Pat parasts pretodu līdzeklis var glābt dzīvību. Saruna ar latviešu karavīru apgādātāju Ukrainā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Jānis Ratkevičs Ukrainai cīņā par brīvību palīdz jau kopš 2014. gada. Šobrīd viņš vada projektu "Latviešu vienība Ukrainā", fokusējoties uz palīdzību tiem latviešu karavīriem, kuri riskē ar dzīvību Ukrainas cīņā pret Krievijas armiju. Viņš intervijā Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" stāstīja, ka karavīru vajadzību saraksts ir garš, turklāt katrā gadalaikā tas ir cits. Brīvprātīgais arī uzsvēra, ka izšķirošs karā var būt gan vienkāršs pretodu līdzeklis, gan saules aizsargkrēms.

Tālis Eipurs: Jānis Ratkevičs – cilvēks, kurš palīdz ukraiņiem, tā ļoti īsi sakot. Es labprāt uzklausītu tavu versiju, Jāni, par to, ko tieši tu šobrīd dari? 

Jānis Ratkevičs: Es Ukrainas atbalsta biedrībā vadu projektu "Latviešu vienība Ukrainā". Mēs palīdzam latviešu brīvprātīgajiem, kuri cīnās par Ukrainas brīvību un neatkarību. Pamatā, protams, latviešiem, bet sanāk palīdzēt arī citiem, jo mantas atnes arī citām vienībām, mantas atnes arī civilpersonām. Tās mantas, kas tiek sūtītas latviešiem, tiek izmantotas kopīgi. Skaidrs, ka, ja mēs aizsūtam medicīnas evakuācijas mašīnu, uz kuras strādā latvietis, protams, ka to lieto visi vienības mediķi. Protams, cilvēki arī dalās. Ja mēs martā, pašā [kara] sākumā, aizsūtījām 60 guļammaisus, un latviešu tur ap 20 ir, tad skaidrs, ka latvieši padalās ar visiem apkārt. 

Kāda ir tava loma, kas tu esi tajā visā? 

Es koordinēju. Man sūta ziņas, zvana, jautā, kādas mantas ir nepieciešamas, kas nepieciešams vairāk, kādas ir aktualitātes, kur atrodas mantas, kur tās ir jāsavāc. Es tālāk koordinēju – pats savācu vai mani kolēģi savāc. Savācam noteiktā vietā, skatāmies, kāds ir transports, kur ir mūsu transports, kurā varam iekraut. Ja nav tajā brīdī mūsu transporta, mēs runājam ar citām organizācijām, kurām tajā brīdī transports ir. Sakrāmējam pa dažādiem transportiem kravu, nogādājam līdz Ukrainai. Tur mūsu volontieriem, sadarbības cilvēkiem Ukrainā paziņojam, kura manta ir kuram, un nodrošinām loģistiku tur. Palīdzam arī latviešiem, kuri uz turieni vēlas nokļūt. Izstāstām, ko tas nozīmē, ja pie mums vēršas ar šādu jautājumu, un nopērkam ekipējumu tepat uz vietas. Apģērbu svarīgi ir pirkt uz vietas, jo tas ir jāpielaiko. Dažādās valstīs ir dažādi izmēri, tie nav identiski, līdz ar to mēģinām ekipēt šeit, cik tas ir iespējams, un tad viņi jau brauc tālāk uz Ukrainu. 

Ir citas palīdzības organizācijas, ir "Tavi draugi", dažāda veida "Ziedot.lv" palīdzēšanas programmas, ir Reinis Pozņaks ar "Twitter" konvoju, ir droši vien vēl daža laba mazāk redzama organizācija. Kas ir tas, kas jūs atšķir no pārējiem? 

Konkrēti manu projektu atšķir tas, ka tas ir vērsts primāri uz latviešu brīvprātīgajiem. Ukrainas atbalsta biedrība, kurā es darbojos, kā oficiāli reģistrēta biedrība strādā jau no 2015. gada, bet tā pastāv un es ar viņiem sadarbojos jau no 2014. gada. Es pats Ukrainai palīdzu principā pat no 2013. gada, kad Maidans vēl nebija uzvarējis. Es atceros, ka uz Ziemassvētkiem biju aizvedis uz turieni cepumus, speķa pīrādziņus un vēl kaut ko no uzkodām. Un uz cepumiem, lai Krievijas propaganda skaļāk bļautu, uzrakstīju "Valsts departamenta cepumi, ASV". Jā, tā es atbraucu, iepazinos ar vienu, otru, trešo, un, kad sākās konflikts austrumos, man zvanīja tie paši paziņas un jautāja, klausies, cepumi bija baigi garšīgie, vajag vēl. Un vajag ne tikai cepumus, vajag formas, zābakus, šķiltavas, guļammaisus un visu pārējo. Tā tas ir iegājies. No 2014. gada darbojos neatkarīgi, jo ziedojumu apjoms nebija diez ko liels. Mēs bijām vienkārši domubiedru grupiņa. Es sadarbojos, protams, ar Ukrainas atbalsta biedrību, es sadarbojos ar "SOS palīdzību Ukrainas armijai" – puišiem, kas arī no 2014. gada strādā. Principā vēl ir arī Latvijas Ukraiņu kongress. Tās ir organizācijas, kuras es atceros, kuras sāka strādāt jau no 2014. gada. No pagājušā gada es arī oficiāli esmu Ukrainas atbalsta biedrības valdes loceklis. Mums atsevišķi ir izdalīts projekts "Latviešu vienība Ukrainā", kas nodarbojas tieši ar latviešu brīvprātīgajiem, jo iepriekš latviešu brīvprātīgo dikti maz bija. Pamata nodarbošanās ir palīdzība dažādām vienībām, tajā skaitā civilpersonām. Vēl viens projekts ir "Savvaļas bites", tur pamatā drukā granātu stabilizatorus tām granātām, ko met no droniem.

Ar 3D printeriem puiši drukā. Projekts ir kļuvis ļoti plašs, starptautisks, jo pievienojās drukātāji no Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas, no Austrālijas pat. Tas ir vēl viens mūsu biedrības projekts, kas turpina izplesties. Es turpinu palīdzēt primāri latviešu brīvprātīgajiem ar vairākiem domubiedriem. Tas ir tas, kas atšķiras, jo "Twitter" konvojs, man šķiet, ka ir samērā jauna organizācija, "Ziedot.lv" arī pieslēdzās 2022. gadā, tāpat kā biedrība "Tavi draugi" un vēl vesela rinda. Es atvainojos, ja kādu esmu aizmirsis, varbūt kāds strādāja arī agrāk, bet es vienkārši pilnīgi visus nepazinu. Pa šo gadu esmu uzzinājis, ka ir ļoti daudz domubiedru grupu, kas arī nekur nav reģistrētas, vienkārši kaut kāda pagasta koris sāka nodarboties ar to, ka regulāri vāc palīdzību un regulāri ziedo, bet viņi nekur nav reģistrēti. Tā tas notiek pa visu Latviju. 

Ko pilna mēroga iebrukuma sākums nozīmēja tieši tev? 

Pirmais bija nakts vidū īsziņa no paziņām Ukrainā – ir sācies! Lēcu augšā, lasīju ziņas. Sākās rīts, un es vēl lasīju, vairākas stundas sekoju. Tad ap pusdienu laiku bija zvani, sāku apkopot informāciju par to, ko mums vajag un no kā var dabūt naudu – veidoju sarakstu ar potenciālajiem palīdzības sniedzējiem, kuri varētu palīdzēt uzreiz. 

Tas bija tajā rītā? 

Agri no rīta jau. Mēģināju saprast situāciju, noprognozēt, kā tā attīstīsies, – vai vajadzēs līst pāri robežai un palīdzēt mežos partizāniem, kuri paliks varbūt pēc pāris dienām, vai ukraiņi noturēsies. Daudzi varianti bija – varbūt tā ir provokācija, kas tajā pašā dienā beigsies? Varbūt tā ir iebiedēšana? Jebkurā no scenārijiem sāku kaut kādus sarakstus stādīt, nepieciešamos darbus, sponsorus. Ap pusdienlaiku ar mums sazinājās daži latvieši, kas teica, ka viņi ir ceļā uz Ukrainu, kā varam palīdzēt? 

Kā viņi zināja, ka ar jums jāsazinās? 

Informācija līdz cilvēkiem, kas kaut kādā veidā saistīti ar Ukrainu, nokļūst. Gana biežs scenārijs ir, un dažus latviešus mēs tā atradām Ukrainā, brīvprātīgos, kad ukraiņi paši saka – "klausieties, viens jūsējais ir pie mums, jūs to zināt?" Mēs sakām "nē, mēs nezinām, bet varat iepazīstināt." Tad es sapratu, ka šiem brīvprātīgajiem man būtu jāpalīdz primāri. Tā sākās šis projekts. Pirmā mūsu krava bija gatava jau sestdien. Ja ceturtdien sākās karš, pirmā krava jau bija sestdien. Pirmo busiņu sakrāmējām un aizvedām. Tā tas turpinās gadu. Savākti ir apmēram 200 tūkstoši, puse ir naudā, puse ir mantās. Protams, mantās tas ir aptuveni, bet apmēram 100 tūkstošu vērtībā tās mantas kopā bija. 

"Tviterkonvoja'', "Ziedot.lv" publicitāte ir ļoti liela, jums tā ir klusāka. Kāda ir jūsu pieeja? Lielāks atbalsts būtu, ja jūs klaigātu skaļāk. 

Nu, varbūt nepamana. Tur ir vairāk cilvēku, mēs vienkārši neesam Ukrainas atbalsta biedrībā pārāk daudz. Es strādāju no 8.30 līdz 17.00 darbadienās, cik paliek ārpus tā laika, tik paliek. Tāpat arī pārējiem biedrībā – tas nav mūsu pamata darbs. Neesmu liels speciālists, kā veidot PR un sabiedriskās attiecības. Ja parādītos komandā kāds, kuram būtu resursi un māka skaļāk mūs popularizēt, jā, būtu ļoti labi. 

Ņemtu pretī, ja? 

Jā. 

Tev ir pilna laika darbs. Kā tu atrodi tam visam resursus? Es domāju, ka daudzi svārstās starp to, vai es nevarētu izdarīt vairāk, drusciņ vaino sevi, kad redz, ka citi ziedo visu savu laiku, bet es te dzīvoju savu mierīgo dzīvi un šad tad kaut ko noziedoju. Kādas tev ir attiecības ar to, cik kuram ir jādara, lai atbalstītu Ukrainu? Kā tu pats ar to tiec galā savā dzīvē? Cik daudz tu atdod no sevis? 

Par to, cik katram jāpalīdz, katram jānospriež pašam, cik viņš var ziedot. Naudas izteiksmē es varu noziedot kādus 200 eiro mēnesī visādiem administratīvajiem izdevumiem, jo ir jābrauc tur, jānopērk tas, kas ne vienmēr tieši saistīts ar ziedojumu naudām. To es zinu. 

Kad es tev zvanīju, tu tajā brīdī brauci uz Cēsīm pēc boilera? 

Jā, braucu pēc boilera, jo viena vienība palūdza. Viņu bāzi sabombardēja ar visām mantām, viņiem vajag boilerus, ledusskapjus, saldējamās iekārtas, kaut vai mēbeles jaunajām, tukšajām telpām. 

Tad tu vienkārši kāpi savā mašīnā un brauci pakaļ? 

Šomēnes es tomēr ieliešu no ziedotās naudas degvielu, jo pašam tik daudz nav, bet ziedošu laiku – šodien aizbraukšu pakaļ, savākšu, nolikšu. Nākošais transports, kas būs no mums, būs martā. Mēs jau zinām, ka būs ziedota viena mašīna, bet varbūt to boileri aizsūtīšu arī ātrāk. Iespējams, arī viens ledusskapis parādīsies, tad aizsūtīsim ātrāk. Teiksim, fūres regulāri brauc no Latvijas Ukraiņu kongresa sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību, tad pie viņiem var pielikt klāt kādu kravu, lai aizved. Tā, lūk, organizēšana notiek. Par laikiem arī katram ir jānospriež, cik viņam ir laika, cik citu resursu. Kāds var ziedot 100 eiro mēnesī. Starp citu, regulārie ziedotāji tā arī caurmērā ziedo – 100, 200 eiro mēnesī.

Regulārajiem ziedotājiem ir vislielākā pateicība, jo svarīgs ir ne tik daudz ļoti liels ziedojums, svarīgs ir regulārs ziedojums, prognozējams ziedojums, jo tad var plānot piegādes.

Tad mēs zinām, ar ko mums rēķināties, ja kāds ieliek automātisko maksājumu. Skatos, ka no vairākiem ziedotājiem jau gada, pusgada laikā, katru mēnesi noteiktā laikā iekrīt 50, 100, 200 eiro. 

Tad jūs kādam Ukrainā droši varat teikt, ka tas, ko tu teici, ka tev vajag – būs. 

Varu plānot nākošo mēnesi. Piemēram, tas nozīmē, ka mašīnu es varēšu saremontēt, ko mums uzdāvinās, bagāžnieku tai uzlikt, pannu apakšā. Ja būs nopirktas, tad arī uzlikt dubļu riepas, pielikt vinču, instrumentus. 

Piegāde Ukrainai
Piegāde Ukrainai

Tas ir vesels stāsts par to, kā pareizi, optimāli aprīkot mašīnu, kura tiek sūtīta uz fronti Ukrainā. Man liekas, ka par to vispār ir jātaisa atsevišķa raidieraksta epizode, jo tās ir detaļas, kurām katra ir ar stāstu. 

Noteikti. Es jau labu laiku domāju, ka ir jāuztaisa pāris video par to ar ekipējuma piemēriem, lai cilvēki labāk saprastu, kas ir nepieciešams, lai saprastu, kur nauda aiziet, bet rokas netiek līdz tam īsti. 

Tāpat jāgādā ne tikai auto vajadzīgais aprīkojums, bet arī ekipējums karavīriem. Ja rudenī tas bija ekipējums, kas vajadzīgs ziemai, tad tagad jau priekšā ir vasaras saraksti. Ja martā aizbrauc mašīna, tajā jau jābūt citādākam ekipējumam. Kas ir tas vajadzību saraksts, kurš jums šobrīd ir visaktuālākais? Ko tu aicinātu cilvēkus ziedot? 

Ziemas ekipējumu mēs sākām vākt jau augustā, līdz ar to apgādājām latviešu karavīrus manāmi labāk, nekā vidusmēra ukraiņu karavīrs ir apgādāts. Ziemu viņi varēja pārlaist krietni komfortablāk. Šobrīd jau laicīgi, zinot, ka ratus vajag gatavot ziemā, bet kamanas vasarā, sākam vākt vasaras ekipējumu. Ir nepieciešami vasaras zābaki, tā saucamās džungļu botes – plāni zābaki, kuros ir salīdzinoši vēss, ņemot vērā, ka Ukrainā temperatūras vasarā ir diezgan augstas. Lai gan Ukrainā karstums ir paciešams vieglāk, jo mitrums nav tik augsts kā Latvijā. Ja tur ir +40 grādi, tas nav tāpat kā pie mums, ja būtu +40 grādi. Tātad zābaki, bikses, krekli vasaras, panamas, naģenes, ūdens filtri, ūdens kannas. Ukrainas austrumos, Ukrainas dienvidos ar ūdeni ir problēmas. Proti, upe ir stipri lejā, gruntsūdeņi ir ļoti, ļoti zemu, ir vajadzīgs rūpniecisks urbums. Tur nav tā kā Latvijā, kur katrā ciematā ir aka. Ja tur ir dziļurbums, tas vēl negarantē, ka kara laikā strādās. Līdz ar to, ja arī ūdens kaut kādā tvertnē ir, tas nav tik tīrs kā Latvijā. Tur ir lauki, tur ir pesticīdi. Ukrainā arī kopumā augsne ir piesārņota vairāk nekā Latvijā. Tāpēc ūdens filtri, kannas, pretodu līdzekļi. Tie, kuri ir dzīvojuši mežā kādu laiku, zina, kas tas ir. Tāpat arī pretapdeguma krēmi. Jā, pēc kāda laika āda pie saules pieradīs, bet ir cilvēki, kas ne sevišķi pierod, it sevišķi rudmatainie cilvēki un ziemeļnieki – viņi neiedeg, viņiem āda regulāri apdeg, un viņi pat nosauļoties īsti nevar.  Auto ledusskapis arī ir noderīga lieta, lai noglabātu kādu pārtiku. Tas nenozīmē, ka to visu laiku vadās automašīnā, bet krietni vienkāršāk ir ielikt kādā pagrabā vai blindāžā auto ledusskapi un pieslēgt to akumulatoram, nevis pieslēgt kaut kur lielo ledusskapi. To vienkārši ir grūti stiept. Auto ledusskapi var vienkārši iemest mašīnā viens cilvēks. Beigu beigās to var arī vienkārši pārvadāt līdzi mašīnā. Ja ir +40 temperatūra un dienā ir nepārtraukti karots +40 grādu karstumā, vienkārši izvilkt vēsu ūdeni un uzliet sev virsū arī ir patīkami. 

Palīdzības krava Ukrainai
Palīdzības krava Ukrainai

Mēs redzam mantu un vajadzību sarakstus, bet es domāju, ka, nezinot, kā tas tieši tiek izmantots, varbūt ne līdz kaulam izjūtam, cik ļoti tas ir vajadzīgs, cik izšķiroši tas var būt. Tā kā jūs tieši ar karavīru apgādi nodarbojaties, es gribētu šādus tādus piemērus, kur tas odu līdzeklis, pretapdeguma līdzeklis vai auto ledusskapis var izrādīties varbūt pat dzīvībai izšķirošs? Ja snaiperim ir jāsit odi, viņu uzreiz pamana. 

Tieši tā. Jūs elementāri nevarat izgulēties. Ja kaut kur Dņepras krastos esat vasarā, tur ir niedrāji, tur ir ļoti, ļoti daudz odu. Ja nevarat normāli izgulēties, jūs miegat ciet postenī, un tas var būt nāvējoši. Ja cilvēkam ir nopietni sejas apdegumi, higiēnas trūkuma apstākļos, lielā karstumā, tas var novest līdz nopietnam ādas iekaisumam un cilvēku padarīt kaujai nespējīgu. Konservus attaisījāt, konservus līdz galam neapēdāt – kas notiek pie +40 grādu temperatūras ar līdz galam neapēstiem konserviem, ja nav ledusskapja, kur tos nolikt? Visu laiku ēst tādu pārtiku, kurai nav nepieciešama glabāšana ledusskapī, arī ne vienmēr ir iespējams. Labi zābaki vajadzīgi, lai kājas nesūt, lai tās ātri žūst. Tāpat arī taktiskie krekli, kuri ātri žūst zem bruņuvestes. Ja tev virsū regulāri, visu vasaru ir bruņuveste ar visu iekari, granātām un patronu somām, kas sver pāri par 10 kilogramiem, un plus vēl ierocis, – tas viss visu laiku ir pie ķermeņa +40 grādos, tas beržas, karsē utt. Bet ir jāskrien, jāšauj, apkārt sprāgst. Tas viss ir būtiski karavīram, jo viņš atrodas ārkārtīgi nekomfortablos apstākļos. 

Līdz ar to katra lieta, kas ir sarakstos, ir pat ļoti pārdomāta. Neko lieku karavīram nevajag, bet tās lietas, kuras vajag, – vajag ļoti. Vai tā to mēs varētu rezumēt? 

Jā. Protams, vienmēr ir kaut kādas lietas, kuras ir taktiskais luksuss, taktiskais "Gucci", tā teikt, kuras kaut nedaudz uzlabo omu. Piemēram, "Härkila" medību bikses ar "GORE-Tex", kas ir gandrīz brezentīgas, – ar tām var peļķē sēdēt, tās ir ārkārtīgi izturīgas. Un ir ļoti patīkami, jo, pat ilgstoši rāpojot, kājas joprojām ir sausas. Bet tādas bikses maksā 435 eiro viens pāris. 

Bet tas iedod pamatīgu morālo sajūtu, nerada pesimismu. Es pieļauju arī, ka palīdz koncentrēties un mazāk nogurt. 

Protams, labs ekipējums, kādu es mēģināju arī ziemai latviešiem pirkt, tas arī diezgan maksā. Zābaki ap 200 eiro, jakas ap 400–500 eiro maksā, bet tās ir vieglas. Var līdzīga siltuma jakas nopirkt arī par 150, bet tās ir smagas. Ir multidegvielu krāsniņas. Tūrisma krāsniņas ar gāzi darbina, bet ir multidegvielu krāsniņas, kurās var liet iekšā spirtu, benzīnu, kaut vai dīzeli. Mazo gāzes baloniņu tūrisma [krāsniņu] degļiem frontē var nebūt, bet no tanka noliet vienu bundžiņu ar dīzeli un ieliet multidegvielu krāsniņā, sagatavot ēst, ir ļoti vienkārši. Var paņemt visparastāko tanka dīzeli, kura ir daudz. Un to nevajag daudz, lai uzvārītu ēdienu, tāda maza bundžiņa. Bet tāda multidegvielu krāsniņa maksā krietni vairāk, ap 100–160 eiro, nevis 20 eiro. Tās ir lietas, kas ļauj karot būtiski efektīvāk, paaugstināt komfortu. Ja ņem vērā, ka tur ir ap 16 latviešu, un mēs savācam ap 200 tūkstošiem, mēs tuvojamies NATO standartam – 10 tūkstoši uz vienu karavīru individuālajam ekipējumam. 200 tūkstoši mums gan nav tikai individuālajam ekipējumam, tur ir ļoti dārgas mantas, kas tajā 10 tūkstošu NATO standartā Amerikā neietilpst. Piemēram, neietilpst nakts optika, ierocis, transports. Mēs vedam arī pietiekoši daudz transporta, tuvu 30 automašīnām un 10 kvadraciklus esam aizsūtījuši. 

Kvadracikls Ukrainai
Kvadracikls Ukrainai

Kā tu ieteiktu, kā vislabāk palīdzēt kareivjiem Ukrainā? Kā tu ieteiktu cilvēkam uz sev pieejamiem resursiem paskatīties, lai viņš būtu gan palīdzējis, gan nebūtu izputējis. 

Pirmkārt, ir jāpaskatās sev pa māju. Šobrīd ļoti aktuāli ir auto un jebkādi citi remonta instrumenti. Daļai cilvēku mājās to ir ļoti daudz. Daļai kaut kas glabājas vēl no PSRS laikiem, bet jau ļoti sen netiek izmantots. Šobrīd ārzemju leģionā vienā no bataljoniem auto remontdarbnīcu vada viens latvietis, viņam ir ļoti nepieciešami instrumenti. Der gandrīz jebkas, kas der auto remontiem. Principā der jebkas, kas ir domāts arī nocietinājumu būvniecībai, mājas remontam, jo, ja fronte kustas, ievācas kādā ēkā vai pagrabā, tas tiek pielāgots. Elementāri uz sienas ir jāuzlīmē kaut kādas putas ar foliju, lai ir siltāk. Ja tur nav apgaismojuma, jāievelk elektrība. Plēve jāieliek izsisto stiklu vietā. Elementāras, sadzīviskas lietas. 

Naglas, āmuri, atslēgas, urbji, vadi – puse no mūsu būvniecības veikaliem. 

Jā. 

Mēs visu šeit neizstāstīsim, kas ir vajadzīgs, bet pastāsti, kur cilvēki var paskatīties uz to, kas ir vajadzīgs, un salīdzināt ar to, kas viņiem ir pieejams? 

Droši var skatīties mūsu "Facebook" profilā – Latviešu vienība Ukrainā, var skatīties mūsu "Twitter" kontā, kur ir aktuālās vajadzības. Ja cilvēks ar šo jomu nekad nav bijis saistīts, es neiesaku pašam pirkt dārgu specializēto ekipējumu. Var nopirkt kaut ko, kas neder. Ne jau tā, ka tas vispār nederēs, bet cilvēks būs nopietni pārtērējis līdzekļus, kaut gan ir citas aktualitātes. Ja ir nauda, mēs zinām, ko vispareizāk nopirkt. Ja cilvēks nav pirms tam bijis ar to saistīts, ir vienkāršās, pastāvīgi vajadzīgās lietas – nopērciet instrumentus, paskatieties, kas ir mājās, varbūt ir veļasmašīna, ledusskapis. No pastāvīgi vajadzīgām lietām ir arī apvidus automašīnas. Ja kāds nopirks lietotu apvidus automašīnu, plus/mīnus nekļūdīsies, der arī šosejas džipi. Ja ir kravas mašīnas, pavisam labi, jo loģistika arī ir jānodrošina. Auto rezerves daļas visām ejošākajām apvidus automašīnām noderēs. Pastāvīga vajadzība ir arī nakts optika, bet, ja nav pieredzes tajā jomā, arī to pašiem labāk nepirkt. Arī ģeneratori – vēlams dīzeļi, bet der arī benzīnnieki. Principā der gandrīz jebkas, jo ģeneratoru joprojām trūkst. Baterijas visparastākās – AAA, AA, vēlams, lādējamas ar visu uzlādes ierīci, lukturīši gandrīz jebkādi, jaudīgāki akumulatori, bet arī akumulatori parastie un tā saucamie dziļās izlādes cikla akumulatori, kuri ilgstoši spēj strādāt, lai darbinātu kādas iekārtas pastāvīgi, arī šo akumulatoru uzlādes ierīces. 

Ģenerators Ukrainai
Ģenerators Ukrainai

Šis saraksts tad ir jāmeklē jūsu interneta resursos. Noteikti, ka var arī aizrakstīt jautājumu un saņemt atbildi pretī. 

Protams. Katram jāpasaka – man ir tas un tas, piemēram, veca veļasmašīna. Mēs pateiksim, ļoti labi, mēs ņemam. Varbūt kāds ir gatavs noziedot 500 eiro, arī ļoti labi. Varbūt kāds pats grib par 500 eiro kaut ko nopirkt, tad mēs pateiksim, kas jānopērk. 

Cilvēkiem ir dažādas uzticēšanās, un tas ir saprotami. Tas viss tiek vākts, notiek komunikācija ar Ukrainu visu laiku, bet kā tas viss aizceļo līdz adresātiem? 

Pārsvarā tas tiek vests kopā ar automašīnām, kas tiek vestas uz fronti. Piemēram, šodien no mums brauc busiņš, kurā tās mantas tiek sakrāmētas. Brauks līdz pat pašai Harkivai pie ārzemju leģiona, tajā skaitā vedīs mantas uz latvieša vadīto autoservisu. Bet pārsvarā tas notiek tā, ka tas tiek aizgādāts līdz Ļvivai. Tur mums ir ukraiņu volontieris, kas ir mūsu sadarbības partneris, un viņš tālāk jau organizē loģistiku pa Ukrainu savā pusē.

Tas nozīmē, ka ukraiņi par Ukrainu paši zina labāk, kā ātrāk saeļļot tur to visu mehānismu, – galvenais ir dabūt no Latvijas pāri robežai? 

Jā, galvenais ir dabūt pāri robežai, tālāk tur visu nodrošinās. Es labāk zinu latviešu vajadzības, bet ukraiņi uz vietas spēj labāk organizēt loģistiku. Mašīna tiek pārbaudīta, profilakse izieta, tomēr garš gabals – 1000 kilometri un vēl 1000 kilometri līdz frontei. Ja mašīna jau šeit nav pārkrāsota, tiek pārkrāsota Ukrainā, tur izmaksas ir krietni lētākas. Un tālāk tā tiek vesta uz austrumiem, uzkrauta uz dzelzceļa platformas un aizvesta līdz piefrontes pilsētām. Problēma kopumā ir, ka šobrīd vedamo mantu ir vairāk nekā braucošo mašīnu uz turieni. Arī ''tviterkonvojā'' parasti viss ir piekrāmēts. Līdz ar to mums, iespējams, vajadzēs nopirkt atsevišķu busiņu, lai turpu šurpu vadātu mantas. 

Palīdzības krava Ukrainai
Palīdzības krava Ukrainai

Un kā ar cilvēku resursiem? Vajag jau tos stūrētājus. 

Mums ir vairāki cilvēki, kuri to dara pastāvīgi. Man nav pārāk ērti pašam, es ik pa laikam braucu, bet ne regulāri. Decembrī biju pēdējo reizi, un tagad plānoju pavasarī aizbraukt. Es arī zemessargs esmu brīvajā laikā, līdz ar to parasti aizbraucu arī līdz frontei, aprunājos ar vienu, otru, trešo vienību, apkopoju viņu pieredzi, skatos, kādu pozitīvo pieredzi mēs varam pārņemt no ukraiņiem. Es to militāro pusi arī pietiekoši daudz pētu. 

Ejam pie karavīriem, kas no Latvijas devušies uz Ukrainu un ir iesaistīti kara darbībā. Tu jau pateici skaitli 16.

Tie ir man zināmie, par kuriem esmu drošs. 

Vai tas nozīmē, ka, visticamāk, ir vairāk? 

Varbūt ir daži, kurus es nezinu, bet pārsvarā jau es zinu. Piemēram, bija divi tādi cilvēki, kuri tika atrasti nejauši, par kuriem nezināja neviens, bet par pārējiem es zināju. Domāju, ka īpaši vairāk nav. Visi, kas publiskajā telpā ir parādījušies, visi ir zināmi. Viena daļa gan nerādās nekur, viena daļa nedrīkst rādīties. Piemēram, ja viņi ir tie latvieši, kuri ir galvenās izlūkošanas pārvaldes spēkos vai speciālajos spēkos, viņi nemaz nedrīkst to stāstīt. Es zinu, ka viņi ir, man ir viņu kontakti, bet es neko nedrīkstu par viņiem stāstīt. 

Raksturo tik, cik drīkst raksturot, kas viņi ir par cilvēkiem? 16 nav tik daudz, ko viņi tur dara? 

Protams, tie pārsvarā ir kājnieki. Ir viens remontētājs, ir karavīri speciālajos spēkos, ir galvenajā izlūkošanas pārvaldē, vairāki latvieši ir ārzemju leģionā, vairāki latvieši ir "Karpatska Sič" vienībā. Citās vienībās ir pa vienam. Visaugstāko amatu ieņem Valdis Jurgelāns Poltavas rajona teritoriālajā aizsardzībā. Viņš vienu brīdi bija pat visas Poltavas teritoriālās aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks laikam. Kas ir Poltavas apgabals? Tie ir 1,3 miljoni iedzīvotāju, tā ir viena Igaunija cilvēku skaita ziņā. Viņš tur ieprecējās pirms kara jau, aizbrauca. Kad sākās karš, nolēma, ka sievas māja jāsargā. Trīs latvieši ir mediķi dažādās vienībās. Paramediķi, ne profesionālie. Sarmīte ir profesionāls mediķis, viņa ir vienīgā man zināmā sieviete. 

Ar militāro pieredzi ir dažādi. Ir cilvēki, kuri ir bijuši Latvijas speciālajos spēkos, un ir cilvēki, kuriem militārās pieredzes nav nekādas.

Es uzreiz gribētu pabrīdināt Latvijas iedzīvotājus, ja kāds vēlas braukt, es to vairākkārt esmu teicis – nevajag bez militārās pieredzes uz turieni doties.

Ukraiņiem jūs apmācīt prasīs ļoti daudz resursu. Iespējams, jūs aiziesiet bojā, un ukraiņi kompensāciju šobrīd saskaņā ar līgumu pat pusmiljonu eiro maksā par kritušo. 

Un viņiem to nevajag...

Galīgi nevajag. Mēs paši latvieši tik daudz neesam, tāpēc, kā minimums, nepieciešama zemessardzes pamata apmācība vai 21 dienas rezervista, karavīra sagatavošanas kurss.

Ja pie manis nāk bez militārās pieredzes, es viņus sūtu uzreiz mājās un atklāti pasaku – ja man jautās ukraiņu struktūras, kas tas tāds ir, es teikšu, ka ar pendeli lai sūta atpakaļ. Man tur liekus latviešu līķus nevajag.

Kara sākumā bija tādi, kas aizlaidās, bet es to kategoriski neatbalstu. Es varētu braukt, es esmu zemessargs 20 gadus jau, arī tie, kuri ir bijuši obligātajā militārajā dienestā, bet bez pieredzes – nē. 

Vai ir kāds bojāgājušais vai smagi ievainotais bijis? Cik daudz par to var teikt?

Par bojāgājušajiem man nav ziņu. Smagi ievainots ir viens, bet tas ir diezgan unikāls gadījums. Cilvēks karo no 2014. gada. Viņš nav latvietis īsti, viņš ir Latvijas pilsonis, viņš ir ukrainis. Un viņš karo no 2014. gada. 2022. gada vasarā viņš tika ļoti nopietni savainots. Pieļauju, ka viņš nekaros vairs nekad, viņam ir nopietna invaliditāte. Viņš jau raujas uz fronti un bez tās sevi neredz, bet, kā es viņu redzēju, man neizskatās, ka viņš būs karotājs. Pārējie, jā, ir bijuši savainoti, bet nekas nopietns. Tā pati Sarmīte bija kontuzēta. Vispār visi tie, kas ir pie frontes, pirmajās līnijās, liela daļa no viņiem ir kontuzēti, vismaz viegli. Tie, kuri strādā nedaudz attālāk, tiem ir vienkāršāk. Piemēram, dronu operatoriem un tiem, kuri ir artilērijā, tiem ir vieglāk. Tāpat no mums ir snaiperi, ir izlūkdiversiju grupu kaujinieki, ir arī apgādē. Pietiekoši plašs specialitāšu klāsts. Valdis Jurgelāns ir vadība, protams, militārā plānošana. 

Šobrīd ir 16, vai viņi visi ir bijuši tur jau no paša sākuma vai tomēr rotē? 

Rotē. Es saskaitīju, ka kopš kara sākuma bijuši jau 35 latvieši. Šobrīd ir 16, tātad kaut kāda rotācija notiek – kāds atbrauc, kāds aizbrauc. 

Tas ir arī atalgojums? Ko tas nozīmē vispār – aizbraukt uz turieni? Tu karo, tevi apgādā ar karam vajadzīgo, bet viena no tā visa procesa sastāvdaļām ir arī nauda. Kā tu teiktu, cik svarīga ir tā cilvēkiem, kas tur dodas? 

Lieta ir klātesoša, bet ne izšķiroša. Vismaz vairākumam tas nebija galvenais iemesls, kāpēc cilvēki aizbrauca un karo. Jā, alga tur ir laba, pat divi tūkstoši. Atkarībā no tā, cik daudz frontē atrodies, no spēku veida, specialitātes, ir pat trīs tūkstoši. Bet tur ir arī cilvēki, dzīves nodrošināti, kam ir bizness un peļņa šeit, Latvijā, ievērojami lielāka. Vai arī pasīvie ienākumi, kad sevišķi nekas nav jādara, bet nauda nāk, bet viņš tik un tā brauc uz turieni. Līdz ar to tas nav izšķirošais. Tur ir cilvēki, kas Latvijā, vai strādājot Norvēģijā, Īrijā, Vācijā, ir pelnījuši lielākas algas, nekā saņem tur šobrīd Ukrainā. Protams, ir arī viena daļa, kam tas ir nopietns pluss, jo Latvijā viņš nepelnīja tik daudz. 

Kāda ir interese no Latvijas puses? Cik daudziem tu esi teicis, ka nevajag braukt? 

Ir interesējušies apmēram uz pusi vairāk, nekā tur ir. Es neesmu vervētājs, viņi arī bez manis var aizbraukt, tikai man, ļoti iespējams, Ukrainas varas iestādes pa neoficiāliem kanāliem pajautās, kas šis ir par cilvēku. Jo viena lieta ir oficiālie kanāli, kur redz, ka tiesāts nav, parādu nav un tā tālāk, bet nepēta jau cilvēka sociālos tīklus, draugu loku utt. Ir viens cilvēks, kuru es izbrāķēju uzreiz. Papētīju, un tur bija narkotiku atkarība, tur tādus nevajag. Ir latvieši, kuriem Ukrainas pusē ir problēmas ar alkoholu, bet šeit bija jau nopietnāks gadījums. Bija ļoti aizdomīga persona, kuras motivācija man galīgi nebija saprotama, kas viņš tāds ir. Bija cilvēki arī bez militārās pieredzes, kuri tika aizsūtīti uzreiz mājās. Kaut kā apmēram divreiz vairāk ir interesējušies, bet vai nu neaizbrauca, vai aizbrauca, parunāja, paskatījās līgumu, un viņus tas neapmierināja. Dažādās stadijās viņi vai nu ir paši atbiruši, vai aizsūtīti mājās. 

Cik daudz tu zini par mūsu kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem? 

Lietuviešu ir vairāk. Principā jau 2014. gadā tur bija vienības, kuras komandēja lietuviski. Tātad no 2014., 2015. gada vislielākais ārzemju kontingents bija čečeni, Ukrainas pusē karojošie čečeni no Kaukāza – cilvēki, kas vēlas neatkarību. Tad bija poļi, lietuvieši, arī etniskie ukraiņi no Kanādas. Kanādā viņu ir daudz. Šobrīd ģeogrāfija ir jau plašāka. Pieļauju, ka no Latīņamerikas cilvēki droši vien vairāk brauc pēc naudas, cik es noprotu no viedokļiem, kas tur izskan – Kolumbijas armijā jākaro pret narkobaroniem par 500 eiro, bet Ukrainā dod 2000 eiro, un iemaņas zināmas ir. Protams, Ukraina ir nepazīstama vide, latīņamerikāņi ziemā nopietni salst, nav pie tā pieraduši. 

Kas ir ar igauņiem?

Igauņu ir, es teiktu, apmēram tikpat, cik latviešu. Man nav skaitļu, bet es pieļauju, ka cipari ir līdzīgi vai vismaz proporcionāli iedzīvotāju skaitam. Bet leišu ir manāmi vairāk, vairāki desmiti stabili. 

Skatoties no iebrukuma brīža, kas ir tās lietas, ko jūs darītu citādāk?

Principā mūsu pieredze bija pietiekama no 2014. gada, lai plus/mīnus izdarītu pareizi. Man bija patīkams pārsteigums par Latvijas iedzīvotāju lielo atsaucību, ka gadu jau tā turpinās, saziedots ir daudz. Latvija ir līdere gan starp valstīm, gan brīvprātīgo ziņā. Tāpat kā liela daļa Ukrainas kaimiņu, izņemot varbūt Ungāriju. Tajā brīdī, kad es sāku, es biju domājis, ka tas būs uz diviem, trim mēnešiem un pēc tam noplaks, kā tas bija no 2016. līdz  2022. gadam, kad bija trīs tūkstoši gadā savākti, bet nē, tas turpinājās un joprojām turpinās. Tur bija īstermiņa lietas vairāk, šobrīd vairāk varam plānot ilgtermiņā iegādes. Nāk kaut kādas papildu zināšanas klāt. Kaut vai par to pašu auto aprīkojumu, jo karš pastāvīgi mainās.

 

Ko tu un tavi domubiedri pirms gada domājāt, – kur karš aizvedīs, salīdzinot ar to, kur tas ir tagad? 

Mana prognoze bija drūmāka. Kad sākās karš, es biju domājis, ka Ukrainas armija tiks sakauta 20–30 dienu laikā. Es nedomāju, ka viņi Kijivu ieņems divu, trīs dienu laikā, ka Dņepras kreisais krasts tiks ieņemts, ka Ukrainas organizētā pretestība tiks salauzta. Es nebiju domājis, ka viņi okupēs rietumu Ukrainu, vienkārši tāpēc, ka Krievijas spēku skaitliski nebija tik daudz, bet es pieļāvu, ka Krievija austrumus anektēs tāpat kā Krimu, ka jūras piekrasti anektēs un Kijivā un tās apkārtnē iedibinās marionešu republiku. Un Ukrainas suverēnā vara paliks tikai rietumu Ukrainā, gar veco PSRS un Polijas 1939. gada robežu. Un tad būs partizānu cīņa, kurai būs jāpalīdz. Ukrainas armiju es plus mīnus novērtēju adekvāti. Tā kā es biju novērtējis, ka viņi cīnīsies, viņi arī cīnās. Vienu otru lietu es pārvērtēju, es biju domājis, ka ceļš uz Krimu tomēr ir nomīnēts. Izrādījās, ka ne velna. Es biju domājis, ka lielās pilsētas pārvērtīsies par cietokšņiem, ka viņiem eži un betona konstrukcijas ir sagatavotas, lai to pārvērstu par 1945. gada Berlīni. Izrādās, ka tas tā nav. Izrādās, ka no Čornobiļas, no Baltkrievijas robežas, kur ir daži ceļi, uz kuriem dažās vietās pietiek uzspridzināt caurtekas, lai uz dažām dienām kavētu Krievijas karaspēku – ne velna nav ne spridzekļu, ne komandu, nekā. Īstenībā krievus turpat pie Čornobiļas varēja arī atstāt, uzspridzinot ceļus, kas netika izdarīts. Es ceru, ka būs nopietna izmeklēšana par šo jautājumu.

Kur es pamatīgi kļūdījos, – es pamatīgi kļūdījos Krievijas armijas kaujas spējās. Es biju vērtējis viņus krietni augstāk. Biju domājis, ka viņiem sadarbība starp visiem spēku veidiem būs krietni labāka; organizētība, sakari un viss pārējais krietni labāks. Izrādījās, ka viņiem vienai daļai pat karšu nebija. Vai nu viņi nenovērtēja ukraiņus, vai nu korupcija tur ir saēdusi visu galīgi. Tas izvērtās Ukrainai un mums krietni veiksmīgāk, nekā tika domāts. Par nākotnes prognozēm, godīgi sakot, tā kā man ir daudz paziņu starp Ukrainas regulārajiem spēkiem, es joprojām redzu, ka viņiem ir vēl ļoti tālu jāiet līdz organizētībai, kas ir attīstīto NATO dalībvalstu līmenī. Proti, koordinācija starp spēku veidiem, vienībās, to iekšienē, visas plānošanas procedūras joprojām notiek diezgan haotiski. Plānošana joprojām ir stipri haotiska un lielākoties neprofesionāla. Slānis, kurā NATO būtu jāizdresē Ukrainas komandējošais sastāvs, jāizdresē štābi no bataljona uz augšu, lai tas sāktu strādāt tā, kā tas ir nepieciešams. Kā arī visi apgādes jautājumi – milzīgs skaits automašīnu ir savests, tās joprojām vajag, bet tagad ļoti daudz vajag rezerves daļu. Mašīnas ir ļoti dažādas – tas ir zoodārzs. 

Citas "Drošinātāja" intervijas

Cik daudz tu vari pateikt par krieviem šobrīd? 

Principā tas pats viņiem ir ar plānošanu, loģistiku, visu nodrošinājumu, kas Ukrainas un Krievijas armijas stipri atšķir no attīstīto rietumvalstu armijām. (..) Es nezinu, cik ātri krievi līdz tam aizies, bet ceru, ka ukraiņiem NATO nopietni pieķersies pie treniņiem, lai ukraiņu spēkus dabūtu jaunā kvalitātē, ne tikai vienkārši iedodot jaunu tehniku, bet iedodot arī visu to sistēmu, kā tehnika tiek pielietota, kā tiek sagatavots personāls, kā notiek apgāde, remonti, plānošana, uzdevumu analīze un došana. 

Kurp iet šis karš? 

Tas nav tas, ko es vēlos, bet tas, ko es prognozēju – man, protams, gribētos, lai Ukraina ātrāk uzvarētu un tas viss beigtos, un Krima tiktu atbrīvota, bet izskatās, ka Rietumi iedos tik daudz bruņojuma, lai Ukraina nezaudētu, bet ne tik daudz, lai Ukrainai pietiktu visu teritoriju atbrīvošanai. Līdz ar to man šķiet, ka tas ies uz to, ka abām pusēm būs tik lieli zaudējumi, ka būs kārtējā konflikta iesaldēšana uz vienām, otrām, trešajām robežām. Pieņemsim, Krievijas atkāpšanos uz pirmsiebrukuma teritoriju. Un atkal tāds ilgais, piekārtais stāvoklis man diemžēl izskatās ļoti reāls scenārijs. Jā, ukraiņi šobrīd ir apņēmības pilni cīnīties, bet ar apņēmību ir par maz, ir vajadzīgāka lielāka pašdisciplīna, lielāka organizētība pašā Ukrainā. Jārēķinās, ka tā ir postpadomju valsts ar pietiekoši augstu korupcijas līmeni. Ukraiņiem ikdienā jāsaprot, ka uzvara nav tikai kaujas laukā – lai uzvarētu Krieviju, mazākajai Ukrainai jābūt krietni organizētākai. Ja Krievija ir 140 miljoni un Ukraina 40 miljoni, tad ukraiņiem jākļūst trīs reizes ražīgākiem, organizētākiem, likumpaklausīgākiem un jāpārveido valsts tā, lai tā spētu cīnīties ar krietni lielāko Krieviju. Viņiem kā sabiedrībai ir jāpārveidojas, jākļūst krietni labākai, lai to varētu. Un, protams, viņiem ir jāsaņem Rietumu atbalsts apmācības līmenī, stratēģijā, tehnikā, procedūrās, lai viņi varētu izspiest Krievijas spēkus no Ukrainas. 

Ko tev novēlēt? 

Man var novēlēt, lai pēc iespējas ātrāk tas, ko es daru, vairs nebūtu nepieciešams. Proti, lai karš izbeigtos, lai Ukraina uzvarētu, precīzāk sakot. Novēliet Ukrainai uzvaru, un kaut kādā ziņā tā būs arī Latvijas un visas postpadomju telpas uzvara, jo būs parādīts, ka krievus var sist, viņus var uzvarēt, brīvību var nosargāt. Mēs palīdzējām Ukrainai. Ja kas, Ukraina palīdzēs mums. 

Visu raidieraksta "Drošinātājs" epizodi klausies šeit:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti