Viņš runātspēju verbāli un ar rīcību ilustrēja ar kādu piemēru: "Āgenskalna tirgū nesen nejauši satikos ar vienu vīrieti, viņš man prasīja: "Kur te var iedzert šņabi?" Es teicu: "Redz, tur ir bārs." Viņš neizskatījās pēc dzērāja, bija deviņi no rīta. Viņš teica, ka viņam ir 60 gadu, viņš ir pieteicies brīvprātīgi karot Ukrainā, bet nav paņemts. Un viņš gribēja iedzert, jo tikko atlidojis no Varšavas – viņš bija aizvedis džipu, un tas jau bija otrais privātais džips, ko viņš bija [aizvedis]."
Sociologs skaidroja, ka verbāli vīrietis viņam bija vaicājis, kur te var iedzert, bet reāli viņš bija runājis ar savu rīcību.
"Es domāju, ka šis laiks atbrīvo mūsu balsi. (..) Tagad visbīstamākais ir klusēt, izvairīties, būt tādam glumam, jēlam, nenoteiktam. Tagad ir jārunā un jāsaka, ko tu domā, kā tu rīkojies," viņš skaidroja.
Tisenkopfs arī atsaucās uz socioloģiskajiem datiem, kuros secināts, ka astoņi procenti iedzīvotāju to vien dara, kā skatās telefonā un nemitīgi pārbauda kara ziņas. "[Karš] satricina daudzus un [satricina] nozīmīgi. Ikvienam tas liek pārdomāt, daudzus tas iedzen izbīlī."
Viņaprāt, lielu daļu krievu auditorijas un Latvijas krievvalodīgo kara situācija nostādījusi neizprotamā situācijā, kad viņi zaudē orientierus, cenšas pārorientēties, taču tas nav vienkārši.
Komentējot savu pirms aptuveni 20 gadiem rakstīto eseju, kur Tīsenkopfs iztirzāja pirtī noklausītas krievu vīriešu sarunas, saskatot tajās noturību, proti,
"maskulinitāte, kopiena un tautība savijoties izveido to krievu vīriešu grupu, kas šodien sastopama Latvijā. Vēl šim elementu uzskaitījumam es pievienotu arī strādnieku šķiru un dažkārt – militāro izcelsmi. Nezinu, vai viņu bērni veidojas pēc līdzīga principa, bet katrā ziņā šie elementi labi raksturo Rīgas krievu strādnieku šķiras vīrieša identitāti. Nekāda integrācija nav iespējama, var mainīt nodarbošanos, bet identitāte tik ātri nemainās",
sociologs tagad pauda: "Es joprojām tā domāju un joprojām tā redzu no mirklīgām situācijām, mizanscēnām, novērotā. Konkrētā ļaužu grupa ir atražojuši tieši to pašu tipāžu. Viņu bērni lielā mērā kļuvuši tādi paši."
Vaicāts – kāpēc, sociologs sacīja: "Tas ir jautājums – kāpēc? Kā tas nākas? Mans minējums būtu – protams, krievu inteliģence varēja labāk mobilizēt viņu tādu kā iesavināšanos Latvijā, bet mēs redzējām, ka krievu inteliģence pati tagad atmodās tikai ar to slaveno vēstuli pirms dažiem mēnešiem, kara sākumā. Protams, ir banāls un nodrāzts arguments par informatīvo telpu, kurā viņi dzīvoja, patērēja. Viņi dzīvoja Krievijā, Krievijas telpā, un pārcēla Krievijas domāšanu šeit uz Latviju, bet tad arī ir jautājums – cik viņi no tiesas vispār saprot ideju vai nu par politisku nāciju, vai integrēšanos šeit Latvijā."
Savukārt, runājot par desovjetizāciju un paaudžu maiņas ietekmi uz šo procesu Latvijā, sociologs pauda: "Es domāju, ka paaudzes nenomainās pašas no sevis. Ir izcelsme, ir ģimene, ir tas, kas bērnos tiek mantots uzskatu ziņā, stājas ziņā, kritiskās domāšanas ziņā."
Viņš norādīja, ka tie ir tie paši pieminētie "krievu veči ar militāro padomisko izcelsmi", kuru dēli ir tādi paši, kuri auguši pie nemitīgi baurojoša "Kremļa televizora".
"Viņi to ir iesūkuši, to ir pārmantojuši,"
sacīja sociologs.
