Dīvs Reiznieks: Pirmssezonas treniņnometnes jums jau 8–9 gadus notiek Siguldā. Vai runāsim latviski?

Vladislavs Heraškevičs: Vēl ne. Es zinu dažus vārdus. Jā, Latvija ir mūsu sportošanas mājvieta. Sigulda ir vieta, kur esmu uzaudzis. Pirmo reizi tur biju, kad man bija 14–15 gadi, tagad man ir 24. Šī vēl aizvien ir mūsu mīļākā vieta pirmssezonas darbam. Tā ir lieliska trase ar lieliskiem cilvēkiem apkārt. Dukuru ģimene mums daudz palīdzējusi un vēl aizvien ļoti atbalsta. Pilnīgi noteikti, – ja mēs viņus nebūtu satikuši, es nebūtu skeletonists. Tādēļ jāsaka liels, liels paldies Latvijas skeletona komandai par to, kas mums tagad ir. 

Vladislav, mēs runāsim par jūsu fondu, par piedzīvoto Ukrainā, par jūsu ģimenes, draugu un valsts likteni, bet es gribētu sākt ar nelielu atgriešanos nesenā pagātnē. Pirms gandrīz gada jūs izpelnījāties pasaules uzmanību, kad, ignorējot brīdinājumus tā nedarīt, olimpisko spēļu skeletona sacensību tiešraides laikā parādījāt uz papīra lapas uzrakstītu vēstījumu "Nē karam Ukrainā." Tas bija 13 dienas pirms kara sākuma. Tagad, gadu un desmitiem tūkstošu zaudētu dzīvību vēlāk, Starptautiskā Olimpiskā komiteja atkal ir ziņu virsrakstos, jo strīdas ar jūsu valsti par Krievijas un Baltkrievijas sportistu dalību olimpiskajās spēlēs. Kā tas jums liek justies?

Protams, ka šie SOK lēmumi un paziņojumi ir apkaunojoši. Tie neko nepasaka. Ko nozīmē paustās prasības? Krieviem un baltkrieviem prasa nebūt aktīviem kara atbalstītājiem. Bet mēs nesaprotam ko nozīmē "aktīvs atbalsts". Tas nozīmē – iet uz fronti ar ieroci rokās vai ierakstīt kādu kara atbalsta vēsti sociālajos medijos? Es nesaprotu, ko SOK ar šo paziņojumu grib darīt tālāk. Kurš būs tas, kurš pārbaudīs šos sportistus? Tas būs SOK? Vai Tomass Bahs [SOK prezidents – red.] vienkārši pateiks: "Ai, šis puisis neizskatās pēc kara aktīva atbalstītāja". Neredzam nekādu skaidrojumu, kā šis varētu strādāt. 

Jāatceras, ka gandrīz 85% Krievijas sportistu ir Krievijas armijas, policijas vai citu valdības struktūru sastāvā. Tāpat, ja šiem sportistiem ir saistība ar Krievijas sporta lietu ministriju vai Krievijas Olimpisko komiteju (KOK), arī tad viņi ir vainīgi, jo KOK vadītājs Pozdņakovs ir Krievijas armijas pulkvedis, kurš nesen paziņoja, ka krievu sportistiem ir liels gods piedalīties "speciālajā operācijā". Sporta lietu ministrija saņem naudu no valdības,  tātad – no teroristiskas valsts. 

Kā jau teicāt, šis karš norisinās jau gandrīz gadu, un ir tikai daži krievu sportisti, kuri to ir nosodījuši. Ja SOK grib šos sportistus atpakaļ, tad viņi kārtīgi jāpārbauda kādai citai organizācijai, piemēram, kā dopinga jautājumā, ar ko darbojas Pasaules antidopinga aģentūra. 

Tāpat šiem sportistiem nevajadzētu startēt zem neitrālā karoga, bet gan pārstāvot tādas organizācijas krāsas, kas atbalsta Ukrainu vai publiski iestājas pret karu.

Savukārt šiem sportistiem būtu jānāk klajā ar publiskiem pretkara vēstījumiem, lai viņu piedalīšanos starptautiskajā arēnā nevarētu izmantot krievu propaganda, jo viņi publiski būs pauduši atbalstu Ukrainai. 

Daudzi sportisti izsakās sociālajos medijos, to esam redzējuši arī savā praksē. Viņu bijušie skeletonisti, bobslejisti mūsu sociālo tīklu kontos raksta dažādas propagandas lietas. Viens bobslejists man privāti atrakstīja novēlējumu, lai manai mājai uzmet bumbu. Tad viens krievu junioru skeletonists mūsu junioram atrakstīja, ka viņi atgriež savas teritorijas un iznīcinās nacistu kustību Ukrainā. 

Var jau teikt, ka parastie krievi nav bijuši citās valstīs, viņi tikai skatās televizoru, kurā tiem melo. Bet Krievijas sportisti nav parastie krievi. Viņi taču ir ceļojuši pa visu pasauli. Viņi bijuši Latvijā, Siguldā, Vācijā, ASV, Kanādā. Viņi bijuši arī te, kur esam šobrīd – Insbrukā. Viņi taču redz, kā cilvēki dzīvo. Viņi taču redz, ka te nav nekādu nacistu vai citu mēslu. Protams, nacisti ir visā pasaulē, taču viņu īpatsvars ir niecīgs un ikdienā neredzams. Krievu un baltkrievu sportisti saprot, ka tās visas ir muļķības, bet viņi šā vai tā atbalsta karu. Tādēļ manās acīs viņi ir vainīgi. Sportistiem būtu jāuzstājas pret karu un jādarbojas, lai panāktu mieru.

Ja šobrīd būtu iespēja uzrunāt SOK prezidentu, ko jūs viņam teiktu?

Es teiktu līdzīgi, kā daži draugi no kamaniņu sporta, kuri ar viņu runāja, kad Bahs apmeklēja Pasaules čempionātu kamaniņu sportā Oberhofā (27.–29. janvārī). Bahs ir liekulis. Viņš saka vienu, bet dara citu. 

Protams, man būtu viņam jautājumi. Par krievu sportistiem, kuri ir daļa no krievu armijas. Par šo tēmu neesmu redzējis nekādu atbildi. Vēl būtu interesanti uzzināt, kāpēc Krievijas amatpersonām kā Pozdņakovam [KOK prezidents – red.], ir iespēja kāpt uz skatuves, lai uzrunātu Nacionālo olimpisko komiteju asociāciju un runātu par ētiku. Tas izklausās neticami – Krievijas armijas pulkvedis visu nacionālo olimpisko komiteju priekšā runā par ētiku. Kas te vispār notiek?

Vēl ir jāsaprot, ka visi sportiskie panākumi, izcīnītās medaļas ir pilnīgi nekas, ja pretējos svaru kausos noliek cilvēku dzīvību. Ukraiņi šobrīd ziedo tik daudz. Daudzi zaudējuši dzīvību, daudzi savus mājokļus un dzimto zemi. Lai palīdzētu viņiem, tu vari ziedot savu karjeru vai kādu daļu no tās. 

Domāju, mums vairāk jāstrādā ar starptautiskajām federācijām, ar SOK un citām lielām organizācijām.

Protams, ka negribam upurēt sportu. Gribam starptautiskajā arēnā sacensties ar latviešiem, amerikāņiem, vāciešiem. Gribam sacensties ar visiem, izņemot krievus un baltkrievus. Jo viņi ir teroristi. 

Labi, parunāsim par sacensībām. Es zinu, ka Ukrainā ir daži likumi, kas tika pieņemti pēc kara sākuma. Vai jūs varētu vienkārši paskaidrot, kurš var atstāt Ukrainu, lai dotos uz sacensībām, kā jūs, un kurš nedrīkst pamest Ukrainu? Ja runājam tieši par sportistiem.

Jums bija jābūt nacionālās izlases sastāvā, pirms sākās iebrukums. Jūs var iekļaut izlasē arī tagad, bet tad vajadzīgi apliecinājumi jūsu statusam, ka esat sportists, treneris, fizioterapeits vai cita komandas amatpersona. Tātad vispirms jābūt šajos sarakstos. Ja jums ir treniņnometne vai sacensības, tad jābūt dokumentiem, kas to apliecina – nu, tā tas mums bijis vienmēr. Tur jānorāda, uz kurieni dosities, ar kādu mašīnu, un visas pārējās birokrātiskās prasības.

Tad tu to nosūti sporta ministrijai un viņi paraksta vai neparaksta izbraukšanas atļauju. Ja paraksta, tad jums ir atļauts atstāt Ukrainu. Tā tas darbojas. Ja, atļaujas termiņam beidzoties, jums jāpaliek ārzemēs ilgāk, jūs sagatavojat jaunu pieprasījumu nākamajai treniņnometnei vai nākamajām sacensībām. Piemēram, mums skeletonā parasti ir tā, ka sezona sākas rudenī. Vispirms ir nometne, un uzreiz pēc tam dodamies uz sacensībām.  Tādēļ mums ir viens dokuments pēc otra. Tā tas strādā. Tas ir vienīgais veids, kā izkļūt no valsts, ja esi ar sportu saistīts vīrietis vecumā no 18 līdz 65 vai 60 gadiem. Laikam 60.

Bet vai jums pašam ar sevi bija diskusija, – kas man jādara pirms jaunās sezonas vai pēc 24. februāra? Vai man vajadzētu turpināt nodarboties ar skeletonu? Vai man vajadzētu darboties kā brīvprātīgajam? Vai man vajadzētu pieteikties armijā? Kādas pārdomas tobrīd bija jūsu galvā?

Es teiktu, ka tobrīd mainījās visa dzīve. Šis datums patiesībā dzīvi sadalīja divos posmos – pirms un pēc. Jāsaka, ka tajā brīdī es vienkārši biju pārāk aizņemts. Kā jau minējāt, olimpiskajās spēlēs visa pasaule pievērsa uzmanību mūsu "Nē karam Ukrainā" protestam. Mums bija ļoti daudz interviju, stāstījām par to, kas notiek mūsu valstī. Te lieti noderēja mani plašie sakari Ukrainā.  Piemēram, mans kursa vecākais no universitātes laikiem dzīvoja Volnovahā, Doneckas apgabalā. Visas tās šausmas, ko vēlāk piedzīvoja Buča un Irpiņa, Volnovahā notika jau trešajā dienā – 27. februārī. Frontes līnija tur bija tad un ir arī tagad. 

Tā kā jau tobrīd zināju, ka krievi bombardē nevis militāros objektus, bet gan dzīvojamās mājas, un cieš civilie. 

Tāpēc daudz runājām ar medijiem, stāstot, kas notiek, un sakot, ka mums vajadzīga palīdzība, ka jāpasargā gan sportisti, gan civiliedzīvotāji. Tas prasīja daudz laika.  Paralēli jau sākām darbu, lai no paralimpiskajām spēlēm tiktu izslēgti Krievijas un Baltkrievijas sportisti. Sākām sadarbību ar "Global Athlete" platformu. Tāpat arī darbojāmies mūsu nacionālās olimpiskās komitejas atlētu komisijā, izplatot paziņojumus, dažādus video un drukātus vēstījumus. Tā pagāja divas nedēļas, – rakstot vēstules, sniedzot intervijas, nākot klajā ar paziņojumiem.

Pēc tam atgriezāmies Ukrainā, kur mums ar bobslejistiem ir paliels mikroautobuss. Mēs ar šo "Mercedes Sprinter" busu sākām izvadāt palīdzību. Bijām brīvprātīgie. Sākumā vienkārši nogādājām dažāda veida palīdzību no punkta A uz punktu B. Tikmēr Kijivā mani draugi arī bija kļuvuši par brīvprātīgajiem. Viņi iepirka ēdienu un izvadāja to cilvēkiem, kuriem tas bija vajadzīgs – invalīdiem, senioriem. Pēc kādas nedēļas vai divām, sapratām, ka jāstrādā kopā, jo it kā jau mēs savu artavu paveicām, tomēr šķita, ka varam izdarīt vairāk. Apvienojoties mēs kopā varētu dot lielāku labumu, ja katrs liktu uzsvaru uz to jomu, kurā esam spēcīgāki. 

Tā radās "Heraskevych Charity Foundation". Izveidojām mājaslapu, sākām sadarbību ar dažādiem Ukrainas uzņēmumiem. Izdevās uziet lielu lauksaimniecības uzņēmumu, kas mums piešķīra iespaidīgu apjomu ar saulespuķu eļļu. To tālāk izvadājām cilvēkiem, kas gatavoja ēdienu armijai, bēgļiem un trūcīgajiem. Sākām sadarboties arī ar citām nelielām brīvprātīgo  grupām.  Jau no paša sākuma viena no iecerēm bija piesaistīt atbalstu arī no citām valstīm. Tad nu meklējām šādu atbalstu. Vieni no pirmajiem atsaucās Amerikā bāzētās organizācijas "Little Wing Relief" un "Ukrainian Aid Operations". Tāpat arī lielu atbalstu saņēmām no Latvijas. Ja runājam par to, kur sniegtā palīdzība nonāca, tad jāsaka, ka sākumā strādājām ar atsevišķām ģimenēm, vienu, diviem, trim cilvēkiem. Taču nu jau palīdzam īstenot krietni lielākus projektus. Un jāsaka, ka tas ir pat vienkāršāk. Pārsvarā visu var paveikt, izmantojot internetu.

Tātad pat šobrīd, kad notiek skeletona sezona, fonds turpina darbu? Tas nekas, ka esat ārpus Ukrainas?

Jā. Jāsaka, ka tieši tagad arī realizējam savus lielākos projektus. No ASV saņēmām lielu medikamentu sūtījumu 140 000 dolāru vērtībā. Savukārt sadarbībā ar "Ukrainian Aid Operations" no ASV sagādājām tā saucamās Aļaskas teltis, kas paredzētas izmantošanai tiešā frontes tuvumā. Tajās ievainotajiem tiek veiktas steidzamas operācijas, lai būtu droši tos sūtīt tālāk jau uz slimnīcu. Šim mērķim ziedojumos kopā tika savākti 60 000 dolāru, par ko varējām nopirkt sešas šādas teltis ar ģeneratoriem, bet vēl vienu mums uzdāvināja lieliski cilvēki. Starp jaunākajiem projektiem jāpiemin sadarbība ar draugiem Portugālē. Viņi visā valstī izveidoja ziedojumu vākšanas punktus. Tas izdevās lieliski, jo galu galā varējām sagādāt Ukrainas slimnīcām dažādu aprīkojumu. Esmu ļoti priecīgs, ka, pat sezonas laikā sportojot, mēs varam palīdzēt ukraiņiem.

Vēl viens mūsu fonda darbības virziens ir labdarības treniņi.

Šobrīd ļoti liela problēma Ukrainā ir bērniem atņemtā bērnība, jo viņi nonāk ārprātīgās situācijās. Daudzi bumbu patvertnēs bijuši mēnešiem ilgi.

Iznākot ārā, viņi saprot, ka nav, ko darīt, ka bērniem nav nekādas izklaides un bērnības. Mēs cenšamies atgriezt šo bērnību, izmantojot sportu. Tāpēc izlēmām rīkot labdarības treniņus. Pirmais treniņš bija bērniem no Mariupoles batutu zālē Kijivā kopā ar olimpisko čempionu frīstailā Oleksandru Abramenko. Bija pārsteidzoši redzēt atšķirību, kādi bērni ir, treniņam sākoties, un kādi – beidzoties. Piemēram, sākot iesildīties, pagriezām skaļāk mūziku, un tad kādā brīdī vairāki bērni sāka raudāt kādu mūzikā sadzirdēto trokšņu dēļ.  Mēs izslēdzām skaņu, bet pēc kādām 15 minūtēm ieslēdzām atpakaļ, un bērni jau vairs tā nereaģēja. Treniņam turpinoties, tu vari redzēt, ka viņi jūtas arvien labāk un labāk. Sāk smaidīt, jautroties. Ir tik jauki redzēt, ka sports var tā mainīt noskaņojumu. Pozitīvu emociju sniegšana, manuprāt, ir svarīgākais sportā.

Šādus treniņus pēc tam turpinājām arī citviet – Černihivas reģionā, Kijivas apkārtnē. Vasarā bērniem rīkojām treniņus ar bobsleja un skeletona elementiem. Daži bērni bija tik sajūsmināti par šo pieredzi, ka uzaicinājām viņus jau uz saviem nopietnajiem treniņiem Kijivā. Rezultātā šobrīd vairāki jau piedalās oficiālajās sezonas ieskaites sacensībās savās vecuma grupās. Viens puisis Vladislavs Kļemenko jau piedalījās Jaunatnes olimpiādes atlasē Insbrukā. Viņam ir tikai 13 gadi, bet izcīnīja 16. un 11. vietu. Vladislavs ir no Borodjankas. Tā ir tā pilsēta … varbūt esat redzējuši fotogrāfijas ar māju, kurai tieši pa vidu trāpīja aviobumba. Viņš no tās mājas dzīvo 150–200 metru attālumā. Tagad viņam ir jauni mērķi, viņš nodarbojas ar skeletonu. Viņš par to ir sajūsmā, bet mēs esam laimīgi, ka varam ko tādu piedāvāt šiem bērniem.

Droši vien ir lieliski, ka skeletons šajā gadījumā ir bijis tas, kas bērnam liek domāt par ko citu, nekā tām briesmīgajām lietām, kas šobrīd notiek Ukrainā.

Es teiktu, ka ir labi, ja viņi var koncentrēties uz jebkuru sporta veidu, jo ir biedējoši, kad izbrauc uz kādu reģionu un saproti, ka vietējie bērni – astoņus deviņus gadus veci – atšķir artilērijas šāviņus no aviācijas bumbām un citiem lidojošiem lādiņiem. Tas ir traki to apzināties – atcerieties sevi astoņu deviņu gadu vecumā! Bet šie bērni atšķir lādiņu skaņas. Tas nav normāli. Tādēļ ir svarīgi viņiem palīdzēt.

Kas no šī gada laikā redzētā, piedzīvotā jums emocionāli palicis atmiņā visvairāk?

Jāsaka, ka esmu bijis daudzās trakās situācijās. Vienu reizi, kad bijām Mikolajivā, lai nogādātu palīdzību karavīriem, sākās apšaude, kas bija visai biedējoša. Tuvākais lādiņš sprāga kādus 500 metrus no mums. Tad reāli pārņēma bailes. Tas milzīgais troksnis… Tas bija traki. Tā kā strādāja artilērija, pretgaisa aizsardzības sistēmas tur neko nevarēja padarīt. Vienkārši traki.

Tad atceros, kā Irpiņas okupācijas laikā gribējām palīdzēt draugiem, kuriem Irpiņā bija restorāns, kas jau bija pamatīgi cietis. Devāmies turp, lai izvestu visu, ko vēl var no turienes izvest. Aizvedām viņus līdz restorānam un tad gājām apskatīt blakus māju, pa kuru tiešā trāpījumā bija šāvis krievu tanks. Tur bija daži cilvēki, kas izskatījās pēc bezpajumtniekiem un gatavoja ēdienu ugunskurā pie tās mājas. Tas, šķiet, bija maijā, kad ārā vēl bija visai auksts. Naktī kādi mīnus divi trīs grādi. Sākām runāt ar viņiem, un izrādījās, ka tie ir pilnībā inteliģenti cilvēki. Viens pirms iebrukuma strādājis bankā, cits stāstīja, ka šurp pārcēlies 2014. gadā no Luhanskas, un šī jau ir otrā reize, kad viņš zaudē mājokli. Bet tagad jau viņi pilnībā izskatījās pēc bezpajumtniekiem. Izrādījās, ka tajā mājā jau pusotru mēnesi nav ne ūdens, ne elektrības, ne gāzes. Izrādījās, ka tanka šāviena rezultātā tika nogalināta vesela ģimene. Mēs arī apskatījām to dzīvokli. Skats bija briesmīgs – viss izdedzis. 

Tā kā tas nav tālu no Kijivas, mums līdzi tobrīd bija siltā ēdiena komplekti. Mēs tiem cilvēkiem, kas bija pulcējušies ap ugunskuru, iedevām pa pusdienu kastītei. Un prasījām, vai nevajag vēl kaut ko – maizi vai ko citu. Viņi tikai atbildēja: "Nē, nē, iedodiet to kādam, kam vairāk vajag." Es biju šokā, – jūs dzīvojat uz ielas šādā aukstumā vai pat ja dzīvojat šajā mājā – tur nav ne siltuma, ne elektrības, tur nekā nav, nav pat ūdens, lai nomazgātos. Bet viņi saka, lai dodam cilvēkiem, kuriem vairāk vajag. Tas vienlaikus ir gan traki, gan ļoti labi parāda, cik spēcīgi ir šie cilvēki, kas piedzīvojuši elli. Tā mums arī bija liela motivācija nepadoties un strādāt vairāk. Ja viņi var būt stipri, tad arī mums tādiem jābūt.

Vai jūsu mājoklis izturējis karu neskarts?

Jā, par laimi ar dzīvokli Kijivā, kuru īrēju kopā ar draudzeni, viss kārtībā. Taču arī tur nācās piedzīvot biedējošus mirkļus. Visbailīgākie ir brīži, kad dzirdi raķeti lidojam. Mēs dzīvojam 14. stāvā. Un iedomājies, ka sešos no rīta tevi pamodina lidojošas raķetes un sprādzienu skaņas. Kad izdzirdi to raķeti tuvojamies, tā skaņa paliek arvien skaļāka un skaļāka, neko jau nevari izdarīt. Atliek vien cerēt, ka tu nebūsi mērķis. Kad atskan sprādzieni, tad uzreiz gaisā ir dūmu mākonis. Tas viss kopā ir galīgi traki. Tāda šobrīd ir Ukrainas realitāte. 

Tāpat mums ir problēmas ar elektrību, ūdeni un siltumu. Nupat, kad Altenbergā notika Pasaules kausa posms, pie manis atbrauca mamma un draudzene, un arī šobrīd viņas ir kopā ar mani. Tas ļauj nedaudz nomierināties. Jo citādi tu visu laiku seko līdzi gaisa uzlidojumu brīdinājumiem, visu laiku mēģini ar viņām būt kontaktā. Ir ļoti grūti koncentrēties sportam, ja galvā šādas domas. Viņām Kijivā dzīve nav viegla. Ir ļoti grūti, ja dzīvo daudzstāvu mājā, un tev nav ģeneratora, jo tad elektrība tev pieejama tikai 2–3 stundas dienā. Tas skar tādas lietas, par ko normāli ikdienā nemaz neaizdomājies. Piemēram, ēdiena gatavošana. Tev ir divas stundas ēdiena pagatavošanai, taču pārtiku uzglabāt ir pagrūti, jo ledusskapis nestrādā. Tad vēl siltumapgāde. Šobrīd Ukrainā daudzviet ir -10, -12 grādi. Un ne vienā vietā vien siltumu nodrošina ar elektrību. Ja nav elektrības, nav arī siltuma. Tad vēl ūdens trūkums. Tas viss kopā dzīvi padara ļoti grūtu. Tam klāt vēl nāk ekonomiskā situācija, – inflācija, algas vērtība samazinās, cenas pieaug. Štruntīga matemātika sanāk, bet tāda nu tā realitāte ir. Un tas ir ļoti grūti.

Tieši gribēju vaicāt – jūs palīdzat citiem, bet vai pašam nevajag palīdzību? Pieņemu, ka sponsoriem varētu būt radušās citas prioritātes.

Šobrīd daudz strādājam ar Vācijā bāzētu organizāciju "Athletes for Ukraine", kuri mums daudz palīdz. Par laimi, man ir arī daži sponsori. Tie ir pamainījušies, bet ir. Ar "Athletes for Ukraine" palīdzību tūlīt pēc 17. februārī Siguldā paredzētā Pasaules kausa posma mūsu mazie bērni, kuriem vēl nav atļaujas piedalīties starptautiskajās sacensībās, atbrauks uz Siguldu un pirmo reizi mūžā varēs izmēģināt, kā ir braukt ar skeletonu īstā trasē. Šo ideju finansē "Athletes for Ukraine". Ceram, ka šādi komandā iesaistīsim jaunus sportistus, jaunus bērnus. Cerams, viss būs labi un viņiem šī pieredze patiks. Cerams, viņi turpinās trenēties un varbūt 2028. gadā jau kļūs par olimpiskajiem čempioniem.

Ceru, ka viņiem patiks gan skeletons, gan Sigulda, taču pēdējais jautājums mums visiem viesiem ir viens un tas pats. Ko jums novēlēt personīgi?

Tikai, lai beigtos karš un mūsu teritorijas atkal būtu brīvas. Tas ir tas, ko es vēlos.

Protams, daudzi grib, lai dzīve būtu atkal tāda kā agrāk. Taču, protams, dzīve nebūs tāda, kā bija. Es gribētu, lai manā dzīvē atgrieztos normalitāte. Lai manā valstī būtu miers. Ir ļoti grūti sportot, kad ir šādi grūti laiki. Taču mani priecē, ka mums ir šāds atbalsts no citām valstīm – no Latvijas, ASV un daudzām citām valstīm. Jūtam šo atbalstu, un tas palīdz mums būt stipriem. Tas palīdz nepadoties. Esam motivēti, gribam būt civilizētās pasaules daļa, un redzam, ka arī pasaule grib Ukrainu redzēt savā vidū. Un esam ļoti priecīgi, ka mums esat jūs. Es vienkārši gribu kara beigas. Man neko nevajag, tikai mieru manai zemei.

Protams, to jums arī novēlu, jo nekas cits šobrīd nav svarīgāks par to. Starp citu, vienā aspektā šis gads ir bijis noderīgs – maskas ir kritušas un varam redzēt cilvēku patiesās sejas.

Jā, karš parāda patiesību. Šajos grūtajos laikos, kad esam uz robežas, maskas krīt. Un varu tikai priecāties, ka esam vienoti gan Ukrainā, gan ap Ukrainu. Ukraina nekad nav bijusi tik vienota kā šobrīd. Protams, redzam arī cilvēkus, kuri, nometot maskas, atklāj savas īstās sejas, kas nav patīkamas. Ir svarīgi atcerēties šīs mācības un nākotnē būt pacietīgākiem.

Paldies jums!

Jā, paldies, un visu labu!