Viesturs Zandersons: Profesor, kā jums ir ērtāk, kā es jūs uzrunāju?
Indriķis Muižnieks: Var mierīgi uz "tu". Mēs taču esam radio, te ir demokrātija.
Viesturs Zandersons: Ikdienā strādā tomēr ar zinātnisku un administratīvu darbu. Kā ar mūziku – uz tu vai uz jūs?
Es gribētu būt vairāk uz tu, bet tā sanāk, ka no rīta jāklausās, kā jau vecākiem cilvēkiem – ziņas. Tad ar to mūzikas dzīvi sanāk, kad brauc no vienas vietas uz otru, un ja ir trāpījies auto radio, tad vai nu Radio "Naba" vai "Klasika". Tie uztur tonusā.
Viesturs Zandersons: Kad Radio "Naba" izveidojās pirms 20 gadiem, tika slēgts līgums ar Latvijas Universitāti. Tu biji viens no galvenajiem, kas rūpējās par Radio Nabas eksistenci.
Tas jau būtu smalki teikts, ka biju Radio "Nabas" auklis. Tā bija tā laika rektora Lāča [Ivars Lācis; LU rektors 2000.-2007.gads.] lielā ideja. Ideja, ka universitātei vajag savu radio, ir gana sena. No radio puses bija Ojārs Rubenis, kas nāca ar to ideju. [Radio] "Naba" bija tas formāts, ko universitāte atbalstīja.
Ernests Hvostovojs: Rektoram pienākumu un atbildības slogs ir.
Viesturs Zandersons: Runājot par karjeru, sākot no sākuma dienām, bērnībā, pirms izdomāji kļūt par zinātnieku... Tavi vecāki patiesībā nāca no kultūras vides.
Indriķis Muižnieks: Tā bija gadījies. Viņi [bija] no teātra, satikās Dailes teātrī. Tajos senajos laikos, kad vēl Smilģis [Eduards Smiļģis; Dailes teātra dibinātājs] bija galvenais noteicējs. Māte bija literārās daļas [vadītāja], kas izvēlējās repertuāru un mazliet režisēja, tēvs bija scenogrāfs. Acīmredzot, tieši tā ļoti ciešā klātbūtne teātra būšanai lika meklēt kaut ko citu.
Tā jau zinātnē arī ir, ka visu laiku gribas kaut ko citu, ne to, kas jau ir.
Tā iznāca, ka beigās domāju, ka iešu vai nu uz medicīnu vai uz psiholoģiju, vai bioloģiju, vai ķīmiju. Tajā laikā nevarēja 10 dažādas izvēles ierakstīt. Jāskatās bija, kur pēdējā dienā, kad beidzot saņemies un [esi] izdomājis, ka iesi, pieteikties studijām, kur vēl var pieteikties, kur mazāka rinda. Skaidri zināju, ka botānika un zooloģija nav mans. Tas vēlāk arī pierādījās, ka zvirbuļus no bezdelīgām īsti neatšķīru. Mikrobioloģiju nezināju – to izvēlējos. No pirmā kursa uzreiz tiku pie laboratorijas, kas ir ļoti liela izdevība, priekšrocība universitātē, kas nekur citur ārzemju augstskolās [nebija], ka zaļš gurķis būdams vari jau tikt iekšā laboratorijā un sākt strādāt, mēģināt ar rokām darīt. Tagad ir tāpat, kā ar to mūziku – gribētos vairāk.
Ernests Hvostovojs: Tu esi studējis arī ārzemēs?
Indriķis Muižnieks: Studējis nē. Es pēc studiju beigšanas tur, kā saka, papildinājos. Tagad to sauktu par postdoku [no ang.val – postdoc; uz apmācību orientēts amats, kas pieejams personām, kuras ieguvušas doktora grādu.], bet tad vēl tāda termina nebija. Tātad deviņdesmito gadu pašā sākumā biju Vācijā, tad atkārtoti dažādās Vācijas universitātēs. Esmu gadus piecus kopumā, ar pārtraukumiem dažādās Vācijas universitātēs bijis. (..) ar vīrusiem, ģenētiku, ar mikrobiem, – dažādās jomās mēģinājis kaut ko darīt. Tas bija ļoti noderīgi. Tagad arī pie mums [LU] ļoti daudz var izdarīt, bet tajā brīdī tā bija unikāla iespēja. Tas palīdzēja gan kontaktu ziņā, gan metožu apguves ziņā.
Visiem iesaku obligāti doties uz ārzemēm tad, kad jau pašam kaut kas ir aiz ādas, kad ir jau kāda pieredze.
Viesturs Zandersons: Tev kā rektoram ir diezgan sarežģīti apvienot administratīvo amatu un veikt zinātnisko darbību?
Indriķis Muižnieks: Tas ir aizvien grūtāk un grūtāk. Likās, ka būs vieglāk un vieglāk. Īpaši tagad ar pārvaldes un vadības reformām tas aizņem arvien vairāk laika. Nekas jau nav mūžīgs, arī rektorēšana nav mūžīga. Jācer, ka pietiks spēka un enerģijas, lai varētu aiz oderes aizliktās idejas vilkt ārā un īstenot.
Ernests Hvostovojs: Zinātne savā ziņā ir ļoti radošs process.
Vajag kaut ko zināt, tad var arī radīt.
Pilnīgi no nekā jau nekas neiznāk. Tāpat kā ar radošo procesu, tas iznākums bieži vien neapmierina. Zinātne kā jebkurš radošs darbs, biežāk kā jebkurš cits, noved pie frustrācijas. Neveiksmes ir vairums – 90%.
Ernests Hvostovojs: Paralēles var vilkt ar mūzikas rakstīšanu.
Viesturs Zandersons: Kas ir aktuālais universitātē?
Pārvaldības un universitātes struktūras reforma ir čaula, bet tā būtība tam visam ir mazliet pārdefinēt universitātes, akadēmiskās darbības – studiju virzienu un zinātniskās darbības – pamatakmeņus. Vismaz pārredzamam laikam uz priekšu. Kā mēs attīstām studiju virzienus. Būtiskais ir nevis atļaut [iekāpt] laiviņā un peldēt, kā gribas, bet nodefinēt, cik mēs gribam šeit redzēt pasaules klases briljantus, profesorus, kādu atbalstu mēs varam dot. Neatkarīgi no tā, kādas ir tā laika konjuktūras – piesakās 20, 50 vai 200 studenti – ka mums šis pamats ir ielikts un mēs pie tā stingri kādu laiku turamies. Noteiktā kārtībā atrastiem līderiem šajā jomā nodrošinām iespējas strādāt. Būt universitātē uz pilnu klapi, ar visu savu sirdi. Saistība nav ar [lekciju] stundu un minūšu uzskaiti. Mēs gribētu redzēt universitāti kā zinātnes un studiju, un arī sabiedrības atbalstu – būtiska [ir] struktūra šajā zinātnes un augstākās izglītības telpā. Ne stundu atstrādāšana, bet savas misijas izpilde. Tas nav vienkārši, bet ir izdarāms.
Viesturs Zandersons: Kā šāda veida reformas izpaužas?
Tas ir mūsu visu kopīgs darbs.
Izšķiroši svarīgi ir apvienot ļoti plašo mijiedarbības iespēju gan starp jauniem studentiem, gan absolventiem, gan profesoriem.
Formāts, kurā var atrast definējumu, bez kā universitāte nevar iztikt – fizika, ekonomika, teoloģija, latīņu valoda. Tie ir tie stūrakmeņi un ar stūrakmeņiem ir vieglāk būvēt.
