz iebraucēju no valsts dienvidiem un austrumiem. Mūsu apgabalam ir arī robeža ar Baltkrieviju.

Skatoties Ukrainas kartē, tas ir no Ļvivas uz Kijivas pusi.

Jā, apmēram, un mazliet vairāk uz ziemeļiem.

Mēs ar jums runājam, jo vēlamies uzzināt, kā Ukrainā šobrīd klājas vienai parastai ģimenei. Izstāstiet par savu ģimeni un par to, ko pati šobrīd darāt.

Man ir vīrs, dēls, vedekla un mazmeitiņa. Es strādāju pilsētas avīzē, vīrs ir pasniedzējs institūtā, dēls strādā vienā citā augstskolā, arī vedekla strādā, bet mazmeitiņa iet dārziņā. Viņai ir četrarpus gadu. Vēl mums ir kaķi – vecākajai kaķenei ir 16 gadi. Tagad, kad mājās mēdz būt auksti, tad viņi silda mūs, bet mēs sildām viņus. Pieci kopā – trīs kaķenes un divi runči.

Kā jūsu reģionu ir skāris karš? Cik daudz jums bijis raķešu un dronu triecienu un tiem sekojošo elektrības atslēgumu?

Protams, mums ir mazāk triecienu nekā, piemēram Mikolajivas vai Hersonas apgabalā vai Zaporižjē. Ja par elektrību, tad Ukrainā laikam nav tādas pilsētas, kur to regulāri neatslēgtu. Mums pilsētai ir grafiks vietējās energokompānijas lapā. Pamatā sanāk tā, ka mums četras stundas ir gaisma, bet četras – nav. Tā tas mainās, nu jau arī naktīs. Pusē māju to atslēdz, piemēram, no vienpadsmitiem vakarā līdz trijiem naktī, pusē – no trijiem līdz septiņiem. Un vēl ir avārijas atslēgumi. Mums apgabalā ir limiti, cik mēs drīkstam iztērēt. Ja mēs pārsniedzam – mums var atslēgt avārijas režīmā. 

Kad atslēdz elektrību, bieži pazūd arī sakari. Nav interneta. Vissmagāk jūtam katlumāju atslēgumus. Tad mājām nepienāk siltums. Labi, ka šobrīd vēl nav stipru salu un četru stundu laikā māja nepagūst atdzist. Mēs māju nosiltinājām – bija programma, kur deva kredītu siltināšanai.

Mūsu deviņstāvu māja sanāca kopā un nosiltinājām, tāpēc mēs ne pārāk ciešam no katlumāju atslēgumiem, jo dzīvojam tādā kā termosā. 

Citādāk ir ēkās no vecā dzīvojamā fonda – bez siltinājuma, bez jauniem logiem. Es to zinu, jo vadu mājas iedzīvotāju biedrību. Īpaši vecāki cilvēki, kuriem nav bijis naudas logu nomaiņai, – viņiem ir aukstāks. Turklāt bieži elektrības nav arī ilgāku laiku. Man darba vietā reiz tās nebija pat divas nedēļas. Tad strādāju no mājām. Ir ļoti labi, ja darbiniekiem ir atšķirīgi atslēgumu grafiki – tad varējām strādāt uz maiņām, jo bez interneta mēs to nevaram. Mēģinājām lietot telefona internetu, bet arī tas reizēm nepalīdz, jo sakaru tornim ne vienmēr ir akumulators vai ģenerators.

Tādiem gadījumiem mums pilsētā ir uzstādītas lielas teltis, kurās ir ģenerators, satelītinternets, siltuma pūtējs – tur var sasildīties, var uzlādēt telefonu, datoru, pasēdēt un pastrādāt. Dažkārt tur arī satiekamies ar kolēģiem, kad nav interneta. 

Tāpat ir arī baznīcas. Tur arī uzstādīti ģeneratori, ir elektrība, ir arī internets. Tāpēc ir cilvēki, kas iet strādāt uz baznīcām. 

Mans vīrs, kurš ir pasniedzējs, – viņam sakrita tā, ka atslēgumu grafikas sakrita gan darbā, gan mājās. Tāpēc viņam jau vairākkārt ir bijis jāiet vadīt lekciju uz šo telti jeb tā saukto "neuzvaramības vai nesalaužamības punktu".

Tas, ko es dzirdu, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs tieši no elektrības. Tai pakārtots viss dzīves ritms.

Mēs jau sākam pierast, godīgi sakot. Mēs LED lampu nopirkām jau agrāk, sapratām, ka var noderēt. Par laimi, līdz šim to nevajadzēja izmantot, bet pēc 10. septembra, kad sākās atslēgumi, mēs to uzlādējam un ieslēdzam. Kad ieslēdzas elektrība, visi steidzamies uzlādēt telefonus, akumulatorus, lampas, datorus. Kad tas izdarīts, tad esam mierīgi, ka nākamā atslēguma laikā varēsim strādāt. Mums vēl ir tāda lieta, ka naktīs elektrība ir lētāka. Tāpēc tagad jo īpaši veļas mašīnas cilvēki darbina naktīs. Tad arī mazāk tiek pārslogots tīkls.

Vai tas nozīmē, ka naktī visa daudzstāvu māja it kā guļ, bet vienlaikus klusi vibrē? Vai to naktīs var dzirdēt? 

Jā, ir gan nedaudz dzirdams. Mēs jau saprotam – rūc, tātad kāds mazgā. Un naktī arī ir labāk dzirdams. 

Vēl es gribētu izstāstīt par bērniem. Mūsu mazmeitiņa iet dārziņā. Skolās ir mazliet citādāk, bet arī dārziņā atslēdz elektrību un reizēm viņiem nevar pagatavot siltu ēdienu. Tāpēc tur lūdz līdzi dot cepumus, kādus augļus… Bet vissliktāk ir tad, kad vienlaikus ir gaisa trauksme un nav elektrības. Es reiz tādā brīdī biju netālu no dārziņa un izņēmu savu mazmeitiņu. Viņi jau bija nokāpuši patvertnē, tāpēc mums bērniem jādod līdzi silts apģērbs, jo tur, lai arī pašvaldība ir palīdzējusi visu labiekārtot, ir vēss.

Arī dārziņa darbinieki ļoti cenšas to padarīt par tādu kā spēli. Bērni sasēdina savus lācīšus un lelles un viņiem stāsta, ka tā ir jādara, jo tagad ir gaisa trauksme.

Mums gan tās nav pārāk biežas, kā rajonos tuvāk uz laiku okupētajām teritorijām, bet šā vai tā bērni to visu redz un dzird. Mūsu mazā Žeņa kādreiz jautā: "Vecmāmiņ, mājās nav gaismas?" Es atbildu, ka nav. Un viņa nosaka: "Ak, tie krievi, ak, tie krievi." Tātad bērni, arī tādi maziņi, visu redz un dzird. Godīgi sakot, ir baisi pieredzēt tādu bērnu reakciju.

Ja mēs šobrīd skatāmies uz to, kā sākas jūsu ģimenes diena un kāds ir dienas ritms, – kādas ir pirmās domas, ar kādām mostas jūsu ģimene un ar ko tas atšķiras no tā, kā bija līdz iebrukumam?

Jāsaka, ka gatavošanās rītam sākas jau vakarā. Jo mēs gaidām, kad publicēs atslēgumu grafiku, lai zinātu, kad būs elektrība. Jo, ja to atslēgs ap septiņiem no rīta, tad līdz tam vajag pamosties, pagatavot ēdamo. Lai gan tagad cilvēki jau ir tā pieraduši pie atslēgumiem, ka daudziem tagad ir lampiņu virtenes ar baterijām. Daudzi tās izmanto, lai nebūtu pavisam tumšs. Mums tāda karājas virtuvē. To mēs vienmēr ieslēdzam. Ja taisām ēst, tad ieslēdzam LED lampu ar akumulatoru. 

Bet pati pirmā doma, kad mostamies, ir – kaut nu nebūtu gaisa trauksmes. Tās laikā tomēr sajūta ir citādāka. Mums ir deviņstāvu māja, un cilvēkiem augšstāvos trauksmes laikā ir ļoti bail, jo mums otrajā stāvā tas vilnis nav tik spēcīgs. Par laimi, mums nav bijis daudz triecienu. Ir bijuši pa transformatoriem, TV raidītājiem, pa lidostu. Pa pašu pilsētu, par laimi, tādu nav bijis. Bet šā vai tā cilvēki pārdzīvo un redz, kā tas ir citās pilsētās, arī tajās, kuras ir tālu no karadarbības. Tāpēc no rīta pirmā doma ir – paldies Dievam, ka nav trauksmes. Savācamies, skatāmies, lai viss ir uzlādēts, ja darbā ir elektrība, ejam uz darbu. Ja nav, tad čatā uzzinām, ka pagaidām jāstrādā no mājām. 

Starp citu, pilsētā mums ir atslēgti lifti. Un ir grūti ar septītajiem, astotajiem, devītajiem stāviem. Ja vienkārši jāuzkāpj, tad to vēl var, kaut vai ar atpūšanos. Bet, ja kādam vecākam cilvēkam vēl jānes kāda soma, viņam, protams, ir grūti.

Cilvēki ir arī iestrēguši liftos. Cilvēks bija liftā, atslēdza elektrību. Viņu atbrīvoja tikai avārijas dienests. 

Tāpat elektrībai ir ļoti nestabils spriegums. Tas ir no 170 līdz pat 270. Protams, 270 ir ļoti reti. Tagad gan ir nedaudz labāk, bet kādu laiku pašā sākumā, kad bija triecieni pa apakšstacijām, pa termocentrālēm, spriegums ļoti lēkāja. Tas ļoti bojā eklektroierīces – to pašu ledusskapi vai boileri. Tāpēc, līdzko pazūd elektrība, visu velkam ārā no rozetēm, lai, tai atkal ieslēdzoties, nebūt tā lēciena un dzinējs nesabojātos. Tas pats ir liftā – stipras svārstības var sabojāt motoru. Tas nozīmētu, ka mums par dārgu naudu tas būtu jāmaina.

Tad jūs šobrīd esat spiesti apgūt fiziku un elektroniku. Bet man ir aizdomas, ka visiem mājās ir kāda kontrollampiņa, lai redzētu, kad atkal pieslēdz elektrību.

Jā, tā tas laikam ir. Reizēm ir bijis tā, ka mājās strādāju pie uzlādēta datora, internets ir, un es pat nepamanu, ka atkal ir elektrība. Tikai pēc kaimiņienes zvana sapratu, ka ir taču atkal pieslēguši. Tāpēc tagad cenšos koridorā ieslēgt lampiņu, lai pamanītu, ka atkal ir elektrība.

Ja atgriežamies pie dienas ritma – kā notiek gatavošana? Tā ir gāze, elektrība; kā viss rit tālāk?

Mums mājā ir gāze. Tas ir ļoti labi, jo pagaidām ar gāzi mums nav problēmu. Protams, cenšamies gatavot, kad ir arī gaisma. Gatavojam to, kas neprasa daudz laika, lai neizlādētos lampa. Jo tas ir pats sliktākais – palikt pilnīgā tumsā.

Mums ir mazs bērns. Kad ir neplānots avārijas atslēgums, kļūst tumšs – viņa uzreiz sāk nervozēt.

Ja tuvumā nav lampas, uzreiz ieslēdzam telefonus, lai viņai nebūtu bail.

Reiz, kad tika apšaudīta visa Ukraina, mums 30 stundu laikā elektrība bija tikai deviņas stundas. 21 stundu mēs sēdējām bez elektrības. Mana kolēģe dzīvo 14 stāvu mājā, un viņai ir elektriskā plīts. Gāzes tur nav, tāpēc tur gatavošana ir ļoti sarežģīta. 

Vēl jāizstāsta, ka agrāk no rītiem parasti ieslēdzām elektrisko tējkannu, kaut ko uzsildījām mikroviļņu krāsnī. Tagad tējkanna novākta, jo tai vajag ļoti daudz strāvas, mikroviļņu krāsni praktiski nelietojam, esam atslēguši cepeškrāsni. Visu gatavojam tikai uz gāzes, jo ierīces apēd ļoti daudz elektrības. Arī citi pārsvarā jau ir pārgājuši no elektrības uz gatavošanu ar gāzi.

Kā ir ar ūdeni?

Ar ūdeni pilsētā ir vairāk vai mazāk labi. Rivnes apgabala ūdensapgādes uzņēmumam sūkņu stacijā tagad ir ģeneratori. Kā atslēdzas gaisma, tā ieslēdzas ģeneratori. Protams, ir kaut kādi pārrāvumi, bet tas tad ir atsevišķos rajonos, bet ne visā pilsētā. Tāpēc ūdens ir. 

Citādi ir ar apkuri. Mums ir daudz katlumāju. Ja katlumājas elektrības grafiks sakrīt ar mājas grafiku, tad ir ļoti slikti. Jo tad no katlumājas nenāk ūdens apkurei, mājā nedarbojas sūknis, kas palīdz apsildīt māju. Man cilvēki ir sūdzējušies, ka tad dzīvoklī ir 10–12 grādu. Tagad sala nav, bet, kad bija auksts, tad tā bija.

Kāda, jūsuprāt, būs ziema, ja saliekam kopā visas mūsu apspriestās problēmas?

Tagad visi – veikaliņi, aptiekas, pat frizētavas, arī man paziņam autoserviss – visi ir nopirkuši ģeneratorus. Tagad ar tiem ir lielas problēmas, jo to cenas ir pieaugušas trīs līdz četras reizes. Ukrainā tos vispār vairs nevar nopirkt, bet no ārzemēm tie tālu ceļu jāved un jāpērk par valūtu. Par ģeneratoriem stāstu, jo tagad, kad ej pa pilsētas rajonu, kur nav elektrības, ir sajūta, ka ej pa tādu kā traktoru staciju, jo uz ielām darbojas ģeneratori. 

Tāpēc arī vietējā vara cenšas palīdzēt katlumājām iepirkt ģeneratorus. Mums pārsvarā tās ir privātas. Tas tāpēc, lai tās turpinātu sildīt arī tad, kad nav elektrības. Jo bez elektrības vēl var padzīvot, bet aukstumā jau ir diezgan baisi. Ļoti ceram uz to, lai ziema nebūtu auksta, jo bez elektrības mēs vēl iztiksim.

Bet es atkal gribētu atgriezties pie jums mājās. Kādi jums mājās tagad katram ir pienākumi visas šīs situācijas dēļ? Kas un kuram tagad ir jādara citādāk?

Tā būtiski nekas nav mainījies, bet katrs precīzāk zina savu darāmo. Ja pieslēdz elektrību, tad vīrs, piemēram, ieslēdz visu, kas jāuzlādē. Mans dēls atbild par pārtikas iegādi. Tagad veikali gan ir pielāgojušies, bet gadās, ka aizej, bet tur nav elektrības un neko nevar nopirkt. 

Klāt nācis vēl viens pienākums – to mēs dalām ar dēlu – mājas apkures sistēmai ir sūknis. Mēs ļoti uztraucamies par to un ceram, ka tas pārcietīs šo ziemu. Tāpēc, līdz ko pazūd elektrība, ejam to izslēgt. Bet, kad tā atgriežas, tad pēc kādas pusstundas ejam sūkni atkal ieslēgt, lai mājās normāli darbotos apkure. Vedekla vienmēr ir bijusi atbildīgā par veļas mašīnām, tai skaitā naktīs. Jo mums ir mazs bērns un viņai drēbes jāmazgā biežāk. Kādreiz naktī pat divas reizes, lai izmazgātu visas mūsu mantas. 

Ja agrāk bieži ēdām atsevišķi, kā nu kuram sanāca, tad tagad – ja nav elektrības, tad cenšamies to darīt kopā, lai būtu gan jautrāk, siltāk un gaišāk. Tas mums vēl tāds papildu stāsts – visi kopā, aprunājamies.

Bet tas kaut kādā ziņā skan pat labi.

Jā, jā. Tas mūs visus, ukraiņus, apvieno. Jo agrāk kāds nebija apmierināts ar to vai ko citu, bet tagad cilvēki cenšas to izrādīt mazāk, jo problēmu jau tā ir tik daudz. Un negribas celt augšā tās, kuras, kā izrādās, nav nemaz tik svarīgas. Cilvēki ir sākuši dzīvot un sarunāties nedaudz citādāk. Elektrības neesamībai ir arī nelieli plusi. 

Piemēram, mums pagalmā satiekas pensionāres, pastaigājas ar saviem mazbērniem. Tagad tas notiek biežāk, jo vakaros, kad nav elektrības, labāk ir iziet ārā. Tur ir arī ir lukturis, kas spīd. 

Starp citu, ja par lukturiem – tur ir problēma. Mums bieži pat centrā ir tādi rajoni, kur ir pilnībā tumšs. Es zinu, ka ārzemēs, Eiropā, ir obligāti, un pavisam noteikti bērniem – jālieto atstarojoši elementi, figūriņas. Tāpat arī pieaugušajiem. Mums līdz šim tā nebija. Bet šodienas situācijā cilvēki paši sākuši tos lietot, jo mašīnas reizēm brauc pilnīgā tumsā.

Ja runājam par pārtikas, medikamentu, dažādām vajadzībām nepieciešamo lietu iepirkšanu – vai jums ir viss dzīvei vajadzīgais minimums vai tomēr ir svarīgas lietas, kas ir mainījušās?

Pamatā, vismaz mūsu ģimenei, ir pieejami visi vajadzīgie pārtikas produkti. Bet, protams, ir zināmas atšķirības. Runa ir par pārtiku, ko veda no reģioniem, kuri šobrīd ir vai nu okupēti, vai sabombardēti, un tur nebija iespējams kaut ko izaudzēt. Piemēram, sīpolus mums veda no dienvidu apgabaliem. Tāpēc tie tagad ir dārgāki. Gan kara dēļ, gan tāpēc, ka tie šogad ir mazāk izaudzēti. Ja par kartupeļiem – mēs esam kartupeļu apgabals, – visi te audzē kartupeļus. Visiem ir lauki. Ja kādam nav, tad tos pērk tirgū – uzreiz maisu vai divus. Tā ka pārtikas izvēle ir samazinājusies, bet pamatā viss ir. Par medikamentiem es īsti nezinu, jo mums nav tādas vajadzības. Bet no tā, ko vajag, viss principā ir. Ja nu vienīgi kādi medikamenti no apgabaliem, kuri šobrīd slikti funkcionē. Te gan jāsaka, ka Kijivas apgabala zāļu ražotāji, kuri sākumā bija pārtraukuši ražošanu, tagad to ir atkal atsākuši.

Tagad klāt svētku laiks. Cik saprotu, Ukrainai ir vismaz trīs svētki. Tie ir Eiropas Ziemassvētki, Jaunais gads un tad pareizticīgo Ziemassvētki. Tā sanāk, ja?

Nu… šogad cilvēki sāka svinēšanu jau Svētā Nikolaja jeb Nikolasa dienā 6. decembrī. Un es zinu, ka bija bērni, kas jau tika pie dāvanām no Nikolaja 6. decembrī. Ir tā sakritis, ka tajā pašā dienā mums ir mūsu lielisko Ukrainas bruņoto spēku diena. Šos svētkus esam apvienojuši. Mēs lūdzamies gan par Nikolaju, gan par viņiem. Lai viņiem viss būtu labi un viņi mūs pasargātu.

Bet vispār es domāju, – tā kā mūsu apgabals ir tuvāks Eiropas tradīcijām, mums daudzi jau pagājušajā gadā pārgāja uz Ziemassvētku svinēšanu 25. decembrī. Bet šogad Ukrainas pareizticīgā baznīca atļāva izvēlēties katrai draudzei, kad viņi svinēs Ziemassvētkus. Un es zinu, ka mūsu apgabalā daudzi tā arī šogad darīs, bet nākamgad var gadīties, ka mēs jau pilnībā pāriesim uz Eiropas kalendāru. Lai gan – gan jau turpināsim svinēt arī 7. janvārī – tādas mums tās tradīcijas.

Podkāsta "Drošinātājs" sarunas

Ar ko jūsu ģimenē svētki atšķirsies no citiem gadiem? Protams, mēs jau varam iztēloties pēc tā, ko jūs mums esat stāstījusi.

Sākšu ar pilsētu. Mums bija iedzīvotāju balsojums, kurā praktiski visi bija pret eglītes uzstādīšanu. Eglīte – tas ir labi, bet bez gaismiņām un mantiņām, kas ēd elektrību, tā ne pēc kā neizskatās. Tāpēc mums centrālās eglītes šogad nebūs. Mums tādas nebija arī pagājušogad koronavīrusa dēļ. 

Bet mājās mums ir mazs bērniņš, un viņai Jauno gadu neviens nav atcēlis. Mums jau ir mākslīgā eglīte, tāpēc tā kopā ar mantiņām guļ un gaida savu laiku un, protams, tiks uzstādīta. 

Tagad jau pamatā cilvēki tā – ja agrāk svinēja svētkus vai dzimšanas dienas un ielūdza paziņas un radus, tad tagad tas ir šaurs loks – ģimene un varbūt kāds pavisam tuvs cilvēks. Bet bērniem tomēr tas ir vajadzīgs. Viņi ir pelnījuši, ka viņus neaizmirst. Gribas viņiem uzdāvināt dāvanas un sarīkot nelielus svētkus. 

Nekādas korporatīvās ballītes darbā mums arī nebūs. Pasēdēsim pēdējā dienā pirms Jaunā gada. Parunāsim, atcerēsimies, kāds bijis šis gads un plānosim turpmāko dzīvi.

Mēs vienmēr mūsu sarunu beigās jautājam – ko jums novēlēt. Ko jums novēlēt šādā laikā par to, kā to pārdzīvot? 

Tagad pirmais, ko pie mums vienmēr novēl – tā ir uzvara. Vienmēr – vai tā būtu dzimšanas diena vai citi svētki, uzvara ir pirmais, ko ikviens citiem novēl.

Ja kāds saka "iedzersim par mieru", tad mēs sakām, ka negribam mieru, mēs gribam uzvaru.

Mēs gribam, lai pietiek spēka mūsu bruņotajiem spēkiem, lai viņi spētu padzīt... lai mūsu Ukraina atkal būtu... apvienota, lai visas mūsu teritorijas atgrieztos ģimenē. Es gribu, lai mums novēl, ka mēs varētu nākamgad braukt uz Krimu, uz mūsu Ukrainas Krimu, un izpeldēties mūsu Melnajā jūrā. To šobrīd ļoti gribētos.

Mēs arī tur brauksim. Esmu drošs, ka tur būs arī daudz mūsējo kopā ar jums.

Man pat ir grūti piemeklēt vārdus, cik mēs esam pateicīgi jums, lietuviešiem, igauņiem, poļiem. Ļoti liels, liels, liels paldies par to, ka jūs mums palīdzat. Dažreiz pat nespēju aptvert, kā iespējams, ka pilnīgi sveši cilvēki palīdz citiem pilnīgi svešiem cilvēkiem. Es zinu, ka arī pie jums aizbraukuši daudzi mūsu ukraiņi un ka jūs palīdzat arī mūsu bruņotajiem spēkiem. Par to jums ļoti, ļoti liels paldies.

Pilnu podkāsta "Drošinātājs" epizodi ar interviju oriģinālvalodā klausies šeit: