Sanita un Nauris Graudiņi ir talsinieki, kuri pirms septiņiem gadiem no Talsiem pārcēlušies dzīvot uz Roju ar mērķi dibināt draudzi (Nauris ir sludinātājs Pitraga baptistu draudzē). Un nevis celt baznīcu, bet būt daļai no vietējās sabiedrības – piedāvāt sarunas un kopīgas lūgšanas tiem, kurus interesē garīgas dzīves jautājumi.

Šeit viņi izmēģinājuši arī, kā ir būt uzņēmējiem – piecus gadus bijuši saimnieki gaļas veikaliņā, kurš bijis tāds, kādā paši labprāt iepirktos. Tomēr, kā stāstīja Sanita, pēc piecu gadu darbošanās un arī finansiālu apsvērumu dēļ radusies sajūta, ka pietiek.

Viņi pamanījuši, ka pašā Rojas centrā jau 10 gadus atrodas viesnīca, kura celta tā saucamajos treknajos gados, bet visu šo laiku stāvējusi tukša.

Sanita un Nauris kļuva par "Rojas pērles" saimniekiem – sākumā uzņēma viesus un piedāvāja ēdināšanas pakalpojumus, bet, sākoties bēgļu plūsmai no Ukrainas, viņi saprata, ka savā viesnīcā vēlas dot pajumti atbraucējiem. 

Ir labi, ka ukraiņi Latvijā sastop cilvēkus, kas palīdz ne tikai materiāli, arī emocionāli, palīdzot risināt sadzīviskus jautājumus, kā arī uzklausot un mēģinot radīt sajūtu, ka dzīve tomēr turpinās un tā var notikt ārpus dzimtās zemes robežām.

Sanita stāstīja, ka, sākoties karam, daudz aktīvāk sākuši sekot līdzi ziņām un drīz arī pieteikušies, ka grib uzņemt ukraiņu bēgļus.

"Bet kopš tā brīža diezgan ilgi gaidījām. Gaidījām vienu mēnesi, otru, trešo. Sākām jau domāt, ka būs jāsāk uzņemt tūristi. Tad 26. maijā bija zvans, un divās dienās viesnīca bija pilna ar ukraiņiem. Tās bija 10 ģimenes. Tas bija ļoti strauji. Pēkšņi divās dienās viņi visi ir šeit un jāsāk rūpēties. Sākās aktīva palīdzība," stāstīja Sanita. 

Nauris atklāja, ka ukraiņu ierašanos ļoti gaidīja, rīkoja arī lūgšanu vakarus, bet, kad viņi atbrauca, bija pavisam citādi, nekā iepriekš ģimene iztēlojusies. Nācies arī atsvaidzināt savas krievu valodas zināšanas.

"Viņi sajuta, man liekas, to mūsu atvērtību, kaut kā mums ātri izveidojās labs kontakts, ģimenisks kontakts. Nezinu, kāpēc tā, bet ātri sākām darbus darīt kopā, ļoti satuvinājāmies. Tagad jūtamies kā viena ģimene," vērtēja Nauris.

Skaista, neparasta vasara bijusi visiem kopā. Pagalmā bija garš galds, pie kura svētkos – Jāņos, Zvejnieku svētkos –, visi apsēdās pie galda, kopā 30–40 cilvēki, paši, daži draugi un ukraiņi. Tā visi kopuši attiecības, bet it īpaši satuvinājušies darbos. Sanita sievietes mudinājusi parunāties par to, kā iet, kā jūtas. Protams, bieži vajadzīga arī praktiska palīdzība kaut ko iztulkot.

"Redzu, ka esmu bijusi noderīga viņām, tajā viņas arī atrod drošību un mieru," vērtēja Sanita.

Lai varētu palīdzēt ukraiņiem, Graudiņi saņēmuši gan valsts atbalstu, gan ziedojumus biedrībai "Draudzes dibina draudzes". Diemžēl, ja nebūtu ziedojumu, palīdzība nebūtu iespējama. Jārēķinās arī ar siltuma un elektrības cenu pieaugumu. Ukraiņi arī strādā vietējos zivju pārstrādes uzņēmumos, bet algas nav tādas, lai paši sev visu nodrošinātu.

Kāda palīdzība būtu vēl vajadzīga? Nauris vērtēja, ka situācijas ir dažādas – kādam vajag darbu, kādam siltas drēbes, kādam pārcelties uz savu mājokli. Viņš arī atzina, ka iespēja dzīvot kā lielai ģimenei Graudiņu ģimenes nodrošinātās mājās ir vērā ņemama palīdzība. Viņš novērojis, ka ukraiņiem svarīgi ir, ka ne tikai ir jumts virs galvas, arī kopā būšana ir svarīga.

Nauris arī uzskata, ka palīdzības un atbalsta sniegšanā daudz var darīt draudze, tā var būt kā drošības saliņa, kurā ir cilvēki, kas labprāt palīdz. Ukraiņi zinās, ka tā ir vieta, kur viņiem palīdzēs. Arī pašiem aktīvā darbošanās dod mieru.

"Man noteikti tas dod mieru, tas ir sirdsdarbs, par ko agrāk nebiju domājusi. Esmu ļoti saistīta ar viņiem, man ļoti patīk to darīt. Es jūtos īstajā vietā," atzina Sanita.

Sarunā iesaistījās arī Ina no Ukrainas. Viņa kopā ar savu mammu Gaļinu un dēlu Juriju jau četrus mēnešus dzīvo viesnīcā. Atbraukuši no mazas pilsētiņas Volčanskas, kura atrodas Harkivas apkārtnē. 

Ina atzina, ka cerējusi, ka jau rudenī varēs doties mājās, bet karš turpinās. "Tagad esam te, un mums ir labi," viņa piebilda. 

Turklāt tas, ka Ina ar savējiem ir Latvijā, nav nejaušība. Viņai ļoti tuva ir filma "Ilgais ceļš kāpās" un viņa sapņojusi kādreiz Latviju ieraudzīt pati. 

"Uz Ukrainas pusi doties nevarēja. Bija iespēja doties Krievijas virzienā, bet manā izvēlē bija Baltijas valstis, es ļoti gribēju nonākt Latvijā, es gribēju dēlam parādīt šo valsti, jo vienmēr par to stāstīju. Viņam šūpuļdziesma bija "Dzied circenītis aizkrāsnē". Es to dziedāju krievu valodā, un viņš šo dziesmu zina kopš bērnu dienām arī no filmas. Un esmu ļoti priecīga, ka nokļuvu šeit. Es nevēlos nekur citur doties. Esmu gatava šeit dzīvot, ja nu kas. Un esmu ļoti pateicīga visiem, visai Eiropas Savienībai, jo mēs esam miljoni. Un es nezinu, kas būtu, ja nebūtu tāds atbalsts," atzina Ina. 

"Bet varu pateikt, ka esmu ļoti pateicīga, ka nokļuvu tieši šajā ģimenē. Saprotiet, ir ļoti grūti, ja tev ir gods, pašapziņa. Tu esi brīvs cilvēks, bet, kad nonāc šādos apstākļos, tu zaudē pilnīgu visu.

Mums vairs nav māju – viss sabombardēts. Un ar to visu ir ļoti grūti tikt galā. Ir kauns. Ir pārdzīvojums, ka esi par nastu kādam. Taču gadās, ka ģimenes sader, Sanitas un Naura ģimene un mūsu ģimene – mēs saderam. Un mums ir labi," viņa uzsvēra. 

Dēls turpina mācīties Ukrainas skolā, 11. klasē, jo Sanita un Nauris nodrošinājuši apstākļus, ka viņš var netraucēti, atsevišķā istabā, mācīties attālināti, par ko Ina ir ārkārtīgi pateicīga. Arī Inas mamma Gaļina ir gandarīta par nodrošinātajiem dzīves apstākļiem. Ina uzsvēra, ka ģimene tomēr cer kādreiz atgriezties Ukrainā. 

Savukārt ukrainiete Antoņina vairs nedzīvo viesnīcā pie Graudiņiem, bet kopā pavadītais laiks viņus ļoti satuvinājis. No Antoņinas ģimenes uz Latviju atbraukuši pieci cilvēki. Viņi ir no Mariupoles. Antoņina jau kādreiz ir bijusi Latvijā, bet ne Rojā. 

"Pirms atbraukšanas uz šejieni, paskatījos Google par šo vietu, un mēs ieraudzījām, ka Rojā dzīvo tikai 2 % krieviski runājošo, un tas mūs ļoti iepriecināja, jo mūsu attieksme pret Krieviju... mēs esam no Mariupoles. Pēc tā, ko esam tur pārdzīvojuši, attieksme ir... nu, es nezinu, ir grūti pasacīt. Ir grūti izstāstīt, ko esam tur pārdzīvojuši un kādas pēc tam ir jūtas pret šiem cilvēkiem. Es viņus nesaucu par cilvēkiem. Es viņus saucu par necilvēkiem. Jo viņus pat nevar salīdzināt ar zvēriem," atzina Antoņina.

"Te mums šobrīd klājas ļoti labi. Pirmkārt, visi mūsējie strādā zivju pārstrādes uzņēmumos, vīrs strādā par mehāniķi. Tāpēc mēs nemaz nelūdzam materiālo palīdzību, jo nevēlamies jums būt par apgrūtinājumu. Mums visa pietiek. Pagaidām izmantojam tikai privilēģiju braukt sabiedriskajā transportā bez maksas," viņa stāstīja. 

Antoņina vēlējās izstāstīt kaut daļu no visa Mariupolē pārdzīvotā, jo grib, lai cilvēki to zina. 

"Saprast to, ko esam tur pārdzīvojuši, vienkārši nav iespējams. Vienkārši cilvēka prātam tas nav aptverams. 24. februārī pie mums dega trīs mājas un apakšstacija. Tas bija pirmajā dienā. Pirmo nedēļu, varbūt 10 dienas, nepārtraukti bija apšaudes no jūras puses, no kuģiem. Un lidmašīnas. Jūs nevarat iedomāties. Es skaitu līdz septiņi, tad līdz 22, bet vēl lido nākamās lidmašīnas. Un tās visas met bumbas. Un tā diennaktīm. Tikai naktī, no vieniem līdz četriem, mēs varējām iziet no pagraba. Mēs 69 dienas bijām pagrabā," stāstīja Antoņina. 

"Bumbas krita divarpus, trīs metru attālumā. Netālu, tikai ar vienas mājas atstarpi, aizgāja bojā visa ģimene. Viņi bija mūsu tuvākie draugi. Mājas pagrabā bija astoņi cilvēki, bet bumba trāpīja, un viņi visi mira. Nebija pat, ko apglabāt.

Tas bija šausmīgi. Tās apšaudes un viss tas, bet tad sākās smaka. Jūs nevarat iedomāties, cik daudz mirušu cilvēku bija zem drupām. Tad kļuva silts. Bija tāda smaka. Tu aizej gulēt, to elpojot, un pamosties ar to pašu smirdoņu. Tad, kad mūs okupēja, ienāca Kadirova čečenu kaujinieki un sāka ieviest savu kārtību," viņa atklāja. 

Kaujinieki sāka staigāt arī pa mājām. Katru dienu Antoņinas ģimene baidījās, gaidot, kad kaujinieki ienāks arī viņu mājā. Tad uzzināja, ka caur Krieviju var izbraukt un aizbēgt uz Latviju. To arī izdarīja. 

"Jau trešajā dienā pēc izbraukšanas nonācām Rojā. Bija 24. maijs. Bija daudz ukraiņu, bija grūti visiem atrast mājas. Tad mums piedāvāja Roju. Man šķiet, ka nevienam nav tik labi, kā mums te, Rojā. Mēs pateicamies Dievam, ka esam šeit," uzsvēra Antoņina. 

Sanita un Nauris atklāja, ka viņu ģimene kopā ar ukraiņiem svinēs arī Ziemassvētkus. Būs garš galds, kur visi kopā sēdēs, ceps piparkūkas, ko ukraiņi vēl nav nobaudījuši, taisīs dažādas dāvaniņas. 

"Tie ir īpaši brīži, kad varam kopā svinēt svētkus," pauda Sanita. "Man jau sarkanais tērps ar bārdu ir, jo es pildīšu šī galvenā vecīša lomu. Šie būs citādi svētki, bet jautri," piebilda Nauris.