Runājot par psiholoģiskās traumas jēdziena vēsturi, tieši karš nostiprinājis psihiatrijas pozīcijas, stāstīja Lūse.
“Britu armijas virspavēlniecība bija apjukusi, jo bija ļoti daudz cilvēku, kurus nācās demobilizēt tādu samērā neizskaidrotu simptomu dēļ.
Starp demobilizētajiem bija cilvēki, kuriem bija tādi simptomi kā runas spēju zudums, dažkārt locekļu paralīze, murgi, bet viņi nebija ievainoti fiziski,” skaidroja Lūse.
Tikai tad britu un franču psihologi nonāca pie tāda jēdziena kā “šāviņa šoks”, kam vēlāk parādījās sinonīms “kara neiroze”. Vairāki pētnieki nonāca pie slēdziena, ka arī ilgstoši pēc kara beigām kara veterāniem ir grūtības atgriezties sabiedrībā, pierast pie miera, viņi bija kļuvuši aizdomīgi, piesardzīgi, tostarp savas ģimenes vidū. Pēc Vjetnamas kara apritē ienāca jēdziens “posttraumatiskā stresa sindroms”.
“Pirmā pasaules kara laikā sākotnējā nostāja bija, ka tiešus ievainojumus neguvušie kareivji un virsnieki simulē, ka viņiem īstenībā nekas nekait, ka viņi izliekas.
Tikai ar laiku, pavadot ilgāku laiku ar viņiem dažādos centros, saprata, ka ne tikai paša apdraudējums, bet visdrīzāk kara biedra zaudējums vai ļoti spilgts cilvēku bojā ejas iespaids viņus tiešām paralizēja, padarīja mēmus, nekustīgus, zaudējušus ticību saviem spēkiem,” stāstīja Lūse.
