Brīvības bulvāris

Saruna ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu (oriģinālvalodā)

Brīvības bulvāris

Krievijā palikušie neieklausās emigrējušajos. Saruna ar mūzikas kritiķi Artēmiju Troicki

Kāpēc Uzvaras piemineklis būtu jānojauc? Saruna ar vēsturnieci Vitu Zelči

Piemineklis no Uzvaras parka būtu jāpārvieto uz muzeju – saruna ar profesori Zelči par vēsturisko atmiņu, karu un Krieviju

Uzvaras parka piemineklim nav skaidra vēstījuma, un tas ir pārvietojams uz kādu muzeju,  Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore, vēsturniece Vita Zelče vērtēja Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" sarunā par vēsturisko atmiņu, informatīvo telpu, karu un Krieviju.

“Tas ir sava veida paradokss, ka ielās un laukumos cilvēkam ikdienas ritmā faktiski nav nemanāmākas lietas pret pieminekli. Naids pret noteiktiem pieminekļiem uzliesmo kopā ar naidu pret varu, kuras simbolus iemieso,” tā pētījumā “Sociālā atmiņa un identitāte” par atmiņu tekstūru pirms 10 gadiem rakstīja Zelče.

Ja jums būtu vara, ko darītu ar Uzvaras [parka] pieminekli?

Es teiktu, ka ar to pieminekli kaut kas ir jādara. Kaut kas jādara pilnīgi nopietni. Es uztveru pieminekļus par medijiem, un mediju mums ir daudz, piemēram, grāmatas, gleznas, laikraksti. Ko mēs ar tiem darām? Grāmatas mēs pārvietojam – mēs novecojušās, nederīgās, nelietotās grāmatas aiznesam uz krātuvi. Tāpat muzeja ekspozīcijās gleznas arī ceļo – vienas mēs paturam, otras aiznesam uz krātuvi, tad sarīkojam izstādi un izņemam laukā. Kāpēc ar pieminekļiem nevarētu rīkoties tāpat? Uz kapiem, uz krātuvi, uz muzeju, uz tādām speciālām izstādēm.

Es, protams, saprotu, ka ar pieminekli Uzvaras parkā ir ļoti sarežģīti, jo tas kalpo kā atspaida, atspēriena punkts ļoti lielai sabiedrības grupai, atbildot uz jautājumu, kas es esmu, kas mēs esam, proti, identitātei.

Un tāpēc arī ar identitātes lietām ir vienmēr jārīkojas ļoti uzmanīgi. Bet šis piemineklis principā ir pārvietojams.

Ja man būtu vara, tad vispirmām kārtām es uzreiz noņemtu šos automātistus, šīs melnās figūras, kas, manuprāt, ļoti skaidrā izteiksmē iemieso vardarbības vēstījumu. Un novietotu šīs figūras, pieņemsim, Kara muzeja ekspozīcijā vai Kara muzeja krātuvē.

Televīzijas raidījumā Latvijas Televīzijā filozofs Igors Gubenko aicināja mainīt pieminekļa simbolisko nozīmi, iegriezt tādā gultnē, kas būtu pieņemama Latvijas sabiedrībai, un tad, protams, ir jautājums, kas tad ir tā simboliskā nozīme?

Ja mēs runājam par Pārdaugavas pieminekli, manuprāt, tas kā piemineklis, – man jāatvainojas godājamajiem tēlniekiem un arhitektiem –, ir absolūta neveiksme, jo tam nav skaidra vēstījuma.

Esmu atradusi literatūrā, ko tad autori ir gribējuši [teikt] ar šo pieminekli. Ja drīkst, es nolasīšu vienu fragmentu, mēģināsim saprast, vai mēs vispār nolasām to vēstījumu, kas ir domāts. Tātad: “Tas ir arhitektoniski skulpturāls darinājums, kas šķērsgriezumā veido piecstaru zvaigzni. Katrs no stariem simbolizē piecus varonīgās cīņas gadus.” Mēs tur ieraugām zvaigzni? Vai mums zvaigzne simbolizē piecas varonīgās cīņas gadus? Vai tas simbolizē arī 1985. gadā to?  Tātad tālāk ir teikts: “Stari nobeigumā pāriet spirālē, kura simbolizē uzvaras nenovēršamību. Pēc autora ieceres, obelisks ir daudznozīmīgs. Tas ir pēdējais sprādziens, uzvaras salūts, labības vārpa, uzvaras ērģeles, sociālisma karogs.” Labības vārpu mēs redzam? Iespējams, ir, – jā, ja mēs paņemam instrukciju un ejam mājās lasīt, lai mēs tur ieraudzītu gan tos sprādzienus, gan salūtus. 

Bet kopumā, izlasot šo un arī atceroties 1985. gadu un mūsu novērojumu ekspedīcijas pie šī pieminekļa pēdējos gados, nu es nekā tamlīdzīga nenolasu. Es neredzu jēgu tam, kāpēc stāv šie pieci, trīs vai cik tie stabi, un ko viņi īstenībā nozīmē un ko nozīmē šīs piecas zvaigznes. Tas, ko var nolasīt, varbūt tie ir padomju simboli, bet arī uz Brīvības pieminekļa zvaigznītes augšā mums ir.

“Modernā atmiņa faktiski neeksistē pati par sevi un tradicionālā veidā reāli cilvēki īstās atmiņās, bet gan arhīviskā veidā dažādās cilvēku radītās formās, piemēram, pierakstos, dokumentos, filmās, ierakstos, televīzijas raidījumos, pieminekļos, suvenīros, tūrisma ceļojumos. Atmiņu vietnes vērtējamas kā atmiņu atsauce ne vien pagātnes notikumus pārdzīvojušajiem, bet daudz lielākā mērā tiem, kas dzimuši jau pēc šiem notikumiem,” savā pētījumā par nacionālo identitāti rakstīja Zelče.

Vēsturi katra paaudze raksta no jauna, jo vēsture ir stāsts, kas arī atrodas patiesības meklējumos. Stāsti ir jāizstāsta tai konkrētai auditorijai iespējami labākā un saprotamākā veidā, lai tā varētu tādā veidā ar šīs vēstures starpniecību pietuvināties patiesībai un galu galā arī atmiņai un identitātes meklējumiem.

Biju vienā pasākumā Okupācijas muzejā, piemēram, 16. martā, kur izskanēja šī ideja, ka būtu labi, ja mums būtu kopīgs piemineklis abās pusēs karojošajiem latviešiem, latviešu karavīriem. Tāda pieminekļa nav.

Varbūt Brāļu kapi varētu šai lietai kalpot. Atmiņas darbā ir svarīgi visu laiku darboties, jo, lai kaut kas būtu, kādam ir kaut kas jādara, un tas parādās arī ar šiem Otrā pasaules kara atmiņas jautājumiem.

Demontējot vienu monumentu, būtu, manuprāt, prātīgi radīt alternatīvu mediju, kurš mēģinātu saslēgt kopā. Un nevis kopīgi pilnīgi saslēgt kopā, jo vienota sociālā vai kolektīvā atmiņa principā ir utopija, jo Latviju veido dažādas daudzveidīgas sociālās grupas, bet tātad tādu vai citādu platformu arī memoriāla formātā, kas varētu vienoties par kādu daudzajām sociālajām grupām atbilstīgu skatījumu uz Otro pasaules karu.

Eiropa lielā mērā jau ir radusi risinājumu, proti, šis izejas punkts ir cilvēktiesības. Raugoties caur cilvēktiesību prizmu, caur Eiropas vērtību prizmu, ne tikai uz šodienu, bet arī uz pagātni. Šīs vērtības, kuras īsumā mēs varam nosaukt, – tā ir cieņa pret cilvēku, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums, cilvēktiesības, arī cilvēciskums vai humānisms; tās varētu būt tā saucamās pamatvērtības, uz kurām varētu balstīties šī memoriāla diskusiju forums par to, kas tad ir bijis Otrais pasaules karš šai šobrīd ļoti daudzveidīgajai Latvijas sabiedrībai.

Bet jautājums, kas tad ir tā vienojošā vēstures tēma latviešiem un krieviem?

Es gribu teikt, ka īstenībā jau tādas nav.

Ir divas atšķirīgas izejas pozīcijas.

Nē, izejas pozīcija ir tieši šajās Eiropas vērtībās, bet, kā lai līdz tam nonāk, jo galvenais, ko saka šīs vērtības un cilvēktiesības, ir, ka cilvēkam ir tiesības uz dzīvību. Tā varētu būt izejas pozīcija – ikvienam cilvēkam ir tiesības uz savu dzīvību, un tad pārējais, kas no tā izriet.

Ja mēs paskatāmies uz Krievijas ideoloģiju, tad tā nesaka to, ka cilvēkam ir tiesības uz dzīvību. Viņi principā saka to, ka cilvēka dzīvība pieder valstij.

Tad ir jautājums, kas varētu būt šis izejas punkts? Vai mēs pieņemam to, kā abas sabiedrības daļas varētu cienīt individuālo cilvēku dzīvību? Jo kara izmantošana gan ideoloģijā, gan kultūrā, kas arī beigu beigās Krievijā aizvirza uz ideoloģiju, principā noliedz cilvēka kā indivīda tiesības uz savu dzīvību. Lielā mērā arī

Ukrainas karš liek varbūt vēlreiz ieraudzīt gan Eiropu, gan Latviju 1940. gados, jo savā veidā viss kaut kādā mērā atkārtojas.

Tas, kas notiek ar sabiedrību, ar cilvēkiem. Tātad ir gan karš, gan civiliedzīvotāji, gan arī laupīšanas, gan arī izvarošanas un vienkārši nogalināšana. Principā, no vienas puses, pēc vēstures tā sanāk atgriešanās uz to, kas mūsu teritorijā notika 1940. gados.

Jūs pirms laika rakstījāt ''Delfos'' par tiem jaunajiem kariem un vecajiem kariem. Un tad ir jautājums: tas, kas notiek Ukrainā šobrīd, kāda veida definīcijai tas vispār atbilst? Tas vairāk izskatās pēc vecā kara nekā pēc jaunā.

Tas ir karš ar jaunā kara elementiem, tā es to teiktu – jauns hibrīds.

Bet kas ir tas jaunais?

Tā ir kibertelpa, protams, un jaunais ir tas, ka mēs šo karu skatāmies ekrānā. Šis karš mums pietuvojas ar to, ka nemitīgi iet ziņu tiešraides, dažādas reportāžas, un mēs savā veidā dzīvojam šajā kara telpā. Tas tradicionālais konvencionālais karš, tas tomēr medijus nolika malā, un tā ziņa par to, kas ir noticis kara laukā, viņa nonāca ar zināmu kavēšanos.

Varbūt kaut kādā veidā [būtisks ir] Vjetnamas karš, jo arī tā [ietekmē] Eiropā pretkara kustība sākās, pateicoties tam, ka Vjetnamas karu ieraudzīja televīzijas ekrānā – gan filmētos materiālus, gan arī ļoti izteiksmīgas fotogrāfijas. Kopumā, ja mēs runājam par šīm formām, principā tas ir, manuprāt, jauns hibrīds.

Vizualitāte kļūst par tādu kā kara ieroci.

Kara elementu, kara sastāvdaļu. Tieši vizualitāte, emocionālie vēstījumi. Pazūd šī laika distance, tautas distance saglabājas. Mēs zinām, ka tas nav pie mums, bet tas ir, mūsu gadījumā,  tuvu, un jaunā kara forma ir tā, ka arī bēgļi pārvietojās salīdzinoši ātri un arī pa dažādiem ceļiem.  Tāpat jauna forma ir arī visa ziedojumu un palīdzības kustība, kas nav, manuprāt, bijusi vērojama iepriekšējos karos.

Kas vēl ir no jaunā kara – skaidrais elements ir melošana.

Šobrīd par visgodīgāko karu uzskata Pirmo pasaules karu, kas bija 20. gadsimta sākumā, kad godīgums kaut kādā mērā pastāvēja.

Šobrīd jaunajam karam ir raksturīgi lietas nosaukt citos vārdos vai arī piedāvāt informatīvajā telpā acīmredzamo lietu noliegumus, kas ir, protams, civiliedzīvotāju nogalināšanu Bučā.

“Baltijas atmiņas tekstūru ietekmēja Krievijas valdības aizsāktā vēstures un atmiņas veidošanas politika. 2001. gada februārī Krievijā tika pieņemta valsts programma Krievijas Federācijas pilsoņu patriotiskajā audzināšanā līdz 2005. gadam. Šai programmai noslēdzoties, sekoja nākamā, kur audzināšanā līdzekļu loma tika piešķirta arī pirmsrevolūcijas un padomju pagātnes lappusēm. Programmā izskanēja aicinājums iedziļināties vēsturē un meklēt pozitīvo, uz ko tad varētu arī balstīties, īstenojot sabiedrības patriotisko audzināšanu. Prezidenta administrācijas pārstāvji, komentējot jauno programmu, uzsver, ka PSRS periods nepelna vispārēju nosodījumu un nedrīkst aizmirst tās mantojumu.” Tā savulaik, apkopojot Krievijas vēstures naratīvu, rakstīja Vita Zelče.

Runājot par šo valstisko patriotismu, es parasti, ja ir runa par Krievijas sabiedrības raksturojumiem, vienmēr pirmkārt sekoju tam, ko raksta krievu sociologs Ļevs Gudkovs. Visā šajā laika posmā viņš ir izsekojis ne tikai daudziem citiem Krievijas vēstures aspektiem, bet arī šīm attiecībām ar vēsturi un atmiņu un šo abu lietu attiecībām ar identitāti.

Šī gada sākumā vai pašās pagājušā gada beigās iznāca divi sējumi, lieliska grāmata ar nosaukumu “Totalitārisma atgriešanās” vai “Totalitārisms, kas atgriežas”, kurā tiek izvērtēta tieši pēdējā desmitgade. Arī šajā valsts patriotisma skaidrojumā Ļevs Gudkovs atzīmē vairākas lietas vai vairākus punktus, kas mums liek domāt vai skatīties, kāda tad ir principā šīs restaurētās totalitārās valsts ideoloģija tādā ilgākā laika posmā un kas tātad lielākās vai mazākās devās ar mediju starpniecību ir nonācis pie cilvēkiem. Pirmais punkts – Krievija ir varena lielvalsts, kuras rīcībā ir viens no diviem vislielākajiem pasaules kodolarsenāliem, ar kuru var iznīcināt jebkuru ienaidnieku. Otrais punkts – Krievija ir valsts ar 1000 gadu ilgu vēsturi, tā ir īpaša civilizācija, kas tapusi, balstoties uz ticību valstij kā spēkam. Trešais punkts – Krievija ir pareizticīga valsts, kur baznīca un valsts ir vienotas. Un pārejam pie ceturtā punkta, un ceturtais punkts balstās uz prezidenta Vladimira Putina teicienu, ka mēs esam varena valsts un mums nav jākaunas savas vēstures, tostarp mums nav jākaunas no staļinisma.

Putins atgādina, ka katrai valstij ir savas melnās lappuses, un mums ir šīs melnās lappuses, bet mums ir arī sasniegumi un uzvaras, ar kurām var lepoties.

Piektais punkts – mēs esam stipri, proti, Krievija, mēs esam stipri, kamēr mēs esam vienoti. Mūsu uzvaru upuri, ko mūsu tauta ir nesusi, lai saglabātu valsti, ne tikai stiprinās mūsu, – es runāju par Krieviju, – gribu un garu, bet arī dod mums tiesības diktēt noteikumus citām valstīm vai piespiest tās rēķināties ar Krieviju.

Šis propagandas naratīvs ir tas, kurš arī tika izplatīts attiecībā uz Latvijas iedzīvotājiem.

Jā, mēs dzīvojam šajā informatīvajā telpā. Piebildīšu vēl vienu Gudkova norādi, ka visi, kas ir pret šiem pieciem punktiem, ir nodevēji, tautas ienaidnieki, piektā kolonna un/vai ārvalstu aģenti.

Vienmēr ir vērts skatīties uz šiem Krievijas mediju pārņemšanas valsts kontrolē posmiem, jo, protams, ka 90. gadu Krievijā ir demokrātiskais posms ar brīvu mediju un mediju vides daudzveidību, bet šis pirmais vilnis jau sākās ar 2002., 2003. gadu, kad Krievijas valdība cenšas pārņemt sekmīgi visus galvenos televīzijas kanālus, jo aptuveni 75% Krievijas iedzīvotāju visu pamatinformāciju, vērtības, priekšstatu par pasauli iegūst no televīzijas. Tad ir otrais posms, kas saistās ar aptuveni 2010. , 2012. gadu, kad ir jāpārņem savā kontrolē vēl tas, kas nav pārņemts.

Tad brīvajā telpā paliek aptuveni no pieciem līdz 10% Krievijas mediju, kas var piedāvāt savu viedokli. 2014. gadā sākās vēl viens vilnis, kas turpina, protams, iesākto politiku, bet arī šiem neatkarīgajiem medijiem tiek liegtas ļoti daudzas iespējas darboties, piemēram, atņemtas dažnedažādas raidīšanas iespējas vai viņi tiek pārdzīti uz interneta pasauli, bet, teiksim, tās lielās televīzijas paketes un citas pieejas pazūd. Līdz ar to izveidojas tāda vienota telpa, kurā līdz šim brīdim, Krievijas, Ukrainas karam, nelielajos procentos varēja pastāvēt kaut kas cits. Tātad laiks un telpa, kas paliek varbūt ārpus Krievijas valdības darbības lauka, bet katrā ziņā nepaliek ārpus viņu kontroles un uzraudzības.

Ir vēl viena būtiska lieta – seriāli. Vēstures pārrakstīšana mūsdienīgā, ērtā dīvāna skatītāju valodā, proti, seriāli.

Krievijas seriālu industrija, it īpaši pēc 2010. gada, vienkārši ir attīstījusies lieliski. Šo ideoloģiju, propagandu, vēlamo vērtību sistēmu varbūt tādā tīri ziņu materiālā iestāstīt cilvēkiem, plašai publikai, varētu būt grūtāk, bet, ja mēs skatāmies stāstus par vēstures varoņiem, process aiziet daudz vienkāršāk.

Vēl viena lieta ir tāda vēstures melodramatizēšana, arī savā veidā melu dramatizēšana, trivializēšana, banalizēšana, kas nozīmē, ka to stāstiņu ir ārkārtīgi daudz, un kopumā seriālu piedāvātie stāsti ir ļoti interesanti. Kas ir galvenais – tie varoņi. Vienmēr pamata tēma ir, ka šie varoņi nosliecas par labu solidaritātei ar valsts varu, lai cik tā būtu nekrietna, lai cik šī varbūt nekrietni izturējusies pret seriāla varoni kā indivīdu, viņš ir pozitīvs varonis tiktāl, ciktāl viņš ir par šo varu. Jo, kāda ir tā varas pamatideoloģija, – cilvēkam ir jābūt paklausīgam, uzticīgam varai, un viņš nevar savas individuālās vērtības, savu individuālo dzīvi uzskatīt par svarīgāku nekā valsts vērtības. Un turpinās šī padomju cilvēka zīmējums tālāk, ka pozitīvais varonis ir tas, kurš spēj sevi ziedot valstij un tās valdībai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt