Viņai pašai ir divi bērni – dēlam 13 gadi, meitiņai septiņi, abi iet vienā skolā ar mammu.

24. februārī panika bija liela, bērnus aizsūtīja pie radiem uz drošāku vietu. Pusstundas laikā vīrs saņēma zvanu un tika iesaukts bruņotajos spēkos. Natalija viņu pēc tam nesatika trīs mēnešus. Pati 11 dienas pavadīja kopā ar savu mammu, slēpjoties no apšaudēm mājās Borispiļā, klausoties gaisa trauksmju sirēnās, sprādzienu, lidmašīnu un iebrucēju tanku troksnī. Tās bija pašas baisākās 11 dienas viņas dzīvē. Ap pilsētu bija nopietnas cīņas, bet pašā pilsētā okupanti tā arī neienāca. Fronte bija 15 minūšu brauciena attālumā.

Bijis ļoti, ļoti bail. Pagrabā sēdējušas pa trim vai pat sešām stundām dienā -7 grādu salā. Sildījās ar tēju.

Pēc 11 dienām piezvanīja vīrs un teica: "Ņem mammu un brauc pie bērniem uz rietumiem."

Tas vēl ir garš un baiļu pilns stāsts ar milzu drūzmu un vilcieniem, tikai ar pašu nepieciešamāko somās un neizmērojamu cilvēku izmisumu. Līdz maija beigām Natalija dzīvoja pie radiem, bet nu ir atpakaļ Borispiļā.

Tad līdz pat maija beigām trīs mēnešus dzīvoja Ukrainas rietumus pie radiem pavisam bez maksas – 9 cilvēki četru cilvēku mājoklī. Bet tagad atgriezās atpakaļ Borispiļā, – okupanti no šīs apkārtnes ir devušies prom.

Lai arī gaisa trauksmes joprojām skan, mājas ir mājas.

Augusta beigās, kad bija jāsākas skolai, nebija skaidrs, kā tālāk rīkoties. Kā mācīt bērnus – klātienē, attālināti, daļa skolotāju bija ārzemēs. Ļoti daudz bija kolēģu, kuriem dēli vai tēvi devušies dienēt un kuri jutās drošāk, ka viņu ģimenes neatgriežas Ukrainā, jo viņiem tā vieglāk dienēt, ja ģimene drošībā. Līdz ar to bijis daudz jaunu skolotāju. Nataša nolēma, ka paliks Borispiļā un strādās, kā nu vajadzēs.

Natalija Zavadska: Teikt, ka nebaidījos, – tā gan nevar. Ļoti baidījos. Visvairāk no gaisa trauksmēm. Baidījos no brīža, kad bērniem būs panikas lēkmes, asaras, stress. Ka nepagūšu laikus nogādāt bērnus drošā patvērumā. Bija ļoti daudz dažādu baiļu. Bail bija ne tikai skolotājiem, bet arī vecākiem laist bērnus uz skolu. Kā tas būs, ka vieni mācīsies "Zoom", bet citi – skolā. Kāds būs grafiks, ka tad, kad būs gaisa trauksme, bērni nobīsies, vecāki baidījās, ka pagrabi nebūs gana droši, ka tur būs auksts, tumšs, baidījās par bērnu mentālo veselību, baidījās laist uz skolu tādās stresa situācijās. Tad tika nolemts vecākiem dot izvēli – vai nu laist bērnus skolā, vai nu pārcelt bērnus uz ģimenes apmācību, kur viņus faktiski māca vecāki, bērni mācās vairāk patstāvīgi – bez skolotāja. Skolotājs vienīgi rīko eksāmenu ziemā pirmā semestra beigās un pavasarī – otrā semestra beigās. Bet pārējā laikā viņi mācās paši. Manā klasē līdz iebrukumam bija 31 bērns. Šogad atlikuši ir 28 bērni, no tiem septiņi izvēlējās mācīties mājās. Viņiem ir bail nākt uz skolu, jo ir karš, bailes par stresu, gaisa trauksmēm, vecākiem vienkārši ir bail, ka bērniem, izejot no mājām, sāksies gaisa trauksme un bērnam būs tās laikā jāatgriežas mājās.

Tālis Eipurs: Mūsu saruna daļēji notiek arī tāpēc, ka es tviterī uzdūros video, kur bērni ir bumbu patvertnē. Tur valda pamatīga kņada un skan skaļa mūzika – tieši "Kalush Orchestra" slavenā dziesma par "Stefaniju", – daļa bērnu dzied līdzi, skolotāja pārvietojas vieglā dejas ritmā… un rodas sajūta, ka tā tiek savā ziņā paslēpta tā atmosfēra, kas ir tur ārpusē – ar sirēnām un sprādzieniem. Izstāstiet, kā notiek pie jums? Kā bija sākumā, un kā ir tagad? 

Tādu video ir ļoti daudz, ļoti daudz. Šis tāds nav vienīgais. Pirmajās klātienes mācību dienās gaisa trauksmes laikā acīs bija redzama trauksme, bet mēs neļāvām bērniem pamanīt mūsu satraukumu. Mēs nedarām neko lieku – mēs ņemam bērnus aiz rokas un rindiņā dodamies ārā no klases, cik vien var ātri, nešauboties, bez ceremonijām un labas uzvešanās paraugiem, mēs ātri dodamies uz pagrabu. 

Pirmajās dienās bērni satraucās, viņi skatījās apkārt, skatījās uz skolotāju, uz mums, lai saprastu, kā ir jāuzvedas. Ja skolotājs ir satraucies, tas pāriet arī pie bērniem. Ja skolotājs izrāda, ka jūtas droši, tad tā jūtas arī bērni. Tāpēc mēs neizrādījām savas bailes, lai arī bail bija mums visām.

Tāpēc mēs smaidījām un steidzinājām bērnus, līdz viņi ātri, ātri tika līdz patvertnei. 

Vēl pirmajās dienās ceļš līdz pagrabam viņiem aizņēma 2–5 minūtes, tad tagad tās ir maksimums divas minūtes. Tagad bērni mūs jau sagaida pagrabā. Izdzird signālu un tajā pašā brīdī ir kājās un iet ārā no klases. Neko negaida, labi zina, kurp iet, un viņi ir pirmie, kas ieslēdz gaismu pagrabā. Algoritms viņiem ir skaidrs. Apķērīgākie jau pirmie dodas pie galda spēlēm, viņi zina, kā izklaidēties, tur ir grāmatas, tur ir spēles, kārtis, ir wi-fi, var pieslēgt skaļrunīti ar mūziku. Tagad bērni ir daudz drošāki, ka pagrabā nav jābaidās. Un viņi zina, ka tā viņi palīdz Ukrainas armijai. Viņi saprot – ja es dodos uz pagrabu, es palīdzu neuztraukties saviem vecākiem, jo viņi taču par mani uztraucas, un arī armija var mierīgi darboties. Kad bērni izdzird sprādzienu troksni, viņi uzreiz saka – tur strādā pretgaisa aizsardzība. Tur mūsu armija sit orkus. Viņi vairs nebaidās. Tie ir pavisam citi bērni. Viņi uz pagrabu iet kā uz nodarbību. Pirms tam mēs skolā mācījāmies, bija fizkultūra, bet pagrabā ir vieta, kur var uzspēlēt spēles, var papļāpāt. Tas ir – tas vairs nav TAS pagrabs, no kā tik stipri baidījāmies kara sākumā. 

Mēs, protams, esam piestrādājuši pie pagraba. Vasarā bija remonts. Tur radīti visi apstākļi. Tur ir silti, tur ir gaišs, tur ir maza bibliotēka, spēļu kartotēka, viņiem tur ir ko darīt. Viņi zina, ka tā ir vieta, kur savācas visi. Nav bail, jo tur ir mediķis, ir direktors. Tā vairs nav tā baisā vieta, kāda mums bija kara sākumā.

Kā uz to raugās vecāki? Viņi sāk justies drošāk? Teicāt, ka sākumā viņi baidījās bērnus laist uz skolu.

Nevar teikt, ka vecākiem vairs nav bail, bet pēc tam, kad vecākiem viss tika parādīts, notika vecāku sapulces visās klasēs, viņi varēja paši apskatīt patvertni – viņi redzēja, ka ir biotualete, ir ūdens, ir sausā pārtika, ir grāmatas, izklaides, ir internets – nu droša vieta. Silta, sausa un tīra. Tas viņus nomierināja. Tas būtiski mazināja vecāku satraukumu. Bērni drīkst ņemt līdzi telefonus. Var paņemt līdzi mazu jostas somiņu. Tur iekšā var būt telefons, kas nu kuram vajadzīgs – kādas zāles, var būt kāda konfekte, cepums mierīgākam prātam. Vecāki zvana. Viņi zina, ka, ja ir gaisa trauksme, bērni ir drošā patvērumā. Vecāki var piezvanīt, kā viņam iet. Tas mazina satraukumu. 

Un mēs sakām vecākiem – jūs padomājiet – vai jums mājai ir pagrabs? Jums tur ir droša vieta?

Bet mums skolā, lūk, ir, un bērni te ir drošībā. Esam par to parūpējušies. Viņi šeit var ne tikai mācīties, bet arī nebaidīties.

Tad jau skolā var būt pat drošāk nekā mājās. Bet kāda ir skaņa bumbu patvertnē. Nav tā, ka kādreiz jāuzgriež skaļāk mūzika, lai nedzirdētu to, kas notiek ārā?

Mūsu reģionā var dzirdēt, kā strādā pretgaisa aizsardzība Kijivā. Mēs to labi protam atšķirt. Bet pagrabā ir biezas sienas un tās slāpē skaņu. Un mēs tur praktiski nedzirdam, ja ārā ir gaisa trauksme. Mēs par to zinām tikai no mobilajiem telefoniem. Mums ir wi-fi. Mēs tur lasām visas ziņas. Bērni to uztver kā socializēšanās un izklaides laiku. Viņi klausās mūziku, var ņemt līdzi skandiņas. Mums bieži ir muzikālās pauzes. Bērniem patīk klausīties mūziku. Un, ja vēl atskan kāda laba ukraiņu dziesma, noteikti atradīsies kāds, kas dziedās līdzi.

Mums mēdz būt jautri un trokšņaini, skan arī dziesmas. Ir dažādi.

Cik ilgu laiku bērniem tur ir jāsēž?

Patvertnē mēs savācamies divās līdz piecās minūtēs, kopš atskan trauksmes signāls. Agrākais, kad var notikt sprādziens Ukrainas teritorijā, ir pēc 15 minūtēm. Tā mums ir bijis agrāk. 15 minūšu laikā bērniem ir jābūt patvertnē. Bet mēs to izdarām krietni ātrāk. Bet tas, cik stundu tur ir jāsēž, atkarīgs no trauksmes ilguma. Mēs skatāmies tieši mūsu reģionu, nevis visu Kijivas apgabalu, bet tieši Borispiļas rajonu. Kad trieciens ir pa mūsu reģionu, mēs ar bērniem pametam klasi. Īsākā trauksme ir bijusi 10 minūtes. Knapi bijām nokāpuši lejā, bērni jau smējās un teica: "Nu re, jau varam doties prom". Ilgākā trauksme bija trīs stundas. Mēs tur sēdējām, un likās, tā nekad nebeigsies. Vecāki jau sāka zvanīt un lūgt, vai var ņemt bērnus mājās.

Vecāki nāca pie sardzes posteņa un lūdza, lai uz viņu atbildību bērnu izlaiž, jo viņiem nervi vairs neturēja.

Un trauksme vēl joprojām skanēja, ja? 

Jā, trauksme bija ļoti ilga. Tā sākas līdz ar pirmo nodarbību astoņos no rīta un bez pārtraukumiem ilga līdz pat pulksten 10. 

Pēc desmitiem vecāki zvanīja un lūdza izlaist bērnus. Viņiem neizturēja nervi, un viņi nevarēja izturēt gaidīšanu, kad tas viss beigsies. Bērni sāka uztraukties, ka jau tik ilgi, un viņus vēl nelaiž ārā, ka vēl nevar doties mājās. Parādījās bailes.

Bērni sāka zvanīt vecākiem, bet vecāki zvanīja klašu audzinātājiem, viņi nelūdza viņus palaist mājās, jo tas ilga pārāk ilgi.

Šovakar gaisa trauksme ilga trīs stundas. Vakara maiņas bērnus uzreiz pārcēla uz attālinātajām stundām. Šodien 600 bērni no otrās maiņas mācās attālināti, jo pēc tik ilgas gaisa trauksmes nebija iespējams turpināt mācības klātienē.

Cik bērnu vienlaikus sēž patvertnē jūsu skolā?

Licejā, kurā es strādāju, mācās 2000 bērnu. Tāpēc ka bērnu ir ļoti daudz, mācības notiek divās maiņās. Pirmā maiņa mācās no astoņiem līdz 12. Otrā maiņa sāk mācīties 13.45 un beidz sešos vakarā. Bet patvertnē ir tikai 600 vietu. Tāpēc tika nolemts, ka gan pirmajā, gan otrajā maiņā bērnus sadalīja tā, ka daļa strādā skolā, bet daļa mācās mājās. Piemēram, pirmajā maiņā mācās pirmā un otrā klase, un, piemēram, piektā un sestā. Pārējās mācās otrajā maiņā. Tā, lai bērnu skaits patvertnē nepārsniegtu 600, bet patiesībā visbiežāk tur nekad nav tik daudz bērnu. Ja nu vienīgi kopā ar virtuves un tehniskajiem darbiniekiem, skolotājiem. Tiek atstāta arī rezerve neparedzētām situācijām. Piemēram, ja kāds bērns aizkavējies skolā vai tās ēstuvē un atskanējusi gaisa trauksme. Tādiem neparedzētiem gadījumiem vienmēr rezervē ieplānotas 50 vietas.

Es uzreiz nodomāju – tas nozīmē, ka, atskanot gaisa trauksmei visā valstī, vienlaikus ceļas kājās vairāki miljoni skolēnu un dodas uz patvertnēm.

Jā, vienlaikus. Visi bērni, skolu darbinieki, visi – no direktoriem, līdz tehniskajiem, arī visi virtuves darbinieki. Un līdz trauksmes beigām neviens to nepamet. Visi reizē. Dziedam, priecājamies, spēlējam, lasām ziņas, viens otru atbalstām. Bērniem patīk dzert nebeidzamus daudzumus ūdens, tas viņus nomierina. Tāpēc mums ir rinda pēc ūdens. Tā mēs uzturam kaujas garu, nekrītam panikā, neizrādām satraukumu. Lai arī bieži mēs ziņās lasām, ka, piemēram, kaimiņu rajonā atlidojusi raķete, Kijivā kaut kur, pavisam netālu no mums. 

Protams, nav viegli saglabāt priecīgu seju, bet mēs mēģinām bērniem neizrādīt, ka kaut kas ir noticis. Mēs to neapspriežam bērnu klātbūtnē. Cenšamies runāt par jebko citu, nekā par to, kas notiek ārā.

Kā jūs un kolēģi šobrīd jūtaties? Kādu iespaidu šis viss uz jums atstāj?

Šī situācija mani noteikti ir padarījusi stiprāku. Neļauju sev krist izmisumā, krist panikā. Neļauju sev raudāt. Kategoriski. Es domāju, ka tad, kad bērni uz mani skatās, viņiem vajadzētu redzēt manu mieru. No visa spēka cenšos saglabāt mieru. Man ir tāds raksturs, ka tad, kad uztraucos, es smaidu. Un tas man šobrīd ļoti palīdz. Bērni domā, – ja skolotāja smaida, nekā slikta nav. Es uzskatu, ka arī šādā kara laikā bērni ir jāmāca. Mēs nevaram atļauties palaist garām šo paaudzi. Mēs nevaram pieļaut, ka viņi nemācās, kā to varēja viņu vienaudži iepriekšējos gados. 

Mēs ar kolēģiem nospraudām sev mērķi, ka mums ir jānovada sava programma, un ne tikai jāsniedz bērniem gan vajadzīgās zināšanas, gan vajadzīgais atbalsts, bet arī jākļūst par tādu kā otro mammu, kamēr viņi ir skolā. 

Jo viņiem ir jāzina, ka viņiem ir, pie kā atnākt un pateikt, ka uztraucies, ka baidies. Es apguvu vingrinājumus, kas nomierina – dažādus elpošanas vingrinājumus, kas fokusē bērnu uz sirdspukstiem un palīdz viņam nomierināties. 

Es arī baidījos, ka nevarēšu sevi saņemt rokās un ka nevarēšu nomierināt bērnus. Un tā es iemācījos nomierināt arī pati sevi. 

Un tagad es bērnus nomierinu ar vienu skatienu. Man pat nevajag tos vingrinājumus, jo esmu iemācījusies sevi saņemt rokās. 

Bet ko tad, kad bērnu nav blakus?

Kad nav skolēnu, man ir mani bērni. Bet manu bērnu mammai ir jābūt mierīgai, labi jāsmaržo un līdzīgi. Kad mani bērni saka: "Mammu, gaisa trauksme, ko darām?" Es saku: "Nu, nav jau pirmā reize," – ieejam koridorā, jo mums ir divu sienu likums. Ņemam līdzi telefonu un portatīvo datoru, jo tas var ilgt vairākas stundas. Izvelkam mīkstos krēslus, sēžam kopā, kaut ko pārrunājam, mācāmies. Viss atkarīgs no tā, cik ilgi tas ir. Mēs tur arī dziedam, kopā pildām mājasdarbus, lasām viens otram priekšā, tad septītklasnieks lasa savu literatūru, tad otrklasniece lasa savu lasāmo. Un tā mēs pavadām daudz laika.

Tad jums ļoti reti sanāk būt vienai.

Praktiski nekad neesmu viena. Dzīvoju mājā, māja ir liela, pie manis dzīvo mana mamma, abi mani bērni un vīrs, kurš ir iesaukts armijā, un viņa diemžēl nav mājās. Es vienmēr esmu ar bērniem, ja ne darbā, tad ar savējiem, ja ne ar savējiem, tad darbā. Ja godīgi, tā pat ir vieglāk. Citādi pat nevaru iedomāties. Man liekas, – ja es būtu viena mājās un sāktu lasīt ziņas par to, kas notiek apkārt, es varētu zaudēt savu cīņassparu. Neļauju sev ilgi sērfot pa ziņām. Labāk tad gatavojos nodarbībām, skatos seminārus, vebinārus, nodarbojos ar pašizglītību un ko tik vēl ne, lai tikai nesāktu satraukties.

Jūsuprāt, kā karš ietekmē bērnu izglītību?

Manuprāt, izglītība tomēr ir nedaudz zaudējusi kvalitāti. Klasē visa uzmanība bija vērsta uz skolotāju, uz mācību grāmatu. Tad pārgājām uz "Zoom". Ekrānā bērnu uzmanību noturēt ir grūtāk, Viņi sēž mājās, komfortā. Viņu uzmanību var novērst jebkas. 45 minūšu stundas vairs nav iespējamas, zūmā tās ir 30–35 minūtes, ir liela slodze acīm, zūd kvalitāte. Man šī ir jau trešā audzināmā klase, un es to redzu. Es salīdzinu savus iepriekšējos absolventus un tagadējos, un man šķiet, ka viņiem trūkst prasmju un zināšanu, kādas bija viņu priekšgājējiem. Šajā klasē viņiem, ja tā var teikt, ir mazāk zināšanu. 

Te kādam nav gaismas, te interneta, tad nav sakaru, te kāds neparādās zūmā. Tad atkal skolotājam nav elektrības un nav iespējams novadīt nodarbību. Ja vēl pašam bērnam nav iekšējas vēlmes pašizglītoties un mērķtiecīgi strādāt, spītīgi iet uz mērķi, tad mēs varam pazaudēt tādus bērnus. Ir ļoti cieša sadarbība starp skolotājiem un vecākiem. Mēs lūdzam vecāku palīdzību. Lūdzam, lai viņi seko tam, lai bērni izpildītu uzdevumus, lai bērni strādātu, jo mēs to nevaram izkontrolēt.

Agrāk atnācu uz skolu un uzreiz savācu mājas darbus, iztaujāju bērnus. Man uzreiz bija atgriezeniskā saite, es redzēju, ko katrs iemācījies un kurš ne. Tagad, kad bērni strādā zūmā, un es neredzu, ko viņi pieraksta. 

Tagad redzu pārsvarā tikai patstāvīgos darbus, ko nofotografē un atsūta, nevis ikdienas darbus. Tad jāiesaista vecāki, jo, ja vecāki to nekontrolēs tagad, tad mums būs zaudētā paaudze. Bet es domāju, ka tomēr nākamajā gadā mēs atgriezīsimies pie agrākā mācību procesa. Tad kādu mēnesi vai varbūt pat divus vai trīs vajadzēs atkārtošanai, bet varbūt mācības varētu turpināt vasarā, lai nepazaudētu zināšanas, ko mēs varam sniegt, jo tās ir ļoti svarīgas. Tā ir mūsu nākotne.

Ja neieguldīsim viņos zināšanas, kādi gan mums nākotnē būs ārsti, skolotāji, arī deputāti? Tā ir mūsu cerība un atbalsts. Mums ir jādod viss, ko varam.

Jūs esat izvēlējusies palikt mājās ar bērniem, iet uz darbu, bet jūsu vīrs tikmēr ir karā. Cik daudz jūs par viņu zināt, kā jūs sazināties? 

Mēs ar vīru sazvanāmies. Uzturam sakarus. Es zinu, kā tur iet. Bet nezinu visu. Visu viņš man negrib stāstīt. Varbūt baidās mani sabiedēt ar visu to informāciju. Viņš saka, ka bijusi grūta diena, ka bija grūti. Bet detaļās mēģina neiedziļināties. Nevēlas satraukt vai sabiedēt. Nesaka arī konkrētu atrašanās vietu, jo zina, ka visu laiku sekoju ziņām. Es lasu, kas un kur notiek, un jau pēc apdzīvotas vietas nosaukuma es sapratīšu, kur viņš dodas. Tāpēc viņš mēģina mazāk par to stāstīt. Tāpēc viņš mūsu telefonsarunās vairāk jautā – bet izstāsti, kā jums iet? Jums viss labi? Viss mierīgi? Kā bērniem, kā mammai? Kas dārzā? Un kā šis un kā tas? Viņš cenšas mainīt tematu. Viņš grib dzirdēt, ka mums viss ir kārtībā. Kad stāstu par bērnu paveikto, viņš redz, ka mums viss ir labi, ka ir pagulējuši, paēduši. Kāds ticis pie labas atzīmes. Kāda ir bijusi diena. Tas ir tas, ko viņš grib zināt. Viņš zina, ka par karu tāpat televīzijā, radio, soctīklos un no visām pusēm ir gana daudz ziņu, tāpēc par to nerunājam. Tāpēc arī jautā par ģimeni. Viņam ir svarīgi, ka esam drošībā. Viņš lūdza man apsolīt: ja karš nonāks līdz Borispiļai, mums jādodas prom. Es ļoti ceru, ka tā nenotiks, jo nekādi negribas pamest no mājas. Es jau biju prom trīs mēnešus. Ir ļoti jauki būt ciemos, kur tevi uzņem no sirds un dvēseles, bet tu tomēr tur esi ciemos un vienalga domā par to, kā ir tur – mājās. Gribi zināt, vai māja tur vēl stāv, vai vēl būs, kur atgriezties. Kad esam šeit, domājam, ka nekas slikts nenotiks, jo esam šeit, Dievs mūs sargā un viss būs labi.

Cik daudzām kolēģēm jūsu skolā situācija – bērni mājās, vīri prom – ir līdzīga?

Tādu stāstu ir ļoti, ļoti daudz. Tepat – izeju ārā un vienu māju tālāk mani kaimiņi dien, tēvs dien, dēls dien. Tāpat ir arī mums skolā. Vecākām kolēģēm dien kāds no bērniem, jaunākām – vīrs. Nav neviena, kuru tas nebūtu skāris. Ja nedien vīrs vai dēls, tad dien brālis vai brālēns, vai onkulis. Vienmēr ir kāds, par kuru uztraukties, vienmēr. Karš mūs visus ir saliedējis. Jā kāds nav armijā, tad ir teritoriālās aizsardzības vienībā vai brīvprātīgajos. Dažādos veidos visi ir ievilkti šajā situācijā. Ukrainā nav cilvēku, kuri var mierīgi gulēt un teikt, ka man viss labi, tas uz mani neattiecas. Tādu cilvēku nav. Katram ir kāds, par ko uztraukties, pastāvīgi ir kāds, kurš tagad dien, par ko lūgties, par ko turēt īkšķus. Un kā kolēģi darbā saka:

"Kad dzirdu gaisa trauksmi, man rodas nepārvarama vēlme ziedot armijai. Mēs palīdzam armijai, un armija palīdz mums."

Pilnu podkāsta "Drošinātājs" epizodi klausies šeit: