Perestroikas bērniem tēvu kursos nav nekāda Disnejlenda. Saruna ar Tomu Grēviņu

Ja cilvēks vēlas attīstīties profesionāli, viņš iet kursos, bet par bērnu audzināšanu šķiet, ka tas notiks pats no sevis – tā tam nevajadzētu būt, sarunā ar LSM.lv pauž dīdžejs un divu puiku tētis Toms Grēviņš. Viņš pats tēvu kursus apmeklēja pandēmijas laikā, kad abi dēli jau bija nosacīti paaugušies. Toms atzīst, ka tēvu kursos mēdz būt arī tumši brīži, kad vīrieši sāk dalīties stāstos par bērnību: “It īpaši mums, perestroikas bērniem, tur nekāda Disnejlenda nav.”

Sarunas vietu pēc Toma iniciatīvas izvēlamies ārā, uz visapsauļotākā soliņa Kronvalda parkā. Viņš, mētelim plīvojot, atbrauc ar riteni, noņem mugursomu un, kamēr es to apzinīgi pieskatu, aizskrien pēc karstām kafijām, jo pirmā pavasara saulīte vēl ir diezgan zobaina un neko daudz nesilda.

Toma Grēviņa vizītkarte

Toms Grēviņš ir Latvijas Radio 5 radītājs, dīdžejs un labdarības akcijas "Dod pieci" idejas autors. Viņš ir arī TV raidījumu vadītājs, mūzikas žurnālists un dinamiska personība gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Skriešana ir viņa vaļasprieks un “arī veids, kā pabūt vienatnē un paklausīties labu mūziku”. Arī dzīves skrejceļā viņš, šķiet, līdzinās vērīgam ceļotājam: “Mani interesē jēgpilnas lietas,” viņš dalās savā atvērtībā visam jaunajam, ko uzturēt palīdz viņa puikas – astoņgadīgais Everts un piecgadīgais Edvīns.

Toms: Pandēmijas laiks raksturojas ar jaunu pieredzi – bērni pavadījuši ar vecākiem kopā tik daudz laika, kā mēs nekad neesam pavadījuši ar saviem vecākiem. Pat ja kāds statistiski pierādītu, ka es tagad muldu, tad izjūta tāda ir. Īpaši – pandēmijas pats sākums, garie mēneši mājās. Un mēs vēl tikai redzēsim, ko tas ir devis nākotnei. Jo: ne jau tikai labi mirkļi ir bijuši. Esot daudz un dikti kopā, visi viens otram ir piegriezušies, visi ir sastrīdējušies, atkal samierinājušies, visi ir pārskatījušies ģimenē ekrānus krietni par daudz (smejas) utt.

Un tagad?

Jā, bet tagad, kad atsākas brīži tālāk prom vienam no otra, negaidīti jocīga izjūta parādās: tomēr gribas ar to savu cilvēku vairāk pavadīt. Bet nu, jāsāk arī trenēties: viens un divi, un būs vecums, kad bērni skries prom no ligzdas, un tad es būšu savu vecāku vietā, kuri gaida, kad piezvanīs.

Tu jau trenē to saiti? Tev taču vēl mazi viņi ir?

Tas būs ātri. Es vienkārši pēc sevis zinu, cik ātri viena desmitgade nomaina citu. Es to zinu. Un tas darbiņš man pašam ir: nepieradināt sevi pie domas, ka tā, kā tagad, būs vienmēr.

Sākumā jau tas darbiņš ir tieši otrāds: pierast, ka tu neesi vairs viens, vai ne? Vai ka jūs ar savu meiteni neesat vairs vieni. Tu tātad esi no tiem tēviem, kas bērniem, vēl maziem esot, to formulē kā foršo lietu, ka var būt daudz kopā?

Nu, es tak zināju, uz ko es parakstos.

Tu zināji, uz ko tu paraksties, kļūstot par tēti?

Izjūtu ziņā – ne līdz galam. Bet to, ka es mainu savu dzīvi diezgan diametrāli, to es sapratu, jā.

Tas bija jūsu apzināts lēmums?

Tas likās pilnīgi loģisks turpinājums attiecībām. Savādāk – uz kurieni tad tu ej? Mūsdienās gan ir pāri, kuri atrod kaut ko citu, kam bērni nav nepieciešami varbūt. Bet mums likās, ka šī būtu normāla sadaļa, kā pārcelt attiecības citā līmenī.

Toms Grēviņš ar dēliem un sievu Lauru.

Cik ilgi bijāt bez bērniem?

Trīs gadus. Neko daudz.

Nemaz ne tik maz.

Tagad tas liekas ļoti ātri. Jo man bija tāds piecgades plāns.

(Smiekli)

Bet Laura Grēviņa izrādījās tāda ļoti veikla pierunātāja, teiksim tā.

Tevi var viegli pierunāt, ja?

Mani var viegli pierunāt. Mani uz visu ko var viegli pierunāt, ja pareizi runā (Smejas)... Bet viss arī tā sakrita kopā: Evarts piedzima vasarā, kad mēs “Piecinieku” (Latvijas Radio 5 – red.) palaidām kā projektu. Tas viss kopā slēdzās – tas nebija tikai bērns, visa dzīve, viss bija no jauna. Bieži vien tā ir vieglāk. Līdzīgi kā ar manu rīta radio, ar ko es 10 gadus nodarbojos. Tāpēc es ļoti labi saprotu tos jaunos tēvus, kuru lielākās šausmas, bērnam piedzimsot, ir celšanās naktī, jo bērns neguļ. Bet, ja tavs darbs ir celties tā, lai pulksten sešos no rīta jau runātu mikrofonā, tad tev ir divas iespējas: vai nu tev var vienalga kas jandelēties apkārt, un tu vienkārši guli, jo tev ir savs miega laiks limitēts. Otrs: tev vispār nav nekādas problēmas kaut vai tajos pulksten 4.15 vai pulksten 3 palīdzēt nomainīt autiņus vai vienalga ko, kas ir jāizdara. Katrā ziņā mani tie negulēšanas ritmi nekādā veidā neietekmēja. Un līdz ar to es esmu pārliecināts, ka bija ļoti labi, ka mans darba laiks korelēja ar to, ka bērni bija vēl pavisam mazi.

Jūs dzīvojāt saskaņā ar bērnu režīmu, vai tā?

Mans tētis

LSM.lv interviju cikls “Mans tētis” piedāvā filozofiskas un gluži praktiskas sarunas ar vīriem un tēviem par bērnu audzināšanas, attiecību jautājumiem iepretim praksei, ka par to parasti runā sievietes un mammas. Iecere – apkopot iedvesmojošas tēvu pieredzes, dalīt sabiedrībā tēvu kapacitāti un potenciālu.

Jā, tieši tā. Visi gāja gulēt laicīgi, jo skaidrs, ka naktī jāceļas. Un labi, ka dzīves ritms nav pretstatā tam, kas mājās notiek. Tad es arī beidzu sistemātiski diskotēkas spēlēt pa naktīm. Šī paša iemesla dēļ. Nu tā...

Pēc tā, ko tu stāsti, ka visas bumbiņas tik ļoti sakrīt savās bedrītēs, izklausās, ka jūs trāpījāt dzīves plūsmā. Proti, ka tu organiski ej sev paredzēto ceļu. Un bērni, kaut kādā neticamā viedumā, spēj tajā iekļauties...

(Smejas) Tad pēc tevis teiktā, manu bērnu aizraušanās ar televizoru plēšanu ir: lai es nesēdētu pārāk daudz pie televizora! Ļoti iespējams!!!

Tu mani ļoti smīdini. Lai nu kurš, bet tu man galīgi nesaisties ar cilvēku, kas sēdētu daudz pie televizora...

Nu, redz, viena no lietām, ko es reti publiski runāju, bet kas ir mana aizraušanās, –  tas ir kino. Esmu to mazliet arī studējis. Bērnu ienākšana ģimenē, kā arī agrais darbs rīta radio kino apmeklējumus izslēdza kā vienu no pirmajām lietām. Un no tā es netieku vaļā joprojām: kā es aizeju uz kino, tā ... Es aizmiegu.

Ko? (smiekli)

Jā, tur ir tumšs, tur ir silti, tur ir, ko padzerties, tur ir, ko uzēst, tur ir tik ērti...(smiekli)

Jā, var redzēt, ka kino tev tiešām ir aizraušanās. Visi, kam kino ir svarīgs, iet tur pagulēt. (Smiekli)

(Smejas) ...filmas vidū esmu aizmidzis un cauri. Līdz ar to – kāda jēga iet uz kino? Un tad mājā, jā, skatos!

Un viņi saplēš tev televizoru?

Jā, bilancē jau četri saplēsti televizori mums ir.

Toms Grēviņš ar dēliem.

Kāpēc? Kas jums tur, Grēviņiem, mājās notiek?

Tā ir sanācis...

Kā? Un visus bērni ir saplēsuši?

Visus, visus, jā.

Kādā veidā?

Pilnīgi mierīgi – ar kādu no savām rotaļlietām apzināti iebliežot vai arī iemetot pa ekrānu.

Kurš tad ir tas aktīvais? Astoņgadīgais Everta jaunskungs? Vai trīsgadīgais Edvīna jaunskungs?

Katram ir sava bilance. Bet es arī uzzināju, ka neesmu vienīgais uz planētas, kam ir šādas problēmas. Esmu konsultējies ar saviem draugiem, kam arī tā ir. Tad, ja kādam tas varbūt noder, varu pastāstīt, ka ir izdomāti TV aizsargstikli. No tā var izvairīties arī, ja ir ļoti maziņš televizoriņš, kā ir man. Pa to ir grūtāk trāpīt (Smejas).

Nu, labi, nopietni runājot – kāds bija Toms Grēviņš, kad viņš nebija tētis. Un kāds tagad? Vai esi apzināti domājis par to, kā ir: tētim būt? Tu neesot sākumā neko daudz lasījis par tēta lomu.

Bet uz dažādiem kursiem es gan aizgāju.

Tie bija pirmsdzemdību kursi?

Jā.

Tur bija arī par tēta lomu? Vai tie bija vairāk par dzemdību procesu?

Nu, redz, tajā laikā par to vispār runāja mazāk. [Psiholoģe] Diāna Zande bija tā, kas īpaši uzsvēra kādas lietas, kas tēvam būtu jāņem vērā. Atceros, ka tieši ap to laiku sākās arī Tēvu dienas tradīcija, kas arī medijos parādījās. Bet tad jau (man ir dīvaini par to runāt, pašam esot tik ļoti tajā iekšā) izveidojās vecāku apmācības programma “Plecs” un darbs labdarības projektā “Dod pieci!”. Tas ir ļoti liels stūrakmens vīriešu emocionālās apziņas un apmācības ziņā, šķiet, lielākais, kāds vispār neatkarīgajā Latvijā ir bijis.

Kāda doma “Plecam” bija?

Kad “Plecs” radās, mēs pievērsām uzmanību bērnunamu problēmai Latvijā un tam, ka bērniem ir jāaug ģimenēs, nevis pēc Otrā pasaules kara palikušās instancēs. “Pleca” doma bija atbalstīt ģimenes, kas uzņemtu savās mājās bērnus no bērnunamiem. Un mēs runājām par to, cik svarīgs ir psihoemocionāls atbalsts ģimenēm, kas uzņemas to darīt. Un cik svarīgi, lai mēs šeit izveidotu sistēmu un varētu likvidēt bērnunamus. Pirmais vilnis bija brīnišķīgs: bērnunamos esošo bērnu skaits kritās par 30%. Pie tam – pusgada laikā pēc “Dod pieci!” maratona. Tā ir bijusi viena no lielākajām gandarījuma sajūtām, redzot šos skaitļus.

Un nākamajā gadā jūs nolēmāt iet tālāk?

Jā, un pētīt, kas ir tā problēma: kāpēc bērni nonāk bērnunamos? Un pēc garas pētnieciskās vasaras sapratām, ka ir problēma ar vecāku izglītību. Proti, šķiet, ka iespējas ir lielas – tu vari sameklēt šo un to, bet visām šīm apmācībām ir kāds vājais punkts: tās nerunā par emocionālo audzināšanu.

Ahā?

Tam piekrita visi speciālisti, ar ko mēs runājām. Tad mēs atradām, kā padziļināt šīs programmas: mēs sameklējām Amerikā speciālistus, kas bija gatavi uztaisīt apmācības programmu, pietiekoši universālu, ar ko tālāk var strādāt jebkura no izglītības iestādēm. Un tas, starp citu, ir arī visnolamātākais un sabiedrībā visdiskutētākais “Dod pieci!” projekts, kāds ir bijis. Jo mēs runājām nevis par sekām, bet par prevenciju. Šīs akcijas mārketinga sauklis bija, ka bērns prasa tētim dienā vismaz 15 minūtes, ko pavadīt kopā. Meitenīte prasa tētim to, – jo tēti tā kā biežāk nekā mammas grēko ar to piesaisti. Bet sabiedrība nebija gatava tam.

Pirms cik gadiem tas bija?

Tas bija 2017. gads. Viņi lamājās: kam tagad vāks naudu? Kaut kādiem kursiem vāks naudu? Par ko mēs tagad runājām!? Mīļā saulīt! Bet nu mazliet vairāk par 100 000 eiro mēs savācām, gājām uz priekšu, un programma uztapa. Plus mēs savācām naudu arī, lai to programmu varētu pēc iespējas vairāk vecāku noklausīties. Tad – lai būtu smieklīgi – es pats tikai pandēmijas laikā un par saviem privātajiem līdzekļiem programmu noklausījos biedrībā “Tēvi”, – viņi ir vieni no tiem, kas tagad ar šo programmu strādā.

Tiesa gan, ka visiedarbīgākā tā programma ir tad, kad tev jau ir bērni. Tad, kad tu esi apviļājies ar tiem bērniem un esi nonācis pie svarīgās apziņas, ka nesaproti, ko un kā darīt (smejas).

Man gan liekas, ka par šo jautājumu vajadzētu sākt runāt jau skolā, vecākajās klasēs. Jo ir tāda sajūta, ka mēs visu laiku sākam pa vēlu.

Bet galvenā tēze, ko sev tagad, 2022. gadā, esmu pieņēmis, ir, ka darbs ar sevi sākas tajā brīdī, kad tu no rīta pamosties un saproti: es esmu riktīgi slikts tēvs. Kad šķiet, ka baigi daudzas lietas dari nepareizi. Un, pat ja tu zini, kā būtu labāk, ir visādi apstākļi, kuri tevi piespiež pie zemes, un – nu uznāk pandēmija, piemēram! Un tu esi arī izsists no sliedēm, nevari turēties pie kādiem noteikumiem, ko tu iepriekš biji uzstādījis.

Toms Grēviņš ar dēlu.

Tu par bērniem tagad, ja?

Es par bērniem, jā! Un vēl  viena lieta, ko mēs mācāmies, skatoties visus seriālus par psihoterapiju: dzīve jau ir sačakarēta tā kā tā. Tā ir (smejas). Bet tas, kā es to uztveru: ko es varu katru dienu izdarīt tomēr, lai tas čakarējiens būtu bišķi mazāks? Un ko es varu izdarīt, lai mūsu kopā pavadītais laiks būtu mazliet kvalitatīvāks nekā – ja es tagad nedarīšu neko.

Jo, ja tu iedziļinies tajā, tad viss ir slikti... nu filozofiskā nozīmē, vai ne? Visi tēvi ir kretīni, pārfrāzējot (smejas).

Kas ir mainījies tevī pēc tiem amerikāņu izveidotajiem kursiem?

Nu kaut vai tas vien, ka, intensīvi ejot uz kursiem divus mēnešus, tu domā par šo jautājumu. Un viņi iedod rīkus, kurus izmēģināt un pēc nedēļas ar visiem pārējiem tēviem izrunāt.

Piemēram?

Nu, piemēram, spēlēt spēles ar bērnu nevis pēc saviem, bet pēc bērna noteikumiem. Mana mamma nāk pie mums ciemos un ir dusmīga, ka Edvīns spēlē ar viņu ''Cirku'' pa savai modei. Viņam jāuzvar! Līdz ar to tas var notikt dažādos veidos (smejas). Mamma par to ir dusmīga. Bet es viņai saku: ļauj, viņam tas ir vajadzīgs. Spēle ''Uno'' arī lielākoties beidzas, kad visas kārtis aizlido pa gaisu. Bet nu tāds ir mūsu ''Uno''.

Nu vēl kādu rīku no kursiem?

Ļoti forši ir katru dienu apvaicāties, kas bija jaukākais un kas – sliktākais, kas šodien notika? Un paklausīties atbildes. Un bez morāles. Parasti jau nestāsta neko tādu, kādas muļķības. Bet vismaz – parādi interesi.

Bet tētu kursos – tur daudzas lietas ļoti tumšas, tur daudzi tie tēvi raud (smejas). Nekas jautrs un dejojams tur nav (smejas).

Pilnīgi tā? Tik dziļi?

Jā, jā , jā. Tur aiziet stāsti par savu bērnību. It īpaši mums, perestroikas bērniem, tur nekāda Disnejlenda nav.

Dziedinoši?

Jā. Un, ja tas nedod neko citu, tad gandarījumu, ka, ja tu to izdari, tad kaut kas mainās, tavu tuvo cilvēku dzīves kvalitatīvi mainās. Es ceru, ka kustība notiek arī sabiedrības apziņā.

Bet viena doma, uz ko es gribētu rosināt citus arī ir: ja mēs gribam pilnveidoties kādā profesionālā jomā, – mēs taču mācāmies. Es arī uz visādām radio konferencēm braucu gana regulāri un lasu visādas grāmatas. Un klausos ārzemju radio, lai būtu plašāks skatījums par to, kā kaut kas manā jomā notiek. Bet! – tad kad mums piedzimst bērni, tad mums liekas – to jau tāpat kaut kā izdarīs. Un nedarām neko, vai ne?

Tas, ka tēvam vajag savu CV, tāpat kā dīdžejam, kā žurnālistam, kā jebkuras profesijas pārstāvim, tas ir skaidrs, vai ne?

Jā, jā, jā. Citādi tas darbiņš paliks tāds pusdarīts. Un to jau nu gan katrs vīrietis zina, ka tādi pusdarīti darbi nav tie, uz ko gribas atskatīties.

Vai par to, ka tev ir dēli, tu domā kaut kā īpaši?

Jā, nu tā ir pavisam cita pasaule nekā, kad ir meitas, noteikti. Tur ir citi noteikumi, cita dienas kārtība. Man grūtākais ir vienas it kā normas saprašana. Proti, ka brālis viens otram grib iedot pa galvu. Un vienalga kurā vecumā. To man māca arī daudzi popkultūras piemēri, ka brāļi, kas muzicē vienā grupā, pat pirms koncerta, izkaujas. Man ir grūti to saprast, bet cenšos to pieņemt. Jo man nav brāļu. Man nav tādas pieredzes. Man bija apmēram 20 gadus vecāks pusbrālis, tēvam no pirmās laulības. Bet tur nebija šīs sajūtas.

Kāpēc tev ir pārliecība, ka brāļiem noteikti jākaujas jebkurā vecumā?

Jā, un tas pat nav uz dažām grupām tikai. Tas attiecas uz visām grupām mūzikas vēsturē, kurās muzicē brāļi (smejas). Tāda liela mīlestība, kura izpaužas tā, ka viens otram dod pa galvu.

Tu gribi savus puikas pasargāt no tā? Tāda ir tava doma?

Nē, to es nevaru izdarīt...

Bet varbūt tiem džekiem kaut kas ir uzkrājies un to var dabūt ārā? Ja tu esi psiholoģiski izglītots tēvs, varbūt to var izstrādāt ārā, vismaz saviem bērniem?

Man viens no šiem brāļiem kādreiz stāstīja, ka tā ir ļoti īpašas enerģijas forma, kur viens no veidiem, kā tikt no šīs enerģijas ārā, ir tieši šis – kautiņš... Un zini, tas, ko tu laikam nesaproti, ir sekojoša lieta. Proti, tas, kā viņi viens otram dara pāri, nav tas pats kā tas, kad viņi citiem cilvēkiem dara pāri. Nu kaut kā tā tev mēģināt to pateikt?  Proti, tas ir tāds loģisks stāvoklis.

Skaidrs, ka tas, ko es varu izdarīt, ir stāstīt saviem puikām, ka neviens cilvēks nevienam nesit. Un ka ne pret vienu dzīvu radību nav jāpaceļ roka. Bet tas viss, protams, viņiem iet gar ausīm zināmās situācijās.

Kā tu tiec galā ar viņu dusmām?

Labs veids ir viņus nodalīt. Kad viņi nav kopā. Un tad tās dusmas piemirstas.

Un kā pieaugušais var tikt galā ar dusmām. Kā vīrietis tiek ar dusmām galā?

Visu mūžu ar to cīnies. Un – skriešana palīdz. Sevi nodarbināt.

Vai tu no bērnības sportoji?

Nē, pavisam nē. Man sportošana pilnīgi neinteresēja. Un krosiņi vispār, pēc pieredzes skolā – likās tāds sviests. Bet nu – sāku vadīt TV raidījumu “Gudrs, vēl gudrāks”, līdz tam nebiju īpaši savam izskatam pievērsis uzmanību, jo mana prioritāte bija radio.

Bet skriešana ir arī iespēja netraucēti paklausīties mūziku. Kas, ģimenē ienākot bērniem, vairs nebija tik pieejama.

Lielus gabalus skrien?

Ikdienā, kad nav intensīvi jāgatavojas sacensībām, tie ir 10 km.

Katru dienu?

Katru dienu nesanāk. Raksturs nav tik spēcīgs, bet tas būtu forši. Kādas četras piecas dienas nedēļā.

Un cik kilometru jāskrien, kad ir treniņi? 

Ap 21 km. Tā apmēram.

Pusmaratons. Un maratonu tu arī esi noskrējis?

Nu, jā, bet nu tam ir attiecīgi jātrenējas. Tāpat kā ar tēvu lietām: gribi būt labs tēvs, – sagatavojies! Tāpat jau nofeilosi. Bet nu tomēr...

Puikas arī skrien?

Pagaidām vēl ne. Pietiek ar to, ka viņi redz, ka es to daru. Vienu reizi Edvīns izrādīja interesi un paskrēja man kādus 100 m līdzi, bet nu... – paskatīsimies, uz ko tas virzīsies. Pagaidām arī manas mūzikas intereses viņi nedala, mazajam patīk savas pleilistes likt, bet – lai viņi paši veidojas... Esmu pateicīgs, ka man neviens dzeju nelika bērnībā rakstīt! (Toma vecāki ir teātra zinātnieki Māris Grēviņš un Gundega Saulīte. Vecvecāki bija dzejnieki Valdis Grēviņš un Bruno Saulītis, kā arī vēsturniece Anna Grēviņa – red.) Rīta raidījumam mēs kaut kādas peršas rakstījām uz vietas.

Toms Grēviņš ar dēlu.

Nu tad lūdzu formulējies! (smiekli)

Atcerēties neatceros, bet es uz vietas varu sacerēt dzejoli (smejas):

Saviem mīļiem dēliem

Drīzāk agriem nekā vēliem,

No visas sirds es vēlu,

Daudz spilgtu iespaidu kvēlu! (smejas)

(Smiekli) Oriģinālāk nekas būt nevar!

Nu, jā paliksim pie tā, ka cilvēkam ir jādara tas, kas viņam patīk. To darot, viņš var aizmirst par visādām sliktām lietām, kas ir apkārt, un tas dzen uz priekšu. Un esmu priecīgs, ka savu enerģiju man ir izdevies pārlikt kādā gultnē, kas vismaz daļai sabiedrības ir noderīga. Un es dikti ceru, ka vērojot, ko mēs ar sievu darām (Toma sieva Laura Grēviņa ir publiciste un blogere – red.), arī bērniem izdosies ar to, ko viņi izvēlēsies dzīvē darīt, ne tikai savai ģimenei dot labklājību, bet – kaut ko arī apkārtējai sabiedrībai.

Tad ir vismaz cerība, ka dzīves nogalē būs sajūta, ka daudz maz jēdzīgi tas laiks ir aizvadīts. Tā vismaz gribētos cerēt.

Dzīva aizrautība tajā, ko darāt, jums abiem ar sievu ir kopīga, vai ne? Vai tu varētu mazliet paraksturot Lauru?

Nu, forši, kā Laura rūpējas. Kaut vai tas, kā viņa mums ēst taisa. Nu – baigi garšīgi!! (Smejas). Lielākais niknums viņai tagad ir par to, ka katram jātaisa savs ēdiens. Jo puikas neēd to, ko es.

Nu, kas ir visgaršīgākais katram no jums?

Vēee, laikam aizgāja nepareizā virzienā...

Tu domā, ka muļķīgi ir noreducēt stāstu par Lauru tikai ēšanas virzienā?

Jā, jā, jā. Es vienkārši vakar iedomājos, ka citiem nav tik garšīgi, kā ir mums... Es to tiešām ļoti novērtēju. Un vēl es ļoti novērtēju, ka pietiek spēka tikt ar mums galā... Redz, tās vīriešu personības ir lielas, un tas ir jauki, ka mūs var izturēt. Un tad mēs mēģinām, kā nu katrs mākam, par to pateikt paldies.

Tu arī puikām to liec? ieraudzīt to, ko mamma dara?

Jā, mēs mēģinām savā starpā par to aprunāties.

Tas gan ir forši.

Jā, jo man tēvs neko nedeva šajā ziņā. Šķiet, man neviens padoms par attiecībām ar sievietēm netika dots. Un...(domā) es, pamatīgi pirkstus apdedzinot, esmu savā dzīvē gājis. No kā varēja tīri labi izvairīties. Tā ka, kamēr man neteiks: vecais, aizveries! – es runāšu ar puikām par to. Varbūt kaut kādi rezultāti jau parādās, jo ir interesanti: agrāk, pirms pandēmijas, viņiem gribējās ar vienu no vecākiem pabūt. Jo mājās tāpat visi esam kopā. Tagad ir tieši otrādi. Piemēram, runājot par ceļojumiem – mēs tikko runājām ar Evartu, ar ko mēs pirms pandēmijas bijām divatā uz Horvātiju aizbraukuši. Tas bija skaists brauciens un spriedām, ka vajadzētu tur atgriezties. Bet es jūtu, ka viņš tā kā ...divatā ne. Labāk, ka vajadzētu visiem četratā braukt. Lūk, kaut kas ir mainījies. Un man jau liekas, ka tas ir ar plusa zīmi.

Jā, protams.  Bet kā ir ar tām sarunām par mammu – kā tas notiek? Tev jau ir praksē jārāda piemērs, vai ne?

(Domā) Jā, nu, piemēram, ziedu dāvināšana pēc iespējas biežāk un bez jebkāda iemesla – tas vīrietim noteikti nav sliktākais veids, kā naudu ieguldīt (smejas). To ikvienam vīrietim es droši varu pateikt. Starp citu, latviešiem ir ļoti jāpriecājas, ka mums ir tāda tradīcija. Mans draugs Nīderlandē vai cilvēki Amerikā – viņi nesaprot, kas tas tāds?

Nīderlandē, puķu audzēšanas valstī arī?

Jā, jā, jā. Viņi nesaprot, kāpēc bez iemesla vajadzētu puķes dāvināt? Jo, piemēram, Amerikā ziedus dāvina, kad saslimst. Mūsu amerikāņu draudzene tik ļoti smējās, – viņa vienu gadu bija Lauras dzimšanas dienā pie mums ietrāpījusies, – viņai tas likās tik ļoti amizanti... Bet šī ir viena no mūsu jaukajām lietām. Ar ko mēs, latvieši, izceļamies starp citiem.

Ir pēcpusdiena, saules ēnas Kronvalda parkā iezīmējas slīpāk, un kaut gan, pavasari sveicot, mums apkārt priecīgi lēkā zvirbuļi un čivina zīlītes, mēs esam gluži pārsaluši, sarunas laikā esam ietinušies šallēs, cimdos un cepurēs.

“Ir jauki tā parunāties,” silti nosmaida Toms, uzlecot uz sava riteņa un steidzoties, lai tieši četros pēcpusdienā būtu pie  Latvijas Radio 5 mikrofona savā autorprogrammā “Pieci brauc”.

"Mans tētis"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt