• Pirmajās kara dienās – apšaudes un postījumi
• Neuzvaramības punktos iedzīvotājiem nodrošina visu, lai uzturēšanās būtu ērta
• Mikolajivas iedzīvotāji arī paši pielāgojas, pērk ģeneratorus
• Piefrontes pilsētā sprādzieni notiek pēkšņi - gaisa trauksme nepaspēj noreaģēt
• Staņislavs tic: Mūsu neuzvaramība sakne - mēs to vairs nevēlamies paciest 

Pirmo kara dienu šausmas: Tie cilvēki reizēm nāk pie tevis sapņos

Staņislavs Ustičs: Pašā kara sākumā es nemaz nevadīju ugunsgrēku dzēšanu. Es biju inspektors. Staigāju un pārbaudīju objektu atbilstību ugunsdrošības noteikumiem. Martā mani pārcēla par maiņas priekšnieku. Bet, kad karš jau bija ritējis kādu mēnesi, mani pārcēla uz glābējiem. Bet mana dzīve mainījās jau 24. februārī, līdzko šurp atlidoja pirmās raķetes. Bija daudz kas, ko bija grūti aptvert, un

negribējās ticēt tam, ka kāds var vienkārši iet un nogalināt manus tuviniekus, radiniekus, cilvēkus, kuri dzīvo man blakus.

Darba bija ļoti daudz. Īpaši jau kara sākumā – pirmie postījumi, pirmās drupas, pirmie lielie ugunsgrēki apšaužu laikā un tamlīdzīgi. Tas bija ļoti grūti morāli. Bet mēs tikām galā un tiksim galā. Tāpēc jau mums ir tādi neuzvaramības punkti, jo arī mūs nevar salauzt. Viņi domāja, ka ukraiņi to visu pieņems, pacietīs, bet sanāca maķenīt citādāk. Ukraiņi parādīja, kas viņi tādi ir un ka pie mums nevajag bāzt degunu.

Latvijas Radio: Protams, mēs redzējām, ka viņi aizgāja līdz pat Mikolajivai un mēģināja arī iet tālāk. Kā jūs teiktu – kurš ir bijis visgrūtākais brīdis līdz šim Mikolajivā kara dēļ? Kas ir tas, kas jums pats pirmais nāk atmiņā?

Visspilgtāk atmiņā no kara sākuma – tās bija pirmās raķetes un apšaudes. Tajā dienā modos uz darbu pussešos, un tajā brīdī ieraudzīju raķetes, kuras atlidoja uz mūsu degvielas un citām noliktavām pilsētas nomalē. Tas bija ļoti spilgti un skaļi, un baisi un nesaprotami. Bet no visa kopumā pats briesmīgākais bija gruveši un cilvēki, kuri zem tiem bija palikuši un kuri mums bija no tiem jāatbrīvo. Tas morāli bija pats grūtākais.

Pēc tā naktīs nevar gulēt, tie cilvēki reizēm nāk pie tevis sapņos. Nu un vēl daudz kas cits morālā ziņā.

Kā jūs saviem vārdiem raksturotu šī brīža situāciju pilsētā?

Paldies Dievam, ir kļuvis daudz klusāks. Nu jau kādu mēnesi pa mums nešauj. Jau esam atradinājušies no katru dienu notiekošām apšaudēm un sprādzieniem un tā visa. Darba gan mums tāpat joprojām ir ļoti daudz, bet cilvēki sāk atgriezties. Tiesa, man ir grūti noticēt, ka pilsētai ir nākotne. Jo iznīcināta ir visa kritiskā infrastruktūra, arī daudzas universitātes, augstskolas, bērnudārzi – tas ir vienkārši nolīdzināts līdz ar zemi. Nezinu, ko šeit darīs jaunatne, ja neskaita pilsētas atjaunošanu tuvākajos piecos gados pēc uzvaras…

Neuzvaramības punkti – viss, lai uzturēšanos padarītu ērtu

Mēs jūs atradām un zvanījām, jo zinājām, ka esat saistīts ar tā sauktajiem neuzvaramības punktiem – punkti "nevzlamnosti". Kāda ir šī saistība?

Mēs esam kā apkalpojošais un tā darbību nodrošinošais personāls. Atbildam par lietām, kas atrodas šajā punktā. Pirmkārt – mūsu pienākumos ir uzņemt cilvēkus, kuriem vajag mūsu palīdzību. Tā var būt medicīniskā palīdzība, tā var būt elektronisko ierīču uzlādēšana vai silts dzēriens, vai paēdināšana, vai citas pirmās nepieciešamības lietas laikā, kad nav elektrības un siltuma. Tas viss mums šeit ir. Te strādā benzīna ģeneratori, kad nav elektrības, šeit tiek pūsts siltais gaiss, teltī ir silts.

Kas vispār finansiāli uztur un organizē šos neuzvaramības punktus. Tie ir pašvaldības vai valsts pārziņā caur ugunsdzēsējiem un iekšlietu struktūrām vai kaut kā citādi? Jo kartē to ir tik daudz un šķiet, ka tie varētu būt zem dažādām iestādēm.

Ideja nāk no valsts. To, cik dzirdēju, izdomāja prezidents. Viņš ir sacījis, ka katrā pilsētā, vienalga – vai tā bijusi okupēta vai frontes tuvumā, ir jābūt šādiem punktiem, lai cilvēki vienmēr varētu uzturēt sakarus ar saviem radiem un tuvajiem, attiecīgi arī saņemtu pirmo medicīnisko palīdzību, paēst, padzerties ūdeni un tēju un līdzīgi, citiem vārdiem – būt siltumā un ar saziņas iespējām.

No valsts struktūrām neuzvaramības punktos atrodas valsts ārkārtas situāciju dienests, arī policisti, tāpat arī no vietējās administrācijas – kaut vai lai kaut ko parādītu vai palīdzētu ar naktsmītni, ēdienu – tās lietas risina viņi, arī sociālos pakalpojumus un tamlīdzīgi. Mums, ugunsdzēsējiem, ir jāsatiek un jānodrošina cilvēki ar pirmo nepieciešamo – pabarot, padzirdīt, sasildīt un apgādāt ar elektrību vai siltumu.

Tas nozīmē, ka, ja es ieeju jebkurā tādā punktā – es, visticamāk, satikšu kādu ugunsdzēsēju vai arī tur visādi var būt?

Ja punkts ir pie ugunsdzēsēju depo, tad tur varat satikt gan ugunsdzēsēju, gan policistu vai kādu no pašvaldības. Visādi var būt. Bet pamatā šie punkti ir uz ugunsdzēsēju depo bāzes. Tā vismaz ir mūsu pilsētā. Par pārējo valsti es īsti nezinu. Ir punkti arī bērnudārzos, skolās – tādi var būt arī ar diennakts uzturēšanās iespējām un nakšņošanu.

Un tad tur sēž kāds no skolas?

Pamatā jā, nu vismaz kāds atbildīgais no skolas, un tad arī visi pārējie dienesti, kādi darbojas arī šeit pie mums, kur esmu es.

Cik stundu jūs tur pavadāt, un kas ir tas, ar ko parasti esat aizņemti, vai varbūt nekas īpaši nav jādara, vienkārši jāpieskata?

Tad, kad pilsētā ir elektrība un viss cits, lai mierīgi dzīvotu, cilvēki nemaz nenāk. Nav tādas vajadzības izmantot neuzvaramības punktu. Pamatā cilvēki sāk nākt tad, kad atslēdz elektrību. Esat dzirdējuši, ka ir elektrības atslēgumu grafiki. Tad mēdz nākt daudz cilvēku.

Pamatā viņi nāk uzlādēt savas ierīces un pasēdēt internetā, un socializēties ar pārējiem. Savukārt mēs viņiem ierādām brīvās vietas, piedāvājam tēju, kafiju, sātīgu maltīti.

Tur visur ir izlikti parasti pagarinātāji. Vēl ir tējkannas, siltuma pūtēji, krēsli, saliekamās gultas, galdi, soli – viss, lai uzturēšanos padarītu ērtu. Tā ka vari arī apgulties un atpūsties un pat pārnakšņot, jo mēs dežurējam visu diennakti un uz maiņām kādi pieci, seši cilvēki – pieskatām neuzvaramības punktu. 

Vai apmeklētājiem ir kādi noteikumi – ko šāds punktos drīkst vai nedrīkst darīt?

Pamatā vienkārši labas uzvedības noteikumi. Alkoholu lietot un pīpēt telpās nedrīkst, jo tā ir sabiedriska vieta. Bet tā – vari darīt visu, ko tev vajag.  

Negadās tā, ka cilvēks tur nodzīvo nedēļu?

Ilgākais, kas mums bijis, ir vīrietis, kas te nodzīvoja divas diennaktis. Bet tieši mūsu punkts nav īpaši piemērots, lai te dzīvotu visu diennakti. Tieši dzīvotu. Te vairāk nāk kaut ko uzlādēt un sasildīties. Citos punktos var dzīvot arī visu diennakti – ar kārtīgu karstu ēdienu, zupām, putrām. Te mums ir tikai tāda kā ātrā ēdināšana. Ātrie makaroni, cepumi, kāda šokolādīte, riekstiņi. Tas viss turklāt ir bez maksas. Būtu dīvaini, ka palīdzi cilvēkiem par samaksu. To visu nodrošina valsts.

Starp citu – jā, mēs nemaz neprecizējām, kad šādus punktus vispār sāka atvērt? Pašā kara sākumā tādu taču nebija…

Tas bija rudens sākumā, kad krievi pirmo reizi trāpīja pa mūsu enerģētikas objektiem. Tad, ja nekļūdos, pat Moldova palika bez elektrības. Tas tā, ja nekļūdos – jo man katra diena šeit ir kā filmā "Murkšķa diena", katru dienu "deja vu" sajūta. Jā, tad burtiski nākamajā dienā arī parādījās šādi punkti.

Cilvēki sāk pielāgoties

Un kopš tā laika – kad tie ir bijuši vispilnākie, un ko jūs no tām dienām atceraties?

Man pat ir fotogrāfija… Tā laikam bija trešā vai ceturtā diena, kopš pie mums atradās neuzvaramības punkts. Tā bija otrā diena, kopš mums pilnībā nebija nekādas elektrības. Tajā dienā no astoņiem rītā līdz divpadsmitiem dienā punktu bija apmeklējuši ap 300 cilvēku. Atnāca, uzlādējās, aizgāja un nāca nākamie.

Mums bija darba pilnas rokas – iekšā bija ļoti daudz apmeklētāju, un ārā stāvēja kādu 30 cilvēku rinda, lai uzlādētu telefonus vai vismaz baterijas un akumulatorus. Pirmajās dienās bija ļoti daudz cilvēku.

Pēc tam, protams, cilvēki sāka pielāgoties, pierast, pirka sev akumulatorus, uzlādes stacijas, dīzeļa un benzīna ģeneratorus un līdzīgi.

Un cilvēku kļuva daudz mazāk.

Tas nozīmē, ka tagad, ja atkal būtu kāda nopietna krīze, visticamāk, nebūtu tik daudz apmeklētāju, jo cilvēki jau ir pielāgojušies?

Jā, domāju, ka daudzi, kuriem ir bijusi tāda iespēja, ir pielāgojušies. Bet pēdējās nedēļas laikā mums elektrība bija atslēgta tikai uz divām stundām. Tagad nav nepieciešamības, bet nedod Dievs, mūsu iebrucēji atkal sastrādās kādus brīnumus, tad šādi punkti atkal būs pašā laikā un atkal būs jāpalīdz cilvēkiem. Pagaidām diennaktī pie mums ienāk kādi pieci cilvēki.

Mikolajiva atrodas Ukrainas dienvidos. Bet kā ir reģionos, kuri atrodas vairāk uz ziemeļiem, tālāk no jūras, tur var būt daudz aukstāks. Kā atšķiras šādu punktu darbība vietās, kur sals ir daudz spēcīgāks?

Atšķirības nav praktiski nekādas, jo šādi punkti ir pielāgoti zemām temperatūrām. Tādos var uzturēties pat līdz -30 grādiem, jo ir sildītāji, kuri telpu uzsilda gana pietiekami siltu diezgan zemās temperatūrās.

Bet gan jau pilsētās, kur sals ir spēcīgāks, neuzvaramības punktos var uzreiz pamanīt, ka kaut kur nav apkures vai tamlīdzīgi.

Pavisam noteikti. Tas, ko es esmu redzējis – mans paziņa Harkivā Ukrainas ziemeļaustrumos man rādīja turienes punktus. To darbības princips visur ir vienāds – visur var sasildīties, padzerties, tikt pie aptieciņas, tur ir viss. To, ka visur ir vienādi, rāda pat reklāmās.

Cik liels sals var būt pie jums Mikolajivā?

Pēdējo piecu gadu laikā es atceros -25 grādus. Arī pie mums tāds sals mēdz būt. Bet stiprākais sals, ko vispār šeit atceros no kāda 2004.gada – tie bija -37 grādi.

Ja kaut kas līdzīgs atkal notiek – kas notiks neuzvaramības punktos?

Cilvēku būs vairāk. Īpaši to cilvēku, kuriem, kā mēs sakām, nav māju. Vai nu tās ir iznīcinātas, vai nu alkoholiķi. Cilvēkiem ir dažādas problēmas. Cilvēki, kuriem nav māju, šeit nāk bieži. Padzeras tēju un var te pat diennaktis pavadīt. Bieži gan viņi uzvedas ne pārāk labi un tad jāskaidro, kā tā nevar – piemēram, piemēslot un tamlīdzīgi.

Grūti saprast, kas tūlīt sekos – gaisa trauksme nepaspēj noreaģēt

Es skatījos Ukrainas karti ar šiem punktiem, un tur ir skaidri redzams, ka kādu labu gabalu pirms frontes līnijas  to vairs nav. Mikolajiva ir ap  60 kilometrus no Hersonas, kur otrā upes krastā jau ir ienaidnieks. Ko nozīmē darbs tādā punktā, kas ir tuvāk ienaidniekam un tālāk no tā?

Atšķirība ir liela. Mikolajivā esmu nostrādājis visu kara laiku, kas mums par lielu nožēlu joprojām nav beidzies. Un visu šo laiku ir bijis ļoti grūti saprast, kas tūlīt sekos, ko sagaidīt.

Gaisa trauksmes pie mums nepaspēj reaģēt uz šāviņiem, kas nāk, piemēram, no Hersonas vai kaut kur no piekrastes.

Nepagūst ieslēgties, jo lādiņa lidojums līdz mums ilgst vien divas trīs minūtes. Arī kasešu un citus lādiņus, ko viņi šauj, pretgaisa aizsardzība pat nepamana.

Vienkārši atskan sprādziens virs pilsētas un pēc dažām sekundēm pār pilsētu nobirst kasetes.

Arī tā var būt, jo bijis ir visādi. Ja godīgi – es nezinu, ko var sagaidīt. Var gadīties, ka viss būs kluss, bet var gadīties…. Nedod Dievs… Pat domāt par to negribu. Jo viņi joprojām ir Dnipro upes kreisajā krastā un joprojām no Hersonai pretēja krasta turpina šaut – no tām pašām pozīcijām un pilsētām. Tikai tagad viņi pārslēgušies no Mikolajivas uz Hersonu.

Tas nozīmē, ka arī jums darbā gan neuzvaramības punktā, gan kā glābējam ir daudz grūtāk prognozēt dažādus nepatīkamus pārsteigumus?

Jā, tā ir. Ja nekļūdos, Mikolajivai un tās apgabalam joprojām nav noņemts piefrontes pilsētas statuss, jo joprojām ir okupēta Kinburnas kāpa. Līdz ar to nav iespējams zināt, ko sagaidīt pēc sekundes.

Piemēram, Ukrainas centrālajā vai rietumu daļā cilvēki var justies daudz mierīgāk, jo, kad ieslēdzas gaisa trauksme, viņi var pagūt noskaidrot tajos pašos "Telegram" kanālos vai citur, kas lido un no kurienes lido un kaut ko paredzēt. Šeit nekādi nevar zināt, ko var sagaidīt pēc stundas.

Mūsu neuzvaramība sakne – mēs to vairs nevēlamies paciest

Atgriežoties pie neuzvaramības punktiem – tā ir vieta, kur cilvēki satiekas. Visdažādākie cilvēki vienā punktā. Tas nozīmē jaunas pazīšanās, socializēšanos. Varbūt tieši tādos punktos pa daļai arī dzimst un stiprinās ukraiņu vienotības, nesalaužamības un neuzvaramības gars?

Es varu spriest pēc cilvēkiem man apkārt – ģimenes un paziņām. Piemēram, sagaidījām Jauno gadu. Mūsu prezidents teica ļoti labu uzrunu. Un daudzi, ļoti daudzi Ukrainā tobrīd apraudājās, jo tur viņš runāja par mūsu vectēvu un vecvectēvu vārdiem, kuri sacījuši, kā viņi priecāsies, kad pienāks Otrā pasaules kara beigas.

Šoreiz neviens nepriecāsies, jo daudzu cilvēku un dvēseļu vienkārši vairs nav starp mums. Ir skaidrs, kāda mērķa vārdā, bet man nav saprotams, kāpēc tam bija jānotiek. Mūsu neuzvaramība rodas tajā, ka mēs to vairs nevēlamies paciest,

mēs nevēlamies gaidīt un paciest, ka kaut kāds nesaprotams cilvēks, ja viņu vispār tā var saukt, mums mēģinās iestāstīt, ka šī ir viņu teritorija.

Mēs negribam to visu paciest. Mūsu neuzvaramība tagad ir vienotībā. Ja mēs visi būsim kopā un palīdzēsim viens otram, viss būs labi. Kad karš beigsies, tad arī par pārējo domāsim. Tagad dzīvojam ar to, kas ir.

Bet mūsu neuzvaramības punktā, pirmajā dienā, kad sanāca daudz cilvēku, es novēroju, ka cilvēki pēkšņi bija pārstājuši baidīties viens no otra. Viņi sāka sarunāties un viens otram palīdzēt. Ja kādam bija kādas grūtības, citi jautāja – kā mēs varam palīdzēt. Un cilvēki bija gatavi atdot pēdējo otram, lai tikai viņam nebūtu jādomā par savām grūtībām. Es pat nezinu, kā to nosaukt.

Cilvēki kļuva labsirdīgāki un saliedētāki, kā viena ģimene. Es arī kara sākumā vienam draugam teicu, ka nevaru noticēt, ka mikolajivieši tā satuvinājušies.

Ir taču dažādi sabiedrības atzari. Ir tādi, kam ir mazāk naudas un maz kas pieder, ir tādi, kuriem ir ļoti daudz naudas, uzņēmēji. Tagad neviens uz to neskatās. Cilvēki, kuriem ir nauda – viņi palīdz. Cilvēki, kuriem tās nav, viņi vairs nesūkstās, cik tie citi ir slikti.

Vai esat savā punktā novērojis kādas mazas epizodes, kas apliecina šo noskaņojumu. Varbūt ir kāds piemērs?

Tas jau kā kuram… Man, piemēram, bija izbrīns, ka pirmajā dienā, kad visur atslēdza elektrību, bērni, kuri nāca uzlādēties, nāca ar konfektēm un visus ar tām cienāja. No tā vien uzreiz smaids pa visu seju un siltums sirdī.

Bērni tā atnāca pat gaisa trauksmes laikā, visi teica – "jāiet uz pagrabu, uz patvertni", bet viņi atbildēja – ā, tās raķetes jau no Kaspijas lido, tās vēl ilgi lidos un ne pie mums.

Cilvēki to uztver kā kaut ko ierastu, esam pie tā pieraduši. Un tādā brīdī bez labsirdības nekādi nevar, nekādi.

Man bija vēl pārsteigums. Lūk, piemērs – atbrauc mašīna "Land Cruiser", atbrauc sieviete tādā dārgā "biezo" mašīnā. Tajā pašā brīdī uz to pašu punktu atnāca cita sieviete kopā ar bērnu. Un tādos brīžos neviens nepievērš uzmanību sociālajam stāvoklim un jautā – kā mēs varam palīdzēt, tūlīt kaut ko saorganizēsim. Cilvēki pārstājuši būt egoistiski, un tas mani izbrīnīja.

Es vasarā pats biju Ļvivā. Tas, ko es redzēju bija, ka benzīnu nopirkt ir daudz grūtāk nekā turpat blakus Polijā. Dīzeli vispār gandrīz nekur nevarēja ieraudzīt tirgojam. Tāpēc gribēju saprast par tiem ģeneratoriem punktos – nav sarežģīti tos apgādāt ar degvielu?

Mūs apgādā valsts. Visa degviela – benzīns, dīzelis, eļļas un tamlīdzīgi – to visu nodrošina valsts. Arī ģeneratoriem atvēlēts noteikts apjoms degvielas. Brīdī, kad nekur nevarēja dabūt degvielu, mums – valsts struktūrām – to vienīgajiem izsniedza.

Tas attiecās uz ugunsdzēsējiem, neatliekamo palīdzību, policiju. Tas viss notiek oficiāli caur visiem papīriem un dokumentiem. Mums pašiem tas nav jāpērk par savu naudu.

Mūsu ģeneratoriem stundā aiziet ap diviem – trim litriem degvielas. Tas nozīmē – 3–4 eiro uz vienu ģeneratoru. Mums tie ir diezgan jaudīgi. Vienam ir 8 kilovati – ar to pietiek gan ugunsdzēsības depo, gan neuzvaramības punktam. Punktā ir vēl viens atsevišķs ģenerators ar pieciem kilovatiem. Ar to pietiek daudziem – vienlaikus lādēt ierīces var 50–60 cilvēki.

Man te kolēģis Dīvs Reiznieks arī lūdz pajautāt – nu ja tādā punktā satiekas dažādi cilvēki un sēž pa vairākām stundām – tur nav sanācis, ka kādi jaunieši vai citi ņem un iepazīstas un kļūst par pāri?

To gan es nezinu. Tiešām nezinu. Nav man atmiņā tāda gadījuma, vismaz pagaidām nav. Jauni cilvēki gan nāk ļoti daudz. Pamatā gan tie ir puiši jeb vīrieši. Sieviešu un meiteņu ir krietni mazāk. Ja nāk sievietes, tad vai nu ar bērniem, vai kopā ar kādiem radiem. Tās tad ir vai nu vecmāmiņas, vai sievietes, kam ir divi trīs bērni – tādas pēc 40 gadiem.

Kāpēc ir tā, ka vīriešu ir krietni vairāk?

Ļoti daudz sieviešu ir devušās prom. Vīrieši ir palikuši, bet savus tuviniekus, sievas, bērnus aizsūtījuši uz ārzemēm – drošības dēļ. Es arī deviņus kara mēnešus šeit biju viens pats. Es arī savu sievu aizsūtīju tepat netālu, bet tomēr uz daudz drošāku vietu. Viņa atgriezās tikai pirms mēneša.

Kādas ir jūsu attiecības ar karu? Jums un jūsu kolēģiem ugunsdzēsējiem nav jādodas karot vai arī jums ir jādara jūsu darbs, līdzīgi kā, piemēram, policistiem? Kā tas darbojas?

Jūs pareizi teicāt –

katram jādara savs darbs. Katrs ir mācījies savu. Ja teiks, ka jāiet karot, neviens gan nejautās – kāpēc tas vajadzīgs. Bet šobrīd mēs darām savu darbu.

Mēs, ugunsdzēsēji, neesam apmācīti, kā rīkoties ar ieročiem, kā šaut un tamlīdzīgi. Mēs varam atmīnēt, savākt munīciju. Bet šaut un nodarboties ar kara taktiku – tas nav mūsu darbs. Es tam piekrītu un domāju, ka daudzi citi arī, – katram jādara savs darbs.

Mēs katras mūsu raidieraksta intervijas beigās jautājam – ko jūs vēlētos, lai jums un jūsējiem novēl?

Es teiktu – pacietību. Pacietību un drīzu uzvaru. Tas arī viss.

Kad beigsies karš, mums kļūs daudz vieglāk. Daudz vieglāk. Tas, ko līdz šim esam piedzīvojuši, katram ir palicis prātā un sirdī. Daudzi par to negrib runāt, bet daudzi vēl tikai pateiks savu vārdu. Bet šobrīd tas, kas visiem jānovēl, ir pacietība, veselība, un, protams, pēc iespējas ātrāka uzvara.

To mēs jums visiem arī novēlam. Man jāsaka liels paldies jums par šo sarunu. Mums jūsu stāsts par jūsu daļu no dzīves Ukrainā kara laikā ir ļoti svarīgs. Liels paldies jums.

Liels paldies jums. Man ir ļoti patīkami, ka jūs izdomājāt ar mani parunāt par šo. Ceru, ka atbildēju uz visiem jautājumiem. Liels paldies!