Pēdējās nedēļas laikā diskusijas raisīja amerikāņu vēsturnieka, Centrālās un Austrumeiropas vēstures speciālista Timotija Snaidera viedokļraksts 19. maija izdevumā "The New York Times" "Mums tas būtu jāpasaka. Krievija ir fašistiska".
Snaiders tajā raksta: "Cilvēki mēdz strīdēties – bieži vien kaismīgi–, par to, kas ir fašisms. Taču mūsdienu Krievija atbilst lielākajai daļai kritēriju, ko šim jēdzienam mēdz piemērot zinātnieki. Tai ir vadoņa kults ar Vladimiru Putinu centrā. Tai ir mirušo kults, kas izveidots ap Otro pasaules karu. Tai ir mīts par zelta laikmetu, par pagātnes impērijas diženumu, kas jāatjauno ar jauna kara dziedinošo vardarbību – slepkavniecisko karu pret Ukrainu."
Turpinājumā vēsturnieks savā rakstā norādīja: "Citu saukšana par fašistiem, pašiem tādiem esot, ir būtiska putinistu prakse. Amerikāņu filozofs Džeisons Stenlijs to sauc par "iznīcinošo propagandu". Es to saucu par "šizofašismu". Viselegantākais apzīmējums pieder ukraiņiem, kuri to dēvē par "rašismu"."
Butulis amerikāņu vēsturniekam piekrita, norādot, ka arī saredz zināmas līdzības.
"Patiesi, fašisms ir atgriezies, atgriezies Krievijas personā.
Izmests pa galvenajām durvīm, tas ir atgriezies pa sētas durvīm. Un patiešām, ja skatāmies un salīdzinām kaut vai nacistisko Vāciju un Krieviju, patiesi, arī no zinātnes viedokļa ir pārsteidzošas paralēles un pārsteidzošas līdzības," viņš vērtēja.
Savukārt Zellis norādīja, ka šobrīd Krieviju nosaukt par fašistisku nevar tik viennozīmīgi, jo to rādīs laiks un tas, kāda būs Krievijas politika nākotnē. Iespējams, ka precīzāks termins būs "rašisms".
"Ja es runāju tīri emocionālā ziņā, es teiktu pilnīgi noteikti – es redzu lielāko daļu šo pazīmju, tomēr vairāk vai mazāk vēsturnieks darbojas ar informāciju, nevis rīkojas notikumu gaitā. Šajā gadījumā es redzu, ka mēs vienkārši sekojam vēl 20. gadsimta kartēm, lai apzīmētu šo režīmu," viņš skaidroja.
Vēsturnieks norādīja, ka fašisms lielā mērā ir 20. gadsimta labējā ideoloģija, kas radās Itālijā un līdz pat nesenam laikam, 20. gadsimta 90. gadiem, tas tika uzskatīts kā savdabīgs 20. gadsimta fenomens, kas nekad neatgriezīsies.
"Gadsimta beigās arvien vairāk cilvēku, tostarp vēsturnieki, filozofi sāka apsvērt jautājumu, ka tomēr šim fenomenam ir pārāk liela vitalitāte un tendence kaut kad atgriezties," viņš atzina.
"Šodien mēs vairāk vai mazāk fašismu redzam kā politisku praksi, kas balstās uz šo teiksmaino senatni, kurā nācija ir bijusi varena, spēcīga, pēc kuras ir nācis kāds pagrimums, un praktiski šī jaunā kustība jeb, runājot par Krieviju, jaunais režīms ir nācis, lai bijušo varenību atjaunotu," viņš skaidroja.
Žurnālists Eduards Liniņš piebilda, ka Krievijā fašisma jēdziens tiek izmantots ārkārtīgi plaši: "Tā ir mētāšanās ar diezgan dziļi iestrādātām, ideoloģizētām klišejām, ja mēs atceramies, kā šos jēdzienus lietoja padomju laikā."
"Tas bija pat komiski brīžiem, ka varēja dzirdēt no kāda krievu cilvēka, vienkārša un sirsnīga, nepiespiestā intonācijā, ka jūs tur visi [Baltijā] esat fašisti. Tāpat, bez īpaša naida un šausmināšanās, – baltieši ir fašisti. Ko tas reāli nozīmēja, kāds ir vēsturiskais saturs, par to šiem cilvēkiem bija visai izplūdis priekšstats," viņš stāstīja.
