«Normāli cilvēki uz šejieni nebrauc.» Atklāta saruna ar latvieti frontes līnijā Ukrainā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Mēs mēdzam jokot, ka te tādi normāli cilvēki īsti neatbrauca," sarunā Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs" atklāti atzina Atvars Aniņš, latvietis, kurš devies uz fronti Ukrainā. Intervijā viņš atklāti stāstīja par iemesliem, kādēļ devies karot uz Ukrainu, atklāja, kāda ir viņa alga, stāstīja par "spāņu žurnālistes" mēģinājumiem izvilināt specifisku informāciju, kā arī skaidroja, kāpēc uzdevumus negrib pildīt kopā ar alkohola cienītājiem.

Intervija ar Aniņu Atvaru, latvieti frontes līnijā Ukrainā ```
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Kas tu esi par cilvēku? Es lasu par Atvaru Aniņu, kurš ir zemeņu audzētājs. Kurš ir vai ir bijis, – to tu pats precizē, – karavīrs. Kā tu saviem vārdiem teiktu?

Atvars Aniņš: Karavīrs es esmu bijis visu laiku. Tā ir mana pirmā profesija, kaut kādu motīvu dēļ tā ir izvēlēta, un attiecīgi pie tā ceļa es kaut cik esmu pieturējies. Vienlaikus es esmu, teiksim, tāds nevienkāršais karavīrs. Es mēdzu būt pietiekami tiešs, darīt šo to pa savam. Teiksim, manam komandierim par mani mēdza sāpēt galva.

Kāpēc?

Tāpēc, ka es darīju tā, kā es uzskatīju par pareizu saprātīgos apmēros. Es centos tā darīt, lai visi ir ieguvēji, lai viss tā notiek, bet, teiksim, tur, kur es uzskatīju, ka ir jārīkojas saskaņā ar sirdsapziņu vai principiem, tur es arī tā ņēmu un baigi daudz uz kompromisiem negāju. Kaut kāda nekontrolējamība, tā kaut kur visu laiku lauzās ārā.

Mēs tavā feisbuka kontā lasām par to, ka vēlies izaicināt situācijas, nonākt arī karstākajos punktos. Droši vien, ka arī plašākā nozīmē, ne tikai militārā. Lasām arī par personisko motivāciju parādīt tēvam, ka vari pieņemt arī pats savus lēmumus. Kā tu teiktu saviem vārdiem, kāpēc tu esi izvēlējies nonākt Ukrainā karadarbības zonā?

Droši vien, galvenais motivators ir, – kad mēdzam jokot, ka te tādi normāli cilvēki īsti neatbrauca, kaut kas kaut kur nav sanācis. Teiksim, manā gadījumā mana karjera neizvērtās tāda, kādu es biju plānojis. Attiecīgi arī ģimenes dzīvē kaut kas bija tāds pietiekami sarežģīts. Gribējās atrast veidu, kā sevi realizēt, kā sevi parādīt. Nu, teiksim, ja es esmu karavīrs, Latvijai teorētiski pretinieks ir tikai viens, un saprotot, ka ir bijusi jau Gruzija, Ukraina, vēlreiz Ukraina – saprotot, ka uzvarot Ukrainu, kaut kad tā rinda pienāks arī Latvijai... Tad, visu saliekot kopā, tā ideja bija pietiekami pieņemama, lai par to apsolīto atalgojumu būtu vērts riskēt.

Ko par tavu izvēli saka tavi tuvākie cilvēki?

Pirmie vārdi bija – jucis. Pirms es aizbraucu, mammu man sanāca nobloķēt. Es viņu vienkārši nobloķēju. Viņa tik ļoti pārdzīvoja, ka es to gandrīz vairs nevarēju izturēt. Lai lieki netraucētu, es uz mēnesi viņu atslēdzu tā, lai viņa nevar man sekot, nevar man pazvanīt. Viņai bija grūti. Ar tēvu arī nebija vienkārši, un sieva vienkārši pateica, ka prātu izkūkojis.

Zināmā mērā mēs esam kaut kur galējību cilvēki, lai uz šejieni atbrauktu.

Pie pamestas Krievijas okupācijas spēku mašīnas
Pie pamestas Krievijas okupācijas spēku mašīnas

Kas bija tava iepriekšējā militārā pieredze?

Tā sākās pirms 18 gadiem Aizsardzības akadēmijā, ieguvu virsnieka pakāpi. Pēc tam bija pietiekami interesants dienests, īsti nesanāca, kā es biju domājis, gribējis.

Un tad, sākoties 2014. gadā Ukrainas konfliktam, es atgriezos Zemessardzē. Tad mūs tur labi sagatavoja. Teiksim, brauca Speciālo uzdevumu vienības karavīri un mūs apmācīja. Tās iegūtās prasmes palīdzēja pietiekami droši pieņemt lēmumu, ka es esmu pietiekami labi sagatavots, lai riskētu uz šejieni braukt.

Kādās misijās paguvi būt?

Nē, gribējās kaut kur tā nonākt, bet Zemessardzē mums tas dienests bija pārsvarā kaut kādas 40 dienas gadā no pamatpienākumiem brīvajā laikā. Tad sapratu, ka no Zemessardzes, visticamāk, tur nenokļūšu. Tad bija arī interese pamēģināt citādā veidā. Esmu dzirdējis, cik mēdz nopelnīt privātie karavīru kontraktieri. Bija interese iegūt tādus kontaktus, lai varētu apsvērt arī iespēju šādai karjerai.

Kas ir tava specializācija? Kas ir tas, ko tu esi trenējis, apguvis, zini vislabāk militārajā ziņā?

Mēs bijām izlūki, mūs mācīja kā izlūkus, kā partizānus. Pietiekami brīvi pārvaldu gandrīz visus ieročus.

Kāda ir vēsture, kā tev sanāca nonākt Ukrainā? Kā tas ir attīstījies? Kā tev ir klājies no tā brīža, kad tu izlēmi braukt uz Ukrainu?

Iepriekšējo ziemu pavadīju, Anglijā strādājot. Man patīk piedzīvojumi – tad es pastrādāju vienā vietā, labi nopelnu, tad var dzīvot kādu laiku tā, kā es gribu. Tad atkal jāskatās tālāk, kur atkal var nopelnīt, lai varētu dzīvot tā, kā es gribu. Un tad sanāca, ka, atgriežoties mājās no Anglijas, nākamajā dienā sākās karš. Tad jau bija tāda sajūta, ka man vajag būt tur. Bija vēl kaut kādas saistības jāizpilda. Tīri simboliski atpirkos, atsūtīju naudiņu medicīnas vajadzībām. Tad, kad beidzās mana zemeņu sezona, es sapratu, ka man atkal ir kaut kas jādara. Ideja par Ukrainu man bija ļoti pievilcīga.

Ukrainas kara laika sadzīves aina
Ukrainas kara laika sadzīves aina

Stāsti, kā tu atradi savu vietu tur Ukrainā?

Braucot ārā no Latvijas, ir vēl tāda organizācija "Latviešu vienība Ukrainā". Viņa ar ziedojumiem ļoti labi mūs apgādā, rūpējas, apgādā visu, kas mums ir vajadzīgs, un pasaka, kur mēs varam aizbraukt. Pirmais plāns bija nonākt Karpatu sečā, kur latviešu ir vairāk, kur ir Juris Jurašs. Es ar Juri mēģināju sazināties, sazinājos, bet viņš kādas sešas, septiņas reizes mani atšuva, lai tur nebraucu, jo tur ir bīstami. Tad es domāju, ka braukšu tāpat. Ja nepalīdz, nepalīdz, darīšu pa savam. Es pietiekami viegli un ātri iepazīstos. Es jau biju redzējis karavīrus, kuri te ir, un uzturēju kontaktus arī ar viņiem. Ir Krists no starptautiskā leģiona. Es viņam uzrakstīju, viņš teica, lai braucu šurp un ka nākošā dienā tev jau būs kontrakts uz galda. Tad, kad es atbraucu, man bija ļoti svarīgi, nezināju visu to situāciju, man bija ļoti svarīgi uzreiz dabūt tās sociālās garantijas. Ja nu kas, lai mana ģimene ir pasargāta, lai saņemtu kompensāciju par manu neveiksmi.

Tīri teorētiski, ja man būtu iznākums neveiksmīgs, pat tad, iespējams, es varētu justies pietiekami gandarīts, saprotot, ka par savu ģimeni esmu parūpējies.

Tu ierakstos feisbukā ik pa laikam piemini naudas stāstu. Es nezinu, cik daudz to stāstīt, varbūt par to nevajag stāstīt, – par ko te ir runa? Tas ir kontrakts? Tie ir kaut kādi konkrētie finansiālie nosacījumi, kas ir tad, ja tu beidz būt? Vai tas ir atalgojums? Kas to maksā?

Jā, par to var stāstīt pietiekami brīvi. Mums ir alga. Tā bija tuvu pie 120 000 hrivnām, kas agrāk bija ap 3200 eiro, bet tagad ap 3000, jo hrivnas kurss nedaudz rūk. Ir daudz vieglāk riskēt, ja tavs risks ir finansiāli nodrošināts. Nauda ir tā pati enerģija. Teiksim tā, enerģijas apmaiņai ir jābūt. Ir patīkami būt finansiāli ļoti labi novērtētam. Man šis faktors dzīvē ir diezgan daudz iztrūcis, tāpēc viens no faktoriem ir arī nauda.

Nauda nav galvenais, bet nauda ir ļoti būtisks apstāklis, kad es zinu, ka rīkojoties tā, kā es rīkojos, es varu parūpēties arī par ģimeni.

Kas ir tie mēs, ko tu piemini? Tu esi kādā ārzemnieku leģionā? Kas tā ir par vienību? Protams, neizstāstot vairāk, nekā drīkst stāstīt.

Mēs esam tādu dauzonīgu puišu kompānija ārzemnieku leģionā. Tur man īsti interesanti nebija, un es sapratu, ka ziemu nāksies pavadīt ierakumos. Dubļains, auksts – ļoti nepateicīgi apstākļi, un tad arī attiecīgi meklēju iespēju, piemēram, ka nākotnē varētu, teiksim tā, veidot privātā karavīra karjeru. Tad man bija interesanti nonākt pie karavīriem, kuriem jau ir tā pieredze, kur varētu komandā tikt līdzi kaut kur. Tad biju sameklējis – ir tāds latvietis "Spoks". Viņu pazīst šeit ar tādu vārdu. Šeit pārsvarā visus pazīst pēc viena vārda. Pēc iesaukas.

Kāds ir tavējais? 

Manējais ir "Cash", smieklīgs, arī par naudu. Ņemot vērā manu pieredzi ar naudu un motivāciju – tas bija pietiekami jautri, un nopelnu pietiekami labi atbilstoši. Tad es vēl pasmējos, ka ir tā filma "Tango & Cash" – tur tādi divi kruti policisti. Es pasmējos, ka man vēl tikai pietrūkst "tango".

No tā leģiona es aizgāju, gribējās tādus karstākus piedzīvojumus. Tad es pievienojos te kaujas mediķu grupai. Viņi iznāca no smagām kaujām, un tagad mēs diezgan ilgi meklējam jaunu kontraktu, kur mūs paņemtu kā visu grupu. Izskatās, ka pirmdien mēs braucam uz jauno dienesta vietu.

Darīt ko?

Glābt karavīrus. Angliski tas ir "hard extraction". Mēs vilksim ārā tos, kuri nonākuši tādos sū**s, kur normāli cilvēki vairs baigi negrib līst iekšā. Kad kaut kas nav sanācis, kā gribēts, tad būs mūsu brīdis, kad mums būs jāpieslēdzas. 

Kaut kas starp mediķi, izlūku, glābēju, transportētāju, kaut kas tāds? 

Jā, tad, kad kaut kas nebūs normāliem karavīriem sanācis tā, kā viņi gribētu, viņi ļoti priecāsies, ja ieraudzīs mūs.

Bet jūs būsiet tikpat bīstamā vietā, cik šie karavīri tajā brīdī. Ko tu par to domā pats? Te ir runa par bailēm un par nāvi. Kādas tev ar to ir attiecības pašam? Kas ir tas, ko tu ar sevi par to esi izrunājis? 

Es ticu savai veiksmei. Teiksim, man hobijs ir arī, zinot cilvēka dzimšanas datumu, pietiekami daudz ko interesantu par viņu pastāstīt, un attiecīgi pēc maniem aprēķiniem, man ir veiksmīgs periods karjerā. Attiecīgi vajadzētu sanākt visam labi. Trīs draugi man ir atsūtījuši buramvārdus. Es tos buramvārdus esmu sarakstījis arī mašīnai uz kapota.

Buramvārdi uz automašīnas motora pārsega.
Buramvārdi uz automašīnas motora pārsega.

Citiem es tā smejoties prasu: "Gribi pierakstīt?" Viņi prasa, ko tas nozīmē. Es saku, ka es īsti nezinu, bet var palīdzēt. Citi tad tos vārdus ņem sev uz ķiveres saraksta. Tas, kas tevi nomierina, tas tev palīdz. Pat tad, ja tas ir tikai placebo.

Kas līdz šim ir bijusi tava ikdiena, ja, protams, to vispār var saukt par ikdienu? Kas ir tas, ko tu līdz šim jau esi darījis? Kas ir bijuši bīstamākie brīži, un kas ir tā rutīna?

Atbraucot uz Ukrainu un parakstot līgumu, es frontē nonācu tajā pašā vakarā. Kā parakstīju līgumu, tā uzreiz aizveda uz fronti. Tas bija tāds dārza mājiņu rajons, tur attiecīgi pa četriem cilvēkiem parasti dzīvojām mājiņā. Kaut kādas divas nedēļas galvenais uzdevums bija aiz upes novērot pretinieku un vienlaicīgi nekādi neparādīt, ka tajā mājā, kurā tu dzīvo, ka tu tajā dzīvo, lai tevi no gaisa tie lidojošie droni neierauga. Vajadzēja arī pietiekami daudz disciplīnas – paskatīties gaisā, paklausīties, vai nekas nelido. Bija karavīri, kuriem patika arī alkohols. Puišiem ir pietiekami laba alga, meklē kaut kādas izklaides, attiecīgi alkohols ir gandrīz izklaide numur viens.

Tur, kur bija alkohols, tās mājiņas ņēma un sabombardēja.

Nedaudz saprātīgāki cilvēki – viņi saprata, ka tur, kur ir alkohols, tur diezgan drīz seko paaugstināts risks, ka to māju pietiekami konkrēti ņem un bombardē. Ir cietušie un ir kritušie. Vajadzēja bez gaismām dzīvot, lai pilnīgi nekas ne no gaisa, ne no kaut kurienes, lai pilnīgi nekas neliecinātu, ka tā māja tiek apdzīvota.

Un tālāk tas mērķis līdz ar to kopumā?

Tas bija tāds kluss frontes sektors. Vajadzēja novērot pretinieku, lai pretinieks, piemēram, neceltos pāri pa upi, un vienlaicīgi pašiem slēpties, būt pietiekami disciplinētiem, lai pa tevi nesāk šaut. Apšaudes pārsvarā kaut kādu kilometru, puskilometru, reizēm bišku tuvāk bija.

Pirmā diena, kad es ierados, dzirdēju negantu šņācienu un biju uzreiz zemē. Bija man ķivere, bruņuveste – standarts, ko visiem karavīriem iedod frontē. Puiši pasmējās, ka es tā baigi ātri nokritu. Viņi teica, ka nākamreiz var skatīties, kad mēs krītam. Kad mēs krītam, tad tev arī ir jākrīt pie zemes, bet tā pēc katra šāviena nevajag raustīties.

Kāda tā loģika viņiem?

Viņiem jau ietrenēta dzirde. Viņi saprot, kurš lido tālāk, teiksim, aizlidos kilometru tālāk. Tas tevi neapdraud, apdraud tas, kurš krīt jau simt metru rādiusā ap tevi. Tas, kas lido pāri, par to nav jāuztraucas, par to uztrauksies citi.

Cik bieži tu esi redzējis reālu pretinieku, kurš vēl nav sagūstīts, ir aktīvs karotājs?

Normāli karavīri pretinieku redz reti, pārsvarā šis ir artilērijas karš. Tiklīdz tevi, tavu grupu ierauga ar dronu, tā diezgan bieži uzreiz seko artilērijas apšaude. Tas nozīmē, ka tev netālu krīt ap 10, 20 kilogramu smagi lādiņi, 10 kilogrami trotila kaut kur blakus nokrīt ar šķembām. Mēģina tevi nogalināt, tāpēc ļoti svarīgi ir ierakties, būt nedaudz izkliedētiem, baigi nečupoties kopā, lai viens lādiņš netrāpa daudziem karavīriem.

Mēs sociālajos tīklos redzam, droši vien tu arī redzi daudz video ar to, kā ukraiņi ar dažādām metodēm, ar artilēriju, ar "stugnām", ko tik vēl ne, sašauj vienu okupantu pēc otra – tehniku, cilvēkus, objektus. Ļoti maz mēs redzam to, kādas grūtības ir pašiem ukraiņiem. Vai tu no sava skatupunkta vari izstāstīt loģiku, kāpēc tas tā ir?

Karavīram ir daudz patīkamāk rādīt savu uzvaru nekā tos brīžus, kad viņam ir bail, kad viņam iet slikti.

Pie normāliem cilvēkiem arī, – ja cilvēkam iet slikti, tad viņš to baigi nepublicē, tiklīdz viņam ir kaut kas labi, kaut kas veiksmīgi, tā viņš biežāk nopublicē. Ukraiņiem arī zaudējumi mēdz būt pietiekami smagi. Tie karstie frontes sektori tagad pie Hersonas, pie Bahmutas. Pats uz tiem sektoriem es īsti neraujos.

Kas ir tavs brīdis, kuru tu negribi, lai citi ierauga? Kuru visgrūtāk būtu publicēt, dalīties tajā?

Bija tā Harkivas operācija, otrā diena gāja. Bija no Latvijas piegādātās pašgājējhaubices – tādi milzīgi lielgabali uz kāpurķēdēm. Un mūsu uzdevums bija apsargāt šīs mašīnas. Tad pirmo dienu mēs šāvām no sava frontes sektora, savā pusē strādājām. Nākošā bija jābrauc tur, kur bijis pretinieks. Sākot kustību uz priekšu, mēs pēc kaut kādas stundas...  Pirmajā naktī jau bija tāda sardze bijusi, tāda viegli nervoza. Nākošajā rītā mēs bijām tādi noguruši. Es tā aizmugurē sēžu, viegli klanos. Šoferi parasti bišku vairāk varēja gulēt, mēģināju viņam to dzīvi atvieglot. Un tad tā kā elektrība iedzēla – esam iebraukuši mīnu laukā. Mēs redzējām, ka braucam garām bruņumašīnai, kurai norauts priekšējais ritenis. Tā parasti ir baigi drošā pazīme, ka priekšā ir mīnu lauks. Kad pirmā detaļa, kas brauc, uzspiežas uz tās mīnas un tā mīna sprāgst un rauj tur visus nost.

Mēs pabraucam tālāk. Nu, kaut kādus trīssimt metrus iebraucām iekšā, izrādījās, ka tur to  mīnu nav pietiekami daudz, kādas trīs uz ceļa bija ieraktas, Mēs viņām tā 20, 30 centimetrus blakus nobraucām. Pēc tam paķiķināju, man priekšā tāds liels gruzīns sēdēja, es aiz viņa muguras sajutos pietiekami komfortabli.

Pēc tam atrada tās mīnas? Kā izgrozījāties?

Mēs kaut kādas trīs mašīnas tur iebraucām, tad kaut kādas 10 palika ārpusē. Tas drošākais veids ir iet atpakaļ pa savām pēdām. Mēs pagājām pa tām pēdām atpakaļ, redzējām, kur tās mīnas ir ieraktas. Viens puisis brīvprātīgi pieteicās viņas izrakt. Raksturs viņam bija tāds, teiksim, izcili tizls. Tāds nepatīkams, bet tad, kad gāja tās mīnas izrakt, es sapratu, ka normāls džeks.

Jūs visi viņu mīlējāt?

Jā. Bija tāds jautājums, kurš māk izrakt mīnas. Es tā domāju, nu, kādreiz mācībās ir darīts, varbūt jāmēģina. Viņš teica – labi, es iešu, es zinu. Viņam sanāca, mēs mierīgi apskatījāmies ap mašīnām, tad tā mierīgi apgriezāmies un izbraucām. Nedaudz nomierināja tas, ka blakus bija labības lauks. Mīnas nevar ierakt tā, ka viņas nepamanītu. Labība tad būtu izbraukāta, tas ir tāds fiziski smags darbs, ka visur ir jābraukā, jāpieved tās mīnas klāt. Attiecīgi sapratu, ka tad, ja tas lauks neizbraukāts, tad mīnas nav, ka metru tālāk jau ir droša zona.

Tu pieminēji Bahmutu, pieminēji Hersonas apkaimi, kur šobrīd norit viskarstākās kaujas. Arī sociālajos tīklos var lasīt, ka, protams, ir iespēja uzreiz aizbraukt uz to pašu Bahmutu, bet tur ar artilēriju nosedz plašus un koncentrētus laukus, ļoti intensīvi, un tur tiešām ir ļoti, ļoti bīstami, ir ļoti liela iespēja vienkārši tur arī palikt. Tu saki, ka tas gluži nav tas, ko tu izvēlies šajā karā.

Teiksim, ir tie pašsaglabāšanās instinkti. Viņi tā kā piedāvā, bet tīri labprātīgi tur aiz savas degsmes gluži netriecies iekšā. Nu, ja kādreiz nonāks sū**s, nonāks, tad tā ir daļa no mūsu profesijas, bet speciāli uz turieni neprasos. To darbu mēs mēģinām atstāt ukraiņiem. Tā ir viņu zeme, viņi ir gatavi. Kad artilērija pa tevi šauj, tie parasti ir kādi 10 artilērijas lādiņi, un artilērija šauj pa laukumu 250 metri reiz 50 metri. Tad parasti noklāj tādu laukumu. Tad nepaveicas, ja tu esi šajā laukumā. Ja tu esi ieracies, izdzīvošanas iespējas pieaug pietiekami būtiski.

Atpūtas brīdī
Atpūtas brīdī

Tu savu misiju, un es arī pieļauju, daudzi ārzemnieki savu misiju redz kā – cik vien var atbalstīt, bet ne vienmēr ir jāieiet tajās visvisvisnāvējošākajās vietās.

Cik es ar ārzemniekiem esmu bijis, visi ir bijuši jau tajos karstajos punktos, un tad mēdz arī no tiem punktiem aiziet. Mēdz būt grūtības ar ukraiņu komandieriem, kad tāds autoritatīvs vadības stils – es pateicu, un jūs davai dariet.

Rietumu cilvēki – viņi īsti tādi nav, tāda metode īsti ar mums nedarbojas. Mums tā mierīgi jāizstāsta – mēs darīsim to tāpēc, tāpēc mums tagad te jāsargājas, lai pārējiem ir droši, lai pārējie var iet uzbrukumā vai vēl kaut ko darīt.

Tāds izskaidrojošais darbs jāveic. Ja komandieris īsti neapmierina vai neapmierina tā vide, kurā tu strādā... Piemēram, kad tu redzi, ka puiši tavā vienībā diezgan daudzi dzer vai pīpē zāli, un tu saproti, ka tas traucē izdzīvot, tad tu sāc meklēt veidus, kā vienkārši no turienes notīties. Normālie pašsaglabāšanās instinkti sāk strādāt.

Ko tu esi sapratis par to, kā atšķiras tas, kā karo ukraiņi, karo krievi un kā karo rietumnieki?

Dzirdēju, ka ukraiņu komandieru stils ietver ļoti plašu mātes vārdu krājumu, visus tos sadzīves notikumus izskaidrot tajā leksikā. Daļai karavīru tas nav pieņemams. Nu, ja tu esi normāls cilvēks, var normāli skaidrot, nevis tur – es pateicu, un tad tur seko pāris minūtes vārdu krājums...

Bet vai šis nav vispārinājums? Tāda reāla pieredze, ka tā pārsvarā ir ar tiem ukraiņiem? Vai kā tur ir?

Ar krieviem, iespējams, pat vairāk. Mums bija ar vienu komandieri tā, ka viņš šad tad lamājās. Viens kolēģis teica – nu, šis ir gandrīz vai paipuisītis uz to skaidrojošo motivēšanas darbu, ka viņš nedaudz tikai lamājas.

Ir vēl viena lieta, ko tu vēl pirms sarunas teici: "Pajautā par spiegiem." Ka tā ir lieta, kur tev ir ko teikt. Par ko ir stāsts?

Es savus piedzīvojumus aprakstu. Pieņemsim, ka tā ir mana psihoterapija. Tas man palīdz saglabāt veselo saprātu un cerību, ka es varētu pēc kara atgriezties kā pietiekami normāls cilvēks. Man uzrakstīja dāma, viņa iepazīstināja ar sevi kā spāņu žurnālisti. Viņa teica, ka viņai ir interesanti, ka viņa gribētu tagad rakstus uztaisīt, video viņai patiktu redzēt, saņemt. Tā, lai es pastāstu. Es nedaudz pastāstīju, kā mums tā dzīve notiek. Tad viņa atsūtīja 200 dolārus. Dolāri atnāca tādā interesantā veidā, kā no ofšora. Tas jau lika tā nedaudz... It kā no spāņu žurnālistes. Eiropā pārskaitīt no vienas Eiropas Savienības valsts uz otru vajadzētu būt vienkārši. Tur jau sākās tāds interesantais. Tad viņa sāka uzdot jautājumus par tēmu, kas ir tik specifiska, kad jau iziet ārpus žurnālistikas. Kad jau sāk rasties aizdomas – žurnālists vai spiegs. Tad viņa teica, ka strādā spāņu valdības uzdevumā un cenšas iegūt pieredzi. Kaujas ainas nofilmētas, no kā var mācīties. Es teicu, ka vajag "Go Pro" kameras vairākas, jo, ja gribi iegūt pieredzi, tur vajag ieguldīt līdzekļus. Karš nav lēts, un apmācība arī nav lēta. Tad viņa atsūtīja 500 dolārus kamerai. Mēs tā padomājām, ka ir aktuālākas vajadzības. Tas arī ukraiņu puišiem jāparāda, ka viņi to video var apmainīt pret kaut ko taustāmu. Attiecīgi no tiem 500 dolāriem ap 300 iedevu voluntieriem. Viņi uzreiz tur pārtiku sapirka, zābakus. Tad tā spāņu žurnāliste bija tāda ļoti rupja. Tad es viņai puspajokam atbildēju, – nebūtu mēs, tad nevarētu izslēgt, ka viņas mammai var sanākt nepatīkams randiņš ar krievu karavīru. Viņai tā interese bija tik specifiska. Viņa gribēja vienas iekārtas instrukciju. Mēs pasmējāmies – ja tu gribētu viņu nopirkt, tad jūs no amerikāņiem viņu nopirksiet, noteikti jums ies līdzi arī instrukcija. Pagaidām jums tā instrukcija ir nevajadzīga.

Latvijā par šo tēmu mūs arī izglītoja, par tiem sadarbības piedāvājumiem, par to informācijas sniegšanu. Tiklīdz jau sākas ļoti specifiski jautājumi par vienu tēmu, tad skaidrs, ka tā tēma ir ļoti, ļoti interesanta.

Viņai ļoti interesēja "Himars".  Tad es teicu, ka "Himars" video ir ļoti neinteresanti – smagā mašīna aizbrauc, viens šāviens, nu, labi, varbūt seši šāvieni, un aizbrauc tālāk.  To jebkuros propagandas video var paskatīties, ko Ukrainas armija publicējusi, ka tie šāvieni viens no otra baigi neatšķiras. Nosauksim to par spiegošanu, – dabūt informāciju. Otrā arī bija tāda specifiska – kā notiek karavīru apmācība citā valstī. Tad es tā pajokoju – tas būtu kā paprasīt, kā notiek sekss citā valstī. Visās valstīs tas notiek pietiekami līdzīgi. Parasti valsts no valsts pietiekami neatšķiras ar karavīru sagatavošanu un apmācību. Jā, tā visa ir kara pieredze, 700 dolārus mēs no viņas dabūjām, varējām degvielu sapirkt, apgādi. Pašapgāde darbojas diezgan lielā mērā – kaut ko tev iedod, bet kaut ko tu mēģini noorganizēt pats, lai ir kaut kas labāks.

Nostrādāja latviešu pretizlūkošana.

(Smejas) Veselais saprāts.

Ukrainai izdosies pilnībā patriekt okupantus?

Daudz ko ir iespējams panākt, un vienmēr ir pretim kaut kāda cena, kas par to ir jāmaksā.

Ja Ukrainas puiši būs gatavi iet uz priekšu, – izdosies! Ja kaut kur pienāks tas brīdis, kad viņi pateiks "viss, mums pietiek, tā zeme nav to vērta," tad tur arī apstāsies. Viss ir atkarīgs no karavīriem, cik tālu un cik ilgi viņi būs gatavi iet uz priekšu.

Tad tā motivācija, ko mēs dzirdam, atbalsts karam, motivācija doties karot brīvprātīgi, citos veidos, tā ir reāls spēks, sanāk.

Tas viss palīdz, tad viss dod sajūtu, ka tu frontē neatrodies viens, ka visi pārējie tev aiz muguras, ka viņi tev palīdz. Man bija, piemēram, interesanta, stipri aizkustinoša pieredze, kad pēc frontes, aizbraucot pie zobārsta, zobārsts man par brīvu sniedz savu pakalpojumu. Bija dzirdēts, ka tā dara. Man patika tā attieksme, kad sajūti, ka visi, katrs, kā var, tā dara un palīdz viens otram. Dalīšanās, – nu tad kopā, visi kopā mēģinām. Katrs dara to, ko var.

Ko tu gribētu pateikt tiem, kuri mūs šobrīd klausās? Kas ir tie priekšstati, kuri mums par reālo karošanu un situāciju Ukrainā varētu būt tie vismaldīgākie, ja nonāk uz vietas un redz īstenību?

Ir ļoti patīkami, ka tev mājās ir elektrība, ka tev mājās ir gāze un pat tad, ja tas ir neganti dārgi. Tas joprojām ir ļoti patīkami.

Ukrainā bieži vien nav apkures, elektrību mums arī tagad sāk atslēgt, tās elektrostacijas bombardē, tīri ar barbarismu nodarbojas krievi. Cenšas panākt tā kā arktisko ziemu.

Tu saki, ka to novērtēt būtu ļoti, ļoti vērtīgi...

Tas būtu vērtīgi novērtēt, jo faktiski mēs arī atrodamies karā. Ja pareizi sapratu, no Latvijas aizsardzības budžeta 40% tiek atvēlēti Ukrainai. Ja tu gandrīz pusi no sava aizsardzības budžeta tērē karā, tas nozīmē, ka tu reāli atrodies karā. Latvijā tās bumbas nekrīt, tas ir ļoti patīkami.

Ko mums tev novēlēt?

Saulainu pavasari. Pavasaris būs saulaināks, ja pats būsi sveiks, vesels. Tad varēsi ar pilnu krūti to pavasara sauli ieraudzīt. Tad būs arī pienācis laiks padomāt, ko es gribu darīt tālāk, – vai atgriezties pie zemenēm, vai darīt kaut ko citu, bet saulains pavasaris vienmēr cerību dod, jaunas iespējas. Nodzīvot pietiekami smaidīgi vēl pusgadu, – tad tā būs jau pietiekama veiksme.

Kādu reālu atbalstu mēs varam tev un arī citiem latviešu karavīriem sniegt šeit no Latvijas? Kā tu teiktu?

Ir "Latviešu vienība Ukrainā" feisbukā, sabiedriska organizācija. Tur ir iespēja ziedot naudiņu. Dāvanas var būt arī nelielas, tur eiro, pieci eiro, desmit eiro. Kopā tas salasās. Ir patīkami, ka  mūsējie mūs atbalsta. Mēs kā latvieši esam šeit diezgan ekskluzīvi apgādāti ar visu kaut ko. Ukraiņu puiši kad ierauga to, kas mums ir atsūtīts, paliek ar viegli atvērtu muti.

Tas droši vien būtu atsevišķs stāsts – runāt par ekipējumu, par aprīkojumu, bet mums tagad tev jāsaka paldies!

Lūdzu!

Pilnu podkāsta "Drošinātājs" epizodi klausies šeit:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti