Kārinas Pētersones dzimta ir daļa no Latvijas laikmeta un Latvijas vēstures, tajā pieredzēts gan ceļš uz brīvu Latviju, gan neatkarības gadi un pēc tam Sibīrijas šausmu ceļi. Kārina pati pieredzējusi, kā mūsu valsts atguva neatkarību un pieredzējusi augusta puča dienas. Kad apkārt vēl siroja omonieši, viņa parlamenta ēkā no latviešu valodas uz angļu valodu tulkoja nupat pieņemto paziņojumu par pilnīgu Latvijas neatkarību.
Arnis Krauze: Vēlos sākt ar Saeimu. Parlamenta namā lielu daļu savas darba dzīves jūs esat aizvadījusi, nupat ir aizvadītas Saeimas vēlēšanas. No vienas puses, mēs varam būt gandarīti, ka šajās vēlēšanās, neraugoties uz skeptiskām prognozēm, gana daudz pilsoņu ņēma dalību, no otras puses, – mēs aptaujās redzam, ka jau nedēļu pēc vēlēšanām cilvēkiem ir vilšanās. Ko jūtat, kad jūs redzat sabiedrības aptaujas, kurās cilvēki saka, ka netic valdībai, bet īpaši netic parlamentam, kura namā jūs esat aizvadījusi tik daudzus gadus?
Kārina Pētersone: Pirmkārt, man pašai ir liela bijība un cieņa pret šo namu, un tur tiešām es esmu pavadījusi kādus gadus 15. Man tā joprojām ir vieta, kas manī raisa tādas ļoti spēcīgas emocijas pozitīvā nozīmē. Vispār man iekšā jau no ģimenes ir ieaudzināta tomēr tāda atbildīga cieņa un reizē arī prasīgums pret valsts augstākajām institūcijām. No otras puses, ja tu pats tur esi tik ilgu laiku atradies, negribi būt tāds viegli kritisks vai paviršs. Es varu piekrist, ka šobrīd ir politiski labs salikums izveidojies Saeimā, ka ir labs pamats, lai veidotu kaut ko darbīgu un konstruktīvu, bet, re, kā ir, ir pavisam savādāk. Es domāju tā, ka visi politiskie spēki ir pauduši apņēmību veidot kaut ko labāku. Ja šī vēlme ir patiesa, ir jāliek malā personiskās un politiskās ambīcijas, kas ir dabiska lieta, tām arī ir jābūt, jo bez tām nevar ne strādāt, ne kaut ko izveidot. Bet nu ir jāsēž, jārunā un jāmeklē arī kompromisi, lai arī tās ambīcijas un vēlmes ir ļoti pamatotas, jo Latvijas ekonomiskā situācija prasa rīcību, prasa. Mums nav viegla situācija ne ārpolitiski, ne iekšpolitiski, ne ekonomiski, to mēs visi zinām. Tā kā es gaidu atbildīgu rīcību tuvākajā laikā.
Sākumā izskanēja, ka gana veikli Krišjānim Kariņam izdosies izveidot jauno valdību, bet nu jau ir pagājis vairāk nekā mēnesis pēc Saeimas vēlēšanām.
Tie iemesli jau tiek minēti no visām pusēm, tiek arī daudz zīlēts, bet mana iekšējā sajūta ir, ka aiz tās principialitātes uzstādījumos, kas paši par sevi nav slikti, kā jau teicu, politiskās ambīcijas ir ļoti pamatotas, ka aiz tā slēpjas kaut kas cits. Man jau no paša sākuma tā liekas. Redzēsim, vai man ir taisnība vai nav, bet es katrā ziņā redzu, ka šie trīs politiskie spēki ir tādi, kuri pēc saviem ideoloģiskajiem uzstādījumiem varētu veidot komandu. Ja tas viss pagriezīsies citādi, grūti spriest.
Bet, nedaudz atkāpjoties no politikas, jūs ilgus gadus esat strādājusi par tulkotāju, un jūsu tulkojumi vienmēr novērtēti kā izcili. Viens no pēdējiem jūsu darbiem ir arī Mišelas Obamas grāmata "Izaugt". Kas jūs šajā darbā aizķēra?
Man visvairāk aizkustināja viņas atklātība un spēja paironizēt par sevi. Par Baraku gan viņa runā ar ārkārtīgu mīlestību. Es caur viņas skatījumu iemīlēju Baraku kā politiķi. Man bija pēc tam interesanti tulkot Baraka Obamas "Apsolīto zemi", tā ir pirmā daļa no viņa atmiņām par Baltajā namā pavadītajiem astoņiem gadiem. Tagad es tulkoju Mišelas nākamo grāmatu "Gaisma, ko sevī nesam", kas ir atskats uz pandēmijas laiku un ko tas viņai mācījis, kā tikt galā ar savām raizēm un satraukumu. Pa starpu vēl ir bijis tāds interesants darbs, grāmata, par ko, sākot tulkot, nebiju visai augstās domās. Tāda izaugsmes grāmata. Autore ir Meja Maska. Tikai tad, kad jau biju pie beigām, paskatījos internetā, kas viņa ir, izrādās – Īlona Maska mamma. Tā kā man īstenībā tā darīšana vairāk ir ar valstsvīriem, skats uz amatpersonām. Es jau teicu, Mišelā man visvairāk patika spēja pasmaidīt pašai par sevi un atklātība, savukārt Baraks mani aizrāva ar to savu ideālismu, ar to absolūto, nesatricināmo iešanu uz ideālu, neskatoties ne uz ko.
Jūs šobrīd tulkojat citu atmiņas un memuārus. Vai ir uzmetumi saviem memuāriem?
Viena pievēršanās, viens mēģinājums ir bijis, vairāk, protams, koncentrējoties uz Anatolija Gorbunova personību un gājumu cauri 50 gadu Latvijas vēstures stāstam dažādos laika periodos. Viņam ir bijis ļoti interesants un izaicinošs darba mūžs. Grāmata ir jau kādus trīs gadus iznākusi , tā saucas "Valstsvīrs Anatolijs Gorbunovs". Šobrīd tā ir izpirkta. Es nezinu, mums bija saruna ar "Zvaigzni ABC", ka varētu būt vēl kāds atkārtots piegājiens, bet, jā.
Bet pašas memuāri, pašas pieredzētais?
Tas laiks, kas bija no 90. gadiem, no 4. maija sākot, tas tur ir aprakstīts. Latvijas atjaunošanas stāsta daļa, ciktāl man bija lemts un bija privilēģija piedalīties. Dažas interesantas un saspringtas epizodes, tās jau ir manām acīm skatītas, tie iepriekšējie periodi ir vairāk no presē aprakstītā.
Es teikšu jums atklāti, manas pirmās vizuālās atmiņas par jums, ir jums esot kopā ar Anatoliju Gorbunovu, ne gluži blakus, pussolīti aizmugurē vai tulkojot. Kā notika jūsu satikšanās ar Anatoliju Gorbunovu?
Es tolaik strādāju Svešvalodu fakultātē, mācīju vecāko kursu studentiem teksta analīzi, kas labi uztrenēja valodas līmeni. Es daudz strādāju ar vārdnīcām, mēs jau nebijām saskārušies ar dzīvu valodu. Man gan laimējās trīs mēnešus 1989. gadā pavadīt Anglijā, kur tiešām dabūju dzīvo valodas sajūtu. Mēs bijām četri vai pieci cilvēki no Svešvalodu fakultātes, kas piedalījās gan Tautas frontes kongresā, kurā mēs tulkojām ārvalstu žurnālistiem, gan 4. maija sēdi. Tā bija mana pirmā saskarsme ar Augstākās Padomes, vēlāk Saeimas namu. 4. maija sēdēs sajūtas vispār ir neaizmirstamas. Bet ar pašu Anatoliju Gorbunovu es nekad dzīvē, protams, nebiju tuvu saskārusies. Mani pēkšņi uzaicināja viņam tulkot 1991. gada februārī pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai, jo savu cieņu un solidaritāti bija ieradies apliecināt Dānijas parlamenta prezidijs un prezidija priekšsēdētājs. Bija saslimis Augstākā Padomē tulks, man bija deviņos no rīta jāierodas. Mani tā burtiski iestūma Baltajā zālē, kur nekad nebija būts. Tā bija augsta līmeņa saruna un pēc tam sarunas turpinājums plenārsēžu zālē ar uzrunām, ar televīzijas klātbūtni, kas bija uz vietas jātulko uz abām pusēm. Acīmredzot manā uzvedībā bija kaut kas tāds, kas lika just drošību vai paļāvību, jo pēc tam, kad formēja Saeimas delegācijas braucienu atpakaļ vizītē uz Dāniju pēc mēneša, es tā saprotu, tieši Augstākās Padomes priekšsēdētājs bija teicis: "Atrodiet, man te bija tāds cilvēks." Viņš gan lietoja citu vārdu, laikam "būtne". Es atgriezos pie šiem uzdevumiem un arvien vairāk kļuvu iesaistīta. Sapratu, ka nevarēšu turpināt to apvienot ar pasniedzējas darbu. Jūnijā man bija jāizšķiras, un pilnībā kļuvu par palīdzi, pēc tam padomnieci.
Un jums jau vēl bija ģimene, un visi trīs bērni jāaudzina arī.
Nu, bērni jau bija paaugušies.
Protams, ka kopš tā brīža, kad izšķīros [par labu tulkotājas amatam], tas bija tā kā iesaukums. Es vairs nepiederēju ne sev, ne ģimenei.
Bet bērni jau bija paaugušies, viņi jau bija patstāvīgi. Bija, protams, reizes, kad bērni bija aizvainoti, kad es netiku uz kādu izlaidumu vai braucienu. Mēs nebijām šajā darbā daudzi. Tagad prezidenta kancelejā ir atstrādātas procedūras, bet mēs būtībā bijām divi, trīs cilvēki, kas strādāja tuvumā. Divi palīgi un viens padomnieks, un darba apjoms bija plašs.
Vēlos citēt mazu fragmentu no 1991. gada 20. septembrī "Literatūrā un Mākslā" publicētās Jāņa Petera rokasgrāmatas. Viņš raksta: "24. augusts, sestdiena. Saņēmuši dekrētu par neatkarību, iebraucam pārstāvniecības pagalmā Maskavā. Žurnālistu pulciņš mūs sagaida ar jūsmu. Tehniskie darbinieki, vietējie krievi, noraugās latviešu dižpriekā ar redzamu labpatiku un ziņkāri reizē. Bet nav laika svinēt. Turpat, Gorbunova apartamentos, tulkojam dekrētu latviski. Tulkotājs ir Ilmārs Bišers, pārējie piesviežam pa priekšlikumam stila labskaņai. Augstākās Padomes priekšsēdētāja tulks, Kārina Pētersone, savukārt visus papīrus pārceļ angliski."
Jā, tās bija satraucošas dienas. Tas brauciens uz Maskavu, kad Jeļcins, tā teikt, uzdāvināja Latvijai pelnīto brīvību, un faktiski visām trim Baltijas valstīm vienā dienā tas notika, tā, protams, bija brīnišķīga un neaizmirstama sajūta. Un tas satraukums un pacilātība, – tie ir neaizmirstami mirkļi. Šis notikums sekoja ļoti saspringtiem brīžiem Latvijā, tas bija 19. augusta puča sākums, tās bija divas neziņas pilnas dienas, kad faktiski, tikai raugoties uz Maskavā notiekošo, ko ik pa pusstundai pārraidīja CNN, kurš nezin kāpēc Augstākās padomes otrā stāva vienā kabinetā bija redzams caur kaut kādu satelītu, kur es varēju ziņot deputātiem un Augstākās Padomes vadībai, ka vēl mēs esam relatīvā drošībā. Tad 21. augusta saspringtais balsojuma brīdis, kad pie Augstākās padomes bija piebraukuši bruņu transportieri, kad faktiski varēja izšķirties viss, – vai būt, vai nebūt.
Jūs bijāt iekšā?
Es biju trešajā stāvā, uz kuru arī bija pagriezti tie stobri, pacelti uz augšu. Man bija ļoti ātri jāiztulko Konstitucionālais likums angliski, jo faktiski telefona līnijas bija slēgtas, mēs nevarējām sazināties ar pasauli.
Par jums vaicāju, jo pat ne visi drosmīgie vīri tajā brīdī bija parlamenta ēkā.
Nē, tobrīd parlamentā bija kvorums plenārsēdē, un uz balsojumu bija daudz deputātu sanākuši. Nakti varbūt visi nepalika, es arī abas naktis nepaliku tieši parlamentā, es tāpat aizgāju uz mājām pagulēt. Anatolijs Gorbunovs pirmo nakti pavadīja parlamentā, otrā naktī viņu paslēpa mežā, jo viņam draudēja, ka viņu apcietinās. Viņš pat ar revolveri sēdējā kabinetā, ja nu nāktu kāds. Viņš teica, ka bez cīņas nepadosies. Notikumi bija dramatiski.
Anatoliju Gorbunovu vēl vēlos pieminēt un viņa lomu gan šajos notikumos, gan neatkarības atgūšanas laikā. Apbrīnojama bija viņa spēja būt savaldīgam un mierīgam tādos kritiskos un svarīgos brīžos. Vienlaikus vērtējumi par viņa lomu bijuši dažādi. Ir izskanējusi kritika, kā tad tā, augstākais partijas funkcionārs atrodas te, Latvijas neatkarības priekšējās rindās. Jūsuprāt, viņa loma un devums ir izvērtēts un novērtēts?
Uz šo jautājumu ir grūti tā tieši atbildēt. Es domāju, ka cilvēki viņu ir novērtējuši, jo, kā jau es arī grāmatā minu, faktiski 1993. gadā viņš saņēma Latvijas vēsturē lielāko balsu skaitu, kādu jebkurš politiķis jebkurā laikā ir saņēmis. Protams, ne jau bez komandas viņš startēja, bet viņam bija lielākais balsu skaits. Es domāju, ka cilvēku uzticība viņam radās, jūtot viņa godīgumu, viņa mieru arī grūtajos laikos, barikāžu laikā un augustā. Viņš teju katru vakaru izgāja "Panorāmā", uzrunāja cilvēkus un iedvesa viņiem šo paļāvību, ka, kamēr viņš tur atradās, nekas traģisks nevar notikt, kaut gan notika. Runājot par šo pretrunīgumu, es domāju, ka viņā pašā pretrunu ir mazāk, nekā viņas kāds cenšas saskatīt. Viņš nebija augstākā amatpersona [kompartijā], viņš bija sekretārs. Jā, viņš atbildēja par ideoloģiju tajos laikos, kad viņš darbojās Centrālkomitejā, bet jāatceras, ka viņa atbildības lauks bija prese un radošās savienības. Tad jāatceras, ar ko tad sākās atmoda. Atmoda sākās ar medijiem un radošo savienību, viņi bija līderi šajos atmodas procesos. Un kāds taču nolīdzināja to ceļu preses iespējām runāt par lietām un cilvēkiem izteikties.
Šīs lietas ir jāvērtē pēc darbiem un izteikumiem, nevis abstrakti pēc amatiem. Amats var būt jebkāds, bet tas ir cilvēks ar savu darbu, savu nostāju, kas šim amatam dod saturu un piepildījumu.
Tagad par jūsu laiku politikā. 1999. gadā jūs bijāt kultūras ministre. Problēmas izskatās ļoti līdzīgas tām pašām, kas vēlākajos gados – trūkst naudas, aktieri pieprasa algu paaugstinājumu, opera ir uz bankrota robežas. Šie visi jautājumi jums bija jārisina. Kā jūs kļuvāt par kultūras ministri? Kā jūs atceraties, kas bija tie grūtākie jautājumi, kas bija jārisina?
Zināms rūdījums man jau bija, jo es jau pirms kļūšanas par kultūras ministri vadīju Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komiteju, kā tā toreiz saucās. Tur bija interesanta sabiedrība. Tajā skaitā mans slavenais tēvs, bet stāsts nav par to. Kā vienmēr visi cīnījās par nopietniem smagsvara ministru amatiem, un tas kultūras ministra amats tā kā palika novārtā, uz to netika virzītas kandidatūras.
Nezinu, kaut kur pēdējā brīdī parādījās mana kandidatūra uz šo amatu. Es arī ilgi netielējos, jo no ģimenes šī joma nebija sveša, un bija arī zināma pieredze gūta.
Protams, bija interesantas epizodes. Man bija daudz cīņu gan par operu, gan teātriem un teātru finansējumu. Man bija interesanta saruna ar Vili Krištopanu, kurā es pilnīgi nesapratu, ko viņš teica. Viņš teica, ka teātra biļetes vajadzētu dotēt tieši tāpat kā autobusa biļetes. Es domāju, ka viņš ir galīgi traks. Šodien es, protams, saprotu, ka viņam bija taisnība, ka ir daļa, ko valsts dotē un daļa, ko cilvēks piemaksā. Toreiz es vēl tik labi neizpratu šīs ekonomiskās lietas, un tā man bija arī tāda mācību stunda, protams. Bet par bibliotēku bija jācīnās, par operu bija jācīnās. Man bija ļoti niknas cīņas, jo finanšu ministri lielākoties bija no Tautas partijas un bija šīs partijas greizsirdība – neļaut "Latvijas ceļam" gūt punktus. Man gan izdevās toreiz ministrijas budžetu dubultot. Ja šodien paskatāmies uz to nabadzību, kādu es pārņēmu, tie bija 14 miljoni, beidzām ar 28 miljoniem. Bet nu šodien redzam, ka naudas ir daudz vairāk, tomēr vajadzību ir gandrīz tikpat daudz. No otras puses, dotējot kultūru, mēs kustinām ekonomiku, tam ir milzīgs ekonomisks efekts uz kopproduktu, tā ir liela ietekme.
Jūsu tālākā politiskā karjera aizved jūs uz "Latvijas Pirmo partiju". Kā jūs nokļuvāt pie Aināra Šlesera?
"Latvijas Pirmā partija" un "Latvijas ceļš" bija apvienībā. Mums bija ļoti daudz pretrunu abu partiju starpā, bet vēlme piedalīties politiskajos procesos tomēr bija, pieredze bija, un Ivara Godmaņa vadībā mēs slēdzām šo vienošanas ar tolaik Šlesera vadīto partiju. Bija ļoti vienkāršs princips – par 14 lietām mēs varam vienoties, par 18 nevaram, zem 14. jautājuma pavelkam strīpu un runājam par to, par ko varam vienoties, bet tos jautājumus, kuros mums ir kategoriski pretrunīgi viedokļi, atliekam malā.
Es domāju, ka tā bija diezgan darboties spējīga recepte, vērtējot šodienas situāciju.
Te mēs nokļūstam pie 2007. gada, kad izskaņai tuvojas Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras otrais termiņš un partijas sāk virzīt kandidatūras. Un jūsu partiju apvienība nolemj, ka jūs būsiet prezidenta kandidāte. Cik šis viss bija nopietni? Vai tas bija nopietns pieteikums cīņai uz prezidenta amatu vai vairāk tāds taktisks, politisks gājiens?
Gan viens, gan otrs. Protams, ka man bija sarunas pirms tam ar mūsu partijas vadību, kurās viņi man lūdza uzņemties spert šo soli un piekrist, un mēs ļoti labi apzinājāmies savas iespējas. Mums tolaik Saeimā bija tikai 10 deputātu, 10 balsu.
Reizē es arī domāju, ka politiskā vide nebija gatavu šo augsto amatu uzticēt divām sievietēm pēc kārtas, tur bija tāds riska moments.
Es, protams, gāju šo cīņu godīgi, gāju līdz galam, kamēr man ļāva šo ceļu iet, jo, protams, ka tevī tāds urdošs velniņš runā – ja nu tomēr, varbūt ir vērts pacīnīties. Tā kā tā cīņa bija godīga. Tad radās interesants pavērsiens, ko pēc tam sāka saukt par "zooloģiskā dārza epizodi" vai kā. Kad mēs ar Māri Riekstiņu beidzām savu apgaitu pa Saeimas frakcijām, daudzu partiju vadoņiem bija parādījušās ziņas, ka man ir diezgan labas izredzes un pat varbūt labākas kā Riekstiņam. Tās bija politiskās greizsirdības. Nedomāju, ka tā bija mana personība vai mana kaut kāda izcilība. Spēku samērs sāka svērties manai kandidatūrai par labu, un tad šīs kandidatūras pēkšņi tika noņemtas no trases, tur bija tāda...
Īsi sakot, pēkšņi parādījās Valda Zatlera vārds. Jums tas bijis pēkšņs pārsteigums, ka daļēji diezgan aizmuguriski lielie partiju bosi ir vienojušies par kādu citu?
Bet to mēs uzzinājām, līdzko tā vienošanās bija notikusi, nekā tāda aizmuguriska nebija, vienkārši mēs nebijām tajā sarunā. Viss jau ir pilnīgi saprotami. Ir pirmdien jāvirza oficiālie kandidāti, ir jāiesniedz dokumenti, nu tad par oficiālajiem kandidātiem lēma un viņus arī virzīja. Tālākais process risinājās arī diezgan dramatiski, bet man nav palicis rūgtums. Faktiski var teikt, ka liktenis mani pasargāja no dažiem nopietniem pārbaudījumiem, kam prezidentam vienmēr jāiet šajā amatā cauri. Tajā ir gan spožās, gan grūtās puses.
