Kā ir būt

kā ir būt - #72 klausīšanās

Kā ir būt

kā ir būt - #74 laulība

kā ir būt - #73 dzeršana

Tēva plostošanas dēļ Diāna palika novārtā. Kā ir būt alkoholiķa bērnam?

Diāna Zemture piecu gadu vecumā zaudēja mammu. Lai gan dzīvoja ar tēti, viņa alkohola lietošanas dēļ meitenes patiesais apgādnieks bija opis, taču 11 gadu vecumā ar bāriņtiesas lēmumu aprūpes tiesības nonāca tantes rokās. Vēlāk dzīvē Diāna sāka aizrauties ar alkoholu, līdz atrada spēku sevī mainīt dzīvi, tostarp piedot tēvam, viņa atklāja Pieci.lv podkāstā "Kā ir būt". 

"Manās acīs tēvs bija nožēlojams alkoholiķis, viņš mani pievīla, viņš mani nodeva. Deviņgadīgā Diāna bija dusmīga – uz tēvu, uz dzīvi un uz dzīves apstākļiem," stāstīja Diāna, daloties atmiņās par sāpīgākajiem bērnības brīžiem, kad viss, ko viņa vēlējās, ir klātesošs tētis, kurš uzklausa un velta viņai savu uzmanību. Tā vietā viņai no tēva nācās slēpties, kad viņš reibumā nāca mājās. 

Piedzīvotais Diānai lika nocietināties – neuzticēties cilvēkiem, nedalīties ar savām emocijām, neveidot attiecības un neticēt pozitīvai nākotnei. Nepilnus divus gadus laikā, kad Diāna studēja un dzīvoja patstāvīgi, viņa mierinājumu rada, aizraujoties ar alkoholu.

Elīna Baltskara: Ko tev nozīmē vārds "alkoholiķis"?

Diāna Zemture: Tā godīgi runājot, es uzskatu, ka tas ir slims cilvēks. Pirmkārt, dvēselē slims, jo katra alkoholisma pamatā ir smaga depresija vai kaut kas aptuveni līdzīgs. Daži cilvēki nezina, kā tikt ar to galā vai nepieņem to, un tad vieglākais risinājums ir vienkārši noslīcināt savas bēdas alkoholā. Tas diemžēl ir tas, ar ko saskāros savā dzīvē, ar ko saskārās mans tēvs.

Ja tev būtu jāpaskatās uz sabiedrību kopumā, kā tev šķiet, ko sabiedrībai nozīmē vārds "alkoholiķis"? 

Es domāju, ka sabiedrība alkoholiķus uzskata kā tādu zemāko slāni. Iespējams, ļoti daudzi to raksturo bezmaz vai kā bomzi vai cilvēku bez nākotnes, bez identitātes, kā sabiedrības atkritumu. Tas ir balstoties no tā, ko esmu dzirdējusi savā dzīvē, sarunās ar citiem, viedokļos no malas. Tā attieksme ir ļoti negatīva. 

Diāna Zemture

Tas nedaudz ir tāds kā lamuvārds.

Jā. 

Interesanti, ka tu pieminēji, ka mēs skatāmies uz alkoholiķiem kā uz sabiedrības atkritumiem, kā uz dzīves pabērniem, bet vai tu teiktu, ka alkoholisms galvenokārt valda zemākajā sabiedrības slānī? Ka tā ir tikai konkrētu cilvēku problēma, bet tā nav visas sabiedrības problēma? 

Noteikti nē. Es uzskatu, ka tā ir visas sabiedrības problēma, varbūt vienkārši mēs vairāk akcentējam uzmanību uz to zemāko slāni. Ja ir nelabvēlīga ģimene, mazi ienākumi un tamlīdzīgi, un tas cilvēks ir atkarīgs no alkohola, nevienam nerodas lieki jautājumi, tas ir pats par sevi saprotams, bet arī cilvēki, kuriem ir augstāks dzīves līmenis, viņiem arī ir problēmas ar alkoholu. Uz to vienkārši tā neskatās, to neievēro. Es domāju, ka tas arī netiek tā izrādīts, jo alkoholiķis jau nav tikai tas, kurš Ķengaragā uz ietves guļ vai zālienā,

alkoholiķis ir arī tas, kurš aiz aizslēgtām dzīvokļa durvīm katru vakaru pa glāzītei, pa glāzītei... nonāk līdz pudelēm un tā tālāk. 

Tavs tēvs ir alkoholiķis. Vai tu vari par viņu pastāstīt? 

Mans tētis ir tāds diezgan smaga rakstura cilvēks, un problēmas ar alkoholu viņam sākās vēl, cik es zinu, pusaudžu vecumā. Viņa lielākā problēma bija tajā, ka viņš ļoti ilgi nepieņēma to, viņš ļoti ilgi neatzina to, ka viņam ir problēmas ar alkoholu. Laikam tikai kādus pēdējos gadus 10–15 viņš ir paskatījies patiesībai acīs, vērsies pie narkologa, pieņēmis savu diagnozi, un šobrīd sarunā ar viņu es arī dzirdu to, ka viņš saka – jā, man ir alkoholisms. Bet tad, kad es biju mazāka, ar viņu bija ļoti grūti veidot sarunas. Tādas, teiksim, dvēseliskākas, par kaut ko intīmāku. Viņš tāds vairāk vienpatis, diezgan noslēgts no sabiedrības, nelaiž sev klāt cilvēkus. Ja man ir konkrēti jāraksturo viņš kā alkoholiķis, es teiktu, ka viņš ir miermīlīgais tips. Viņš neizrāda agresiju, parasti viens pats sēž un lieto alkoholu. Pret mani viņš nekad nav bijis agresīvs. Ir bijušas, protams, epizodes, kad jau bija konkrēta alkohola pārdozēšana un kad, kā tautā saka, sākās jau baltās pelītes un cilvēks sevi nekontrolēja, bet es neteiktu, ka tas bija ļoti bieži. Tās bija uz rokas pirkstiem saskaitāmas reizes. Kopumā mans tēvs nav slikts cilvēks, noteikti nē.

Es teiktu, ka viņš ir pazudis cilvēks, neatradis savu ceļu, neizdziedējis savu dvēseli, un varbūt ar nedaudz vājāku gribasspēku nekā citiem, jo nespēj tikt galā ar savu problēmu. 

Runājot par tēvu, man ir ļoti žēl, ka viņam dzīvē ir gadījies tā, kā ir gadījies, un viņš neizmanto visu savu potenciālu, jo viņam ir labs prāts, viņš ir gudrs, apķērīgs un būtu, manuprāt, varējis daudz ko sasniegt. 

Tev tagad ir 26, tu esi nesen apprecējusies, dzīvo patstāvīgu dzīvi un arī spēj paraudzīties uz šo situāciju no pieaugušā skatu punkta, bet kā bija tev kā bērnam – kā bija deviņus gadus vecajai Diānai? Kāda bija tava dzīve tajā laikā? 

Tajā laikā bija ļoti smagi. Pirmkārt, es ļoti ilgu laiku nesapratu, kas notiek ar tēti, kāpēc viņš dažreiz ir citādāks un citreiz uzvedas dīvaini. Manā bērna prātā tas neslēdzās kopā, jo, dzirdot no vecvecākiem frāzi "viņš ir piedzēries", man tas neko gluži neizteica. Es nesapratu. Laika gaitā, kaut kā jau izejot ielās ar draugiem un runājot, es sāku saprast, kas ar viņu notiek, un tas bija diezgan traumatiski. Protams, ka gribas, lai vecāks ir blakus, lai viņš ir kopā ar tevi, lai viņš velta savu uzmanību, savu laiku, bet brīžos, kad viņš sāka plostot, es biju atstāta pati par sevi. Līdz ar to man bija tāda ļoti krasa dzīves uztvere, ka ir tikai melns un balts. Kad tētis nedzer, tad viņš ir labs, kad tētis dzer, viņš ir slikts, es viņu ienīstu. Tas ilga ļoti ilgi, principā, kamēr es nesāku dzīvot atsevišķi, man visu laiku šīs robežas jaucās viena ar otru. Es nevarēju ar empātiju paskatīties uz šo situāciju, jo manās acīs tēvs bija nožēlojams alkoholiķis, viņš mani pievīla, viņš mani nodeva. Tāpēc deviņgadīgā Diāna bija dusmīga uz tēvu, uz dzīvi un dzīves apstākļiem. 

 

Diāna ar savu vīru kāzu dienā

Tu minēji, ka tev pietrūka klātesoša vecāka. Vai tu vari pastāstīt plašāk? Kā tev šķiet, kas tev bērnībā tika atņemts tādēļ, ka tavs tēvs lietoja alkoholu? 

Piemēram, noteikti ir atņemtas tēva un meitas kopābūšanas dienas, attiecības. Es nevarēju pie tēta atnākt un ar viņu izrunāties par kaut ko. Es nevarēju bēdāties, jo tas tēvu tikai nokaitināja, un kad viņš mēdza lietot alkoholu, viņš mēdza runāt visādas muļķības dzērumā. Man pietrūka vecāka, kurš aiziet uz vecāku sapulcēm, kurš paskatās dienasgrāmatā atzīmes, kurš aiziet uz kādu skolas pasākumu, kur ir iestudējumi vai jāuzstājas, vai vēl kaut kas. Vecāka, kurš tevi uzmundrina un pasaka, ka viss izdosies. Vecāka, kurš mēģina tevī ievirzīt vai attīstīt kādu talantu, vai ieinteresēt ar kaut ko. Jo tāda kā kvalitatīva laika pavadīšana kopā mums bija ļoti, ļoti maz. Tikai brīžos, kad viņš nedzēra, bet tas arī bija vairāk vērsts uz viņa interesēm, nevis uz bērna interesēm. Es teiktu, ka vienkārši nebija tuvu, sirsnīgu attiecību ar vecāku, kādām tām būtu jābūt. 

Diāna Zemture

Kā tev bija tajā laikā, skatoties uz saviem vienaudžiem? Vai tu juties ar šo problēmu pilnīgi viena un par to negribēji runāt? Vai arī tu redzēji, ka arī citur ir kaut kas līdzīgs, un tev bija savi sāpju biedri? 

Man nebija sāpju biedru, es lielākoties biju viena pati ar šo. Ja arī pagalmā bija bērni, kuru vecāki mēdza iedzert, tāpat tie vecāki vienmēr figurēja apkārt, un es viņus biežāk redzēju skaidrā nekā iereibušus. Man kopumā nebija īsti, ar ko par to runāt. Man nebija tāda cilvēka, kurš varētu saprast to, un es vairāk pati sevī to visu pārdzīvoju. 

Daudziem ir kauns. Vai tev arī bija kauns? 

Man bija ļoti liels kauns. It īpaši, kad viņš nāca mājās piedzēries un to varēja ļoti labi manīt pēc gaitas, pēc izskata. Tad es mēdzu kaut kur pagalmā aiz mājas stūra paslēpties, lai viņš mani neieraudzītu, lai viņš nenāktu klāt vai kā tamlīdzīgi. Kauna izjūta bija diezgan liela. 

Cik ilgi tu nevienam nestāstīji? 

Es teiktu, ka tā pavisam atklāti es par to sāku runāt pēc vidusskolas pabeigšanas, jo pirms tam, kad es dzīvoju tajā vidē, es nekad neiedziļinājos šajā jautājumā. Ja man kāds kaut ko jautāja, tā bija ļoti ātra, izvairīga atbilde – mums ar tēvu nav labas attiecības vai mans tēvs dažkārt iedzer. Ļoti ātra atbilde, lai neuzdotu liekus jautājumus.

Tā, lai es sēdētu un apspriestu ar kādu savu sāpi un izstāstītu detaļās kaut ko, – tā nebija līdz pieaugušam vecumam. 

Cik daudz cilvēku jūs esat ģimenē? 

Esmu es, tētis, vectētiņš un vectētiņam ir vēl viens dēls, mans onkulis, kuram ir sava ģimene. No vecmāmiņas puses man ir tante ar diviem dēliem. Sanāca tā, ka no 11 gadu vecuma man bija jāiet pie viņas dzīvot. 

Kāpēc tā? 

Tāpēc, ka nomira vecmāmiņa, un tētis nogāja no ceļa pilnībā. Ja pirms tam viņš it kā lietoja alkoholu, bet tas bija periodiski, un viņš kaut kā varēja apstāties, tad pēc omes nāves viņš sāka nekontrolēti dzert, viņš nestrādāja, un opis bija mūsu vienīgais apgādnieks. Tad arī sakrita tā, ka es teiktu, ka man nācās iet dzīvot pie tantes.

Tēvam bija dots viens gads, lai viņš pārstātu dzert, lai atrastu darbu, lai nostabilizētu savu dzīvi un es varētu dzīvot pie viņa, bet viņš to gadu vienkārši ļoti dramatiski nodzēra. 

Tas nozīmē, ka tu līdz 11 gadu vecumam uzaugi divatā ar tēvu? 

Trijatā – es teiktu, ka ar vectēvu un tēvu. Vectēvs man pildīja visu ģimenes locekļu lomu, jo viņš no mazām bērna dienām bija ar mani kopā, mani mācīja, gāja ar mani ārā, viņš man lasīja pasakas pirms miega, gatavoja brokastis, pusdienas un vakariņas. Lielākoties, es teiktu, ka mani uzaudzināja vectēvs, un tēvs vienkārši bija klāt. 

Un kur bija tava mamma? 

Mamma ir jau sen mirusi, kad es biju piecus gadus veca. Man principā par viņu nav nekādu atmiņu. 

Vai tajā laikā, kad tu pārcēlies dzīvot pie tantes un tavam tēvam tika dots gads, lai nostātos uz kājām, – vai šajā procesā bija iesaistītas arī kādas instances? Vai arī tas bija jūsu ģimenes lēmums? 

Nē, tas viss tika risināts caur bāriņtiesu, jo es principā nevarēju tā vienkārši aiziet. Tam bija jāiet caur instancēm arī, jo tēvs saņēma pensiju par to, ka esmu zaudējusi māti. Principā visu naudu, ko viņš saņēma, viņš nodzēra, kaut gan tā bija domāta manu vajadzību apmierināšanai. Tad bija runa par to, ka vai nu viņš saņemsies, vai nu viņam atņems tēva tiesības, lai viņš nevarētu par mani pieņemt kaut kādus lēmumus. 

Diāna Zemture

Kā tu teiktu, kā šis viss, ko tu stāsti, ir ietekmējis tavu personību? 

Es teiktu, ka līdz diezgan ilgam laikam, līdz pat brīdim, kad satiku savu vīru, es biju uzcēlusi sev apkārt ļoti lielu sienu. Man nebija vispār uzticības cilvēkiem, es nekad neuzskatīju, ka man ir tāda uzticības persona, ar kuru es varētu pilnīgi atklāti runāt, kaut gan tante vienmēr ir teikusi, ka es ar viņu varu runāt, tāpat kā citi radinieki un tamlīdzīgi. Es nekad nejutu to saikni, jo no bērna dienām es lielākoties biju viena, pati par sevi, un tas man arī tālāk ļoti izteikti saglabājās. Protams, es arī uztvēru to kā milzīgu nodevību no tēva puses, ka viņam bija tas gads, un viņš pat nepacentās, viņš neko neizdarīja, lai es paliktu kopā ar viņu. Līdz ar to, jā, man bija vienkārši milzīga neuzticēšanās cilvēkiem, pasaulei. Es uzskatīju, ka man pa dzīvi jāiet pilnīgi vienai, pašai par sevi, un nedrīkst nevienu pielaist klāt, veidot tuvākas attiecības. Es nevarētu nosaukt sevi arī par superpozitīvu cilvēku, tomēr tas viss, kas bērnu dienās tika pārdzīvots, tas viss ir atstājis diezgan lielu iespaidu gan uz personību, gan to, kā es veidoju pati savu ikdienu un kā es diezgan ilgu laiku attiecos pret citiem. 

Šobrīd tu par to visu runā un arī par savu tēti stāsti ar ļoti lielu empātiju un tādu iedziļināšanos. Kas tevī mainījās, kas radīja šādu pagriezienu? 

Es domāju, ka tas viss mainījās tad, kad es pati ar šo visu saskāros. Aptuveni divus gadus es lietoju alkoholu. Tas sākās neapzināti. Man ir diagnosticēta smaga depresija, un pirms es vispār uzzināju par šo problēmu, es vienkārši sevi nodzinu darbos, man papildus bija studijas. Man likās, ka tas ir normāli.

Tad tas viss sākās ar vienu aliņu vakarā pie mācību grāmatas, pārgāja uz diviem aliņiem, pārgāja uz trim aliņiem, un pēc tam es vienkārši sāku dzert pa veselai vīna pudelei dienā.

Tas ilga aptuveni divus gadus. Es divus gadus nerādījos radiniekiem acīs, izbēgu no visiem ģimenes saietiem, lai neviens mani neredz. Laikam tad, kad nāca Covid-19 un es paliku iesprostota dzīvoklī kā lielākā daļa cilvēku, – tas bija tas lielais lūzuma punkts, kad man bija divas domas – ko šodien iedzert vai no kura tilta man nolēkt. Toreiz es biju kopā ar vienu cilvēku, bet es biju ļoti dziļi nelaimīga tajās attiecībās, un viņš vienu dienu atnāca mājās ļoti piedzēries, svaidīja instrumentus pa grīdu, pats krita un tamlīdzīgi, un tajā brīdī es izjutu tās pašas bailes, ko izjutu, kad biju mazs bērns, kad mājās nāca tētis. Tad man vienkārši notika klikšķis galvā – "Tā, Diāna, stop, tu esi nogājusi no ceļa, tu tagad dari ļoti nepareizi". Tad, pa bišķiņai savācot savu dzīvi kopā, aptuveni divu nedēļu laikā es jau biju izvākusies, sāku no nulles, atmetu dzeršanu. Pat negāju kopā ar draudzenēm uz bāriem kādu kokteili iedzert aptuveni divus gadus. Tieši tajā brīdī es sapratu, kā tas ir. Es sapratu, ka man nebūtu jānosoda cilvēki, man nebūtu jānosoda mans tēvs par to, kā viņam dzīvē ir gājis. Izgāju pati tam visam cauri, un manī radās tā sapratne, ka es neesmu ideāls cilvēks, kāpēc man būtu mūžīgi jādusmojas un jāienīst savs tēvs par to, ka viņam ir slimība?

Jā, manī bija spēks ar to cīnīties, viņam tā spēka nav, bet tas nenozīmē, ka es tagad esmu tiesīga viņu nomelnot un teikt, ka viņš nepareizi dzīvo. 

Vai tu mīli savu tēti? 

Protams, ka es viņu mīlu. Es vienmēr esmu zinājusi, ka es mīlu savu tēti, un laikam arī tādēļ tās lielās dusmas un naids bija veidojies, jo tu vienkārši nevari nekā palīdzēt sev tuvākajam cilvēkam dzīvē. Tu nevari pieņemt to, ka tavs tuvākais cilvēks tavā vietā izvēlas pudeli. Tā arī tās negatīvās emocijas sakāpj un izveidojas liels naida burbulis. 

Kāds bija piedošanas process? Diez vai tas bija viens klikšķis, kurā saprati, ka esi piedevusi?

Nē, tas process bija ļoti ilgs. Tas sāka veidoties tad, kad vērsos pie psihiatra, kad man pateica manu diagnozi un es uzsāku ārstēšanos. Ārstēšanās laikā es izgāju nelielu kursu pie psihologa, lasīju daudz psiholoģijas grāmatu un vienkārši sapratu, ka tā pagātne, kas mani saista ar tēvu, un tā visa negatīvā pieredze un emocijas, – tās velk visu laiku mani atpakaļ, velk uz leju. Ir grūti dzīvot, dusmojoties uz kādu, jo tu tāpat nevari neko mainīt, mēs vairs nevaram izmainīt to, kas ir bijis. Es viņu nevaru pārveidot. Vienkārši sapratu, ka ir jāmēģina to palaist un jāmēģina iemācīties dzīvot no jauna, pieņemot realitāti. 

Vai esot tajā tumšākajā vietā, tu spēji iedomāties, ka var būt arī tā, kā ir tagad? 

Nē, es biju pilnīgi pārliecināta, ka man nekas dzīvē labs nebūs, ka es nenodzīvošu līdz 30 gadiem, un pat ja nodzīvošu, es būšu viena pati.

Es nekad nebūtu domājusi, ka mani dzīvē sagaida kaut kas jauks vai patīkams. 

Diāna Zemture savā kāzu dienā
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt