Kurš brauks uz fronti, kurš strādās ofisā?

Vai jūs varētu pastāstīt, kā ir mainījušās jūsu ziņu dienesta rīta sapulces, kā jūs strādājāt kara sākumā - martā, aprīlī - un kā tagad?

Nav iespējams nošķirt personīgo dzīvi un drošību un profesionālo dzīvi un drošību. Mēs visi - ukraiņi - esam mērķis šajā karā. Ukrainā uzbrūk visiem.

Pirmajos pilna mēroga iebrukuma mēnešos, pat nedēļās mums bija jāsaprot, kādas briesmas mums draud - gan kā pilsoņiem, gan kā žurnālistiem. Uzbruka gan mūsu mājām, gan TV studijām. Protams, žurnālistiem, kuri brauc uz kara lauku, uz fronti, riski ir augstāki, un mums tie jāizvērtē.

Pirmajā kara posmā mums bija jāizdomā, kurš strādās notikumu vietā, un kurš - birojā. Bet, tā kā krievi joprojām uzbrūk TV studijām, mums jāpārliecinās, ka raidīt ir droši. Tāpēc lielākajai daļai Ukrainas TV un radio kompānijām vajadzīgas studijas bumbu patvertnēs. Tiklīdz kā sāk skanēt gaisa sirēnas, visi iet pagrabā un strādā no turienes. Par darbu karalaukā. Krievijas karš Ukrainā nesākās februārī, mēs par to esam ziņojuši kopš 2014. gada, nu jau vairāk nekā 8 gadus. Bet, protams, ir liela atšķirība - ziņot par karu Donbasā, doties turp un atpakaļ, tagad šie braucieni ir kļuvuši daudz sarežģītāki.

Tagad dodoties uz frontes līniju, nepietiek tikai ar savu tehniku, vajag arī degvielu, jo tur nav benzīntanku, jāņem arī ūdens, ēdiens, jo tur nav daudz veikalu vai viesnīcu. (Ja mēs runājam par Donbasu un frontes līniju, kur notiek smagākās kaujas.) Mums bija jāpārdomā, kurš no mūsu žurnālistiem ziņos par šo, tas ir cits apdraudējuma līmenis, tas ir smagās artilērijas karš, un ne katrs ir gatavs būt ļoti intensīvas artilērijas uguns tuvumā.

Tāpēc dažas lomas mūsu ziņu dienestā ir mainījušās, bet man kā sabiedriskā medija pārstāvim jāsaka - mūsu spēcīgā puse ir stipras reģionālās komandas visā valstī. Tiklīdz kā sākās pilna apjoma iebrukums, no rīta bija tikai briesmīgi lēmumi - kuram zvanīt pirmajam. Čerņihovai, Sumi, Donbasam, Harkivai? Vai dienvidiem - Mikolajevai, Hersonai?

Daļa no mūsu komandas gandrīz 8 mēnešus nodzīvoja okupētajā Hersonā. Bet tajā pašā laikā sabiedriskie mediji varēja ziņot no notikuma vietas, būt tur. Tas ir vissvarīgākais.

Šis karš ir arī informatīvais karš un - ja tu neesi tur, neesi Bučā, Hersonā, Harkivā, ja tu to neredzi ar savām acīm, ja tev nav faktu un attēlu, protams, tas iedragā tavas profesionālās spējas.

Esmu lepna par to, ka mums joprojām ir un būs cilvēki notikuma vietās, kas ziņo par faktiem, dara savu darbu.

Jūs teicāt, ka bija jāizlemj, kurus žurnālistus sūtīt uz fronti. Vai jums ir bijuši militārie treniņi - ko darīt uzbrukuma laikā? Kā rīkoties, ja kaut kas tiešām slikts notiek. Jums bija žurnālistu grupa, kuri strādāja aplenkumā, arī okupācijas laikā, vai jums ir veids, kā saprast, kurš ir spējīgs to darīt?

Protams, uz karu var braukt tikai tie žurnālisti, operatori un šoferi, kuri izgājuši īpašas mācības, naidīgas vides treniņu, kas iekļauj darbu frontes līnijās, arī taktiskās medicīnas apmācības, bet tas nenotika pirmajās nedēļās.

Pirmajās okupācijas dienās un nedēļās, kad Kijivas piepilsētas bija okupētas, un arī Hersona, Čerņihova, Sumi - protams, tie cilvēki, kas tur jau bija, viņi ziņoja. Mums nebija laika, lai veiktu kādas mācības.

Bet ar laiku mēs varējām tās noorganizēt un tie cilvēki, kuri tagad ziņo no kara, visi izgājuši atbilstošu sagatavošanu un mēs šīs apmācības atkārtojam laiku pa laikam, vairākas reizes gadā.

Ģenerāļu bars nenāk pie mums noteikt ierobežojumus, mums bija diskusija

Ziņu žurnālistika vienmēr ir sacensība par to, kurš pirmais pavēstīs jaunumus. Bet tas var būt bīstami kara laikā. Vai karš izmainījis to, kas ir ziņas un kā jūs nolemjat, ko ziņot?

Protams, ir ierobežojumi, ir kara likums, kas ierobežo, ko, kā un kad mēs ziņojam. Bet runājot ar cilvēkiem, kuri pēdējo desmitgažu laikā bijuši dažādos karos, Ukrainas fenomens ir tāds, ka šie noteikumi ir plaša vienošanās starp armiju, valdību un medijiem.

Mums nekad nav bijis tā, ka ģenerāļu bars nāk pie mums un nosaka ierobežojumus, mums bija diskusija. Protams, ir situācijas, kad mēs nonākam strīdos. Ir ierobežojumi, kuriem mūsuprāt nav jēgas. Bet mums ir dialogs.  

Ukrainas karš ir bezprecedenta, pasaulē ir bijis daudz karu, kur strādājuši žurnālisti, bet informācijas plūsmas lielums un materiālu daudzums šajā karā ir bezprecedenta. Arī Ukrainā akreditēto žurnālistu skaits ir bezprecedenta. Tāpēc ir daudz piemēru, par ko izdiskutēt - kas darīts labi, kas slikti un ko jāuzlabo. Bet vienlaikus šiem ierobežojumiem ir jēga.

Pirmajās kara dienās mēs redzējām - tiklīdz kā tu ziņo dzīvajā ēterā par bombardēšanu vai apšaudēm, nāk vēl viens lādiņš vai bumba tajā pašā vietā. Krievi izmanto mūsu dzīvās reportāžas, lai redzētu, vai viņi trāpa mērķī.

Mums kaut kā, no vienas puses, ir jāpiegādā cilvēkiem svarīga informācija, viņiem jāzina, vai ir bijusi bumba, kurā rajonā, vai viņi tur var iet, viņu radinieki ir tur. Tas ir sabiedrības interesēs. No otras puses, mums jānodrošinās, lai tur nenokrīt nākamā bumba.

Tāpēc mums ir vairāki ierobežojumi, piemēram, mēs vairs neziņojam par bombardēšanu un apšaudēm dzīvajā ēterā. Mēs arī mēģinām izvairīties no precīzām adresēm, mēs norādām vispārīgi - ir cietis šis vai cits infrastruktūras objekts, bet tikai pēc 3 stundām mēs varam apstiprināt precīzu informāciju. Ir laika nobīde.

Bet, kad notiek sprādziens vai mēs varam droši dzirdēt uzbrukumu, mēs par to ziņojam, sabiedriskais medijs ziņo - pilsētā dzirdami sprādzieni.

Mēs lietojam šādu formulējumu: Dņipro dzirdami sprādzieni, Odesā dzirdami sprādzieni.

Ļoti bieži mēs nezinām, kur šie sprādzieni notiek, vai tā ir ukraiņu raķete vai krievu raķete, vai krievu bumba, bet mums jāziņo cilvēkiem, ka viņiem jāpaliek drošībā.

Jo dažās pilsētās, piemēram, Harkivā, municipālā gaisa trauksmju sistēma bija sabojājusies. Visticamāk, tā tika sabojāta ar nolūku pirms pilna mēroga iebrukuma, un tāpēc cilvēki nedzirdēja gaisa trauksmes lielākajā pilsētas daļā. Un tā ir miljonu pilsēta, viena no lielākajām Ukrainā.

Tāpēc sabiedriskais medijs ziņoja par sprādzieniem “Telgram” kanālā, un tas kļuva par vienu no populārākajiem “Telegram” kanāliem Harkivā, to abonēja, lai uzzinātu, vai pilsētā ir trauksme.

Visi mediji vienojās “apvienotajā maratonā”

Vai jūs varētu raksturot mediju vidi Ukrainā? Pēc kara sākuma es lasīju, ka visi televīzijas kanāli pārraidīja vienu saturu, vienas ziņas. Vai tā joprojām ir?

Jā, mums ir apvienotā pārraide, ar nosaukumu apvienotais maratons. To veido sešas lielas mediju grupas, nav atsevišķu pārraižu šiem lielākajiem medijiem, ir kopējās pārraides, ko veido ziņu izlaidumi, intervijas studijās, un galvenais mērķis ir - kopīgi ziņot par to, kas notiek Ukrainā.

Jebkurā laikā ieslēdzot TV vari redzēt ziņas, pēdējos jaunumus, valdības pārstāvju ziņojumus, kas, īpaši pirmajā laikā, bija svarīgi, jo cilvēkiem jāzina, kas notiek pilsētās, vai viņu mēri un citi politiskie pārstāvji ir savās vietās.

Nav jau tā, ka visu diennakti mums TV ekrānā ir ģenerāļi. Bet Ukraina ir demokrātiska valsts, mums ir diskusijas, tāpēc sabiedriskais medijs nolēma - mums nepieciešami diskusiju raidījumi, kur ir valdības un opozīcijas pārstāvji. Nav tā, ka šobrīd ir daudz diskusiju, jo mērķis numur viens ir kopīga uzvara - izdzīt krievus. Bet ir jautājumi, par kuriem nepieciešams diskutēt.

Protams, pašiem sava raidlaika trūkums arī ir problēma, bet mēs ticam, ka šis būs īslaicīgi un mēs atgriezīsimies normālā raidīšanas režīmā.

Bez TV pārraidēm, Ukrainā ir arī stipri tiešsaistes mediji un neatkarīgie mediji, un parasti jaunumus atklāj mazas, neatkarīgas izmeklējošo žurnālistu komandas. Arī kara noziegumus izmeklē nelielas komandas.

Ukrainas mediju tirgus šajā nozīmē ir rosīgs, diezgan pieblīvēts, bet daudz mazie, reģionālie mediji no Donbasa, Hersonas, okupētajām teritorijām - viņi cieta. Daudzi ziņu dienesti nevarēja piemēroties un diemžēl izjuka.

Es tiešām ceru, ka ar laiku situācija uzlabosies, Ukrainas reģionālajiem medijiem šobrīd ir vajadzīgs atbalsts.

Izpratne par mediju darba standartiem ir reālāka nekā jebkad

Vai jūs jūtat, ka veids, kā tu strādā, ir mainījies tādās plašās līnijās? Ka kara laikā viedokļu dažādība ir citādāka nekā miera laikos.

Ja tu runā par standartiem - vai strikti jābūt abu pušu viedokļiem, man jāsaka, ka mana sapratne par šo ir padziļinājusies kara dēļ. Mana izpratne par standartiem ir reālāka nekā jebkad, jo Krievija manipulē ar balansa standartu un divu pušu viedokļiem.

Tu nevari vienā teikumā ielikt upuri un varmāku. Tu nevari balansēt patiesību ar meliem. Tu nevari pateikt, ka krievi uzbruka Zaporižjes atomstacijai, bet krievi saka, ka uzbruka ukraiņi, jo mēs zinām, ka mēs nevaram uzbrukt atomstacijai.  Vai kaut kas tikpat neticami nepatiess, ko Krievija izdomā.

Protams, tas nestrādā tā, ka katrās ziņās tu ieliec manipulatīvu, propagandas paziņojumu no Krievijas. Protams, mēs sekojam, ko Krievija paziņo un informējam cilvēkus par to, bet daudz svarīgāk ir skatītājiem parādīt, kas ir fakts un kas ir manipulācija.

Ukraiņiem tā nav tik liela dilemma kā Rietumu mediju auditorijai, jo Krievija šajā informatīvajā karā manipulē gadiem, viņiem ir daudz resursu un naudas. Rietumu auditorijai ir grūtāk šo izbalansēt.

Man jāatkārto - mums nav vajadzības balansēt patiesību un propagandu, tas tā nestrādā. Bet, lai tas strādātu, tev jābūt notikuma vietā. Tev nav morālu tiesību ziņot - re, to saka ukraiņi, un tas ir patiesība, jo mums patīk Ukraina, un šis ir tas, ko saka Krievija, bet tā ir bijusi vardarbīga, propagandas valsts jau gadiem.

Nē, tev jābūt šeit, jāredz savām acīm, lai tev būtu morālas tiesības pateikt, kas noticis.

Informācijas trūkums okupētajās teritorijās, propaganda un dubultuzmanība

Vai jūs vēl jūtat krievu propagandu Ukrainā? Jautāju, jo zinu vienu bēgļu ģimeni no Mariupoles Latvijā, un viena šīs ģimenes locekle pēc diviem mēnešiem devās atpakaļ uz okupēto Mariupoli, jo viņa uzticējās Krievijas medijiem, kamēr pārējā ģimene ar viņu strīdējās.  Esmu pārsteigta, ka par spīti tam, ka Latvijā propagandas mediji ir bloķēti, viņa tomēr tiem bija sasniedzama. Kā tas ir Ukrainā?

Tev jāsaprot, ka Mariupole ir īpaša vieta. Tā ir okupēta kopš aprīļa, un tur nav pieejami citi mediji kā tikai Krievijas. Cilvēki burtiski nesaņem informāciju.

Mariupoles ielenkuma laikā cilvēkiem vispār nebija informācijas. Krievi, kas iegāja pilsētā, stāstīja Mariupoles iedzīvotājiem, ka visa Ukraina ir okupēta. Ka nav Odesas, nav Kijivas, kā atceras cilvēki no Mariupoles, terora līmenis, ko viņi juta bez jebkādas informācijas, dzirdot no krieviem, ka nav vairs tādas valsts Ukraina, un jums jāpieņem šī realitāte un jāsadzīvo ar to mierā, tas bija šausminoši.

Viens no pirmajiem soļiem, ko krievi izdarīja, ieejot Mariupolē, viņi atsūtīja milzu TV ekrānus, kas tika nolikti galvenajā laukumā, starp citu, arī blakus Drāmas teātrim, kas tika sabumbots, nogalinot simtiem cilvēku.

Viņi atveda busiņus, kuros varēja uzlādēt telefonus, tur pulcējās cilvēki, un šajās vietās stāvēja TV ekrāni, kuros varēja dzirdēt briesmu lietas. Mariupole, Ziemeļdoņecka, citās uz laiku okupētās vietās - tur nav citas informācijas un tas tiešām strādā, cilvēki sāk šaubīties. Tas ir sarežģīti, bet tiešām strādā. Par pārējo Ukrainu - Krievija izdarījusi visu, lai nogalinātu simpātijas pret sevi.

Protams, ir daļa ukraiņu, kam simpatizē Krievija un kuri tic Krievijas propagandai, vismaz daļēji, bet šis skaits ir mazs. Te nav politiskas perspektīvas šādiem noskaņojumiem, šīm idejām vairs nav politisku līderu.

Mēs zinām, ka krievi darīs visu, lai strādātu ar šo, bet, kamēr notiek karš un nogalina cilvēkus, grūti iedomāties kaut ko ietekmīgu šajā ziņā.

Nē, Ukraiņi netic Krievijas propagandai. Nav nekādas uzticības Krievijai. Pat krievu liberālie un opozīcijas, antiputina mediji tagad tiek ļoti rūpīgi novēroti, jo tas nav tikai Putina karš, bet imperiālistisks karš un veids, kā daudzi Krievijas neatkarīgie vai antiputina vai opozīcijas mediji nesaprot šo fenomenu, sanikno ukraiņus.

Piemēram, jautājums par Krimu, vai par ukraiņu valodu - to nesaprot daudzi krievi, kuri neatbalsta šo karu.

Tās ir lielas pārmaiņas izpratnē par Krieviju un Ukrainu, šis ir svarīgs laiks, kad daudziem krieviem ir jāpārdomā nevis tikai par Ukrainu, bet postpadomju reģionu - kā viņi izturas pret ukraiņiem, baltkrieviem, kazahiem, ko viņi domā par Baltijas valstīm, kur daudzi pārcēlušies, tomēr nesaprotot, kāpēc viņiem jāmācās latviešu valoda vai jāievēro Latvijas likumi.

Tā ir daļa no imperiālistiskās domāšanas. Un, ja krievi šo nepārskatīs, nekas nekad nemainīsies. Krievija ir pazaudējusi daudz, ja ne visus simpatizētājus Ukrainā. Ne tikai Putina dēļ, bet arī tā dēļ, kā krievi redz šo karu - karš ir slikti, upuri, nogalinātie. Bet ir iemesls, kāpēc šis karš notiek Ukrainā. Un ir iemesls, kāpēc ukraiņi pretojas.

Ukraiņu pretestības fenomenam ir iemesls.

Jūs droši vien esat redzējuši video no ciematiem, kur vienkāršie iedzīvotāji mēģina apstādināt tankus ar plikām rokām.  Tam ir iemesls - ne tikai tas, ka mēs esam pret karu.   Ir iemesls, kāpēc ukraiņi turpat pie Krievijas robežas negrib redzēt krievus un viņu tankus. Krieviem par to jāpadomā.

Vai jums ir sarkanās līnijas par to, ko drīkst un nedrīkst ziņot šobrīd? Piemēram, par korupciju. No vienas puses, jums jābūt kritiskiem pret valdību, bet tas var iedot priekšrocības Krievijai.

Man liekas, Ukrainas piemērs spilgti demonstrē to, ka karš neuzliek ierobežojumus sabiedrībai un medijiem, pēdējās reportāžas par korupciju vairākās ministrijās Ukrainā un aresti, parāda, ka tas ir iespējams.

Es teiktu tikai, ka kara laikā ar šo jābūt dubultuzmanīgam, viss jāpārbauda divreiz. Protams, tā ir vienmēr, bet šajā laikā jo īpaši. Jāpārliecinās rūpīgi, jo kļūda maksātu desmikārt vairāk nekā miera laikos. Bet es neteiktu, ka ukraiņu medijos ir pašcenzūra. Ukrainā ir diskusijas, kas būtu pareizi. Mums ir pretkorupcijas institūcijas, kas strādā.

Ukraina izdarījusi ļoti daudz ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā, lai šīs iestādes strādātu, un tu nevari aizvērt acis, it īpaši, kad redzam - ukraiņus šāda tipa reportāžas ļoti sadusmo. Naudas mazgāšana un zagšana šajā laikā, kad visur pasaulē vāc ziedojumus Ukrainai, ir vēl jo ciniskāk. Tāpēc par šo ir jāziņo.

Kā un kāpēc mēs tam pāri traģēdijām - šī stāsta daļa pietrūkst Rietumu medijos

Jums ir daudz ārzemju žurnālisti, arī Latvijas Radio ir pastāvīgs korespondents Kijivā.  Bet kā jūs redzat, kā Rietumu žurnālisti ziņo par karu? Vai jūs redzat atšķirības starp to, ko jūsu mediji ziņo? Un vai jūs bažījaties par to, ka pēc kāda laika ziņas par karu Ukrainā nebūs uzmanības lokā?

Karš Ukrainā ir karstās ziņas, un protams, tās mainās, kad notiek kas cits. Ukrainas kara ziņām, manuprāt, trūkst konteksta, trūkst sapratnes par to, par ko ir šis karš, par ukraiņu pretošanās fenomenu.

Tam ir vairāki iemesli. Mēs zinām, ka par Ukrainu un citām postpadomju valstīm jau gadu desmitiem ziņo no mediju birojiem Maskavā. Tas pats reportieris, kas ir Maskavā, laiku pa laikam atbrauca uz Kijivu, parunāja ar kādu, notikumi Ukrainā tika atspoguļoti no Maskavas perspektīvas. Ka Ukraina ir šī dīvainā, eksotiskā valsts ar revolūcijām, Eirovīziju un kaut ko vēl, bet tas, ka Ukraina ir milzīga un sarežģīta valsts ar reģionālu fenomenu, netika atspoguļots.

Pat bez tā, ka šeit ir karš, Ukraina joprojām darbojas kā demokrātiska valsts. Cilvēki iet uz skolu, bērnudārziem, slimnīcas, biznesi, uzņēmēji darbojas. Te ir daudz, ko atspoguļot bez karstajām ziņām.

Un ukraiņi - atšķirībā no daudziem citiem konfliktiem - negrib tikt uzskatīti par upuriem. Par spīti tam, ka mēs esam upuri.

Tā ir traģēdija, bet fokuss Ukrainā ir ne tikai uz katras nedēļas traģēdijām, bet arī par to, kā un kāpēc mēs tam tiekam pāri. Šīs stāsta daļa pietrūkst Rietumu medijos.

Bet tajā pašā laikā man jāsaka, ārvalstu žurnālisti dara lielisku darbu, uzņemas tos pašus riskus. Protams, viņiem ir iespēja aizbraukt, mums jāpaliek, bet mēs zinām, ka dzīvojam jaunā normālībā. Gaidām raķetes, dronus, elektrības pārrāvumus, jaunu iebrukuma vilni - mums tas būs ilgs stāsts.

Tā mēs tagad dzīvojam, mums tas jāpieņem un jādzīvo. Tas trūkst ārvalstu mediju darbā.

Mums jāstrādā, jādzīvo, mums nav citas izvēles

Kas ir jaunais normālais medijos? Jūs minējāt bērnudārzus un skolas, un to, ka dzīvei jāturpinās, to ir grūti iedomāties kādam, kas nav bijis karā. Vai bez izmeklējošās žurnālistikas un ziņām, vai ir enerģija radīt kaut ko vēl? Piemēram, ukraiņi ir slaveni ar savu komēdiju un TV seriāliem.

Mēs nefokusējamies uz to, vai mums ir vai nav enerģija. Protams, tas mainās, mēs izdegam, dažreiz nejūtam enerģiju, citreiz esam pilnīgi traģēdiju sagrauti. Bet tajā pašā laikā mums nav izvēles.

Mums jāstrādā, jādzīvo, mums nav citas izvēles.

Mēs zinām, ka Krievija tur būs, un darīs to, ko jau simtiem gadu dara. Un mums kaut kā tam jāpiemērojas. Šī sapratne mums dod iespēju turpināt.

Par komēdiju - tas nekad nav apstājies. Piemēram, ukraiņu “stand-up” komiķi dara daudz interesanta, ir daudz jaunu, asprātīgu izrāžu. Protams, vispārējais noskaņojums nav komisks. Mēs smejamies par daudz ko, katru nedēļu mums ir kāda jauna nacionāla “meme”. Piemēram, kad bija baumas par iespējamo Krievijas kodoluzbrukumu, ukraiņi “Facebook” jokoja, ka mums tādā gadījumā jārīko orģijas kalnos. Un ukraiņu policija apsolīja pieskatīt kārtību šo orģiju laikā. Tas ir veids, kā pārvarēt stresu, tikt pāri traģēdijām un šausmām un tā ir daļa no mūsu rakstura.

Bet cilvēkiem jāzina, kas notiek, kādi ir riski, jo ir pagājis jau - un tikai - gads, ar svaigām atmiņām, ar daudzām briesmīgām atmiņām, miljoniem cilvēku dzīvo ārzemēs un gaida, kad varēs atgriezties.

Viņi skatās ziņas un viņiem jāzina, kas te notiek, lai pieņemtu ļoti, ļoti svarīgus dzīves lēmumus - vai aizbraukt vai palikt.

Daudz ģimeņu ir šķirtas.

Joprojām ir svarīgs periods, kad cilvēkiem nepieciešama informācija, lai pieņemtu svarīgus lēmumus.

Paldies liels, Angelina. Novēlu izturību un novērtēju jūsu un kolēģu darbu. Ceru, ka drīz satiksimies Kijivā vai kaut kur citur Ukrainā!

Paldies par Latvijas atbalstu, par visu, ko jūs darāt, jūs vienmēr esat šeit mīļi gaidīti. Paldies!