ĪSUMĀ:

• Monta sevi dēvē par entuziasti. Viņai nav bijusi nekāda saikne ar Ukrainu.
• Kara sākumā Montai nebija skaidrs, kā palīdzēt Ukrainai, bet viņa zināja – palīdzēt vajag.
• Montas vērtējumā brīvprātīgos biedrībā vieno liela sāpe un vēlme palīdzēt.
• Karam turpinoties un biedrībai kļūstot lielākai, tās kodola darbiniekiem sāka maksāt algas.
• Biedrības lielākā izaugsme un struktūras veidošanās ir notikusi pēdējā gada laikā.
• Arī Monta pati vairākas reizes devusies uz Ukrainu palīdzēt.
• Latvija palīdzības sniegšanas ziņā – Ukrainā atpazīstama.
• Monta uzsver – palīdzības sniegšanai vienmēr ir sāpīgs kara fons, lai arī Ukrainā viņus laipni sagaida.
• Biedrības brīvprātīgie dodas arī dziļi frontē.
• Montai grūti iedomāties, kā citi var no kara distancēties.
• Visvairāk ukraiņiem patlaban nepieciešama elektrība un siltums.

Sevi dēvē par entuaziasti; saikne ar Ukrainu – nekāda

Latvijas Radio: Kas tu esi, Monta? Kā tu pati teiktu? Mēs tev jau labu laiku sekojam kā cilvēkam, kas palīdz ukraiņiem gan Latvijā, gan Ukrainā, bet tas ir tikai pēdējā gada stāsts. No kādas vides tu nāc? 

Monta Vecozola: Pēdējos sešus gadus pirms kara, ja tā var skaitīt, un tā es īstenībā arī skaitu savas dzīves gājumu, esmu darbojusies ēdināšanas nozarē, padziļināti dažādos konceptos un formās. Es sevi vispār dēvētu par entuziasti, ēdināšanas kultūras entuziasti. Bet tās nozares nomaiņas iemesls īsti nebija karš, mans lēmums ņemt pauzi bija jau nedaudz pirms kara sākuma. Tā iesaistīšanās tieši līdzdalībā kara seku, ja ne gluži novēršanā, tad mēģinājumā ietekmēt, gan nāca ļoti apzināti, ļoti mērķtiecīgi un principā ar kara pirmajām dienām. 

Tev pirms tam bija kāda saikne ar Ukrainu? 

Nē, ar Ukrainu pilnīgi nekāda. Nekad nebiju Ukrainā bijusi, man tur nebija ne draugu, ne radu, ne paziņu. Biju daudz dzirdējusi, ka tā ir valsts, kur ir jābrauc ceļot, kura ir apskates vērta, kur ir ļoti viesmīlīga tauta, kur ir ļoti daudz ko darīt, bet nekad nebija tā sanācis. Tagad, tinot laiku atpakaļ, es atceros, ka pirms gadiem 10 vai vairāk mums ar draudzeni bija tāds joks, ka mēs vienos Ziemassvētkos uzdāvinājām viena otrai autobusa biļetes uz Ukrainu, bet mēs šajā ceļojumā neaizbraucām. Es neatceros precīzi, kāpēc neaizbraucām, bet bija tāds joks. Man Ukraina bija attālāka kaimiņvalsts uz kartes, par kuru ir dzirdētas labas atsauksmes, bet es tur nekad nebiju bijusi. 

"Atgriezīšos Latvijā, kad beigsies nauda vai sāksies karš"

Kas ar tevi un ap tevi notika 24. februārī vai tajās dienās? 

Īstenībā jau ir tā, ka es tiem procesiem sekoju līdzi diezgan intensīvi, vēl pirms karš sākās. Es pētīju procesus, klausījos visādas analīzes, centos saprast, kāda ir sabiedrības attieksme Latvijā, ko mani draugi un ģimene par to domā.

Mēģināju šo tēmu cilāt ballītēs – ļoti neveiksmīgi – un saskāros ar diezgan lielu neizpratni un, es pat teiktu, noraidījumu no saviem apkārtējiem, kas man lika domāt, vai es neesmu vienkārši paņēmusi kaut kādu smagu tēmu pasaules kontekstā un nemēģinu uzburt drāmu par prognozēm.

Konkrēti ap 24. februāri es biju Kanāriju salās, ar mērķi ceļot tālāk uz Portugāli, Spāniju. Vienreiz dzīvē biju paņēmusi lielāku pauzi, nolēmusi paceļot. Mana doma bija tāda, ka es atgriezīšos Latvijā vai nu tad, kad beigsies nauda, vai tad, kad sāksies karš. Tad pienāca 24. februāris. Pamodos agrāk par saviem ceļa biedriem un izlasīju ziņas. Sākumā tāpat tas bija šoks un raudāšana, un ļoti emocionāla bija tā diena. Mani draugi tikmēr aizbrauca sērfot. Kamēr viņi bija projām, es jau savus lēmumus biju pieņēmusi, atcēlu biļetes, kuras varēju atcelt, pārskatīju savu konta atlikumu un nolēmu braukt mājās. 

Darīt ko? 

Darīt to, ko es varu izdarīt. Tajā brīdī man nebija skaidrs, ko es varu darīt, kā es varu iesaistīties, es nezināju, pie kā vērsties. Sāku diezgan intensīvi skatīties visas iespējamās biedrības, pildīt visas iespējamās brīvprātīgo anketas.

Es nezinu, man liekas, ka es pieteicos visās iespējamajās anketās. Tas, ka es nonācu biedrībā "Tavi draugi", bija pilnīga nejaušība, es nevienu tur nepazinu. Viņi tajā brīdī bija jau eksistējoša biedrība, kas bija ļoti maziņa, ar ļoti mazu sociālo tīklu saturu, bet tur es pamanīju, ka viņi kaut kur brauc, kaut ko dara. Es ļoti spilgti atceros, kā sēdēju Malagas lidostā un divas stundas pirms braukšanas uz Latviju domāju, bet ko es protu? Kāds ir mans potenciālais pienesums? Tā sēžot arī izdomāju, ka es zinu ēdienu. Ko tie cilvēki ēd, ko ēd brīvprātīgie, kas uz tām robežām notiek? Varbūt tur vajag tējas, kafijas un tā tālāk.

Tā ideja bija, pilnīgi neko nesaprotot, bez jebkādas pieredzes, bet tas, ko es izdarīju, es uzrakstīju biedrībai "Tavi draugi" tieši tādu jautājumu – kāda ir jūsu ikdiena, vai kāds baro brīvprātīgos?

Tas ir mans iespējamais pienesums, ka es varētu uzrunāt uzņēmumus, ēdinātājus, ka varbūt tā es varētu palīdzēt. Tā vīzija ļoti ātri izauga, es jau biju gatava meklēt [uzņēmumus] un braukt uz Polijas robežu un vēl sazin ko darīt, bet tas viss izpalika, jo poļi to izdarīja ļoti ātri. Bet 1. martā es nolaidos Rīgā un 1. marta vakarā jau biju biedrības "Tavi draugi" angārā.

No tā brīža es tur braucu katru dienu. Sākumā darīju jebko, šķiroju drēbes, pakoju kastes, mēģināju saprast, ko vispār viņi dara. Pavadīju tur garas dienas un ļoti ātri sāku iesaistīties organizatoriskos jautājumos. 

"Biedrība ir fenomens" – lielā sāpe un vēlme palīdzēt vienojusi cilvēkus

Kādi cilvēki tie ir, ar kuriem kopā tu esi? Tie ir cilvēki, kuriem pašiem ir bijusi saikne ar Ukrainu vai varbūt līdzīgām darbībām iepriekš? 

Tas vispār ir kaut kāds fenomens, tā biedrība kā tāda un kā tas viss sākās, savedot kopā pilnīgi svešus cilvēkus no ielas, katru ar kaut kādu citu nozari, citu skatījumu uz lietām un pieredzi, ar ļoti dažādiem raksturiem. Bet tas vienojošais sākumā bija vēlme palīdzēt, ļoti lielā kopējā sāpe. Vismaz man ļoti ilgstoši bija tāds posms, ka tev nemaz neinteresē, kas tie cilvēki ir ārpusē, tev neinteresē viņu uzvārdi, izglītība, ar ko viņi nodarbojas, tev interesē tikai tas, ka jums abiem šajā brīdī interesē šis.

Cilvēki arī ir ļoti dažādi. Kādam sāp konkrēta nozare vai tēma, kādam sāp viss kopumā. Es arī tajā skaitā tur iesaistījos ar tādu palīdzības meklēšanu sev, lai vispār saprastu, kā ar to situāciju tikt galā.

Es tīri emocionāli nesapratu, kā man eksistēt šādā pasaulē, ko tas nozīmē, kā tas ir iespējams. Lai nejuktu prātā, sēžot mājās, no visas tās informācijas, kas gāžas virsū, [biedrība] bija tā vieta un vide, kur varēju gūt ja ne gluži mierinājumu, tad vismaz ar līdzdarbošanos saprast jēgu un to, kā es spēju ar to situāciju tikt galā. 

Ar laiku biedrības kodolam sāka maksāt algas

Kā visi tie cilvēki, kuri ir līdz ausīm iekšā palīdzēšanā ukraiņiem, kā viņi tiek galā ar savas dzīves pārējo, praktisko pusi? Kaut kas taču pašiem ir jāēd, bērni kādam ir jāaudzina. 

Šis ir ļoti, ļoti komplicēts jautājums. Mēs katrs esam saskārušies ar dažāda veida krīzēm, sākot ar tādām, ka tu nedari gana daudz, jo atļaujies gulēt savā siltajā mājā un tērēt naudu ekstrām, kamēr tajā pašā laikā kāds cits mirst, un līdz brīžiem, kad tu vienkārši vairs nespēj, sadedz un lūsti. Tad ir atkal tie pārmetumi, ka tu nespēj, ka tu padevies, bet tur taču cilvēkiem ir daudz trakāk un nav iespējas padoties. Tā ir tāda ļoti dziļa tēma, psiholoģiskais moments, jo mēs neesam atbildīgi par tiem procesiem, mēs neesam tos izvēlējušies, mēs nevaram tos ietekmēt.

Mums nav jāmēģina ciest tikpat daudz vai vēl vairāk, kā cieš tauta, kurai cenšamies palīdzēt. Bet tam ir jātiek pāri.

Man liekas, ka tur vispār nav ko slēpt – man ļoti svarīga ir terapija. Man vajadzēja saprast pašai tos savus procesus, un tā ir diezgan daudz arī mūsu biedriem. Ir jāsaprot. Šajā situācijā mūs neviens nepieskata. Par to īstenībā vajadzētu arī skaļāk runāt tādā sabiedrības informētības kontekstā. Piemēram, mūsu biedrībā tā ir bijis jau no sākta gala, ka nevienam nekādas algas netiek ņemtas no ziedojumu kastītes. Tas tā nestrādā. Sākotnēji tas bija pilnīgi 100% brīvprātīgais darbs, bez līdzekļiem, vispār nezinot, cik ilgi mēs to darīsim. Kāds bija izņēmis savu atvaļinājumu, kāds bija sarunājis ar dzīvesbiedru uz kādu posmu vienkārši ziedot viena ģimenes pelnītāja darbu bez atalgojuma. Manā gadījumā tie bija pāris mēneši uz iekrājumiem, un vasaras sezonā es sāku vienkārši strādāt vecās dzīves, ēdināšanas nozares, darbiņus, cik es tos varēju paņemt klāt. Laika gaitā, saprotot, ka tas tik drīz nebeigsies, ka mums veidojas spēcīga komanda, cilvēki, projektu vadītāji, kaut kāda struktūra, bet viņiem visiem ir jāēd, tad tas, ko mēs darījām, mēs sākām meklēt projektu konkursus, konkrētus uzņēmumus vai bankas, vai kādu, kas ir gatavs apmaksāt darbavietas. Ar to gāja ļoti grūti, tiešām ļoti grūti. Man liekas, ka kaut kādi pirmie panākumi bija pāris simtu kompensācijās, ar kurām varēji nosegt degvielu. Tad veiksmīgāk ietrenējās rokas gan uz projektu rakstīšanu, gan arī mēs kā biedrība kļuvām lielāka, zinošāka, pārliecinošāka.

Šobrīd tas mūsu kodols, mēs vairs nevaram teikt, ka esam brīvprātīgie bez atalgojuma. Mēs tomēr esam jau apmaksāti darbinieki. 

"Sniega bumbas efekts" – biedrības lielākā izaugsme notikusi pēdējā gada laikā

Kas ir biedrība "Tavi draugi" šobrīd? 

Biedrība "Tavi draugi" īstenībā ir dibināta jau 2013. gadā. Tā bija maza draugu grupiņa, kas katru gadu ap Ziemassvētku laiku veica neliela izmēra labdarības projektus, palīdzot iedzīvotājiem Engurē. Pats vadītājs un dibinātājs Ulvis, viņam tā labdarības tēma ir stipri tuvāka un dziļāka daudzu gadu garumā. Viņš ir iniciators, kurš arī jau 25., 26. [februārī] bija pirmo aktivitāšu iniciators.

Biedrības lielākā izaugsme un struktūras veidošanās gan ir notikusi pēdējā gada laikā, tāds milzīgs sniega bumbas efekts. Biedrības galvenais fokuss šobrīd ir palīdzības sniegšana Ukrainai un ukraiņiem.

Mēs esam gandrīz vienīgā biedrība, kas to dara ļoti daudz novirzienos. Sniedzam palīdzību ukraiņiem uz vietas Latvijā. Esam izveidojuši tranzīta atbalsta punktus pierobežā, kas ir diezgan apjomīgs un piņķerīgs projekts. Mēs braucam uz Ukrainu, kas ir vēl komplicētāks pasākums. Kam mēs palīdzam Ukrainā, tas arī ir ļoti plaši – gan civilajiem iedzīvotājiem, gan iestādēm, pašvaldībām, skolām un tā tālāk. Ļoti svarīgs ir atbalsts militārajai nozarei – mēs strādājam ar konkrētām daļām, pieprasījumiem, un atbalstām arī armiju un mediķus. Visam pa vidu vēl ir arī informatīvais lauks un tālākās darbības plānošana ilgtermiņā. Daudz ir arī visādu kultūras pasākumu, sabiedrības informēšanas un iespēju sniegšanas līdzdarboties. Man ārkārtīgi patīk ierakumu sveču projekts, kas jau iet pāris mēnešus, kurš tikai uzņem apgriezienus. Ir ārkārtīgi patīkami, jo tās sveces ir ļoti nepieciešamas Ukrainai. Tā ir tāda ļoti skaista ķēde, kā bez ieguldījumiem, bet ar savu darbu un lielu entuziasmu ikdienā var izdarīt lielu, taustāmu lietu, kas tiešām nonāk frontē Ukrainā.

Paralēli tam, paralēli Ukrainai, biedrība ir diezgan atvērta arī kādu citu problēmu risināšanai pēc iespējām. Piemēram, man ļoti patika piemērs ar Jēkabpils plūdiem, kā no viena linka iemešanas pusstundas laikā jau tika vākti maisi, un viss notika, un viss tika izdarīts. Latvijas kontekstā varbūt darbojamies klusāk, un tas nav tik ļoti redzams, jo nav tik aktuāli, bet ir kaut kādi konkrēti pansionāti un citas biedrības, kurām palīdzam. Esam diezgan atvērti iespēju robežās. 

Uz Ukrainu dodas palīdzēt arī pati

Kāda ir tava daļa tajā visā vai tavs iespēju lauciņš? 

Es šobrīd esmu ļoti dziļi Ukrainas tēmā vēl arvien. Iespēju robežās es piedalos arī citos projektos, un manas spējas ir ķerties klāt varbūt nedaudz apjomīgākiem vai piņķerīgākiem projektiem, jo pēc savas būtības esmu projektu vadītājs. Tu atrodi problēmu, tad tu izdomā, ka tu tai ķersies klāt, un domā, kā to risināt. Vienā gadījumā tas var būt konkrēts pieprasījums, konkrēts lūgums sagādāt kaut ko. Citā gadījumā, piemēram, robežpunktu tranzīta projektā, tas ir pilnīgi savādāks un savdabīgāks, un tas jau ilgst četrus mēnešus, un tur atkal ir daudz komplicētāka tā uzbūve kā tāda, kad no nulles jāizdomā kaut kāda struktūra un forma.

Un īstenībā visi mani braucieni Ukrainu, tie nav mani tiešie darba pienākumi, tā tad laikam ir mana sirdslieta šajā visā. Ļoti daudz norakstot savas brīvdienas un iespējas distancēties no biedrības darba kā tāda. 

Cik daudzos braucienos uz Ukrainu tu esi bijusi? 

Tikko atgriezos no piektā. Tagad mēneša beigās būs sestais. Braucieni uz Ukrainu un robežkontroles punkts pie Grebņevas, kurā ierodas bēgļi no Ukrainas, ir redzamās un aktīvākās darba daļas, par kurām es arī publiski runāju. Bet, lai to vispār varētu darīt, apakšā ir ļoti sauss un garlaicīgs papīru darbs, plānošana, shēmošana, sēdēšana pie datora. Lai es varētu aizbraukt uz Ukrainu, man diemžēl arī pašai jāizdomā, kā es to varēšu izdarīt, – ko uz turieni aizvest, par kādiem līdzekļiem, kurš to ir prasījis, kam tas ir vajadzīgs. Tas nav tā, ka es izdomāju tagad braukt ceļojumā uz Ukrainu, paprasu biedrībai naudu degvielai un braucu kaut ko darīt. Tas viss ir piņķerīgs pasākums. 

Latvija palīdzības sniegšanas ziņā – Ukrainā atpazīstama

Ko Ukrainā tieši darāt, kā notiek braukšana un ziedojumu nodošanas process tajā galā? 

Pirincipā viss sākas ar pieprasījumu. Tā to sauc arī oficiāli, kas atnāk pie mums no Ukrainas. Tas var atnākt no pašvaldības, no kādas biedrības, no partnerorganizācijas, no armijas daļas, no privāti kāda karojoša cilvēka, kuram gan tad lūdzam doties uz savu daļu un sagādāt oficiālo pieprasījumu. 

Kā viņi jūs atrod? 

Tagad jau runā darbi. Piemēram, ir Ukrainā pašvaldība, kurai ir sadraudzības pašvaldība Latvijā, un viņi ir ieteikuši sazināties ar mums. Tas bija viens variants, tāds sākuma kanāls. Vai, piemēram, ir labdarības organizācijas Ukrainā, kas  vienkārši meklē visus iespējamos partnerus un organizācijas kaimiņvalstīs. Tagad regulārus palīdzības sniedzējus Ukrainā zina, un Latvija ir ne tikai biedrības vai nevalstisko biedrību kontekstā, bet vispār tādā palīdzības sniegšanā diezgan zināma. Līdz ar to pieprasījumu vienmēr ir vairāk, nekā tos spēj izpildīt, un tie ir ļoti dažādi. Attiecīgi no tā, kādus mēs tos saņemam, mēs saprotam, ko darīt. Nav tā, ka mēs varam izpildīt visu, ko mums paprasa, bet mums var paprasīt ļoti daudz dažādu lietu, līdz ar to arī tie braucieni atšķiras. Ir tādi, kur mēs dzenam automobiļus armijai. Ir tādi, kur pamata brauciens ir pati fūre, 33 paletes ar ziedojumiem. Pārsvarā fūres mēs sūtam ar humāno palīdzību, kas ir civiliedzīvotājiem. Citreiz fūrēm braucam līdzi, citreiz nebraucam, jo tie braucieni ir diezgan dārgi. Katrs eiro un kilometrs ir jāattaisno. Tad ir braucieni, kur braucam ar kravas busiem. Tie parasti ir specifiskāki. Armijai, piemēram, fūres mēs neesam spējīgi nosūtīt, tur mēs braucam ar kravas busiņiem. Tā arī veidojas tā brauciena uzbūve, gan sastāvs, gan tas, cik daudzas mašīnas brauc.

Mans pēdējais brauciens bija, kad es braucu viena pati. Man tā bija ļoti interesanta pieredze, ko es ļoti vēlējos izmēģināt. Gribēju saprast, cik tālu es varu nobraukt viena pati, kāda ir sajūta, kaut ko darot vienai. Baigi patika. Un principā, ja mēs sākumā braucām ar mērķi ātri iebraukt valstī, kaut ko nodot, atdot un braukt prom, tad tagad, braucot dziļāk un tālāk, pa vidu ir nepieciešams no tās mašīnas drusku izkāpt, un braucieni kļūst garāki. Pavadām vairāk laika Ukrainā. Plus, protams, ka veidojas jau kaut kādi kontakti, draugi, un ir laiks, ko vēlamies pavadīt kopā. Tas viss vairs nav tik ļoti steidzīgs iekšā un ārā process. 

Palīdzības sniegšanā vienmēr ir sāpīgs kara fons

Kas ir tas, ko mēs Latvijā, skatoties uz šo palīdzības sniegšanu, vispār neiedomājamies? Ar ko saskaras tie cilvēki, kas brauc uz Ukrainu? 

Tas laikam ir ļoti atkarīgs no paša braucēja. To var darīt arī diezgan komfortabli – ar nakšņošanu viesnīcā, ar daudzām pieturām, lai apstātos, paēstu kafejnīcās. To var darīt arī ar vairāku šoferu maiņām un uztaisīt par tādu eirotripu uz ne-Eiropu. To var darīt arī brutālāk, tiešām pieejot tam kā darbam. Īpaši laika taupīšanas nolūkā mūsu braucieni nav tūristiski, mums nav šīs ekstra dienas, ko vienkārši atpūsties. Mūsu uzdevums ir tiešām darbs. Un īstenībā tas ļoti iet kopā ar tādu emocionālo sajūtu, to visu darot, jo vismaz man vēl pagaidām neizdodas nonākt līdz tādam pilnīgi atbrīvotam noskaņojumam, ka tu esi ceļojumā un tagad visam pa vidu varētu atrast piecas kafejnīcas, kurās paēst un kur apskatīties apskates objektus. Tas tā nestrādā.

Tam visam vienmēr ir kara fons – gan galvā, gan darbos, gan cilvēkos, ar kuriem satiekamies. Tam visam ir šis sāpīgais fons. Ceļš ir smags fiziski, emocionāli smags ir pats gala posms, bet līdzi nāk, protams, arī kaut kāds pacilājums, jo tu tomēr ved palīdzību, tu nāc ar labu, tevi ļoti gaida un saka paldies.

Man vienmēr tas projāmbraukšanas moments ir smagnējāks, jo vienmēr, ja ne gluži vainas apziņa, bet ir tā sajūta, ka es jau varu aizbraukt prom – man ir šī sarkanā pase, man ir izvēle, es jau vienkārši aizbraucu prom. Man tās ir dažas dienas, dažas gaisa trauksmes, bet, esot tur, tāpat vienmēr ir apziņa, ka tu jau brauksi prom. Tās, protams, ir garas stundas pie stūres, un visu laiku tādi pustrauksmes apstākļi, kur tu guli, neguli, bet tas mani laikam tā nenogurdina. Man vairāk ir tieši tas emocionālais faktors, jo saproti, ka nekas jau nav beidzies. 

Biedrības brīvprātīgie dodas arī dziļi frontē

Cik tuvu bīstamajām vietām jūs šo palīdzību piegādājat? 

Mēs kā biedrība strādājam vairākos veidos. Arī mums ir ļoti liela un spēcīga partnerorganizācija, kas atrodas Ļvivā, kurai mēs sūtam fūres, un viņi tiešām brauc līdz Bahmutai, līdz pašai frontei un caur saviem kanāliem, sadalot fūres saturu, ved to tiešām ļoti dziļi. Mēs braucam arī pie karavīriem, nododam tāpat tieši rokās. Bet, ja kāds jums tagad teiks, ka viņš varonīgi iebrauca līdz frontei, līdz nultajai līnijai un izkrāmēja savu kravu, nu tā tas īsti nenotiek. Tas jebkurā gadījumā notiek, vienīgi cieši sadarbojoties ar karavīriem. Kā biedrība mēs esam bijuši deokupētajās teritorijās 10 kilometrus no frontes līnijas. Principā 10 kilometri jau skaitās fronte. Tad varētu teikt tā, ka mēs, biedrības biedri, ciešā sadarbībā ar organizāciju Ukrainā un ar speciālām atļaujām, kas ir jākārto, lai šādos ciematos vispār iebrauktu, esam bijuši 10 kilometru attālumā pie cilvēkiem tiešām iznīcinātos, atbrīvotos ciematos, kas ir bez elektrības, bez komunikācijām, tur nekādas gaisa trauksmes neskan, ja krīt, tad krīt, esam dalījuši pārtikas pakas, veduši ģeneratorus un apmeklējuši šos cilvēkus. Es personīgi  kā Monta, vairs ne biedrības koordinācijā, esmu bijusi varbūt vēl kādu kilometru dziļāk, bet tikai ar cilvēkiem, kas saprot, kur mēs braucam un ko mēs darām. Arī tad nemeklējot piedzīvojumus vai ekskursijas, bet nogādājot kaut ko vēl par kapeiku tuvāk vai tālāk un pie viena apciemojot cilvēkus, kurus tā īsti neviens vairs neapciemo.

Īstenībā ir svarīgi saprast, ka tas vienmēr nav galvenais rādītājs, cik tālu vedējs ieskreis vai neieskries frontes līnijā. Citreiz ir ļoti vērtīgi uzticēt šo kravu uzticamam partnerim turpat Ļvivā, zinot, ka viņam tas prasīs pāris ekstra dienas, bet krava aizies uz teritorijām, kurās nemaz nevar iebraukt ārzemju brīvprātīgie. Citreiz atkal tā personīgā pieeja un pašas brauciens ir jaudīgāks, ja tev ir kontakts, kuram tu to kravu tiešām atdod tā kā pār iedomātu frontes līniju, un tā lieta tiešām pēc divām stundām ir štābā, un viss notiek. 

Grūti iedomāties, kā citi var distancēties no kara

Vienā no saviem sociālo tīklu ierakstiem tu secināji, ka ir daudz cilvēku, kas izvairās no Ukrainas stāsta savā dzīvē, ka izvairās skatīties uz to pusi. Ko tu par to vari pateikt, par šo tematu? 

Laikam jau tā pavisam godīgi es varu teikt, ka es nevarētu tā brīvi ar šiem cilvēkiem parunāties, jo mana nostāja ir samērā skaidra – ja ne kareivīga, tad diezgan skaidra. Tā mana interese par to, kā no tā vispār var distancēties, robežojas ar vairāk tādu kā neizpratni.

Es ļoti cenšos nevienu nenosodīt, ļoti cenšos nevienam nemoralizēt un nemācīt dzīvot, bet es nespēju saprast, kā šo var laist pāri un kā var eksistēt paralēli tā, it kā nekas nenotiktu. Tajā pašā laikā es piekrītu, ka katram ir sava forma, kā atbalstīt vai līdzdarboties, vai cik daudz. Nav nekādu kvotu, kas visiem būtu jāizpilda, bet man cilvēcīgi nav saprotams, kā tas var neskart ikdienā.

Tā ir ļoti sensitīva tēma un ne visās ballītēs ceļama, ne visā draugu lokā apspriežama. No tādas tiešas konfrontācijas es tiešām izvairos. Es arī ar savu pieredzi varu tikai dalīties, motivēt, censties iedrošināt, kaut kā uzmundrināt un aicināt. Mūžīgi aicināt, un tas ir tas debīlais un briesmīgais blakus pienākums, ko mums nākas darīt, – visu laiku kādam kaut ko lūgt un aicināt, un skaidrot, un mēģināt pamatot, kāpēc tas ir vajadzīgs. Pie tā ir šausmīgi jāstrādā, jo es kā cilvēks, es pēc dabas neesmu lūdzēja, esmu devēja, un man ir grūti.

Lūgt priekš kāda cita, protams, ir stipri vieglāk, bet tas formāts kā tāds – visu laiku būt lūdzēju lomā – ir ļoti grūts un smags. Tas ir ukraiņiem smags, tas ir mums smags, tas ir smags visiem, kas kaut ko lūdz.

Tāpēc man tas nav īsti saprotams, kā tam var pāriet pāri. Man būtu interesanti dzirdēt, kā cilvēks vispār arī šajā informatīvajā laukā, kā viņš spēj dzīvot un kā tas viņu neskar. 

Visvairāk ukraiņiem patlaban nepieciešama elektrība un siltums

Kura veida palīdzība ir tā, kuras pietrūkst visvairāk šobrīd? 

Līdz ar ziemas iestāšanos un energopunktu bombardēšanu Ukrainā visgrūtāk ir mēģināt palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar siltumu un elektrību, un tehnisko nodrošinājumu. Tās ir lietas, kas diemžēl brutāli prasa naudu, – tie ir ģeneratori, tās ir sildlampas, tie ir dažādi elementi, kas vienkārši maksā naudu. Tāpēc es vienkārši visus aicinātu katru mēnesi no savas algas kaut kādu summu ziedot. Otrs, kas arī ir ļoti vērtīgi, ir ziedot kaut kādas lietas, kuras tev ir, bet vairs nav nepieciešamas, kas nav papildu izdevums, bet iespēja palīdzēt. Bet tieši nauda ir tas, ko ir arvien grūtāk un grūtāk piesaistīt, un ir lietas, ko mēs vienkārši nevaram noziedot. Mums nav mājās visiem piecu kilovatu ģeneratori. Mēs nevaram vienu atdot, paši palikt ar vienu, jo mums tādu vienkārši nav. Trešais, kas ir ārkārtīgi svarīgi, kas neprasa neko, tā ir elementāra dalīšanās ar informāciju, sekošana līdzi, atbalstīšana. Pat ja tu nevari ziedot pats, tu vari šo informāciju palaist tālāk, kādam citam padot. Mēs kā biedrība ārkārtīgi novērtējam katru, kurš nošēro šo postu vai kurš ieliek savu pieredzi. Tas ir ļoti vērtīgi. Tas ir ļoti jūtams mūsu pusē, cik ļoti var palīdzēt vienkārša dalīšanās ar informāciju. 

Ko lai mēs tev novēlam? 

Novēliet man tiešām labu veselību. Ja man nesabruks veselība, viss pārējais man ir kārtībā, un es varēšu darīt to, ko es daru, ko es māku labi darīt. Garīgā veselība, fiziskā veselība – vienkārši laba veselība. To es arī novēlu visiem citiem, to var arī man novēlēt.