Drošinātājs

Drošinātājs: par Ukrainas cīņu pret Krievijas iebrucējiem

Drošinātājs

#1 | Ukraiņu partizāni atklāj aizkulises (intervija oriģinālvalodā)

JAUNUMS! #1 | Ukraiņu partizāni atklāj aizkulises

Ukraiņu partizāns atklāj Latvijas Radio: Kā Krievijas okupētajā Hersonā jauc iebrucēju plānus

Konstantīns Riženko līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā bija žurnālists, bet šobrīd – viens no Krievijas okupācijas spēku meklētākajiem ukraiņu partizāniem. Viņš intervijā Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs" atklāja, kā tiek rīkotas diversijas un kādēļ viņam regulāri nācies tēlot bezpajumtnieku.

Latvijas Radio: Kā jūs pats šobrīd teiktu, kas jūs esat – žurnālists, partizāns, varbūt pat nedaudz politiķis vai sava "Telegram" kanāla koordinators?

Riženko: (nopūšas) Negaidīts jautājums. Laikam jau viss vienā. Jo tas ir jādara un neviens cits to nav uzņēmies. Nav uzņēmies dzīves organizēšanu, nav uzņēmies pateikt, ko cilvēkiem darīt kritiskā brīdī. Neviens negribēja gādāt par brīvprātīgo darbu, kad tas bija kritiski svarīgi. Man nebija tāda plāna, tā vienkārši notika. Bija iespēja, un darīju. Vispirms, protams, esmu žurnālists. Gribēju fiksēt pilsētas un kara vēsturi. Kad redzēju, ka cilvēkiem neviens nepalīdz, sāku darīt to pats. Teiksim, ka esmu žurnālists, kam nav vienalga.

Ko tad esat darījis laikā kopš 24. februāra? Ja varētu lūgt nelielu notikumu secību…

Sākumā tāpat kā citi nesapratu, ka ienāks krievi. Bet, kopš viņi sāka iebrukumu, manu darbību var sadalīt vairākās fāzēs. Vispirms tā bija aktīva un skarba pretošanās, kad bija kaujas par pilsētu. Palīdzējām teritoriālajai aizsardzībai aizsargāt pilsētu. Kad sākās okupācija, aizgājām pagrīdē un sākām brīvprātīgo kustību un pretošanos. Tā vienlaikus bija slēpšanās un palikšana redzamiem kā līderiem. Tā nav viegla lieta, bet, ja to kaut kā vajag apzīmēt, tad apmēram tā tas izskatījās.

Bet līdz tam bijāt žurnālists, un ne ar kādu teritoriālo aizsardzību un līdzīgām lietām jums nebija saistības?

Nē. Es principiāli nekad rokās neņēmu ieroci. Vienmēr esmu bijis tālu no kara tematikas. Gudriem cilvēkiem ir jāspēj citādi vienoties. Bet tomēr nācās ņemt rokās ieroci un nodarboties ar kara lietām. Sākumā arī neķēros pie ieročiem, palīdzēju ar koordināciju. Bija cilvēki, kuri organizēja pilsētas aizsardzību, šķēršļus krieviem. Es viņiem jautāju, kādu palīdzību viņiem vajag, un mēģināju to atrast. Man palūdza palīdzēt izgatavot prettanku ežus. Savācu cilvēkus, atradu metālu, metināmo, un uztaisījām ežus. Lūdza savākt medikamentus – savācām. Sākumā koordinēju palīdzību tiem, kuri turēja rokās ieročus. Pēc tam, kad pilsētas vadība neko nedarīja, bija jāķeras pie sociālās sfēras – jārīko mazi tirdziņi, lai cilvēki varētu mainīties ar pārtiku, jo viss bija ciet; jāgādā zāles, jo nebija satiksmes ar Mikolajivu. Meklējām pārtiku, brīvprātīgo centros gatavojām ēdienu tiem, kuri to nevarēja nopirkt.

Konstantīns Riženko.

Paralēli veicu informatīvo cīņu. Pētīju viltus ziņas, kuras krievu propaganda bīdīja mūsu informatīvajā telpā. Skaidroju, kāpēc tās ir viltus ziņas, mācīju cilvēkus kritiski domāt.

Pēc tam pie manis vērsās armija, jo redzēja, ka saviem stāstiem apkopoju daudz informācijas. Lūdza, lai dalos tajā. Es piekritu. Sāku informēt, kur pilsētā atrodas krievi, viņu tehnika, kur viņi dzīvo un tamlīdzīgi. Mums bija grupa, kas tieši staigāja pa pilsētu, skatījās, meklēja, kur viņi slēpjas, ko viņi dara. Pēc tam pie manis vērsās pazīstami veterāni, kuri jau bija karojuši, sakot, ka grib palīdzēt, "bet negribam vienkārši pa pilsētu kādu dzenāt. Mums ir ieroči, gribam palīdzēt mērķtiecīgāk. Pasaki, kā palīdzēt, kuru mums novākt."

Sākām meklēt cilvēkus, kuri bija tādi kā atslēgas kolaboranti, kuri bija nodevuši zvērestu dzimtenei. Un demonstratīvi no viņiem atbrīvojāmies, lai parādītu, ka par to gaida neizbēgams sods.

Internetā arī atrodama frāze – "daudz cilvēku gājuši bojā tieši Riženko dēļ". Kā jūs to skaidrotu?

Krievi saprata, ka es izrādu nopietnu informatīvo pretošanos. Manā "Telegram" kanālā milzu ātrumā pieauga auditorija – dažu dienu laikā savācās ap 30 tūkstošiem, un Hersonai tas ir ļoti daudz. Tāpēc viņi mēģināja mani diskreditēt, vainot, ka es sūtu cilvēkus plikām rokām cīnīties pret tankiem. Ar tādām viltus ziņām viņi gribēja panākt, ka cilvēki pilsētā pārstāj man uzticēties. Bet man tieši tobrīd bija video no iepriekšējās nakts, kur es cenšos atrunāt neapbruņotus cilvēkus no stāšanās pretī tankiem, lai viņi nedara ko tik pašnāvniecisku. Tā pierādīju, ka tās ir viltus ziņas.

Kā jūs lēšat – kāda līdz šim ir bijusi jūsu tiešā ietekme uz okupantu ieroču un dzīvā spēka zaudējumiem?

Skaidru datu par to mums nav, bet aptuveni mēs rēķinām, ka līdz šim pēc mūsu dotajām koordinātēm par krievu karavīru izvietojumu bojā gājuši kādi 2–3 tūkstoši krievu karavīru un iznīcinātas kādas 500 tehnikas vienības.

Mēs te tā – it kā no malas skatāmies, bet laikā, kad bijāt okupētajā zonā, jums tomēr kaut kur fiziski bija jāuzturas, turklāt jau līdz tam bijāt pietiekami atpazīstams. Jūs slēpāties, pārvietojāties pa pilsētu? Cik bīstami bija atrasties Hersonā un darīt to, ko darāt?

Man tiešām grūtākais bija tas, ka cilvēki mani zināja. Maniem biedriem bija daudz vienkāršāk, jo viņi izskatījās kā parasti cilvēki. Bija daudz vienkāršāk viņus kaut kur sūtīt. Tāpēc es kādu laiku pamatā koordinēju. Kad man vēl nebija tik daudz cilvēku, ģērbos kā bezpajumtnieks, staigāju pa pilsētu, vācu papīru, pudeles, lai nepievērstu uzmanību. Tā es varēju iet gandrīz visur un vērot, kas notiek vajadzīgajās vietās. Kad uzradās vairāk palīgu, ārā gāju daudz mazāk. Daudz laika aizņēma koordinācija un operāciju plānošana. Atpazīstamības dēļ tas ar katru dienu kļuva grūtāk.

Kā jūs raksturotu, kas tad šodien īsti ir partizāns okupētā teritorijā? Tā gan jau nav tikai koordinācija. Ko šie cilvēki dara? Kādas ir viņu lomas?

Ņemot vērā, ka šis ir artilērijas un tehnoloģiju karš, tad pavisam noteikti pats vērtīgākais, ko var darīt partizāns – tās ir koordinātes. Varbūt tas neskan pārāk varonīgi un partizāniski, taču tieši koordinātes, tehnikas izvietojums, dzīvesvietas ir tas, ko nevar redzēt no satelīta vai drona. Bieži novērojām, ka krievu karavīri veido lamatas un tehnikas mulāžas vai maketus pietiekami redzamās vietās. Skatoties no drona, mūsu armija tur gribēja dot triecienus, bet mēs teicām, lai nešauj, jo tā ir vai nu jau sašauta tehnika, vai mulāža. Tā mēs mūsējos atturējām no kļūdām. Tās bija vērtīgas ziņas, ko var sniegt tikai aculiecinieki no iekšpuses.

Otrkārt, ienaidnieka pusē pārgājušo cilvēku likvidēšana, ja situācija dod tādu iespēju.

Partizāns, pats par sevi saprotams, slēpjas – vai nu dzīvo ar svešu vārdu, vai nu ārēji dzīvo pavisam parastu dzīvi – braukā pa ielām, pārdodot maizi, vai kā pastnieks iznēsā avīzes. Tas var būt jebkurš.

Arī skolēni?

Nē, uz bērniem, nepilngadīgajiem mums bija aizliegums. Varbūt citās vienībās bija citādi, bet pie mums jaunākiem par 18 darboties bija aizliegts.

Jūs teicāt – citas partizānu grupas. Kā īsti tas viss koordinējas?

Es nevaru runāt par visiem partizāniem Hersonā. Bet par noteiktu daļu es zinu. Vai nu par tiem, kuri bija organizācijā, vai kurus uz laiku mums piespēlēja. Parasti viņi viens otru nezināja. Es viņus centos sadalīt pāros vai trijotnēs. Tā, lai viņi zinātu tikai viens otru. Ja viņi nejauši satiek otru manu grupu, tad viņi viens otru nezina, jo nav iepazīstināti. Es biju vienīgais, kurš zināja, cik viņu ir un kas viņi ir. Viņi zināja tikai to vienu vai divus cilvēkus un mani.

Bet vai tādu pārbaudītu un vēl potenciāli pārbaudāmo cilvēku okupācijas apstākļos ar laiku nekļūst arvien mazāk?

Jā, tas pats par sevi, un dažādu iemeslu dēļ – vispirms jau bīstama pašdarbība; tad arī kāds neiztur, saka, ka vairs nespēj; kāds aizbrauc. Mēs cenšamies jaunos daudz nevākt. Ja kādu jaunu ņemam, tad parasti kādu mēnesi dodam uzdevumus vai pārbaudīt informāciju, kuru jau zinām, un skatāmies, cik rūpīgi viņš tos paveic, vai viņš ir radošs, kāds ir entuziasms, vai arī izdara tikai, lai izdarītu. Dažreiz lūdzam kaut ko kaut kur aiznest, kaut kur pastāvēt, bet kāds cits viņu pa gabalu vēro. Lūk, tā nodrošināmies.

Citādi gan jau arī nevar. Bet kā jūs raksturotu pašu entuziasmu? Kāds tas bija sākumā un kāds ir tagad? Un ne tikai partizāniem, bet vispār cilvēkiem Hersonā?

Tic. Tic Ukrainai, tic tās armijai, gaida atbrīvošanu. Bet okupantus neieredz. Sākumā visi ļoti spēcīgi un ar entuziasmu pretojās. Pēc tam, kad daudzi jau bija pabijuši spīdzināšanas kamerās, nopratināšanās, saprotams, – entuziasms noplaka, cilvēki saprata, ka vairs nevar tik atklāti teikt, ko domā, izrādīt savas brīvības alkas.

Cilvēki sāka klusēt un klusējot sabotēt, boikotēt to, ko cenšas uzspiest okupanti.

Tagad diez vai kāds tiešā tekstā pateiks kaut ko patriotisku. Bet mēs katru dienu redzam milzīgu daudzumu informācijas, kuru mums sūta cilvēki. Sūta par visu – kur garām pabrauca krievu mašīna, kur pusdieno karavīri, kur apmetušies kolaboranti, kur stāv tehnika. Tādu ziņojumu dienas laikā mums ir desmitiem tūkstoši. Kas gan var būt vēl labāks apliecinājums cilvēku pretestībai, kad viņi, labi zinot, ka var pārbaudīt viņu telefonu, ka mums rakstīt ir risks, – viņi tomēr turpina to darīt.

Ja klausītājs tagad atrastos Hersonā ar savu telefonu, ar savu dzīvi – kādi piesardzības pasākumi viņam būtu jāievēro, lai izdzīvotu līdz atbrīvošanai?

Vispirms viņam jāatbrīvojas no visa patriotiskā. No visa tā, kas var parādīt viņa simpātijas pret Ukrainu un tās varu, partizāniem. Viņam jāizturas maksimāli neitrāli. Tādam kā Krievijā, kur cilvēki saka, ka politika nav viņu darīšana, "es tur neko nesaprotu, galvenais, lai beidz šaut, esmu vienkāršs mierīgais iedzīvotājs, negribu karu".

Krieviem patīk, ja cilvēkam nav sava viedokļa un viņš nepiedalās sabiedriskajā dzīvē. Tādiem viņi uzticas.

Noteikti no telefona jāizdzēš viss, kas nesaskan ar šo jūsu teikto – sarakstes un ieraksti sociālajos tīklos – viss, kas var parādīt jūsu pilsonisko vai politisko pozīciju. Vislabāk ieviest atsevišķu telefonu saziņai ar partizāniem, ar pagrīdi vai kādu citu tā pa īstam. Viens telefons publiskais, otrs – reālai saziņai. Un maksimāli jāizvairās no jebkura kontakta ar krievu karavīriem. Pat acu kontakts var būt iemesls, lai jūs drošības pēc pārmeklētu.

Cik aktīva ir tāda uzmanība un pārbaudes?

Katru dienu un visu diennakti.

Labi… atbrīvos Ukrainas armija Hersonu. Ko mēs tur ieraudzīsim? Esam redzējuši ne tikai Buču, Irpiņu, tagad ir arī Izjuma. Kas būs redzams Hersonā?

Tur būs daudzreiz sliktāk. Viss līdzšinējais ne tuvu nestāvēs tam, kas būs Hersonā. Atcerieties manus vārdus, kad tos dzirdēsiet ierakstā.

Tas būs daudzreiz sliktāk, nekā atrasts līdz šim atbrīvotajās pilsētās.

Kādas ziņas jums jau tagad ir par šiem noziegumiem?

Ir daudz liecību par to, ka pilsētā darbojas vismaz četras spīdzinātavas. Mocīšana neapstājas ne uz sekundi. Tas ir spīdzināšanas konveijers. Cilvēki, kas dzīvo blakus šīm vietām, stāsta, ka spīdzināto cilvēku kliedzieni, kas no turienes atskan, neapklust ne uz mirkli. No rīta, dienā, naktī no turienes skan cilvēku kliedzieni. Tie, kuri bijuši gūstā, kuri ir tikuši ārā, stāsta, ka tajās telpās pagrabos ir karceri, kur iesloga cilvēkus un kur arī glabājas līdz nāvei nomocīto cilvēku līķu kalni. Tādu liecību gan nav, neizdodas savākt pārāk daudz. Un viņi stāsta, ka viss liecina par ļoti sistemātisku, apzinātu un nepārtrauktu spīdzināšanu un ņirgāšanos. Un, ja rēķinām, ka tas notiek jau pusgadu lielā apgabala centrā, kur joprojām pazudis milzu skaits cilvēku, tad nav grūti iztēloties, kas notiek.

Mēs bieži redzam, ka krievi dedzina kaut kādus ķermeņus piepilsētā. Līķu kalnu aplej ar benzīnu, apkrauj ar riepām un aizdedzina. Viņi izplata baumas, ka tie it kā ir viņu pašu karavīri. Bet tuvākā frontes līnija ir 20 kilometrus tālu. Un ir ļoti neloģiski – vest karavīrus uz pilsētu un dedzināt cilvēku acu priekšā. Mēs saprotam, ka tie, visticamāk, ir cilvēki, kas nospīdzināti līdz nāvei, un tā viņi slēpj savu noziegumu pēdas.

Kā jūs teiktu, kā cilvēki šobrīd Hersonā izdzīvo? Tur nav normālas satiksmes ne ar otru Dņipro upes krastu, ne ar pārējo Ukrainu. Kā ir tur iekšpusē, kā cilvēki tur izdzīvo?

Tā tiešām ir izdzīvošana. Vienkārši izdzīvošana. Cilvēki mēģina kaut ko iemainīt viens no otra. Bet 99% izdzīvošanas – tā ir krievu izdalītā palīdzība un nauda. Ja gribi izdzīvot, paēst, tev būs jāņem viņu nauda, viņu pase, humānā palīdzība. Viņi cenšas cilvēkus dresēt kā suņus. Atņemt visu un barot no rokas, kamēr ar varu neiemīlēs. Cer, ka tas izdosies. Bet nesanāks.

Par cerībām uz atbrīvošanos un par reālajām iespējām atbrīvot Hersonu – kā jūs redzat, kad tas varētu notikt? Uz ko jūs liktu savu prognozi, cerības, loģiskos apsvērumus?

Redziet, kā cilvēks, kas tur nodzīvoja pusgadu, es teikšu, ka lielākais grēks ir okupētajām teritorijām dot prognozes un cerību uz atbrīvošanu, nezinot, kad tas notiks. Visai bieži manis paša pagrīdes cilvēki salūza. Un tie bija tie, kas gaidīja – lūk, vēl tikai pāris nedēļas vai mēnesis. Lūk, kāds eksperts vai prezidents, Arestovičs [ Ukrainas prezidenta biroja padomnieks – red.] vai vēl kāds to sacīja… un katru reizi cilvēki iedvesmojas. Daži arī mēģināja padarīt sev galu. Tik stipri cilvēkus lauž nepiepildītas cerības. Tāpēc es neko neprognozēšu. Nu jau mēnesi mūsu dienvidu kara vadības štābs lūdz žurnālistus, blogerus, ekspertus neko par kaut kādiem panākumiem vai notiekošo frontē nerunāt, kamēr tas netiks oficiāli paziņots. Tāpēc par kaut kādiem panākumiem es vienkārši nevaru runāt un arī cerības… piedodiet, bet nē. Zinu, cik smagi ir vilties.

Kāpēc reāli situācija ap Hersonu mainās tik lēni, lai arī katru dienu mēs it kā dzirdam kaut ko pozitīvu?

Redziet – vairums cilvēku, sekojot līdzi karam, nav nekad nevienu sprādzienu pat dzirdējuši, ja neskaita uguņošanu. Cilvēkiem ir lineāra domāšana. Vienam amerikāņu žurnālistam stāstīju, ka krievu karavīri dzīvokļos izlauž durvis un tos izlaupa. Un viņš pajautāja – "Bet kāpēc tie cilvēki neizsauc policiju?". Redziet, cik maz parasts cilvēks saprot, kas tur reāli notiek? Cilvēki domā – no rīta piecelties, izdzert kafiju, braukt uz darbu, pasūtīt ēdienu, to saņemt pēc laiciņa, vakarā kaut kur braukt ar taksi, atpūsties un tā pa apli. Tāda domāšana ļauj prognozēt dzīvi. Arī karu cilvēks uztver, balstoties uz šādu domāšanu. Bet karš domā dinamiski. Tas līdzinās šaham. Nu, piemēram, bija pieņēmums, ka līdz septembra beigām Ukrainas armija ienāks Hersonā. Tā bija laba un reālistiska prognoze pie tā ieroču daudzuma un uzbrukumu tempiem. Bet tad Putins izsludināja mobilizāciju, sarīkoja referendumu un paralēli pārsvieda milzu skaitu tehnikas. Piemēram, nupat caur Melitopoli uz Hersonu devās 400 tehnikas vienību. Tas nozīmē, ka pretuzbrukums kļūs daudz grūtāks. Būs jāiznīcina vairāk karavīru un tehnikas, jo to ir vairāk. Bet cilvēki to galvā nepatur. Viņiem teica – septembra beigas – un viņi to sagaida. Bet to, ka pārvietoti iznīcināmās tehnikas tūkstoši, to viņi aizmirst.

Krievijas propagandas plakāti okupētajā Hersonas pilsētā ar saukļiem "Krievija šeit ir uz visiem laikiem", "Krievi un ukraiņi ir viena tauta"

Bet mēs taču it kā redzam, kā Ukrainas artilērija iznīcina tiltus…

Tiltu loģistika ir ļoti pasliktinājusies. Ļoti. Ar kara tehniku tur vairs nevar pārbraukt. Kaut kādi izmisuši karavīri tur pārsviež kara tehniku, bet tas ir ļoti lēni, un dažreiz tehnika arī ieveļas tiltu caurumos. No kara apgādes viedokļa tilti nedarbojas. Bet viņi ir izveidojuši daudz baržu un uz tām pastāvīgi pārved tehniku. Tas, protams, ne tuvu nav viņiem vēlamais apjoms un ātrums. Tieši iznīcinātie tilti ļauj mums iznīcināt tehniku pa mazām porcijām. Ja tilti vēl darbotos un dienas laikā tos varētu šķērsot piectūkstoš tehnikas vienību uz labo krastu, tad tagad tie ir ne vairāk kā pāris simti. Mēs arī baržas pamazām iznīcinājām, bet viņi atveda citas, un arī tās mēs sašaujam. Tam diemžēl vajag laiku.

Kā situācijas attīstību Hersonā ietekmē viltus referendums, mobilizācija? Kā jūs to redzat?

Neko nemaina. Pašiem krieviem ir izteiciens – kaut ko uzrakstīt var arī uz sētas. Šobrīd redzam, ka tiek vākti vīriešu saraksti, ir priekšnoteikumi mobilizācijai, bet es pat nevaru iztēloties, kā viņiem tas varētu izdoties. Ceru, ka tas nenotiks. Bet citādi – neredzu, ka tas kaut ko ietekmēs. Pretuzbrukums tāpat turpinās. Kara tehnika turpina ierasties labajā krastā un tur arī paliek. Cilvēki tāpat turpina neieredzēt krievus. Nekas nav mainījies.

Un pats pēdējais – par jums pašu. Jūs devāties prom no Hersonas, kad tas vēl bija iespējams. Tur bija viltoti dokumenti utt. Cik grūti un bīstami tas bija, un cik nedroši jums ir šobrīd, zinot, ka tā vai tā organizējat lietas Hersonā?

Sāksim no otra gala. Es joprojām neafišēju, kur atrodos, un esmu piesardzīgs līdzīgi kā Hersonā. Pārvietojos no pilsētas uz pilsētu. Man ir daudz draugu un paziņu, pie kā palikt. Reti izmantoju savu īsto SIM karti, lai neizsekotu manu telefonu.

Izbraukt no Hersonas bija sarežģīti. Sapratu, ka kādā brīdī man būs jādodas prom. Divus mēnešus pētīju citu cilvēku izbraukšanas pieredzi. Zināju, kas notiek katrā blokpostenī, ko tur jautā, kur ir vairāk un kur mazāk vērīgi karavīri. Iemācījos maršrutu, atbildes uz jautājumiem, kurus uzdod, kādas var būt provokācijas un pārbaudes. Sagaidīju brīdi, kad viņi bija visneuzmanīgākie, un tad arī braucu. Neteiktu, ka bija ļoti grūti, bet gan jau es vienkārši biju jau pieradis, un piesardzība man ir jau refleksu līmenī.

Liels, liels paldies jums par sarunu, turēsim par jums īkšķus.

Visu epizodi klausies arī šeit:

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti