Latvijas Radio: Kā ir mainījusies jūsu personiskā dzīve 2022. gadā?
Jūlija Stefaņuka: Gaidīju pavisam ko citu. Gada sākumā strādāju restorānā, kas apkalpo banketus. Mums bija lieli plāni vasarai, ieplānoti daudzi pasākumi, bet februāra beigas mainīja mūsu dzīvi. Es nepametu savu valsti. Man bija šāda iespēja, bet sapratu, ka šeit varu patiešām palīdzēt. 1. martā Ļvivā es pirmo reizi satiku šīs lielās amerikāņu nevalstiskās organizācijas "World Central Kitchen" jeb WCK dibinātāju, un mēs nolēmām sadarboties. Sākām ēdināt bēgļus, un no tā brīža visu šo laiku strādāju, lai palīdzētu ukraiņiem, un varu būt lepna par to. Sanāk, ka šajā visā es varēju atrast arī ko pozitīvu – tagad jūtos daudz vairāk vajadzīga savai valstij.
Tad nu izstāstiet saviem vārdiem, ko "World Central Kitchen" dara un kas tā kopumā ir par organizāciju?
"World Central Kitchen" ir ASV bāzēta nevalstiskā organizācija, kas dibināta pirms 12 gadiem. Pārsvarā viņi strādā dabas katastrofu postītās vietās. Parasti Amerikas kontinentā un Āfrikā. Viņi ir pirmās palīdzības sniedzēji tieši pārtikas nodrošināšanā. Ukrainas misija viņiem ir pirmā, kas tiek nodrošināta kara darbības apstākļos, un tas organizācijai bija jauns milzu izaicinājums. WCK uz Polijas–Ukrainas robežas bija jau kara otrajā dienā, barojot ukraiņu bēgļus, kas šķērsoja robežu. Pirmajā martā viņi jau ieradās Ukrainas pusē, un no šī brīža sākās pilnvērtīga misija. Kopš tā laikā cilvēkiem esam piegādājuši jau vairāk nekā 190 miljonus maltīšu porciju. No misijas sākuma līdz septembrim darbojāmies visā Ukrainas teritorijā, palīdzot arī iekšējiem bēgļiem, kas bēguši uz drošākām vietām Ukrainā vai zaudējuši savus mājokļus, taču šobrīd esam koncentrējuši savu darbību tieši pie frontes teritorijās. Palīdzam cilvēkiem atbrīvotajās teritorijās, palīdzam pilsētās, kuras cieš raķešu uzlidojumos. Plānots, ka WCK ukraiņiem palīdzēs vēl vismaz turpmāko pusgadu.
VIDEO. WCK darbība:
Kur jūs ņemat pārtiku?
Kara sākumā mēs to saņēmām no Polijas, jo tā bija milzīga problēma Ukrainā, bet tad sākām iepirkt no Ukrainas piegādātājiem, kas ir svarīgi, jo tādējādi iepludinām līdzekļus Ukrainas ekonomikā. Tāpat mēs maksājam restorāniem, kas ir mūsu sadarbības partneri, par katru siltā ēdiena porciju. Tas nozīmē, ka vairāk nekā 600 mūsu partneru – restorānu, varēja maksāt algas saviem darbiniekiem. Tā, ka WCK palīdz ne tikai bēgļiem, bet arī vietējiem uzņēmējiem. Pat tikko atbrīvotajās teritorijās, kurās cilvēki dzīvo bez elektrības un gāzes, esam atraduši partnerus – restorānus, kas sagatavo siltu ēdienu zem klajas debess uz ugunskuriem. Tas nozīmē, ka cilvēki var atsākt strādāt un atgriezties normālā dzīvē. Mūsu sagādātā palīdzība nu jau ietver ne tikai silto ēdienu, bet arī pārtikas paku piegādi. Mums ir īpašs saraksts, kurā ir 21 pārtikas produktu pozīcija, sākot no eļļas, miltiem un makaroniem, beidzot ar gaļas, zivju, dārzeņu konserviem. Kur varam, piegādājam arī svaigus dārzeņus. Starp citu, kara sākumā, sējas laikā, mēs zemniekiem piegādājām sēklas, lai viņi varētu audzēt kukurūzu, iegūt kartupeļus un citu ražu.
Kāds ir tas ēdiens, ko nodrošināt cilvēkiem?
Ja runājam par siltajiem ēdieniem, mums ir īpaši standarti, kādām būtu jābūt porcijām. Pamata ēdienā jābūt gaļai vai zivīm ar garnējumu un salātiem. Mums ir arī svara un kaloriju standarti siltajām pusdienu porcijām. Ja runājam par pārtikas pakām, tad arī šajā gadījumā ir standarti, taču skatāmies arī, kāda ir situācija. Ja ir daudz bērnu, tad mēģinām pārtikas pakās pievienot papildus piena porcijas. Ja redzam, ka ir pieprasījums pēc zīdaiņu pārtikas, gādājam arī to. Cenšamies pielāgoties esošajām vajadzībām.
Kā visa šī operācija tiek finansēta?
Lielākā daļa WCK ziedotāju vēsturiski ir bijuši ASV privātpersonas. Ir arī daži lielie atbalstītāji, taču tā visa ir privātā, nevis valdības nauda. Kopš Ukrainas kara sākuma nākuši klāt ziedotāji arī no citām pasaules malām. Mums ir arī daudz brīvprātīgo, kas ieradušies no dažādām Eiropas valstīm un strādā ar mūsu restorānu partneriem, un pēc tam sāk arī ziedot. Es to zinu.
Vai pareizi saprotu, ka WCK ir organizācija, kurai ziedot, ja negribi, piemēram, lai tava nauda aiziet jauniem ieročiem? Vai jūs palīdzat tikai civiliedzīvotājiem vai arī militārpersonām?
Nē, nē, nē – organizācijas princips ir palīdzēt tikai civilajiem. Karavīri nereti mums palīdz nogādāt pārtiku bīstamākajās, frontei tuvākajās teritorijās, kā, piemēram, Bahmutā, taču visa šī pārtika nonāk civiliedzīvotājiem, tikai civiliedzīvotājiem.
Kā jūs iesaistījāties "World Central Kitchen" aktivitātēs?
1. martā "World Central Kitchen" dibinātājs Hosē Andress un izpilddirektors Neds Mūks ieradās Ļvivā. Kā jau teicu, tobrīd strādāju banketus apkalpojošā uzņēmumā. Sanāca, ka mēs bijām vieni no pirmajiem viņu partneriem Ukrainā. Sākotnēji ar WCK sadarbojos tieši no mūsu restorāna puses. Kad sapratām, ka mums jāpārvietojas pa visu Ukrainu, tika izveidota jauna komanda, pārsvarā no ukraiņiem. Un man sākotnēji tika uzticēta atbildība par loģistiku, bet vēlāk mani iecēla par WCK Ukrainas operācijas vadītāju.
Ja runājam par jūsu īstenotajām aktivitātēm, viens lauciņš ir restorāni, kas gatavo ēdienu, bet jums ir arī brīvprātīgie, kas nogādā ēdienu līdz cilvēkiem, kuriem tas nepieciešams. Cik liela ir brīvprātīgo komanda, kas veic šo izplatīšanas darbu?
Šobrīd tie ir apmēram 200 brīvprātīgie un arī daži darbinieki, bet, piemēram, maijā, jūnijā, jūlijā mums bija vairāk nekā 5000 cilvēku, kuri bija iesaistīti šajā darbā, jo mums visā Ukrainā bija 12 noliktavas, daudz restorānu partneru, dažādas nevalstiskās organizācijas, kas palīdzēja karstajos punktos, uz vietas dažādās pilsētās un apgabalos. Šobrīd, kad esam koncentrējušies tieši uz ārkārtas reaģēšanas misiju, mēs samazinājām noliktavu un partneru skaitu, jo šobrīd visas pūles veltām karstākajiem punktiem frontes tuvumā – Harkivas, Doneckas, Luhanskas, Zaporižjas, Mikolajivas un Hersonas apgabalos. Jo galu galā WCK misija ir palīdzēt pēkšņās ārkārtas situācijās, un parasti tik ilgi vienā valstī tā neoperē. Tā ka šobrīd mūsu komandas kodols ir 200 cilvēki un vēl vietējie brīvprātīgie, kuri palīdz izplatīt ēdienu, īpaši pārtikas pakas, atbrīvotajās teritorijās. Nupat mums bija ēdiena piegāde arī uz Bahmutu. Šobrīd viens no karstākajiem punktiem mūsu darbībā ir arī Hersona, jo pēdējās divas nedēļas tā piedzīvo masīvas apšaudes. Labi apzināmies, ka visvairāk esam vajadzīgi cilvēkiem tieši tur.
Tieši to es gribēju jautāt, kā jūs izlemjat kurp doties, kam palīdzēt?
Mēs esam tiešām tuvu šai teritorijai, kurā nav elektrības, gāzes un ūdens, jo, starp citu, mēs tur palīdzam ar dzeramo ūdeni. Šobrīd Hersona un tās apkārtne ir mūsu galvenā prioritāte. Tāpat gatavojamies Zaporižjas reģiona atbrīvošanai. Jau esam izveidojuši komandu, kas tur sāks darbu, tiklīdz tas būs iespējams. Mēs esam ļoti elastīgi. Piemēram, svaigi atgūtā teritorijā mēs esam gatavi piegādāt ēdienu jau nākamajā dienā pēc atbrīvošanas. Tad, kad redzam, ka arī citas organizācijas sāk tur parādīties, mēs samazinām pārtikas komplektu apjomu tur un fokusējam uzmanību jau uz citām vietām – mazākiem vai lielākiem ciemiem, kur cita palīdzība vēl nav nonākusi. Tāpēc monitorējam situāciju katru dienu. Piemēram, Limana aizvien vēl ir karstais punkts, lai gan esam tur jau trīs mēnešus. Tomēr redzam, ka cilvēkiem tur dzīvot bez ūdens un elektrības ir ļoti grūti, un saprotam, ka vēl nevaram šo vietu pamest, tāpēc mums ir svarīgi saprast situāciju uz vietas, kādi produkti viņiem ir pieejami, vai ir citas organizācijas, kas piegādā pārtiku, vai esam vienīgie. Mēs varam mainīt savu stratēģiju katru nedēļu, esam patiešām elastīgi, jo WCK ir organizācija, kas radīta ārkārtas situācijām, tāpēc visa sistēma ir balstīta uz šo ideju – būt pirmajiem, palīdzēt pirmajiem. Un vēl viens pamata princips ir tāds, ka vispirms mēs darām un tad uzlabojam savu darbu.
Mēs negaidām vairākas nedēļas, neražojam dokumentus, mēs sākam darīt, ko varam konkrētajā situācijā, un tad tikai domājam, kā varam uzlabot sistēmu, kā varam uzlabot piegādi un kā varam būt veiksmīgāki katrā jomā.
Piemēram, šovakar no Ļvivas došos uz Odesu un tālāk uz Hersonu, jo man ir jāsaprot, kas tur notiek. Lai pieņemtu pareizo lēmumu, man ir jābūt uz vietas. K kopā ar Hosē bijām Hersonā arī atbrīvošanas pirmajā dienā, un tagad man jāpārbauda, kā mainījusies situācija, kādas ir cilvēku vajadzības. Man jārunā ar viņiem. Pat ja šobrīd it kā viss ir kārtībā, jāatceras, ka šis ir karš, un pēc dienas vai divām situācija atkal var pasliktināties. Kā zināt, Hersona ik dienu tiek apšaudīta ar raķetēm, un ir ļoti grūti izveidot stabilu palīdzības mehānismu, kādus esam izveidojuši citās pilsētās, jo tur vienkārši ir ļoti bīstami. Daudzi cilvēki cenšas pamest šo pilsētu, tāpēc man ir jābrauc uz turieni, jāpaliek tur ilgāku brīdi, un jāredz viss pašai. Tāpat nupat biju arī Doneckas rajona Bahmutā, lai saprastu situāciju un pieņemtu pareizākos lēmumus.
Šis varbūt izklausās pēc muļķīga jautājuma, bet – tur taču ir bīstami, kāpēc jūs šā vai tā tur braucat?
Katrs cilvēks ir citādāks. Es nepametu valsti no kara sākuma, un tas arī bija bīstami. Es pieņēmu lēmumu palīdzēt ukraiņiem. Labi, es visu laiku nedodos uz fronti, kur ir patiesi bīstami, bet tāpat nākas būt tādās vietās, nākas izmantot ķiveri un bruņu vesti, bet šādi vismaz varu palīdzēt. Tas ir mans lēmums strādāt tieši šādi. Mani iedvesmoja arī Hosē piemērs. Viņš nebaidās, un es arī ne. Mani iedvesmoja tas, kā viņš strādā, kā viņš apmeklē frontes līniju, atbrīvotās teritorijas. Mēs vienmēr dodamies līdzi viņam, un tāpat arī WCK amerikāņu komanda.
Kad dodaties uz tikko atbrīvotajām teritorijām, jūs redzat to, kas tur ir iznīcināts, dzirdat vietējo iedzīvotāju stāstus, cik tas viss ir psiholoģiski grūti? Vai jūs esat tam gatava? Vai brīvprātīgie ir gatavi?
Šie 10 mēneši padarījuši to par jauno ikdienu.
Kara laikā pārkāpt pāri savām sajūtām nav vienkārši, taču mēs kļūstam arvien stiprāki.
Esmu studējusi socioloģiju, un man ir arī zināma psiholoģijas pieredze. Es zinu, kā pasargāt sevi un kā palīdzēt komandai tikt galā ar šīm emocijām. Brīvprātīgie, kuri strādā ar mums, ir vietējie cilvēki, kas nav atstājuši savu pilsētu. Tātad arī viņi ir gatavi dzīvot šādos apstākļos. Jāsaka, ka atslēgties man ļoti palīdz peldbaseins. Mēģinu rast iespēju peldēt, kad atgriežos mājās.
Kādos apstākļos cilvēki dzīvo okupācijas laikā? Ko jūs redzat, dodoties uz atbrīvotajām teritorijām? Ko dzirdat no vietējiem par viņu dzīvi okupācijā?
Zināt, es to tiešām varu izskaidrot pavisam vienkārši, jo, iespējams, lielākā daļa postpadomju valstu zina un atceras Otro pasaules karu. Mani vecvecāki stāstīja par dzīvi tajos laikos. No cilvēkiem atbrīvotajās teritorijās dzirdam tieši tādus pašus stāstus, kas notika pirms 70 gadiem, bet nu atkārtojas. Daudzi cilvēki, it īpaši tie, kas iestājās par Ukrainu, tika nogalināti, ieslodzīti. Daudzi dzīvoja patvertnēs. Atklāti sakot, cilvēki, kuriem bija neitrāla nostāja, daudzi no viņiem dzīvoja normāli, taču vairums gaidīja Ukrainas armiju un cerēja, ka visa šī teritorija drīz tiks atbrīvota. Kopumā krievi rīkojas kā Otrajā pasaules karā.
Vai ir bijis kāds personisks stāsts no pagājušā gada, ko jūs vienkārši nevarat aizmirst?
Man ir daudz, daudz stāstu. Es varu padalīties ar dažiem. Piemēram, viens ir no Bučas. Tur ir ģimene, kurai mēs vēl aizvien palīdzam, cenšamies atjaunot viņu māju. Viņiem Bučā bija brīnišķīga privātmāja. Šo vecāku dēls ir invalīds. Kad atnāca krievi, viņu māja tika pilnīgi iznīcināta. Iespējams, jūs esat dzirdējuši par Vokzaļnaja ielu, kur notika šī tanku cīņa, kur sadega daudz krievu tanku. Tur arī daudzas mājas tika iznīcinātas. Tad, lūk, šī ģimene divas dienas palika savas sagrautās mājas pagrabā, jo nevarēja no tā rajona tikt laukā. Viņi bija ievainoti, taču izdzīvoja. Tad viņiem izdevās izrauties. Pēc tam viņi atgriezās. Tagad mēs gandrīz esam pabeiguši uzcelt viņiem jaunu māju. Visa WCK komanda un citi ziedotāji sametās naudu, un varējām to paveikt. Šis ir vēl viens piemērs tam, ka mūs uztrauc ne tikai cilvēku pabarošana. Jums jāzina, ka notiek arī šādas labas lietas.
Par šo arī gribēju vaicāt. Kad jūs dodaties uz šīm tikko atbrīvotajām teritorijām, jums droši vien lūdz darīt ko tādu, kas patiesībā nav jūsu atbildības joma. Kā ir pateikt ''nē'' cilvēkiem?
Zināt, vispirms mēs esam ukraiņi. Visa mūsu komanda ir ukraiņi, un mēs palīdzam, kā varam. Piemēram, kad ieradāmies Kupjanskā, konstatējām, ka tur uz vietas nav interneta un citas saziņas iespējas ar pārējo Ukrainu. Vietējie mums iedeva sarakstu ar radiniekiem, kurus sazvanīt. Atgriežoties Harkivā, mēs centāmies viņus visus sazvanīt un pateikt, ka ar šiem cilvēkiem viss ir kārtībā. Mums lūdza atvest arī kādus medikamentus, ko izdarījām, atgriežoties nākamajā reizē. Pat ja mums lūdz ģeneratorus, malku vai silto apģērbu, kā Izjumā, mēs cenšamies uzmeklēt citas organizācijas, kas šajā situācijā varētu palīdzēt. Mēs zinām daudzas mazākas organizācijas, kas specializējas konkrētos jautājumos, piemēram, ūdens apgādē vai celtniecībā, vai ģeneratoru sagādē, tāpēc cenšamies šos jautājumus risināt kopā. Sadarbība ir labākais iespējamais risinājums.
Ukraina tomēr ir ļoti milzīga valsts. Vai situācija ir citādāka austrumos un rietumos, piemēram, kā jūs to redzat uz vietas?
Kopumā problēmas ir vienādas, taču daudz kas ir atkarīgs no tā, kāda situācija bija konkrētajā vietā pirms okupācijas un pēc atbrīvošanas. Ko es ar to domāju? Piemēram, Izjuma tika pilnībā iznīcināta. Tā palika bez elektrības, bez ūdens. Vietējiem nācās gatavot vienkārši zem klajas debess, blakus savām mājām. Bet, piemēram, Hersona bija cietusi krietni mazāk. Diemžēl krievi to iznīcina tagad. Lūk, uz Izjumu mēs pie pirmās iespējas sākām piegādāt siltā ēdiena porcijas, jo bez elektrības un gāzes viņiem nav iespēju gatavot pusdienas. Savukārt Hersonā viņiem nebija elektrības, bet bija gāze, un vairumā māju varēja gatavot, tieši izmantojot gāzi, tāpēc tur piegādājām pārtikas pakas. Parasti, pirmo reizi ierodoties atbrīvotā teritorijā, mēs vispirms cenšamies saprast, kādas ir akūtākās vietējo vajadzības, jo tās var būt dažādas. Vēl viens piemērs. Hersonā akūta nepieciešamība ir dzeramais ūdens, kamēr tādās vietās kā Kupjanksa ūdens ir pieejams. Tāpēc savu stratēģiju piemērojam konkrētajiem apstākļiem. Tā ka situācija neatšķiras vien tāpēc, ka tie ir austrumi vai dienvidi, viss ir atkarīgs no tā, kāda situācija konkrētajā vietā bija pirms okupācijas un kā tā tika atbrīvota – vai krievi pazuda ļoti ātri, vai pirms aiziešanas iznīcināja visu infrastruktūru.
Ir bijušas pilsētas, mazpilsētas, kurās cilvēkiem okupācijas laikā nācies ciest badu?
Tas atkarīgs no pilsētas. To ir grūti izskaidrot. Tas man ir pārāk smags jautājums.
WCK instagrama profilā redzēju, ka jūs esat tikusies arī ar prezidentu Volodimiru Zelenski, kurš pateicās par jūsu pūlēm. Kāds bija viņa vēstījums jums un jūsu organizācijai?
Mēs ar viņu tikāmies divas reizes. Vispirms tas bija augusta sākumā. Prezidents aicināja mūs nepamest Ukrainu un strādāt, lai palīdzētu skarbajos ziemas apstākļos. Otrajā reizē Hosē saņēma pateicības ordeni par nopelniem Ukrainas un ukraiņu labā.
Prezidents teica, ka WCK ir organizācija, kas sniedz iespējams konkrētāko palīdzību Ukrainā.
To bija ļoti patīkami dzirdēt, un tas mūs noteikti motivē darīt vēl vairāk. Šī tikšanās atstāja iespaidu uz Hosē, kurš pēc tam pieņēma lēmumu, ka WCK paliks Ukrainā līdz pavasara beigām.
Var teikt, ka arī jūs esat atradusi savu jauno dzīves mērķi?
Es biju ļoti pārsteigta, cik daudz spēka man ir, cik smagi varu strādāt, un es saprotu, ka visa šī mana iekšējā motivācija nāk no ukraiņu gara, no idejas, ka visiem ukraiņiem ir jādara kas tāds, kas palīdzētu citiem ukraiņiem. Vai nu tā būtu cilvēku pabarošana, medikamentu sagādāšana, vai cīnīšanās frontē kā kareivim.
Es apzinos, ka nedrīkstu padoties, un tas mani ļoti motivē. Iespējams, visa šī palīdzība ātrāk aizvedīs mūs līdz uzvarai.
Kā latvieši varētu palīdzēt?
Mēs esam ļoti pateicīgi par visiem partneriem, jo bez tādiem partneriem kā Latvija, Lietuva, Polija, ASV un Kanāda mēs pilnīgi noteikti nevarētu izdzīvot un būt tik sekmīgi. Kā latvieši var palīdzēt? Palieciet kopā ar Ukrainu, parādiet savu attieksmi krieviem! Zinu, ka Latvijā dzīvo daudz krievu. Nevaru teikt, ka palīdzībai noteikti jābūt naudas izteiksmē, noderīga ir jebkāda palīdzība – siltās drēbes, pārtika, arī informācijas izplatīšana pa visu pasauli. Tas viss palīdz.
Pilnu podkāsta "Drošinātājs" epizodi ar interviju oriģinālvalodā klausies šeit:
