Gatavojoties dalībai 65. starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā, kurā Latviju šogad pārstāvēs Samanta Tīna ar dziesmu “The Moon Is Rising”, LSM.lv sadarbībā ar Latvijas Televīziju aizsāk video stāstu sēriju par spilgtām Latvijas sievietēm. To atklāj Samantas Tīnas stāsts par viņas pašas pieredzi, sastopoties ar sabiedrības nepieņemšanu un kritiku, un izaicinājumu pilno sevis mīlestības un pieņemšanas ceļu.

Laura Lauziniece: Kāda Samanta Tīna bija skolā?

Samanta Tīna: Es vienmēr esmu bijusi citādāka. Es citādāk ģērbos. Par to mani skolā apsaukāja par dinozaurgalvu. Par spalvaino mani arī ir apsaukājuši. Es zinu, kā ir iet līdz klasei, kad tu stumies gar sienu, ja šodien atkal esi uzvilkusi spilgtos svārkus vai uztaisījusi to trako frizūru. Un vaigu dēļ mani mūžīgi apsaukāja par kāmi. Māsa mūsu lūpas sauc par “mačumbām”. Viņa saka: “Es ciest nevaru tās “mačumbas”!” Arī par to skolā apsaukāja. Vēlāk ārkārtīgi pārdzīvoju, arī pēc televīzijas šova “Okartes skatuve”, kad mani zākāja par resnu cūku. Ārprāts! Es, skuķis no Tukuma, taču gribēju tikai dziedāt! Es nebiju tik tieva, kā ir smukās meitenes, es biju citādāka. Bet es arī gribēju pieaudzēt skropstas kā visas citas. Es arī gribēju nokrāsot citādākā krāsā matus. Un mans svars bija tāds, kāds bija. Kāpēc man pievērš vairāk uzmanības, un kāpēc par mani vairāk runā? Es to nevarēju saprast.

Un tad manī spīts un bravūra auga ar drīzāk tādu kā naidu – aiziešu un izdarīšu vēl riebīgāk. Tā bija agresija, dusmas, kas parādījās visā manā ķermeņa valodā.

Tagad visiem ir labi zināms, ar ko tas rezultējās. Ja visu laiku esi sasprindzis, kur saspringums nonāk? Nu, tad tu vienā jaukā dienā uztaisi analīzes un tev ir CIN 1. Bojātas šūnas. Heisā, hopsā! Sevis nepieņemšana. Vai nu varam iet tālāk, vai nu krasi mainām attieksmi. Ar šodienas prātu, sevis pieņemšanu un netiekšanos pēc kaut kādiem etaloniem jāsaka – ļoti labi, ka es nenonācu pie galējiem lēmumiem.

Vai šī ziņa par slimību lika paskatīties uz dzīvi citādāk?

Viennozīmīgi, tas man bija baigais spēriens pa pakaļu. Un ne tikai pa pakaļu. Atceros, kā sēdēju aizskatuvē un domāju: “Ko tu dari, Samanta? Tev Dievs ir devis tādu talantu šūpulī, bet tu ņem un to iztērē agresijā?” Es atgrūdu cilvēkus ar naidu un iekšēju niknumu. Sevis nepieņemšanu. Es sapratu, no kurienes tas nāk, jo līdz analīzēm laiks bija traks – nemitīga dusmošanās, neapmierinātība, staigāju pie psihoterapeitiem, nevarēju ar sevi tikt galā.

Es varēju stundām ilgi mājās uz dīvāna nogulēt un nesaprast, kāpēc es tā jūtos.

Cik ilgi tu visu laiku vari būt sasprindzis? Cik ilgi vari nerādīt emocijas? Tā nedrīkst, emocijas ir jāpauž. Vēl jo vairāk, mēs esam sievietes, mēs nevaram kaunēties par savām sajūtām. Nav pareizu vai nepareizu sajūtu. Ir ētiskas un neētiskas lietas. Nav arī kaut kādu mistisku standartu. Ja viens kaut ko ir pieņēmis par standartu, tad visai pasaulei nav kā vistiņām “klukstītēm” tam jāseko. Jā, tas man bija spēriens pa pakaļu, pa seju, pa visurieni. Un tad es reāli mainīju savu dzīvi, visus cilvēkus, kas man bija apkārt, producentus, ar kuriem strādāju. Es sapratu, ka tas viss mani velk pilnīgā bezdibenī. Jo cilvēks piesaista sev līdzīgus cilvēkus, kuri ir tikpat neapmierināti ar dzīvi, ir tikpat depresīvi, kuriem visu laiku liekas, ka pret viņiem ir nostājusies visa pasaule. Un kas tur labs var būt? Nekas.

Kā tu sevi pacel, iedvesmo? Kas Samantai Tīnai palīdz pacelt zodu un doties uz priekšu?

Es tagad nestāstīšu, ka es palasu kādu grāmatu vai paveros ārā pa logu un ieraugu, kā putni lido un tad man paliek viegli… Nē, tā nav.

Es beidzot ļaujos emocijām. Ja man ir, atvainojiet, sūdīgi, tad man ir sūdīgi. Un es ar to necīnos. Es vairs nesakožu zobus un nemēģinu sev iestāstīt, ka nevar rādīt emocijas.

Es pieņemu, ka man ir slikti. Es ļaujos, es paļaujos. Ja gribu raudāt – es paraudu, gribu kliegt – kliedzu, varu arī ķemmi pa gaisu aizmest, ja vajag. Viss. Es necīnos. Galvenais, nevajag emocijas izlikt uz citiem. Tās ir emocijas, un tās ir manas! Nav pareizu, nepareizu sajūtu. Ir tavas sajūtas. Mums katram tās ir citādākas. Un, jo tu vairāk tās turi, jo tur vairāk briest, un tas viss vienā brīdī var sprāgt ārā kā vulkāna izvirdums.

Dziesmas “The Moon is Rising” videoklips ir par stiprām un citādākām sievietēm ar iedvesmojošiem stāstiem. Kas tevi aizķēra šajos stāstos, kas uzrunāja un pārsteidza?

Ja mēs šodien paskatāmies uz sievieti – tev ir jābūt visam. Tev ir jābūt izglītībai, jāapčubina bērns, vīrs, jāpelna nauda, labi jāizskatās, lai vīrs piepeši nedomā aizdoties pa kreisi. Jādomā, ko tu ēd, – nedod Dievs, pieņemsies svarā! Pēc darba, kad jau esi nostrādājusies, tev vēl jāpaspēj aiziet uz sporta zāli, jo jāietilpst kaut kādos konkrētos sabiedrības uzbūvētos rāmīšos. Kad es sāku par to runāt savos sociālo tīklu kontos un aicināju citādākas sievietes pieteikties, biju ārkārtīgi pārsteigta par to, cik viņu ir daudz, cik daudzas sievietes ir gatavas par to runāt.

Es neslēpšu, ka man ir uzradušās gandrīz tādas kā vēstuļu draudzenes, arī jaunieši, kuri dzīvo bailēs, nezinot, kā pateikt mammai un tētim, kā ir īstenībā.

Izlasīju iesūtītos stāstus un sapratu, ka sievietēm nav neviena, ar ko padalīties, – jā, man ir bijis sūdīgi, jā, man ir tāda dzīve, bet es to esmu pieņēmusi un es esmu laimīga, un es par to nekaunos, jā, man ir liekais svars, bet tas neapdraud manu veselību. Vai tā ir problēma? Tā nav problēma. Tā ir problēma, ja tas sāk apdraudēt tavu veselību. Kāpēc visa pārējā sabiedrība uzliek zīmogu – ja mēs esam citādāki, tad tā ir problēma. Kādu rezonansi izsauca mans videoklips? Nē, es nesēdēju mājās, neraudāju par to. Ziniet, ko man tas apstiprināja? Ka šī problēma tik tiešām ir. Un tā joprojām pastāv.

Kāpēc, tavuprāt, mums ir tik nosodoša sabiedrība?

Tāpēc, ka par to nerunā! Neviens nerunā par citādāku, savādāku, atšķirīgāku. Es domāju, ka ar jauno paaudzi viss būs kārtībā.

Mēs vēl citādākam neesam gatavi.

Un šeit nav runa par uzspiešanu. Neviens tev neko neuzspiež. Tā ir mūsu sabiedrība. Un kāpēc īpašie cilvēki, citādākie cilvēki ir sliktāki? Kāpēc viņiem, pieņemsim, nav tādu pašu darba tiesību? Man rakstīja meitene, augumā pie diviem metriem, gudra, izglītota. “Nu, kur tad mēs tādu slēpi ņemsim darbā!? Ko par mums padomās?” – tā viņai atbild darba intervijā. Tas ir drausmīgi! Un tas viss tikai ārējā izskata dēļ? Vēl cita sieviete man rakstīja, ka viņu atlaida no darba tāpēc, ka viņa ir pārāk smaidīga. Jūs iedomājaties? Tiešām! “Tu esi pārāk smaidīga šajā negatīvajā,” viņa saka. “Mani atlaida, jo domāju, ka es to daru speciāli un kacinu vadību. Ka man varbūt ir īpašas tieksmes uz šefu, ka es ar viņu flirtēju.”  

Kāpēc tev par to ir tik svarīgi runāt?

20 gadu vecumā es vēl pati, kā saka, sāku cīņu ar sevi. Sāku sevi ieraudzīt. Es vēl joprojām mācos, neesmu nonākusi kaut kādā galapunktā. Tāpat eju, mācos, strādāju ar sevi – kā mēs katrs. Tam tā vajadzētu būt. Mani laikam visvairāk šajā posmā uzrunā tas, ka gribu par to runāt, jo redzu to ikdienā. Sev apkārt. Tik ļoti. Šos stereotipus, kas ir skaisti, kas nav skaisti, kas ir pareizs, kas ir nepareizs, kas ir smuki, kas ir nesmuki, kas ir veselīgs, kas nav veselīgs. Kuram ir daļa gar manu veselību?

Kā man reiz etiķetes pasniedzēja teica: “Uz veselību! Kāda tev daļa gar manu veselību?” Es vakar apēdu kūku. Neveselīgi! Kāpēc? Bet es jūtos laimīga.

Un es to uz savas ādas esmu izjutusi tik daudz! Kad esmu uz skatuves, citi domā – viņai taču jābūt tievai, perfektai, tādai, šitādai. Paskaties – tā jau ir sapotējusi visu savu seju. Šitā ir botoksa karaliene! Mīļie, jūs vispār zināt, kas ir botokss? Kā var botoksu lūpās iepotēt? Dievs pasarg’! Ko jūs rakstāt? Turklāt mūsdienās, man šķiet, ja ir iespēja sevi uzlabot un nedaudz iekavēt ar to novecošanos, kāpēc to nedarīt? Pasakiet man, kāpēc?

Vai laimīga cilvēka pamatvērtība nav labs pašvērtējums?

Pašvērtējums ir pats svarīgākais. Bet sevi pieņemt ir jāprot.

Ja ir ļoti zems pašvērtējums, loģiski, ka tu sevi neapzinies tādā resursā, kāds tev ir dots. Tu sev šo resursu esi pazeminājis.

Jāsaprot, ka tava atšķirība ir tava īpatnība. Unikalitāte. Tas ir arī tas, par ko es runāju dziesmā “The Moon is Rising”. Iemācīties atpūsties un iemācīties veltīt daudz vairāk laika sev. Mierā. Es gribētu būt mierā. Bet manī mīt tāda uguns un enerģija, ka tas laikam ir gandrīz neiespējami.

Mums jau vienmēr gribas to, kā nav. Man ir cits uzdevums. Es gribu vienkārši to pieņemt.

Es gribētu iemācīties tad, kad man ir brīvs laiks, izmantot šo brīvo laiku. Iemācīties atpūsties. Un iemācīties veltīt daudz vairāk laika sev. Sev. Jo ik pa laikam cilvēkam ir jāiemācās apstāties. To es tā novēlu sev pēc desmit gadiem. Saprast, ka šobrīd man ir jāapstājas, šobrīd man ir jāatvelk elpa. Un necīnīties ar to.

Ikviens ir aicināts dalīties arī savā sevis pieņemšanas un drosmes iemantošanas stāstā, publicējot īsu video vai fotogrāfiju sociālajos medijos, pievienojot tēmturus #ImTheQueen #BeAQueen #TheMoonIsRising un atzīmējot @SamantaTina Instagram vai Facebook profilus.

KONTEKSTS:

2021. gada Eirovīzijas dziesmu konkursa fināls notiks 22. maijā, bet pusfināli – 18. maijā un 20. maijā. Konkursa organizatori izstrādājuši vairākus scenārijus, lai nodrošinātu konkursa norisi dažādos epidemioloģiskajos apstākļos.

Jaunā koronavīrusa pandēmijas dēļ 2020. gada Eirovīzijas konkurss tika atcelts. Bija plānots, ka tas notiks Roterdamā, jo 2019. gadā Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā uzvarēja Nīderlandes pārstāvis Dunkans Lorenss ar balādi "Arcade", izcīnot Nīderlandei tiesības rīkot nākamo konkursu. Nīderlande šīs tiesības realizēs 2021. gadā.

Eirovīzijas noteikumi nosaka, ka 2021. gada gada konkursā var piedalīties 2020. gadā izvirzītie valstu pārstāvji, taču ne ar pērn uzvarējušo dziesmu. Uz Roterdamu dosies arī Latvijas nacionālā atlases konkursa “Supernova” 2020. gada uzvarētāja Samanta Tīna ar dziesmu "The Moon is Rising". Viņa piedalīsies konkursa otrajā pusfinālā 20. maijā.