Brīvības bulvāris

Kara laika, pieminekļu un vietas nozīmes. Saruna ar filozofi un semiotiķi Dainu Teters

Brīvības bulvāris

20. gs. posttraumatiskais sindroms un Ukrainas kara bailes. Saruna ar Agitu Lūsi

Sabiedrība pieņem cits citu cilvēciskā līmenī, ne politiskā. Saruna ar Mārtiņu Kaprānu

Sabiedrība Latvijā viens otru pieņem cilvēciskā līmenī, bet ne politiskā. Saruna ar pētnieku Kaprānu

Lai gan ikdienā latvieši un krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji saprotas labi un sabiedrība ir diezgan iekļaujoša, ir divas lielās kategorijas – vēsture un ģeopolitika –, kas lielā mērā padara mūs svešus vienu otram, Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" vērtēja komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns.

Pēc 9. un 10. maija notikumiem Rīgā un attieksmes pret karu Ukrainā kādā Latvijas sabiedrības daļā kļuva uzskatāmi redzams, ka pēc 30 gadu laikā dažādos līmeņos un jomās realizētām integrācijas programmām jautājums par Latvijas etnosu attieksmi pret vēsturi un politiku turpina šķelt sabiedrību.

Komunikācijas zinātņu doktora Mārtiņa Kaprāna pētniecisko interešu lokā ietilpst tādas tēmas kā krievvalodīgās kopienas postpadomju telpā, vēstures politika un pagātnes komunikācija. 

Kas ir tās tēmas, jautājumi, kas negaidīti ir parādījušies? 

Tēmas un jautājumi droši vien ir tie paši, kas bija, jo lielā mērā jaunas dalījuma līnijas vai jaunas robežas šis karš nav atklājis, tas vienkārši ir saasinājis jau esošās, sākot jau ar vēsturisko pieredzi un to, kādā veidā vēsture tiek uzlūkota, bet arī, protams, ar ģeopolitisko orientāciju sabiedrībā. Ikdienā skaidrs, ka cilvēki, kas vienas un tās pašas takas staigā un iet vienos un tajos pašos veikalos vakarā, un tie dzīves modeļi ir diezgan līdzīgi, vienalga ģeopolitiskā dalījuma līnija – tas, kā viņi redz savu atrašanos; kur atrodas Latvija; kur viņi atrodas – tas lielā mērā tomēr ir bijis arī pirms kara ļoti polarizēts, ļoti pretnostatīts. 

Bet ne tikai tajā nozīmē, kuru televīzijas kanālu kurš skatās.

Protams, nē, tas, varētu teikt, ir pasaules redzējums, pavisam vispārīgi izsakoties. Pat ja mēs skatītos it kā absolūti šausmīgi nesaistītus [notikumus] ar Latviju, kā pirms dažiem gadiem, kad Krievija palīdzēja [autoritārajam Sīrijas prezidentam – red.] Asadam un bombardēja Sīriju, – arī tur. 

Bet problēma ir tieši tajā vēstures interpretācijā, proti, tas jautājums, kas notika 1940. gadā, kas notika 1945. gadā. Un interesanti, ka tas skar paaudzes, kurām šīs zināšanas ir nodotas tālāk caur citām paaudzēm.

Nupat vēl mēs ar Frīdriha Eberta fonda atbalstu veicām vairākās valstīs aptauju, – jauniešu tieši vecumā no 14 līdz 29 gadiem. Es tajā Latvijas blokā ieliku arī dažus jautājumus par to, kuru vēstures posmu Latvijas vēsturē šie jaunieši, tātad pati jaunākā paaudze, novērtē kā vislabāko Latvijai. 

Tie jaunieši, kuriem dzimtā valoda ir krievu, mēs redzam, ka ļoti liela daļa, atšķirībā no latviešu jauniešiem, padomju laiku izvēlas kā to pašu labāko Latvijas vēsturē.

Tad ir, protams, stāsts, ka tie ir jaunieši, kas dzimuši 1990. gadu beigās, patiesībā jau vairāk pat 2000. gados, un viņi turpina lielā mērā stāstīt savu vecāku un vecvecāku nostaļģijas apdvesto stāstu. Protams, jautājums ir, kādā veidā šādi mīti pārmantojas. Tas ir viens no vienkāršotiem, šabloniskiem naratīviem par konkrētu vēstures posmu, kurā, protams, nekādas smalkas dekorācijas vai atkāpes no tā vispārīgā virziena īsti neiederas.

Jautājumu par padomju laikiem jūs mērāt jau vairāk nekā desmit gadus, un kas bija interesanti, šajā jaunākajā paaudzē iezīmējas zināmas neitralitātes pieaugums, ko radikāli tomēr izmainīja Krimas notikumi. 

Jā, nu, lielais jautājums ir par šo neitralitāti, jo tas nozīmē, ka viņi izvēlas neatbildēt vispār. Viņi saka, ka viņiem nav viedokļa, viņi izvēlas biežāk nekā citas vecuma grupas vai citas paaudzes šo atbilžu kategoriju "nav viedokļa", kas tā arī visdrīzāk būtu. Itāliski laikam ir tas teiciens "beata ignoranza" – svētlaimīgā ignorance, ignorance kā nezināšana. Tu esi svētlaimīgs, jo tu vienkārši nezini. Tu nezini arī par tiem padomju laikiem varbūt neko, tāpēc tu godīgi aptaujā atbildi, ka tev nav viedokļa. Tāpat kā tev nav viedokļa par Otro pasaules karu, ko mēs redzam no paaudzes uz paaudzi. Jo jaunāka paaudze, jo lielāks un pieaugošs īpatsvars ir tā sabiedrības daļa, kas uzskata, ka viņiem nav viedokļa. Varbūt viņi vienkārši nevēlas atbildēt, bet es teiktu, ka lielai daļai arī nav viedokļa. Citas prioritātes un citi atskaites punkti, kas bieži vien varbūt nav īpaši saistīti ar vēsturi, bet tas nenozīmē, ka viņi ir ideoloģiski mazāk uzlādēti, tie bieži vien var būt sociāli ļoti uzlādēti, ko mums kaut kādā veidā atklāja Covid-19 pandēmija, kur mēs ieraudzījām, ka pat jauniešu vidū bieži vien stāsta to, kā viņu brīvības tiek ierobežotas un tamlīdzīgi. Saasinājās. Tas nozīmē, ka viņi izvairās, bet vēsture kā kaut kāds etniskās dalīšanās avots vājinās. Protams, liels jautājums ir, ko šis karš izdarīs, jo tas visu laiku nepārtraukti rada vēsturiskas alūzijas, jau, kā saka, sākot ar Krimas aneksiju. 

Tas, kas notika 9. maijā gan Rīgā, gan Daugavpilī, tur bija sajūta, ka Otrais pasaules karš ir beidzies vakar.

Katrā ziņā jaunākajā paaudzē, ja runā tieši par krievvalodīgo jauniešu daļu, vismazāk ir izteikti kādi antirietumnieciski noskaņojumi, bet vienlaikus tas, ko es minēju, tā svētlaimīgā ignorance, tas ir vienmēr abpusgriezīgs. No vienas puses mēs to varam uztvert, ka tas ir labs veids, lai neitralizētu Kremļa ietekmi tajā ziņā, ka jauniešiem zūd interese un motivācija interesēties par šo, bet, protams, 

jebkura nezināšana, jebkurš šāds kognitīvs tukšums vai vakuums rada iespējas pilnīgi no jauna kaldināt izpratni par realitāti un apkārt notiekošo. 

Tas ir gan attiecībā uz vēsturi, gan arī uz to, kāda, piemēram, ir Krievijas loma reģionā. Nu, piemēram, ka Krievijai ir līdzsvarojoša loma iepretim citām lielvarām. Tas ir tas, ko lielā mērā virza ar savu multipolārās pasaules modeli Kremlis uz priekšu. Stāstīt, ka Kremļa politiku leģitimē reģionā tieši šādi, ka viņi līdzsvaro NATO vai Amerikas pozīcijas reģionā. Šādus it kā veselā saprāta konstrukcijās balstītus vēstījumus, protams, ka var dēstīt jaunākajā paaudzē, jo tas ir kā tāds spēles lauks, kur, pieaugot apātijai vai ignorancei, kas ir nezināšana, kas nāk no tā, ka tev ir pilnīgi citas intereses un vairs nav motivācija savai esamībai rast pamatu 70 gadu senos notikumos, tu meklē pilnīgi citus atskaites punktus, ko mēs varam redzēt tajā jaunākajā krievvalodīgajā paaudzē, kas ir daudz transnacionālāka, kurai tās identitātes pamats varbūt ir nedaudz elastīgāks, kas vispār jauniešiem gan ir raksturīgi, jāsaka. 

9. maija vakarā ziņu aģentūra LETA rakstīja, kopumā situācija pie pieminekļa ir mierīga, konflikti nav novērojami. Vairāki simti cilvēku ar ziediem rokās virzās uz pieminekli, pārsvarā redzamas ģimenes ar bērniem, notiekošo uzrauga liels skaits policistu. Pieminekļa apkaimē redzami vairāki Ukrainas karogi un pāris Latvijas karogi. 

Šādā veidā arī tā pārmantošana notiek, caur praksi, ne jau tikai caur to, ka noskatīsies vienu filmu, kuru visdrīzāk neskatīsies tie jaunieši, bet tieši caur šādu līdzdalību. 

Mana kritiskā piebilde ir, ka, pirmkārt, salīdzināsim ar citiem gadiem, – cik tur tas daudzums ir bijis. Runa ir bijusi, cik es atceros policijas ziņojumus, pirmspandēmijas laikā pat par 20 000 Rīgā, kas dienas laikā iziet cauri. Pirmkārt, salīdzināsim, un es būtu diezgan drošs, ka šogad ir daudzas reizes mazāk cilvēku bijuši. Mēs, protams, arī nevaram izvirzīt tēzi, ka nevienam kara dēļ šis vairs neinteresē, ka visi pēkšņi sapratuši, ka šis rituāls, [Krievijas prezidenta] Putina lielā mērā balstīts un atbalstīts, ir izzudis. Nē, tas nav izzudis, tas nevar izzust. Tas lielā mērā balstās atšķirīgajās vēsturiskajās pieredzēs, kuras jau pastāvēja arī pirms šī rituāla radīšanas 2000. gadu sākumā, ar visām Georga lentītēm un pēc tam sekojošo ''nemirstīgo pulku'', kas viss ir bijis caur NVO, caur tiešu Kremļa pastarpinātu instrumentu izmantošanu atbalstā. Krievijas vēstniecība ļoti aktīvu lomu spēlējusi tajā visā, sakopjot piemiņas vietas arī ārpus Rīgas. 

Starp citu, interesanti, kas man liekas ir labs sasniegums, vismaz šajā pirmajā posmā diskusijā, kad runā par pieminekli, ka pēkšņi vairākos Latvijas reģionos, vairākās vietās atklājas akmeņi, kas ir saistīti ar Sarkanās armijas militārajām aktivitātēm 1944., 1945. gadā, un viņi tiek noņemti ar lielāku vai mazāku pompu. Kurš nu grib pozēt politiski, tas tur pozē, bet nu viņi tiek noņemti pakāpeniski. Interesanti, ka viņi ir ieauguši bieži vien, viņi nevienu neinteresē, bet viņi te ir bijuši. 

"Piederība krievu kultūrai man nekad nav bijis manas personības stūrakmens, bet tā ir mana dzimtā valoda, man nav citas mātes valodas, un tagad mātes valoda ir valoda, kurā notiek visas šīs šausmas. Man nav secinājumu, es nezinu, ko darīt ar šo apziņu. Es par to domāju katru dienu, tas mani grauž naktīs. Es nezinu kā, varbūt te vajag kādu filozofu vai dzejnieku, kurš varētu ietērpt vārdos to, ko es jūtu." Tā intervijā žurnālam "Ir" žurnāliste Olga Dragļieva. 

Interesanti, mūsu pētījumos parādās diezgan skaidri, un ne tikai mūsu, to jau daudzi ir runājuši, ka 

vietējie krievi jau mēģina lielā mērā ļoti uzsvērt, ka viņus nevajadzētu identificēt ar Krievijas krieviem, redzēt kā daļu no Krievijas krieviem, ka viņi ir šeit vietējie, un tā arī grib, lai viņus redz,

ka viņi nekādā veidā nejūt to tuvību ar Krievijas krieviem vai Krievijas iedzīvotājiem, kuri varētu būt simboliski saistīti ar viņiem. 

Tā ir tā sabiedrības daļa, kur, šķiet, bija šī publiskā "Karš un mēs, Latvijas krievvalodīgo atklātā vēstule," kurā viņi mēģināja novelt šo attieksmi vai dalījumu starp krievu valodu un krievu kultūru, lai arī šai vēstulē bija tāds teksts: "uz mums, cilvēkiem, kuri runā un domā krieviski, gulstas pavisam jauna atbildības nasta". 

Šis jēdziens, ko, šķiet, jau kādu laiku lieto, un pat "Facebook" ir vietne izveidota, kur viņi sevi pašidentificē, viņu sauc eirokrievi, eiropiskie krievi. Nezinu, vai tas ir veiksmīgi vai neveiksmīgi. Man liekas, ka tas arī ar tādu zināmu asimilējošu nozīmi ir, jo galu galā arī tie, kas to vēstuli ir parakstījuši, nav jau etniski visi krievi, tie ir krievvalodīgie. Tās ir divas dažādas lietas.

Mums nevajadzētu iet kaut kādā padomju asimilācijas politikā, kas visas mazākumtautības, kas nav latvieši, padara par krieviem, rusificē.

Mums jau pietiek, ka mēs ar to saskaramies tagad ikdienā, praksē, ka mums lielākā daļa ukraiņu, baltkrievu un poļu šeit ir absolūti rusificēti un nerunā nekādās dzimtajās valodās. Lai kā arī vēlētos tie politiķi, kuri uzskata, ka var uztaisīt kanālu ukraiņiem vai ukraiņu raidījumus  un ka te būs milzīga auditorija. Būs jau droši vien kāds, kas sapratīs, tagad būs vēl vairāk, tā daļa, kas potenciāli varētu runāt savā dzimtajā valodā. Armēņi mums arī ir, mums Rīgā ir pietiekami maza un aktīva armēņu diaspora, bet viņa ir lielākoties rusificēta. Tā valodā ir padarījusi viņus zināmā mērā kā daļu no kaut kā pavisam jauna. Tādā ziņā es nezinu, filozofi vai sociologi, bet atrast to kategoriju, redz, kaut kādā ziņā Kremlis, bet arī mūsu pašu sociologi un arī politiķi piedāvāja šo kategoriju – krievvalodīgie. 

Mēs jau 30 gadus pētām visdažādākā līmeņa programmās – socioloģiski, kulturoloģiski – šo grupu. Tad ir jautājums, vai šie secinājumi, kas pētījumos ir atrasti, pēc tam nav raduši iespēju, ka tie tiktu realizēti politikā? 

Ir, ir atrasti, un ir pat šis jēdziens "atvērtā latvietība", kas arī runā par filozofisku pieeju, par to, ka latvietība ir kā pilsoniska kategorija, nevis kā etniska kategorija, ka jebkurš, tajā skaitā ikviens no šīs vēstules autoriem, varētu tikt uzskatīts par latvieti pilsoniskā izpratnē. 

Viens no pētījumiem, kurā arī tu piedalījies, bija starpkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā. Tajā tika aptaujāti vairāk nekā 1000 Latvijas iedzīvotāju. Viens no jēdzieniem, kuru arī piedāvāji tu, runājot par šiem savējiem un svešiem latviešiem un krievu attiecībām, bija iekļaujošā atsvešinātība. Tu rakstīji, ka cilvēcisko attiecību līmenī mēs cits pret citu izturamies silti, bet politiskajā plaknē cits citu nepieņemam

Tas varbūt bija kā mēģinājums notvert šo brīnišķīgo paradoksu, kādā mēs dzīvojam 30 gadus vai pēdējos 20 gadus. Ar šo jēdzienu es pirmo reizi saskāros angļu valodā, lasot Daces Dzenovskas grāmatu par eiropeiskuma skolu, ko izdevusi Amerikas izdevniecība. Ļoti laba grāmata par liberālisma problēmām, kāpēc Latvijā nevarēja politisko liberālismu iedzīvināt, un tajā viņa lietoja šo jēdzienu angļu valodā, un man likās, ka tas kaut kādā veidā būtu labi attiecināms arī uz šo etnisko iekļaujošo atsvešinātību, ka banālajā ikdienas līmenī mēs esam ļoti iekļaujoši patiesībā viens pret otru, kaut arī Rīgā ir mazāk krieviski rajoni un vairāk krieviski rajoni, bet kopumā tajā ikdienas mijiedarbībā mēs esam ļoti iekļaujoši. Vienos un tajos pašos baseinos bērni peld un vienos un tajos pašos veikalos iepērkas, un vienos un tajos pašos varbūt svētkos, kas ne vienmēr būs vēsturiski svētki, bet citos svētkos kopā svin. 

Tad ir šī politiskā plakne vai politiskā dimensija, kura mūs sadala. Ukraina atkal ir viens uzskatāms piemērs, ka tas ir neizbēgami sadalošs un simbolisko distanci palielinošs faktors starp latviešiem un krievvalodīgajiem. 

Bet tad ir jautājums, kā tas nākas, ka, no vienas puses, ir šī atsvešināšanās pa politisko līniju, tajā skaitā mēs katrās Saeimas vēlēšanās faktiski pārapstiprinām šo atsvešināšanos, lai gan mums ir politiķi, kas ir ministri un no mazākumtautībām. Galu galā ne visi krievvalodīgie balso tikai par "Saskaņu" vai Latvijas Krievu savienību, balso arī par citām partijām, īpaši pašvaldībās, bet vienalga tie lielie ģeopolitiskie [jautājumi], kas ir maksimāli saistīti ar netveramu eksistenciālu līmeni cilvēka identitātei: kas es esmu; kur es atrodos un kā es redzu pasauli apkārt – tā ir vēsture un lielā mērā ģeopolitika. Šīs divas lielās kategorijas – vēsture un ģeopolitika – lielā mērā mūs padara svešus vienu otram.

Tur nav 30 gadi palīdzējuši nekādā ziņā?

Jautājums ir, vai iekļaujošā atsvešinātība ir jāuztver par kaut ko, kas ir, pirmkārt, atrisināms līdz galam vispār. Varbūt tavs jautājums sakņojas, tu esi pārāk ietekmējies no Latvijas himnas, kur visi grib laimē diet. Varbūt tā laimē diešana ir jāuztver mazliet citādāk – katrs pa savam, bet visi kopīgā laimē diet. Es vienu paralēli vilkšu. Mēs pirms dažiem gadiem, vismaz es, nu ne šausminājos, bet brīnījos tad, kad [Turcijas prezidentam – red.] Erdoganam bija kārtējās vēlēšanas, ka Amsterdamā izgāja ielās milzīgs imigrantu, turku pūlis, lai paustu atbalstu. Pie tam agresīvu atbalstu Erdoganam. Tie ir imigranti, kas visdrīzāk jau trešajā paaudzē ir dzīvojuši Nīderlandē. Vienlaikus viņi jūtas un absolūti bauda visas liberālās sabiedrības priekšrocības un nav droši vien uzskatāmi par kaut kādiem musulmaņu ortodoksiem, vismaz spriežot pēc ārējā izskata. 

Kaut kas līdzīgs bija Vācijā ar krievu imigrantiem pēc 1990. gada.

Es gribētu arī paralēles vilkt, ka tur jau tu vari ne mazāk atsvešinošus kontekstus redzēt, kā šīs dažādās kopienas, mazākuma kopiena un dominējošā kopiena, savā starpā nesaprotas tieši politiski, bet vienlaikus ikdienas līmenī saprotas. Jautājums ir, cik ļoti tas jāuztver par problēmu? Man tā līdz galam nav atbildes, jo tas ir politiskas dabas jautājums – cik ļoti mums jāpadara visi par vienādi domājošiem.

Protams, mūsu politiskajam mērķim ir jābūt, ka esam uz vienādas vērtību platformas,

bet – ko mums, piemēram, parādīja tā pati pandēmija divu gadu garumā, cik mēs esam uz vienādas platformas, ja runā par sabiedrisko labumu un tamlīdzīgām lietām, – vai tā ir tikai etniska dalījuma līnija? 

Interesants vērojums, ko mēs studijā pārrunājām ar Artemiju Troicki, kurš pēc 2014. gada dzīvo Igaunijā, bija, ka krievi kopumā Igaunijā bija vairāk noskaņoti pozitīvi pret Putina politiku nekā krievi pašā Krievijā. Tas jau bija toreiz viņa vērojums pēc Krimas. Šāda veida hipotēzes arī šeit dažkārt izskan, ka krievi šeit ir prokremliskāki  nekā krievi pašā Krievijā, kur viņi šobrīd klusē vairāk.

Iespējams, ka Troickis vairāk runāja par tiem, kam ir Krievijas pilsonība. Igaunijā vienkārši ir daudz vairāk cilvēku ar Krievijas pilsonību nekā Latvijā, tas ir jāņem vērā. Viņi, kad piedalījās vēlēšanās, tad vienmēr šeit ir rezultāti, ka par Putinu nobalso daudz vairāk nekā vidēji lielajās Krievijas pilsētās. 

No tāda viedokļa skatoties, tas Latvijā dzīvojošais pilsonis, kurš varbūt ir dzimis, uzaudzis Latvijā, bet ir pieteicies Krievijas pilsonībai, ir par kārtu prokremliskāks, bet aptaujās, ja skatās kopumā, tai skaitā lielu daļu Latvijas pilsoņu krievu, mēs to īsti neieraugām. 

Kaut vai Ukrainas kontekstā, ja tā būtu, ja tēze atbilst patiesībai, tad mums nevajadzēja būt šiem slavenajiem 45% pelēkās daļas, kas neatbalsta nevienu pusi, tad viņiem visiem vajadzēja atbalstīt Krieviju šajā karā, bet atbalsta, kā parādīja pēdējā SKDS aptauja, tikai 13%, kas ir diezgan būtiski vēl nokrities. Tāpēc es būtu piesardzīgs vispārināt. Es piekrītu, ka to var vispārināt uz Krievijas pilsoņu daļu, kas šeit dzīvo. 

Šis fenomens ir pamanīts arī citviet, tā sauktais attālinātais nacionālisms – tu dzīvo citā valstī, tu, iespējams, pat neesi bijis tajā valstī, bet tev ir tās valsts pilsonība, un tu vari atļauties būt bezrūpīgs un bezatbildīgs savā kaut kādā politiskajā pozā pret to, kas tajā otrā valstī notiek, jo tu jau lielā mērā barojies tikai attālinātā veidā no tās realitātes, kas tur notiek, kura bieži vien, īpaši Krievijas gadījumā, ir ļoti glancēta. 

Benedikts Andersons, slavens domātājs sociālajās zinātnēs, viņš arī lieto attālinātā nacionālisma jēdzienu šādā kontekstā, cik ļoti arī, teiksim, musulmaņi, kas dzīvo citās zemēs jau kurā paaudzē, var atļauties būt savā rīcībā bezatbildīgi un atbalstīt kādus radikāļus. 

Tiem, kas tajā konkrētajā valstī dzīvo, viņiem jau nebūs jāsaskaras ar šīm radikāļu politikas sekām, jo viņi jau dzīvo brīvā valstī. 

Tai daļai, kas ir bijusi jau pirms tam lielā mērā noskaņota ļoti radikāli par atbalstu Krievijas ārpolitikai, Putina politikai, Putina autoritātei, šis karš, kurš daudziem krievvalodīgajiem ir radījis apmulsumu, ir tieši radījis to skaidro pārliecību, ka Putins ir tas vienīgais, kas jāatbalsta šajā konfliktā. Visskaidrāk šo ideju un ideoloģiju ļoti atklātā veidā ir iemiesojusi Latvijas Krievu savienība. Es izteiktu hipotēzi, ka pie tā pieminekļa 9. maijā, tie vispār bija tie, kas lielā mērā arī balsos par Latvijas Krievu savienību. Latvijas Krievu savienība ar Ždanoku [Eiropas Parlamenta deputāte] priekšgalā, kas, kā zināms, nebalsoja par sankcijām pret Krieviju un nenosodīja Krieviju, un savulaik 2014. gadā brauca, izlikās par eiroparlamentārieti un piedalījās tā sauktā referenduma novērošanā, kā rezultātā tika anektēta Krima, šī partija absolūti tīrā veidā iemieso šo [ideju].

Vai šī partija būtu šajā kontekstā jāuztver kā Latvijas demokrātijas daļa vai tomēr...? 

Lūk, tas ir labs jautājums, jo varbūt esi pamanījis pašlaik, ka Latvijas Valsts prezidents diezgan daudz runā par tā saukto pašaizsargājošo demokrātiju, ka, izmantojot demokrātijas vājumu, lielā mērā demokrātija tiek pati nožmiegta. Jautājums ir tāds, vai iekļūstot, un pašlaik izskatās, ka iekļūs, Latvijas Krievu savienībai Saeimā, un esot pašai mazākajai partijai tur, vai tas rada lielu apdraudējumu Latvijas demokrātijai? 

Vai Latvijas Krievu savienība būtu jāaizliedz?

Es pagaidām neredzu tam iemeslu. Tā ietekme, ko viņi iegūs, būs ļoti ierobežota un niecīga. Katrā ziņā es redzu, ka šai partijai aug reitings, bet nedomāju, ka tur ir bezgalīgas iespējas. Manā skatījumā viņi būs mazākā partija Saeimā. Kaut ko vēl var izšķirt teorētiski tas, vai deeskalēsies līdz Saeimas vēlēšanām vai eskalēsies karš Ukrainā, jo tas ietekmē daļu krievvalodīgo vēlētāju šeit, vai viņi saglabās šādu pragmatisku nostāju un izvēlēsies mērenāku politisko pārstāvi savu interešu īstenošanai, kas ir "Saskaņa" šajā gadījumā, vai viņi radikalizēsies un sapratīs, ka ir apdraudēti. Apdraudējums šeit spēlē būtisku lomu. Tādā ziņā, nevajag mani pārprast, bet es uzskatu, ka, 

ja to pieminekli nojauks, tas dos varbūt vēl kādu puspunktu vai varbūt vienu punktu klāt Krievu savienības reitingā Saeimas vēlēšanās. Es domāju par pieminekli Uzvaras parkā. 

Ja nenojauks? 

Tās likmes jau ir paceltas visaugstākajā līmenī. Vēl jau ir trešais ceļš, uz ko aicina kultūras elite, zinātnieki – mēģināt pārdefinēt to. 

Mainīt nosaukumu?

Ne tikai, es piedāvātu divu trešdaļu pieeju. Proti, noņemt nost tos karavīrus un to stēlu, un atstāt tikai šo dramatisko sievieti, kas ļoti labi iemieso kara upuru nozīmi. Tā kā var visādi padomāt. 

"Lai rastos vienlīdzīga attieksme pret abām vēstures brūcēm, ir nepieciešami vairāki priekšnosacījumi, taču, iespējams, vissvarīgākais priekšnosacījums un reizē vislielākais izaicinājums būs iespēja iedzīvināt dialoģiskās atcerēšanās modeli, ar kuru Alīda Asmane saprot memoriālo kultūru starp divām un vairākām valstīm, kura saista kopīga vardarbības vēsture. Latvijas gadījumā tas nozīmē, ka Krievija konsekventi atsakās attaisnot staļinisma noziegumus un nevairās no morālas līdzatbildības par komunisma noziegumiem. Vienlaikus Latvijas politiskā elite un sabiedrība kopumā apzinās un uzņemas morālu līdzatbildību par Latvijā noslepkavotajiem ebrejiem un mūsu līdzpilsoņiem un cilvēkiem." Tā Alīdas Asmanes grāmatas pēcvārdā rakstīja Mārtiņš Kaprāns. 

Tas ir raksts, kurš tapis gan pirms Ukrainas notikumiem, gan labu laiku atpakaļ, un šeit arī iezīmējas problēma, ka Latvijas sabiedrība tomēr ir ļoti lielā mērā gājusi uz priekšu, un Krievijas sabiedrība, aizliedzot organizāciju "Memoriāls" un tamlīdzīgi, staļinisma noziegumus ir paslaucījusi zem tepiķa uz daudziem gadu desmitiem šobrīd. 

Diemžēl, jā. Tur es neko īpaši nevaru piebilst, jo tur droši vien tas bija arī saistībā ar to Asmanes konkrēto ideju par to īgnumu, kas ir vācu sabiedrībā par holokausta atceres kultūru izveidojies, kāpēc es varbūt mēģināju uz Latviju virzīt. Mums vienīgais atliek cerēt un atliek strādāt uz to, ka tā Latvijas krievvalodīgā daļa, kas lielā mērā savu apziņu neizbēgami ir saistījusi arī ar to Krievijā notiekošo atmiņas kultūras attīstību, ka tagad ir kādas plaisas notikušas, kas nav tikai līmenī – mēs esam Krievijas krievi, bet mēs esam Latvijas krievi, ka tas varētu notikt arī tajā līmenī, ka mums nav pieņemama tā atmiņu kultūra, ko piedāvā Krievija. Līdz ar to – to dialogu veidot ne tik daudz ar Krieviju, bet ka vietējie, mazākumtautības, krievvalodīgie, ir gatavi kopumā iet šo ceļu. 

Galu galā mūsu aptaujās, tu minēji sociālās atmiņas monitoringu, tur jau arī nebija nekas ļoti patīkams. Mēs uzdevām jautājumu par to, cik ļoti jūs uzskatāt, ka var attaisnot staļiniskās deportācijas, un tur bija kāda viena piektdaļa vai pat vairāk Latvijas krievvalodīgo, kuri uzskatīja, ka atsevišķos gadījumos varēja attaisnot 1941. un 1949. gada deportācijas, kas latviešiem bija kaut kas pilnīgi nepieņemams. Šī atvērtība, kas joprojām diezgan izteikti kropļo vēstures priekšstatus attiecībā uz deportācijām, ir pietiekami labs indikators, ka mēs varam strādāt šeit un uz to arī būtu jāorientējas, jo pārliecināt valsti, kurā jau vairāk nekā puse uzskata Staļinu par vienu no nozīmīgākajām vēsturiskajām figūrām Krievijas vēsturē un labu valdnieku, droši vien šajos apstākļos būs diezgan grūti. Vēl jau var būt arī optimists un cerēt, ka varbūt pēc gada Krievijā notiks revolūcija, lai gan jebkurai revolūcijai tik milzīgā valstī ir tā saucamais pārplūšanas efekts. Mums tas varētu arī visu ko citu nozīmēt, tajā skaitā bēgļus un visu citu. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt