Strīdiem jābūt, bet bez pazemojuma. Televīzijas cilvēku Virdžīnijas un Jāņa Lejiņu attiecību formula

Labu ilgstošu attiecību pamatā ir kopīga humora izjūta un mājas kā miera osta, kur katrs tiek pilnīgi pieņemts. Taču sava vieta ir arī strīdiem – tiem attiecībās ir jābūt, bet nepārkāpjot smalko robežu, kurā otrs tiek pazemots, sarunā ar LSM.lv saka režisore Virdžīnija Lejiņa un scenārists Jānis Lejiņš, kuri ir kopā kopš 70. gadiem. 

Viņi satikās Latvijas Televīzijā (LTV) septiņdesmitajos gados. Abiem pirmā augstskola ir Latvijas Universitāte, Filoloģijas fakultāte, ko Virdžīnija (draugu saukta īsāk – par Džīnu) nepabeidza, bet nomainīja pret režijas studijām toreizējā Ļeņingradā (Sanktpēterburgā). Gadiem ilgi bijusi viena no LTV vadošajām režisorēm, veidojusi daudzus nozīmīgus televīzijas iestudējumus un videofilmas, viszināmākā – “Likteņa līdumnieki”.

Jānis ir diplomēts filologs, kā redaktors strādājis gan LTV, gan laikrakstā “Literatūra un Māksla”, gan žurnālā “Karogs”. Tagad nodarbojas ar rakstniecību, vērienā lielākais darbs – triloģija “Zīmogs sarkanā vaskā” par Latviju 12. gadsimta kontekstā.

Mēs abi

LSM.lv interviju cikls "Mēs abi" dala veiksmīgas pāru kopā būšanas pieredzes. Tās varētu nosaukt arī par mīlestības formulām – zināšanas, kā mīlestības attiecības iznest cauri dzīves labirintiem. 

Kāda žurnāliste reiz abus nosaukusi par saldo nacionālo pārīti. Laikam tāpēc, ka abi daudz pētījuši Latvijas vēsturi, kultūrvērtības, arheoloģiju, dzimtu vēsturi. Jāņa un Džīnas kopdzīve vienlaicīgi ir arī radošā laboratorija, kurā viņi dalās savās iecerēs. Nesenākais kopdarbs – romāns “Straupes pilskungi” (2021). “Mums nekad nav garlaicīgi,” Džīna saka, “tas veiksmīgai kopdzīvei ir izšķiroši svarīgi.”

Lejiņu satikšanos (padomijas 70. gados) raksturo laiks, kad daudziem ar iztikšanu bija švaki. “Džīna studēja neklātienē, es klātienē un strādāju pa naktīm: sētnieks, naktssargs, kurinātājs – ko tik visu nedarīju, lai varētu nopelnīt,” atceras Jānis. Tāpēc mūsu sarunā ieskicēts arī laiks, pirms viņi tikās. Laiks, kas veidoja Džīnas un Jāņa izpratni par dzīvi:

“Mēs vienmēr esam pratuši priecāties par to, kas ir, arī par sīkumiem.”

Šķiet, tas ir vieduma rādītājs: vienkāršās lietās ieraudzīt citas dimensijas. Spēja, kas nepieciešama ikvienam māksliniekam. Un, iespējams, ļoti svarīga arī kopdzīvē.

Džīna: Nācu no nemantīgas ģimenes, nevarēju klātienē studēt, bet, lai padomju laikā studētu neklātienē, man mēneša laikā vajadzēja atrast darbu. Vēstures institūtā vajadzēja sekretāri-mašīnrakstītāju, un es pieteicos. Viss mans darbs bija drukāt pavēles. Es, rakstīt nemācēdama, lēni meklēju katru burtu uz klaviatūras. Tikai vienu tekstu, kas bija katrā vēstulē, es biju iemācījusies pieveikt zibenīgi: LPSR ZA Vēstures institūts! (Smejas) Bet institūts – tā bija arī brīnišķīga izglītība! Vēsturnieki, arheologi, filozofi. Vēlāk divus mēnešus nostrādāju arī Ceļu daļā, kas toreiz atradās Tallinas un Miera ielas stūrī. Tur bija liela noliktava, pavisam citi cilvēki, īsti darba vīri, un es – jauna noliktavas pārzine. Katru rītu veči nāca un paņēma visu, kas dienas darbiem vajadzīgs, ar mani tikai pakoķetēja. Es jau neko daudz palīdzēt viņiem nevarēju. Bet man tas bija ļoti izdevīgi – viņi devās prom, un es visu dienu varēju mācīties.

Drīz atstāju arī Ceļu daļu, jo radās vieta televīzijā. Sāku kā režisora palīgs. Pirmā diena televīzijā vēl šodien ir spilgtā atmiņā: Āgenskalna A studija, kur notika lielie ieraksti, bija pilna ļaužu – viss Dailes teātris bija “sadzīts” uz filmēšanu. Man paveicās – pēc gada jau biju režisora asistente. Uz režisora vietu gan ilgi bija jāgaida – pirms tam bija jāiziet gari mācekļa gadi, bet pie raidījumiem es tiku. Režija mani ļoti aizrāva, es pametu filologus un tad, kopā ar citiem jaunajiem, devos mācīties uz Krieviju.

Arī Jāņa ceļš uz televīziju vedis no filologiem.

Jānis: Diplomā bija rakstīts: latviešu valodas un literatūras skolotājs, bet uz skolu iet es negribēju. Un tad caur paziņām tiku televīzijā – kā jaunais speciālists.

Atceros, [Jāzeps] Barkāns, toreizējais TV šefs, pie iepazīšanās man vaicāja: kādi raidījumi jums patīk? Manās mājās televizora toreiz nebija.  

Es vairs neatceros, ko es tam Barkānam samuldēju (smejas), bet redaktora darbu Literatūras un mākslas redakcijā es dabūju, un te mēs ar Džīnu arī satikāmies.

Pamanīju, ka tavā dzīves aprakstā ir ļoti daudz skolu dažādās Latvijas vietās. Piemēram, Limbažu 1. vidusskola un pat Murjāņi?

Jānis: Jā. Murjāņos es biju 9. klasē. Bet tad sačakarēju muguru un sportošana bija jāpamet.

Ar kādu sportu nodarbojies?

Jānis: Grūdu lodi, metu disku un šķēpu. Bet es jau par sportistu nebūtu gājis. Taču  internātskolā bija labi – vieta, kur dzīvot, baroja četras reizes dienā,  viss pa velti un vēl 12 stundas nedēļā fizkultūra (smejas).

Māra Zālīte arī tur mācījās...

Jānis: Jā, viņa laikam gadu iepriekš... Vispār es piecas skolas esmu izgājis cauri.

Tēvs nomira, kad man bija seši gadi, lai varētu izdzīvot, māte aizsūtīja mūs, trīs brāļus, uz internātskolu, mācījos tur no pirmās līdz septītajai klasei.

Tādā īstā padomju sistēmā. Bērnu tiesības –  tādu modīgu jēdzienu toreiz nepazina (Smejas). Un tad – septītajā klasē es aizlaidos, kad sāka mani par daudz apcelt...

Aizlaidies?

Jānis: Jā, izkāpu pa logu no ceturtā stāva un aizmuku. Mēs ar (aktieri – red.) Jāni Skani šos internātskolu stāstus vienmēr pārmijam, kad satiekamies!

Scenārists Jānis Lejiņš.

Jā, pareizi! Viņš arī internātskolā mācījās! Un Murjāņos arī. Bet kas tad tur notika toreiz? Kāpēc aizmuki?

Jānis: Nu, skolotāji bija izdomājuši, ka man vajag nogriezt matus par nepaklausību. Es pretojos, un tika iesaistīti divi fizkultūras praktikanti, izkāvos ar abiem. Tas notika tādā mazā skabūzītī pie fizkultūras zāles, kur viss inventārs glabājās. Viņi man toreiz vēl roku “sačakarēja”, tie praktikanti. Es vienam uzmetu svaru bumbu uz kājas (Smejas)... Un ar nagleni iegāzu – viss inventārs, kas tur bija, tika likts lietā (smiekli). Viņiem, kā topošiem skolotājiem, bija jāvaldās, man ne. Tas bija jautri. 

Tad fizkultūras skolotājs sāka iebilst, viņam nepatika, ka mēs kaujamies – divi fizkultūras institūta brieži, un es – viens septītklasnieks. Tad es teicu, ka pats sev matus nogriezīšu. Viņi izgāja ārā, bet es no iekšpuses aizslēdzu durvis un nolauzu atslēgu. Apsēju volejbola tīklu ap vidu un otru galu pie radiatora, izkāpu pa logu, uzrāpos uz jumta, apskrēju riņķī līdz ugunsdzēsēju kāpnēm un norāpos lejā. Kaut kādus čaļus dabūju, kas man atnesa drēbes (jo es biju fizkultūras tērpā), tad aizskrēju līdz estrādei, uzkāpu uz jumta, salasīju kaudzi akmeņu un biju gatavs aizsardzībai (Smejas)...

Tu, Džīna, jau zināji šo stāstu, vai ne?

(Džīna māj ar galvu)

Jānis: Un tad naktī es aizgāju pie kurinātāja.

Starp citu, visiem bērniem internātā kurinātāji ir draugi. Tur es pārgulēju nakti.

No rīta puikas sameta man naudu ceļam. Un es aizbraucu mājās, kas bija otrā Latvijas malā... Bet internātskolas bija labas skolas: iemācīja izdzīvot un sadzīvot.

Nu, jā. Kā to ņem. Skarba skola.

Jānis: Jā, jo tur, redz, bija divu veidu bērni: vieni bija kā es – no ģimenēm, kas vienkārši nevarēja bērnus uzturēt. Jo, piemēram, manai mātei, kolhoza grāmatvedei, 60. gadu sākumā alga bija 30 rubļu. Nu, kā viņa varēja mūs, trīs bērnus, uzturēt? Nekā!  Un tad tur 8. klasē bija puiši, kam bija jau 18 gadi. Tādi, ar ko ģimenes netika galā. Tā internātskola bija arī tāda kā labošanas iestāde nepaklausīgajiem, kā kolonija. Kautiņi bija diezgan regulāri. Savā starpā, starp klasēm. Un vēl arī Iecavā – ar pilsētniekiem bija cīņas. Atceros, reiz ziemā, dzenoties pakaļ vienam iecavniekam, apsaldēju roku (nosmejas).

Vai tava mamma vispār zināja, kā tev skolā iet?

Jānis: Neko daudz jau nezināja. Kad aizbēgu mājās un izstāstīju, tad gan viņa aizbrauca uz skolu un uztaisīja skandālu.

Un tad?

Jānis: Skandālu jau neviens negrib. Bet tur es vairs neatgriezos – mācījos lauku skoliņā, kur bija brīnišķīgi. Katru rītu  6 km turp, 6 km atpakaļ uz mājām. Bet nekādu problēmu. Un laukos es biju gandrīz teicamnieks, pēc internātskolas stingrības man bija labas sekmes.

Tāds riktīgs krampis tev... Tagad bērniem ir citāda dzīve...

Jānis: Tā ir. Ir jau man kaut kādas domas šajā jautājumā, bet ko tad es tagad – vecišķi kratīšu ar pirkstu?  Tad jau drīzāk man jāskatās uz saviem vecvecākiem: kā viņi strādāja, kāda slodze viņiem bija! Mana pieredze, salīdzinot ar to, nieks vien ir. Bet, kas attiecas uz šodienu, tad dabā ikviens (un jo īpaši cilvēks) izvēlas vieglāko ceļu. Un tas ir normāli. Ūdens netek pret kalnu. Ir tā kā tajā Edgara Liepiņa dziedātajā: “Man nav, kas jums reiz bija, bet ir, kas jums vairs nav”. Ja ir iespēja izlaisties, kāpēc ne? Jautājums tikai, cik ilgi Zeme, ko es uztveru kā dzīvu organismu, cik ilgi viņa mūs izturēs?

Nu, jā. Tu tā vīrišķīgi par atbildības vai par aizsardzības tēmu saki. Šķiet, arī pašiem savas attiecības ir jāsargā, vai ne? Kā sākās jūsu attiecības toreiz, kad jūs satikāties televīzijā?

Jānis: Džīna bija režisore, es redaktors. Un pie Džīnas mazajā dzīvoklītī Mellužos, kas bija pusotru istabu liels, tur ik pa brīdim bija saiešanas...

Džīna: Mums tolaik, septiņdesmitajos, bija ļoti daudz tusiņu.

Tas bija brīnišķīgi: katru ierakstu, īpaši jau lielos uzvedumus, atzīmēja. Pirmā kadra svētki un pēdējā kadra svētki...

Režisore Virdžīnija Lejiņa.

Jānis: Un tā es tur ieskatījos tajā meitenē... Ar dzīvokli Jūrmalā, kāpu zonā! (smejas)

Pilnīgi tā?

Jānis: Jā, atbrauc no Rīgas, nomet drēbes un peldbiksēs pārkāp kāpai līdz jūrai! Tikai kādi 100 metri.

Džīna: Nu, Kāpu iela bija pa vidu...

Jānis: Kas tad tā pa ielu? Padomju laikos – trīs mašīnas pa dienu! Tā tiku pie dzīvokļa Jūrmalā! (smejas)

Džīna: Vienistabas dzīvoklis bez ērtībām! (smejas)

Un vārds kāds tai meitenei! Virdžīnija! Vai tu biji pazinis meiteni ar tādu vārdu iepriekš? Un uzvārds – Jaunputniņa!

Džīna: Jānim par labu nospēlēja viņa uzvārds! Jo es vienmēr domāju: ko es darīšu vecumā ar to Jaunputniņu?

Jānis: Veca Jaunputniņa!!! (smejas) Barters mums sanāca! Džīna dabūja uzvārdu, es – dzīvokli! (smejas).

Ļoti romantisks nacionālais saldais pārītis! (smejas) Izrādās, tā pati ekonomika apakšā vien ir. No romantikas nekā! Savtīgās intereses arī vecajos labajos septiņdesmitajos. (smiekli) Vai var lūgt kādu romantiskāku stāstu?

Jānis: Knuts Skujenieks mūs saveda. Viņam bija iznācis dzejoļu krājums, ko mēs lasījām pa telefonu viens otram priekšā.

No manas pieredzes, vīrieši, kas mācās filologos, ne vienmēr izceļas ar tādu ārēju vīrišķību kā Jānim. Un, ja vēl lasa dzejoļus, tad gan laikam var sagrozīt galvu meitenēm, vai nav tā?

Džīna: Lai mani iekarotu, vajag būt lielai neatlaidībai. Jānim tā bija.

Jānis: Es gribu pateikt vienu klasisku formulu, kas liecina par sakritību – humora izjūta: mēs varējām smieties par katru nieku. Un, ja humora izjūta saskan, tad pārējais piekārtojas klāt.

Džīna: Jā, tas ir ļoti būtiski. Ja tās vispār nav vai arī ir pilnīgi atšķirīga, tad švaki...

Jums abiem patīk smieties?

Džīna: Mums patīk smieties. Bet ir viena nianse. Nevis humora izjūta vispār, bet ironiskā humora izjūta – to es vērtēju augstu. Jo kad iemet torti sejā – tas ir garlaicīgi...

Jānis: Kāds bija tas foršais teiciens? Tam, kas nemāk pasmieties par sevi...?

Džīna: ...Tam, kas nemāk pasmieties par sevi, patiešām ir iemesls būt nopietnam (smaida).

Kas to bija teicis?

Džīna: Remarks.

Jānis: Mēs arī viens par otru smejamies, tas veicina.. (iepauzē, domā)

Džīna: ... gremošanu!

Kad jūs satikāties, Džīnai jau bija meitiņa.

Džīna: Viņam arī jau bija meitiņa.

Ja? Un tas jau nav tik vienkārši...

Džīna: Galīgi nav.

Cik tad Zanei bija toreiz gadu?

Džīna: Pieci. Es atceros, kad es iepazīstināju Zani ar Jāni, viņa prasīja: kā viņu sauc? Es viņai saku: kāds tad ir populārākais latviešu vārds vīriešiem? – Jānis!!! (smaida)

Jānis: Mēs ar Zanīti pamazām satikām.

Džīna: Man liekas, ka Jānis ir bijis Zanei vairāk nekā tēvs (Džīna maigi uzsit Jānim uz pleca). Tur jau vispār nav, ko runāt! Cepuri nost!

Jānis: Nav pat, par ko pasmieties! (smejas)

Cik tagad Zanei gadu?

Jānis: Neprasi! Tik skaties uz mazbērniem un redzi, kā laiks aizskrējis.

Džīna: Man vienmēr ir bijusi doma, ka mājai ir jābūt kā patvērumam.

Lai cik man bijis maz laika un lai cik Zanei ir bijis daudz sāpīgu brīžu: es strādāju, nebiju mājās, un nebija arī neviena, kas palīdzētu. Bet tieši tas veidoja vēlmi, lai būtu māja patvērums. Vispār – ja māja nav miera osta, tad laikam arī pajūk ģimenes...

Jānis: Tad nav nekā...

Džīna: Ja to nespēj radīt, tad tas ir vājš pamats tālākai dzīvei...

Vai tev ir sava formula tam, kā to radīt?

Džīna: Man noteikti ir, bet tad, kad to izrunā vārdos... Tur ir daudzas sastāvdaļas.

Jānis: Man šķiet, ka mājai jābūt kā drošības sajūtai. Pirmkārt, bērnam. Atnāc mājās, un zini, ka esi pasargāts. Un arī pieaugušajam. Tu esi vidē, kur tu esi pieņemts tāds, kāds tu esi. Un tev neviens nevar uzbraukt virsū. Kā cietoksnis.

Džīna: Pirmais un galvenais, kas, man šķiet: tu nedrīksti nest ārā no mājas neko! Tas, kas ir starp jums, tajās sienās, tā arī tam jāpaliek.

Man šķiet, ka tā arī ir daļa no tās drošības sajūtas: tu zini, ka tu atnāksi, un tev ir plecs, uz kura nolikt galvu, kas tevi paglaudīs.

Cilvēks, kas tevi sapratīs. Un arī – ka tavas vājības te paliks, starp jums. Daudzi publiski viss kaut ko stāsta par savu vīru vai sievu. Man tas liekas dīvaini.

Jānis: Ne tikai stāsta. Arī filmē attiecības – rāda… Bet tas, kā man ir žēl, ko es gribētu un kas man pat izraisa skaudību, ir citu dzimtu varenība, kuplās ģimenes. Manam vectēvam arī bija 12 brāļi un māsas. Skatos senās fotogrāfijas: sēž vecvectēvs baltu bārdu, vecvecmāte blakus, un tik daudz cilvēku apkārt... Prieks, ka šodien jaunie vecāki, arī tēti pievērš lielāku uzmanību audzināšanai. Iepretim tam, kā mēs kādreiz: tikai darbs, darbs, darbs. Tagad es arī pats citādāk skatos uz bērniem: mēs ar Zani un  mazmeitiņām dzīvojam kopā – vienai ir jau 11, otrai 3. Mazā ir filozofe, tik smieklīgi runā un tik interesanti stāsta...

Cik tad kopā ir mazbērnu?

Jānis: Mums ar Džīnu ir divi. Un manai otrai meitai Ingūnai – četri bērni. Tas, ko es nevaru uztvert  bez emocijām ir, ka bērni paliek bez aizsardzības. Arī, domājot par Ukrainu šodien.

Džīna: Nu, ko tur vispār runāt!

Jānis: Es to saku arī tāpēc, ka man šķiet: sagādāt ģimenei drošību, – tas vīrietim ir pats galvenais.

Džīna: Jā, un sievietei galvenais ir radīt mājas atmosfēru, omulību.

Jānis: Ģimene – tas ir pirmais, arī valstiski. Ja tā ir tava ģimene, tava māja – tad svešam tur nav, ko darīt. Viņš ienāk, sasveicinās, kaut ko palūdz un aiziet – viss ir skaidrs! Tas pats modelis ir arī valstiskās attiecībās. Šveicieši, kas lepojas ar savu vēsturisko pastāvību, saka: jo augstāka sēta, jo labāki kaimiņi.

Jā, ir labi, ja ir izpratne par to...

Jānis: Tu labi zini teicienu: nedari otram to, kas tev pašam nepatīk, vai ne?

Jā.

Jānis: Bet šim es liktu blakus vēl vienu: nedari otram to, kas tev pašam patīk! Te, man šķiet, sākās tā saspēle un robeža: neuzspied otram to, kas tev liekas pareizi. Nebāzies ar savu gudrību. Katram ir sava individuālā patība, kur nevajag bāzties. Man šķiet, ka ļoti bieži to pārkāpj, un tad sākās konflikts.

Džīna: Par pāru attiecībām runājot, vēl viena lieta, man šķiet, ir ārkārtīgi svarīgi – ka tu vari ar otru izstrīdēties! Bet ar niansi – nekad nepazemojot otru! Man šķiet, ka jebkuras ģimenes  sabrukums sākas tad, ja tu atļaujies kādā brīdī pazemot.

Strīdiem jābūt, tas ir skaidrs – asinīm ir jārit. Katram taču ir savi uzskati par lietām, emocijas arī, tas pat ir forši.

Bet svarīgi, ka tas nav nāvīgi! Apakšā paliek tīrā un labā sajūta. Tā, kas neaptraipa neko. Pārkāpt robežu – tas ir ļoti viegli.

Un kā pēc strīdiem salabt? Pēc cik ilga laika?

Jānis: Atkarībā no tā, cik liels strīds ir bijis.

Zini, ir tas teiciens: salabstiet, pirms saule norietējusi. Neaizejiet gulēt sastrīdējušies.

Jānis: Kādreiz jau noriet, bet pēc tam atkal uzlec! (smejas)

Džīna: Uzlec arī tāpēc, ka ir ļoti daudz kopīgu lietu. Mēs, piemēram, no jaunības ļoti daudz esam ceļojuši.

Kur jūs esat ceļojuši?

Džīna: Pa Latviju ar autobusiem un vilcieniem, kad Zanīte vēl bija maza. Pa mazām lauku viesnīciņām, kur istabiņa maksāja rubli un divdesmit kapeikas par nakti. Un es domāju, ka tas bija ārkārtīgi labs laiks, lai viens otru iepazītu. Dzīvojot mājās, daudzas īpašības uzreiz nemaz neatklājas.

Man ārkārtīgi patika Jānī tas, ka viņš vienmēr ir bijis vīrietis. Viņš vienmēr uzreiz zina, ko darīt.

Un kā darīt. Esmu varējusi 100 % paļauties.

Tu domā: organizēt?

Džīna: Visu, jā! Vai ugunskura vietu vai kaut ko citu! Mēs neesam izlepuši. Apstākļi mums lika iemācīties darīt visu.

Jānis: Mūsdienās jau mēs braucam lepni ar mašīnu, pārguļam viesnīcās un nav uz havaju aiz stūra jāiet. Bet jaunībā mēs ar tā laika šarmu braucām. Viesnīcniece iedod mums istabiņas atslēgu un promejot saka: kad brauksiet prom, pakariet atslēgu uz nagliņas! Vannas istabas jau nebija. Mazgāšanās vieta bija strautiņš, kam blakus taciņa: viens mazgājas, otrs stāv uz vakts, vai kāds nenāk? (Abi smejas) Un turpat – skatāmies, kaziņa ganās. Pieejam pie saimnieces: jā, bērniņi, kazas pieniņu dabūsiet!

Tu tādu krāšņu Šveices kalnu stāstu uzbur, tikai jodelētāju trūkst!

Jānis: Jodelētāji arī bija! Tas laikam bija Aknīstē? Silts vasaras vakars, un mēs bijām aizgājuši apskatīt kādas dzirnavas. Nākam atpakaļ, viss kluss, bet no kaut kurienes skan  ārkārtīgi skaista mūzika. Saksofons laikam...

Džīna: Jā. Ielejā kolhoza mehāniskās darbnīcas, tur vientuļš lukturis, un viens cilvēks staigā un spēlē saksofonu... Tas saglabājas atmiņā uz visu mūžu. Joprojām atceros arī Mazsalacu, ko mēs īpaši bijām iemīlējuši. Un braukšanas ar laivām, ugunskuri un ēst vārīšanas...

Jānis: Mēs atvaļinājumu plānojām uz augustu, lai visu vasaru ir, ko gaidīt. Džīnai tad ir arī dzimšanas diena.

Vienu gadu atkal augustā ar draugiem pa Pededzi braucam. Vakars jau, uzslienam teltis un sāksim svinēšanu, bet kā sāka gāzt!!! (abi smejas) Un teltis sāk pildīties ar ūdeni. Mēs sēžam ūdenī ar zacenīti rokā!

Džīna: Bet, redz, tas viss tieši tāpēc ir notikums! Tāpat kā laivošana pa Tirzu. Kur mēs visu ceļu laivu ar mantām nesām. Jo upe izrādījās tik sekla, tikai akmeņi vien, pabraukt nevar (smejas).

Jānis: Es atkal atceros, ka reiz mēs bijām paņēmuši līdzi riteņus. Domājām, ka apbrauksim Burtnieka ezeram apkārt. Bet riteņi veci, tādi – padomju laika. Un ceļš izrādījās mežā, pa sakņu saknēm, turklāt – kādi 50 km...

Džīna: Mēs neaptvērām, ko mēs esam izvēlējušies...

Jānis: Galu galā izbraucam atpakaļ uz šosejas, bet tāds pretvējš... nu, cik var! Pakritām zem viena koka, pacēlām kājās gaisā, atpūtāmies. Tad es piesēju Džīnas riteni striķītī un vilku...

Džīna: Vairs kājas neturēja...

Jānis: Paspējām uz vilcienu (abi smejas).

Lieliski stāsti...

Jānis: Cita jau nekā nav. Kā indiāņi saka: dzīve ir iešana atpakaļgaitā. Tu jau redzi to, kas ir aiz tevis. To, kas ir priekšā, to mēs nevaram redzēt.

Jūsu profesijas – režisore un redaktors, scenārists dod iespēju, ka jums ir arī kopīga radošā biogrāfija, vai ne? Jānis ir rakstījis scenāriju tavai videofilmai “Vienas vasaras zieds” ar Sandru Kļaviņu un Andri Keišu galvenajās lomās, “Latvju virsnieks 35473”. Arī “Balāde par atbrīvotājiem” – Jāņa darbā balstīts iestudējums. Savukārt daudzos citos darbos jūs esat dalījuši izpētes procesus. Kā jūs nonākat līdz idejai par to, kas būs nākamais projekts?

Džīna: Nu, izklausīsies skaļi, bet viss sākas ar sajūtu, kas sabiedrībai vai tautai – sauc, kā gribi! – ir aktuāls, ko cilvēkiem vajag? Tas radošam cilvēkam intuitīvi ir uztverams. Tas ir pirmais, pēc kā es vienmēr esmu vadījusies un darbus izvēlējusies. Bet tu jau pati labi zini: radošs cilvēks bez idejām nedzīvo – tas vispār nav iespējams.

Tā ir...

Džīna: Un ļoti svarīgi ir tas, ka mēs ļoti augstu vērtējam viens otra darbu. Es Jāni uzskatu par ģēniju... (paskatās uz blakus sēdošo Jāni un pauzē).

Jānis: (skatās uz Džīnu)... Es tevi arī (abi smejas). Mums pilnīgi saskan šai ziņā.

(Vispārēji smiekli)

Džīna: Bet nopietni, – apziņa, ka otrs rada lielas vērtības, ir ļoti svarīga. Un mēs cenšamies viens otram palīdzēt šai ziņā.

Un tā ir ļoti aizrautīga mūsu dzīves daļa. Piemēram, kad tuvojās Rīgas astoņsimtgade, man ienāca prātā ideja, un Jānis uztaisīja scenāriju “Rīgas leģendas”.

Jānis: Par tā saucamo Rīgas dibināšanu. Bet tas palika nerealizēts darbs.

Džīna: Laikam tāpēc, ka mūsu traktējums nesaskanēja ar oficiālo. Mums likās, ka nekas tukšā vietā nerodas. Bet no tā sākās seno laiku pētniecība, ko Jānis turpināja triloģijā “Zīmogs sarkanā vaskā”. Mēs apbraukājām Latvijas pilskalnus. Tas bija liels posms mūsu dzīvē, kas sākās 1998. gada pavasarī.

Jānis: Jā, es nopirku lielāko Latvijas ģeogrāfisko karti, ko varēja dabūt “Jāņa sētā”, garumā bija kādu pusotru metru un metru plata. Pie sienas nemaz nevarēja pielikt verandā, kur es strādāju. Un tad ar [pilskalnu pētnieka Ernesta] Brastiņa, [arheologa Jura] Urtāna un citu vēstures un arheoloģijas speciālistu grāmatām rokā, saspraudu tajā kartē visu Vidzemes un Latgales pilskalnu vietas – pēc koordinātēm, ar grādiem un minūtēm. Faktiski, Latgalē – ne visus, tur ir simtiem pilskalnu bijis, viens pie otra. Pēc tam mēs vasarā visus apbraukājām. Pēc kartes meklējām pilskalnu un apskatījām.

Džīna: Tajā ziņā mūsu profesijas ir pasakainas. Tik daudz cilvēku izdodas sastapt. Piemēram, Artūrs Goba, autors grāmatai “Ceļš uz Bitarīnu”. Izlasījām grāmatu un braucām turp – milzīgs pilskalns pie Vijciema, ko viņš bija aprakstījis. Mēs bijām arī mājās pie paša autora – viņam bija akmeņu kolekcija, un katrs no tiem kaut ko pauda... Mums joprojām pietrūkst laika, viss apkārt kūsā, ir tik interesanti, izzinoši, bagātinoši, ka mums abiem nekad nav garlaicīgi.

Es vienmēr domāju: cik traki ir tiem pāriem, kas nezina, ar ko piepildīt laiku. Bet mēs? Lai tik spējam visu ņemt pretī!

Jānis: Un cik daudz draugu tā ir radušies!

Džīna: Tas laikam bija pēc pirmās triloģijas grāmatas, kad tev no Ludzas piezvanīja, ja?

Jānis: Precīzi neatceros, bet manā dzimšanas dienā zvana. Skatos, svešs numurs. Paceļu: te jums zvana no Ludzas novadpētniecības centra (precīzu iestādes nosaukumu neatceros). Saka: izlasījām romānu un gribam jums uzdāvināt tautas tērpu!

Džīna: Padomā! Vai nav unikāls gadījums?

Patiešām! Un tagad tev ir tautas tērps?

Jānis: Jā, jā! Satikāmies Rīgā, noņēma man mērus un uzšuva.

Tev arī, Džīna, ir tautas tērps?

Džīna: Nē, man nav. Bet man ir rotas. Tas arī bija romāna pētniecības laikā. Mēs uzzinājām, ka ir atrakts vienas zemgalietes kaps, un arheologi uzaicināja mūs apskatīties izrakumu. Zini, tas bija vienkāršas zemgalietes kaps. Bet kapā gulēja karaliene! Tur bija rotas, rotas, rotas. Fantastiski. Atsevišķā telpā arheologi bija izlikuši visu, ko atraduši. Tās bagātības vien jau veidoja to iekšējo sapratni: kas tie par cilvēkiem un kas tie par laikiem bijuši, ja kaut ko tik skaistu varēja radīt! Un man tagad ir gan sudraba, gan bronzas rotu komplekts. Oriģināla atdarinājumi. Un es tās nēsāju pie tumši zila tērpa. Uz zilā tās rotas labi izceļas. Man ļoti patīk.

Jānis: Jā, mēs tik ļoti neiespringstam uz sadzīvi, bet šīs ir tās mūsu lietas, ar ko mēs dzīvojam.

Džīna: Jo lielas naudas nekad nav bijis, lai, piemēram, ceļotu nez kur tālu. Mums pietiek un iepriecina, ka varam pa Latviju braukt, mēs mākam priecāties...

Jānis: ... par to, kas ir.

Džīna: Par sīkumiem.

Dzīves rotas lietas. Tas, ko redz ar sirdi...

Jānis: Ir jau arī tā klasiskā doma: atšķirt vajadzības no iespējām.

Vajadzību ir ļoti maz: pārtika, siltums, māja, bērni, ģimene. Bet iespējas – var lidot pa gaisu, var jūras malā baseinā kāpt iekšā...

Paņem jebkuru žurnālīti: vēl skaistāk, vēl tievāk, vēl dārgāk. Reklāmā jauns telefons, skatos – ar briljantiem. Es domāju: kam man būtu vajadzīgs telefons ar briljantiem? Es no rītiem eju uz mežu vingrot, caur pavasara jaunajām koku lapiņām saule tik skaista. Es nostājos aiz stumbra, lai nespīd gluži acīs, un viss apkārt mirgot mirgo rīta svaigumā.

Jūrmalā?

Jānis: Jūrmalā, jā! Mums mežs ar roku aizsniedzams. Daba ir brīnumaina! Saule uzspīd, un viss mainās.

Mēs trijatā sēžam, un ir laba sajūta. Šķiet, ka esam izrunājušies gana. Es izslēdzu mikrofonu, mēs ņemam mantas, apskaujamies, priecīgi par jauko tikšanos, atvadāmies. Es izeju no kafejnīcas tumšās daļas, kur runājāmies, un ieeju saulē. Ir tā, kā Jānis teica: saule maina visu. Īpaši pavasarī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt