Ginta Teivāne: Sapņu jautājums cilvēci ir nodarbinājis kopš senseniem laikiem. Ciltis sēdēja ap ugunskuriem, kur vadoņi stāstīja par saviem sapņiem. Toreiz uzskatīja, ka caur vadoņiem runā Dievs. Tāpēc vadoņi centās saprast Dieva vēstījumus – kāda būs rītdiena, kāds būs nākamais gads. Līdzīgi arī Senajā Romā bija apmēram trīs simti “sapņu tempļu”, kur tika uzklausīti savā veidā izredzētie.
Ilmārs Latkovskis: Rietumu cilvēkam tagad tas izklausās pēc mitoloģijas, pasakām.
Zinātniska pieeja pirmo reizi parādījās analītiķim Zigmundam Freidam. Sākumā viņš teica, ka sapņi ir no bezapziņas nākošas halucinācijas. Tad viņš šo domu pārformulēja, sakot, ka sapņi ir karaliskais ceļš uz bezapziņas dzīļu noslēpumiem. Beigās Freids tomēr palika pie domas, ka sapņi ir mūsu apspiestās, nerealizētās vēlmes, galvenokārt to saistot ar seksualitāti.
Jūs esat Junga skolas pārstāve. Karls Gustavs Jungs sākumā bija Freida skolnieks, taču tad viņu ceļi šķīrās. Viņi pat nonāca asā konfliktā. Vai tas attiecās arī uz sapņu interpretāciju?
Jā, jo Freids saistīja sapņus tikai ar apspiestām vēlmēm, īpaši seksuālajām. Jungs nonāca pie domas, ka sapnis ir cilvēka spontāna autobiogrāfiska izpausme caur simboliem, kas atspoguļo īstenību, bet notiek arī realitātē. Vienkāršāk sakot,
sapnis ir saistīts gan ar to, kas notiek cilvēka aktuālajā ikdienas dzīvē, gan ar to milzīgo materiālu, kas viņam uzkrājies bezapziņā.
Kas ir šis “bezapziņas materiāls”?
Tās ir cilvēka ilgtermiņa atmiņas – gan tās, kas skaidri saglabājušās, gan aktualitāti zaudējušās. Bezapziņā ir arī robeža, kur mūsu apziņa tālāk nesniedzas. Proti, tur ir kaut kas tāds, ko cilvēks vēl nav apzinājies. Tāpēc par sapņiem saka, ka tie ir laba drauga jeb mūsu patības, kas ir gan apziņa, gan bezapziņa, vēstījumi. Tikai “kreņķis” ir tāds, ka ne visu var saprast. Bet ne visu arī vajag saprast. Jungs un viņa sekotāji teic, ka neviens sapnis nav līdz galam interpretējams. Robeža starp apziņu un bezapziņu, starp personīgo un starppersonīgo, starp prātu, smadzenēm un saprašanu ir ļoti trausla.
Tas sapnis dažkārt ir skaistāks par visskaistāko filmu. Bet tu tā arī nezini, no kurienes tas nācis? Reizēm tas ir pozitīvs, reizēm negatīvs, pat biedējošs.
Biedējošais ir ļoti cieši saistīts ar to, ka sapņa galvenā funkcija ir līdzsvarot psihi. Mūsdienu cilvēki, piemēram, politiķi un citi lēmumu pieņēmēji ir tendēti domāt, ka viņiem, lai saprastu dzīvi, jābūt ļoti racionāliem. Bet viņi aizmirst vai pat neiedomājas, ka smadzenes ir emocionāls orgāns.
Kad mēs guļam, tad mūsu emocijas procesējas vēl straujāk, nekā tas notiek dienas apzinātajā nomoda stāvoklī.
Emocijas nonāk līdz smadzeņu garozai. Līdz ar to lielā daudzumā parādās jauni neironi, jauni savienojumi smadzenēs, kas salipina emocijas, kuras sapnī bieži vien ir daudz spilgtākas nekā nomodā. Tāpēc sapņos var parādīties cilvēkus vajājoši briesmoņi, zemestrīces, visādas kataklizmas.
Kālab gan cilvēka “labais draugs”, kā jūs iepriekš apzīmējāt sapni, mums sūta tādus šaušalīgus vēstījumus?
Tā sapnis līdzsvaro psihi. Mūsu ego stāvoklis dienas laikā varbūt ir tāds; o, mēs te visu saprotam un kontrolējam, mēs esam dzīves veiksminieki! Tad sapnis cilvēka bieži vien ļoti vienpusējai, paša sevis uztverei iedod tādu līdzsvarojošu kompensāciju. Piemēram, ikdienas dzīvē ļoti spējīgs uzņēmējs un šķietami veiksmīgs ģimenes cilvēks sapnī pēkšņi krīt. Tas ir bīstami un bailīgi, kaut arī līdz galam tā arī nenokrīt. Tas ir tipisks sapņu motīvs. Sapnis sūta ziņu, ei, tev kaut kas dzīvē ir jāmaina.
No kurienes sapnis to zina?
Tas nāk no mūsu patības, no psihes dziļumiem, kam ar racionālo apziņu netiekam klāt. Junga teorijā cilvēka dzīves galvenais ceļš ir individuācija, kas nozīmē cilvēku kā vienotu veselumu. Tu nevari būt tikai advokāts vai politiķis. Vismaz līdz mūža beigām tomēr vajadzētu saprast, ka tu esi kaut kas vairāk. Tu esi cilvēks ar ēnām, cilvēks ar kompleksiem, cilvēks ar dažādām šķautnēm. Arī sapņos šīs šķautnes parādās, un tās var parādīties visdažādākajos tēlos. Sapnī nav ne telpas, ne laika robežu. Tāpēc dažkārt brīnāmies, ka pēkšņi ieraugām ļoti dziļas pagātnes notikumus. Pēkšņi ieraugām ļoti sen nesatiktus cilvēkus.
Tieši tā. Dažkārt sapņos parādās cilvēki, kurus es dzīvē pat tā īsti neesmu pazinis. Man tie bijuši kaut kādi attāli epizodiski cilvēki, un te pēkšņi sapnī viņš ir centrālais tēls. Vai tam cilvēkam ir kāda nozīme?
Te atkal jāatrod tā saikne ar reālo dzīvi. Ja tie ir tuvāk pazīstami cilvēki, tad jāuzdod sev jautājums, ko tas cilvēks tavā dzīvē nozīmē, kāda ir jūsu saikne? Ja tas ir cilvēks no tālākas pagātnes, tad jāmēģina atcerēties, kas tavā dzīvē notika tolaik, kad šo cilvēku satiki.
Es tā īsti nevaru atcerēties, kas tolaik notika, jo tam sapnī redzētajam patiešām nav bijis nekādas nozīmes manā dzīvē.
Tad vari pajautāt viņam, kāpēc tieši tagad parādījies manā dzīvē? Ko tu gribi man pateikt?
Meklēt to cilvēku un jautāt viņam?
Nē, ļaujies iedomātam dialogam. Visas šīs personas, kas parādās tev sapnī, ir kaut kāda daļa no tevis paša. Arī tas cilvēks, kuru tu satiki pirms pieciem gadiem, tagad sapnī ir tava paša psihes daļa. Tu vari ļauties iztēlei gan jautājot, gan atbildot, kāpēc tieši tagad viņš parādījās tavā sapnī. Varbūt tas ir saistīts ar kādiem tavas dzīves notikumiem pirms dažām dienām. Iztēle tādā ziņā ir ļoti aizraujošs process, kad tu vari iedomāties, ko viņš tev atbildētu. Bieži vien tas tomēr saistās ar kādu traumatisko pieredzi.
Vai ir jēga censties tajā visā kaut ko izdibināt, ja tāpat īsti droši nevari neko saprast?
Svarīgāk ir atrast to savu “dvēseles aci”, ar ko ieskatīties sapnī, kaut arī līdz galam visu tā arī nevar uzreiz saprast. Tas ir daudz labāk, nekā aizbraukt uz kādu seansu, kur iedzer kādu vielu un pārplūsti ar bezapziņu, beidzot nonāc, iespējams, psihozē. Taču nevajadzētu arī sapņu tulkojumus meklēt kaut kādās vecmāmiņu vai arī mūsdienu sapņu tulku grāmatās.
Jā, ir nācies dzirdēt sapņu precīzo tulkojumu pieņēmumus. Piemēram, ja redzi mironi, tad būs lietus. Ja sapnī izkrīt zobs, tad kāds nomirs...
Svarīgi ir saprast, ka sapnis rodas cilvēkā pašā, sapnis ir viņa iekšējā pasaule. Neviena sapņu grāmata nevar pateikt, ko tas nozīmē. To var mēģināt izprast tikai pats sapņotājs. Zemapziņa bieži vien saistās ar ilgtermiņa atmiņu. Taču šodien savu bērnību tu noteikti atcerēsies citādi, nekā uz to skatījies pusaudža gados.
Es līdz ar gadiem bērnību sapņos redzu aizvien biežāk...
Mēs atceramies ne tikai notikumu, bet arī to, kā to piedzīvojām. Un veids, kā katrs cilvēks sapni uztver, ko tas kompensē, tas ir atšķirīgs. Vienos un tajos pašos simbolos un jēdzienos, piemēram, vara, nauda, veselība, cilvēki var ietvert atšķirīgas nozīmes. Līdz ar to, mēģinot saprast sapni, ļoti būtiskas ir personīgās asociācijas. Tās ir jūtas, domas, kāds notikums, arī ķermeniskās reakcijas. Tas ir primārais, kādas man ir asociācijas, kā es jūtos pēc tā sapņa?
Der padomāt, kas man šinī dzīves periodā ir noticis, kāpēc tieši tagad tas sapnis ir atnācis.
Kad Junga analīzi pielietojam terapijā, tad izmantojam arī paplašinājumus jeb amplifikācijas, kad cilvēki var teikt dažādas kultūrvēsturiskas asociācijas, piemēram, par kāzām. Latviešiem šīs asociācijas būs citādas, nekā, piemēram, gruzīniem. Amplifikācijas var būt mīti, pasakas, filmas, mākslas darbi.
Vai tas varētu nozīmēt, ka mūsos, katrā cilvēkā ir kāds viedums, kuram ikdienas dzīvē mēs nemaz netiekam klāt? Bet sapnis mums sūta kaut kādus signālus par to?
Jā. Un tad ir vēl tie lielie, arhetipiskie jeb dievišķie sapņi. Tie savieno tavu nomoda ego ar sapņu ego, tā mēģinot tavā individuācijas procesā ienest kaut ko jaunu, kā paskatīties uz sevi un savām attiecībām ar pasauli. Tāpēc, mēģinot saprast sapņus, tik svarīgas ir tās asociācijas. Piemēram, mēs bieži vien redzam sevi uz skatuves skaistās kleitās vai smokingos. Persona tā ir sociālā loma, kā mēs funkcionējam sabiedrībā. Dzīves pirmajā pusē tai ir jo īpaši būtiska nozīme. Tāpēc cilvēki līdz pusmūžam ļoti bieži redz sevi uz skatuves skaistās kleitās un smokingos, redz sevi sarunājamies ar Valsts prezidentu vai kādām citām svarīgām personām. Tas nav ne labi, ne slikti. Satraucošāk ir tad, kad redzam sevi kailus izejam sabiedrībā. Tas ir kā pasakā par kailo karali. Karalis domāja, ka viņam ir skaists tērps, bet patiesībā viņš bija kails. Sapnis var atklāt konfliktu starp cilvēka nomoda ego un sapņa ego.
Vai tie ir tipiski sapņi, kad cilvēki sevi redz atkailinātus publiskā vietā?
Jā, tas ir raksturīgi, ja cilvēkam kādā dzīves posmā radušies kaut kādi sarežģījumi komunikācijā ar sabiedrību. Visbiežāk tas ir konflikts starp to, kā viņš redz pats sevi, un to, kā viņu redz citi. Vai arī cilvēks ir sācis uztraukties par to, kā viņu uztver citi. Tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību, vai un kas tieši tev bija mugurā? Kas bija tie cilvēki, kas uz tevi skatījās? Kā vispār tu nonāci tādā situācijā? Tie ir ļoti labi jautājumi, kas jāuzdod pašam sev.
Nesen redzēju sapnī, ka mazbērns pamperu nomaiņas starplaikā bezbēdīgi skraida pa istabu krekliņā, pliku dupsi. Iedomājos, ka vienā brīdī viņš varētu sakaunēties tā, ka sapņos to redz visu mūžu.
Arī tā var būt. Iespējams, ka tāds sapnis ir arī pagātnes traumatiska atmiņa, kas nav pienācīgi atcerēta un saprasta. Turpinās pārdzīvojums, kāpēc tas tā bija, kāpēc vecāki to pieļāva. Dažkārt vecākiem šķiet, ka vēl jau to bērnu var palaist paskraidīt plikiņu. Bet bērniem sešos, piecos gados un pat ātrāk jau ir izteiktas kauna sajūtas. Bet tas var asociēt arī brīvības izjūtu bērnā, kā pietrūkst pieaugušajam.
Un ko tad darīt ar tādu sapni? Vienkārši likties mierā vai arī kreņķēties un rakties, ka ar mani kaut kas nav kārtībā?
Viss atkarīgs no tā, kā tu pats pēc šī sapņa jūties, ar kādām emocijām tu to atceries. Bet tikpat labi var būt, ka šis sapnis tomēr nav no bērnības. Svarīgāk būtu saprast, kāpēc tu to sapni redzi tagad, kāda ir tava šīs dienas situācija.
Ja es atceros sapni, tad bieži vien es nevaru noteikt, cik vecs es tur biju. Parasti, šķiet, esmu jaunāks nekā tajā laikā nomodā.
Parasti jau vismaz aptuvenu vecumu, kādā redzi sevi sapnī, jūti, lai arī pilnīgi precīzi nevari pateikt. Tad atkal ir būtiski saprast, kas ar tevi tajā vecumā notika, kāda bija tava apzinātā nomoda dzīve. Es nesen redzēju trauksmes sapni, kurā biju skolas laikā. Biju auditorijas priekšā. Viena meitene ļoti labi sevi prezentēja, bet es nezināju, ko darīt. Pēc tam, kad kādu laiku biju kopā ar to sapni, sapratu, ka tā trauksme man nāk līdzi jau no skolas laika. Tagad pirms TV intervijas tas atgādinājums atnāca pie manis sapnī.
Esmu dzirdējis, ka tas ir tipisks motīvs, kas sapņos piemeklē daudzus. Skola, eksāmeni, un tu neko nezini. Skolas un studiju gadi jau sen aiz muguras, bet tas motīvs sapnī atkārtojas un atkārtojas.
Lai gan sapņus nevar tā salikt pa plauktiņiem un kategorijām, bet tie ir tādi klasiski trauksmes sapņi. Tā trauksme ir sākusies skolā, bet kaut kādas šodienas situācijas to atkal aktualizē. Bet zināmās devās tā trauksme ir arī vajadzīga. Tas motivē. Iespējams arī, ka trauksme iedod līdzsvarojošu atgādinājumu, ka šodien ar trauksmaino situāciju tiec galā visai labi.
Vēl viena tipiska iezīme ir mirušo tuvinieku, jo īpašu vecāku redzēšana sapnī. Parasti tam ir saviļņojoša pēcsajūta.
Pirmajos divos gados pēc vecāku nomiršanas tas ir tāds parasts sēru process. Ja viņi sapņos turpina “piedalīties” arī pēc tam, tad ir būtiski paskatīties, tad var būt atšķirīgi gadījumi. Māte un tēvs sapnī atspoguļo tās primārās attiecības, kas nāk līdzi jau no bērnības. Māte un tēvs parasti ir svarīgākie cilvēki, kas ietekmē visu mūsu tālāko dzīvi. Bet ir arī tāda lieta kā atdalīšanās process no vecākiem. Vieniem izdodas atdalīties, citi paliek atkarīgi uz visu dzīvi. Vispirms aizskriešu pēc palīdzības pie mammas, tad pie sievas. Un tā visu mūžu. Un, ja sapnī tu redzi, ka mamma vai tētis nomirst, tā var būt pat laba zīme, ka ir notikusi atdalīšanās. Dažiem tas izpaužas pat tik dramatiski, ka viņi sapņos savus vecākus nogalina. Bet arī tā var būt atdalīšanās zīme.
Man gan vecāku parādīšanās sapnī raisa gaišas, pozitīvas skumjas. Nu, retu reizi viņiem kaut kas nav bijis pa prātam...
Protams, mirušo vecāku parādīšanās sapnī bieži vien var būt brīnišķīga lieta.
Māte ir atgādinājums par viņas iedoto tev dzīvei līdzi. Tēvs asociējas ar atbildību par karjeru.
Ja sapnī viņi tev vienkārši pasmaida, tad tu patiešām pamosties ar labu sajūtu. Bet var gadīties arī, ka tēvs dod zīmi, ka neesi uz pareizā ceļa. Tam vajadzētu pievērst uzmanību.
No kurienes manā sapnī uzrodas tēva un mātes tēli? Taču ne jau no debesu vai aizkapa valstības...
Tie tēli nāk no tavas patības, no psihes regulējošā centra, no zemapziņas, kur ir ļoti daudz mūsu ilglaicīgo atmiņu
Vai sapņos varam redzēt arī notikumus, kurus ir piedzīvojuši mūsu senči, nevis mēs paši?
Mums ir ļoti daudz traumatiskās pārneses gan no Pirmā, gan no Otrā pasaules kara. Pirmā paaudze piedzīvo ciešanas, traumu, bet viņi par to nevienam nav stāstījuši, ir klusējuši. Otrā paaudze kaut ko zina, kaut ko nezina, bet nejautā. Trešā paaudze nezina pilnīgi neko, bet sapņos var redzēt ar pašiem pilnīgi nesaistītas lietas. Redz ainas, kuras nekad nav varējuši piedzīvot – karu, slaktiņus.
Vai tādi cilvēki nāk pie Jums uz terapiju?
Jā, man ir daži piemēri, kurus klienti ir ļāvuši stāstīt, saglabājot viņu anonimitāti. Piemēram, viena sieviete, kurai tētis bija izsūtīts, piedzima Sibīrijā. Astoņu gadu vecumā viņa atbrauca uz Latviju. Sapņos viņa ļoti bieži redzēja sava tēva pārdzīvojumus. Es jautāju viņai, vai tētis nesapņo, bet tētis bija pilnīgs klusētājs, neko nestāstīja. Toties mana kliente redzēja sevi gan šajās šaurajās bezizejās zemnīcās, gan viņa redzēja sevi tukšās istabās, kurās iet un kaut ko meklē. Tad man ir arī tādi dzīves stāsti, kur kara laikā vecmāmiņa un vecvecmāmiņa cieta seksuālu vardarbību gan no vienas, gan no otras armijas puses. Mazmeita sapņos ļoti bieži redzēja sevi atrodamies tādā ūdens krātuvē, kura ir ļoti netīra, bet pats tas ūdens ir tādā noslēgtā, tumšā telpā. Viņa sēž uz malas, šūpo kājas un domā, lekt tur iekšā vai nelekt. Tāpat šai sievietei bija ļoti grūti arī atrast savu sievišķību, tādu sievišķo identitāti. Tas visu laiku pacēlās sapņos.
Un kā šo pārnesto traumu dziedēt?
Trauma bieži saistās ar tukšumu, kas kaut kā jāmēģina aizpildīt. Ja tas cilvēks vēl ir dzīvs, tad var mēģināt pajautāt. Ja nav, kam pajautāt, tad tie caurumi ir jāizpilda ar pašam ar šiem iespējamiem piedzīvojumiem. Tādā veidā tā trauma no cauruma kļūst par kaut ko integrējamu, saprotamu, dziedējamu. Kaut gan agresīvās ainas, ko redzam sapņos, ne vienmēr ir saistītas ar mūsu senču piedzīvotajām traumām. Dažkārt tas var būt signāls par cita ceļa nepieciešamību mūsu pašu individuācijas gaitā. Piemēram, ja sapnī tev kāds uzbrūk, tad ir jautājums, ko dara tavs sapņa ego? Vai tas ir pasīvs, vai arī dara kaut ko pretim? Tādējādi zemapziņa varbūt saka, hei, tev dzīvē jākļūst aktīvākam!
Kā sapņus atcerēties? Reizēm tie ir tik burvīgi, bet uzreiz pazūd no atmiņas.
Jābūt ļoti pieņemošiem un pret šo procesu jāizturas ar cieņu. Vislabāk jau sapņus ir pierakstīt no rīta. Dažreiz man cilvēki saka ‘’es tur mēģinu naktī kaut ko skribelēt, bet no rīta pieceļos un neko nesaprotu.’’ Tas ir tāpēc, ka naktī apziņa ir tāda kustīga un tad nav tā loģiskā stāstījuma. Bet no rīta, ja tu atceries, tad ir labi. Dažreiz atmiņas par sapni var atnākt dienas laikā, kad tu kaut ko ieraugi, un tā ir asociācija, kas atsauc atmiņā sapni. Bet saprast sapni var labāk uz dienas otru pusi, uz vakarpusi. Varbūt dzīvē pašlaik tu esi tik ļoti aizņemts, risini kādus svarīgus jautājumus, zemapziņa ir pārpludināta, tad arī tā sapņa atcerēšanās ir grūtāka. Nekas, varbūt pienāks laiks, un atcerēsies.
Bet varbūt to sapņu vienkārši nav, tad arī velti mēģināt kaut ko atcerēties?
Katrs cilvēks redz kādus četrus sapņus naktī. Tas notiek tad, kad ir tās ātrās acu kustības. Ja pavēro maza bērniņa mīmiku, kad viņš guļ, tad redzams, ka viņš sapņo visu laiku. Labāk ir vienkārši sapņot, un tā interpretācija nav galvenais. Bet ir labi to sapni turēt kā tādu priekšmetu, ko var pagrozīt un apskatīt no visām pusēm. Ko tu redzi, pagriežot tā, bet ko – pagriežot atkal tā.
Vai sapņu atcerēšanos var uztrenēt?
Var gan, ja vien pats esi noskaņots pievērsties šim procesam. Bieži vien cilvēki it kā sapņus neredzot nemaz, bet viss mainās, kad viņi sāk nākt uz terapiju. Tad viņi iedziļinās savās emocijās, runā par tām, runā par savu pieredzi un piedzīvojumiem. Tad uzreiz parādās sapņi. Tā ir laba garīgā prakse.
Ko darīt ar tiem motīviem, kuri sapņos ik pa laikam atkārtojas?
Sapņiem, kas atkārtojas, vajadzētu pievērst uzmanību. Varbūt tā ir kāda trauma, kas nav pārstrādāta un integrēta pieredzē. Par to ir jārunā.
Varbūt tu pat dzīvo zināmā komfortā, bet tev visu laiku nāk vieni un tie paši sapņi – tu redzi sevi pakritušu vai piedzērušos. Ar to bezapziņa saka – paskaties uz sevi nedaudz plašāk. Tā viens mākslinieks, kurš visu laiku gleznoja pelēcīgos toņos, sāka sapņos redzēt ļoti košus, ekspresionistiskus darbus. Bezapziņa viņu vedināja uz domu – arī tu varbūt vari pamēģināt tā!
Vai sapnis ir tikpat svarīga mūsu dzīves realitāte kā nomods?
Sapnis ir mūsu dzīves nepieciešamais pārdzīvojums. Tas ir tāda pati mūsu dzīves realitāte kā nomods. Mēs iedomājamies, ka visu zinām un kontrolējam. Atnāk sapnis, un tad varbūt saprotam, ka pašreizējā dzīves posmā neko nesaprotam. Bet būtu svarīgi pamēģināt saprast.
