“Sarunai var būt ļoti daudz un dažādas izpausmes formas”, skaidroja sarunu festivāla direktore. “Un katrai no šīm formām var būt citi mērķi. Diskusijā, piemēram, cilvēki nāk ar saviem argumentiem, kurpretim dialogā tā ir nevis cita cilvēka pārliecināšana, bet kopējās izpratnes un jaunas patiesības gūšana.”
Morica dalījās novērojumos, ka saziņas Latvijā “katastrofāli klibo visas šīs trīs prasmes – gan diskusiju, gan dialoga, gan debašu kultūra.”
Runājot par šobrīd sabiedrībā novērojamo sašķelšanos divās frontēs – vakcinētajos un nevakcinētajos – un to, kādu lomu šobrīd spēlē prasmes kvalitatīvi diskutēt un veidot sarunu, Morica uzsvēra: “Diskusijā katrs aizstāv savu viedokli un mēģina pārliecināt otru pusi. Tas ir tas, kas šobrīd pilnā sparā publiskajā telpā notiek. Man liekas, te drīzāk vajadzētu nevis taisīt politisko šovu, bet, ja mēs tiešām gribētu saprast vienas vai otras puses sāpes, tad tā būtu vadīta saruna. Droši vien ilgāks process, kur cilvēki izstāstītu, kas viņus satrauc un kas sāp.”
Sarunu festivāla direktore norādīja, ka jautājumi par vakcinēšanos ir kļuvuši ļoti emocionāli un saistīti ar cilvēku pārliecību:
“Tagad, teiksim, vakcinētie cilvēki runā ar nevakcinētajiem cilvēkiem un viņus mēģina pārliecināt. Nu, nevar viņus ar tādiem intelektuāliem argumentiem šajā brīdī pārliecināt.
Tādā emocionālu jūtu fonā intelektuāli argumenti nestrādā. Es domāju, ka izlīgumu var panākt tikai emocionālā līmenī.”
Vienlaikus viņa norādīja, ka saliedēt sašķeltās sabiedrības grupas emocionālā līmenī, kur cilvēki viens otram spēj piedot un nevainot cits citu, ir ļoti sarežģīti un laikietilpīgi. Tam, viņasprāt, traucē arī nespēja konstruktīvi diskutēt, sarunāties un meklēt kopsaucējus.
“Šī pandēmija atrāva vaļā arī citas brūces, kas ir mūsu tautā bijušas. Piemēram, valodas jautājums tagad atkal ļoti spilgti pacēlies, tāpat kā sociālās nevienlīdzības jautājums. Dzīves izturēšana nepārtrauktā neskaidrībā ir ārkārtīgi grūta, un nav tādas vienas atbildes – tagad vajag to vai to. Sabiedrība šobrīd ir ievainota,” atzina Morica.
Viņa pandēmijas laiku uzskata par sava veida testu cilvēku individuālajai un sabiedriskajai noturībai un ieteica katram saprast to, kā šajā laikā “tikt ar sevi galā” un kā palīdzēt citiem: “Svarīgi saprast, kas ir tas, kas katram palīdz – vai tās ir sarunas, vai tā ir paklusēšana, vai tā ir grāmatu lasīšana, vai tā ir mūzikas klausīšanās. Pašiem par sevi jāuzņemas atbildība – par savu fizisko un emocionālo veselību.”
