Maruta Rubeze: Kas īsti ir psihosomatiskā medicīna?
Gunta Ancāne: Tā ir tāda pieeja pacientam, kas ņem vērā notiekošos procesus gan ķermenī, gan psihē.
Ar prātu cilvēkiem parasti problēmu ir maz – visi mēs esam gudri, un traucējumi šajā jomā ir salīdzinoši reti.
Bet, kas nu mums visiem ir tā nopietnākā psihes daļa, tās ir emocijas un jūtas. Spēcīgas un intensīvas! Jau pirms divsimt, trīssimt gadiem, faktiski kopš Deivida Hjūma, Čārlza Darvina un citu zinātnieku laikiem, radusies sapratne par to, ka galvenā psihes daļa ir emocijas un jūtas. Dažādu iemeslu dēļ sajūtas, jūtas un emocijas palīdz ķermenim adaptēties apkārtējās vides notikumiem. Īsi sakot – cilvēks ir vesels tad, ja adaptējies apstākļiem, kuros dzīvo. Jūtas ir tā psihes daļa, kas rodas nemitīgi – kā reakcija uz apkārtējās vides notikumiem. Dažkārt tas ir milisekundes jautājums. Visas izjūtas ir bioloģija – bioķīmiski savienojumi, kas izdalās smadzenēs un kas ietekmē visa organisma darbību.
Līdz ar to psihosomatika ir tāda pieeja pacientam, kur līdzās visiem pārējiem faktoriem, kas attiecas uz konkrētiem orgāniem, tiek ņemta vērā konkrētu emociju ietekme uz tiem.
Maruta Rubeze: Tas nozīmē, ka teiciens "Veselā miesā vesels gars!" ir patiess?
Gunta Ancāne: Lasot senos autorus, nevar nepamanīt lūgumu precizēt šo izteicienu – cik labi būtu, ja veselā miesā būtu vesels gars! Jo patiesībā viss ir mazliet otrādi. Ārsti veselību saprot kā fizisku un emocionālu labsajūtu. Bet, ja runā, kurš kuru determinē, pasaules veselības noteikumi aicina aizdomāties – tas, kā cilvēks jūtas emocionāli, nosaka viņa fizisko labsajūtu. Latvieši jau sen to saka – ka daļa slimību ir uz nervu pamata.
Uzdevumi miega rūķīšiem
Maruta Rubeze: Saka arī, ka "rīts esot gudrāks par vakaru".
Gunta Ancāne: No sirds pievienojos šai tēzei! Dienas beigās cilvēks ir pārpildīts ar impulsiem un iespaidiem par visdažādākajām tēmām. Un, ja risināma nopietna problēma, tas prasa fokusēties tikai uz to, bet noguruma pēc cilvēks ir daudz izklaidīgāks. Ja vakarā cilvēks smadzenēm dod uzdevumu (un te nu vietā pieminēt, ka daudzos aspektos smadzenes strādā ļoti līdzīgi kompjūtersistēmai), kā risināt šo problēmu, tās arī nakts laikā sirsnīgi to arī dara. No rīta pamostoties, bieži vien šķiet – ak, kas nu tur par problēmu, risinājums taču ir tik vienkāršs! Bet smadzenes to paveikušas laikā, kad mēs paši domājām, ka visi mūsu orgāni guļ. Smadzenes neguļ, tās ļoti nopietni strādā.
Maruta Rubeze: Tas nozīmē, ka miega rūķīšiem ik vakaru būtu jādod konkrēta programma, kas būtu darāms un paveicams?
Gunta Ancāne: Manuprāt, mēs par daudz lietojam vajadzības izteiksmi – tas vairāk piemērots kalpiem, kuri ir atkarīgi no saviem saimniekiem un pieraduši uzklausīt, kas jādara tūlīt, kas rīt un tamlīdzīgi. Mēs tomēr esam brīvi cilvēki brīvā valstī.
Viena no psihiskās veselības pazīmēm ir spēja gribēt un negribēt.
Protams, šī spēja gribēt vai negribēt saistīta ar citu svarīgu lietu – tā ir spēja un vēlēšanās uzņemties atbildību par izdarītajiem lēmumiem. Apziņas daļa ir krietni mazāka nekā zemapziņa. Un miegs ir laiks, kad netraucēti var strādāt tieši zemapziņas daļa, jo guļot cilvēks nedomā, viņš netraucē zemapziņai izdarīt ļoti svarīgu darbu veselības saglabāšanā. Miega laikā tiek sakārtoti un strukturizēti dienas laikā iegūtie iespaidi atbilstoši svarīguma pakāpei, cilvēks atbrīvojas no visa, kas lieks un nevajadzīgs.
Un nevajadzētu palikt pie tās senās pārliecības, ka sapņi varētu būt tulkojami ar grāmatas palīdzību – tie katram cilvēkam ir absolūti individuāli, tāpat nozīmīgi tie ir tikai katram atsevišķi.
Maruta Rubeze: Iemigšana un iznākšana no miega ir īpaša zona.
Gunta Ancāne: Viss, kas attiecināms uz cilvēku, ir īpašs! Arī tas, kāda ir pašsajūta iemiegot. Ja iemiegam ar patīkamu emocionālu noskaņu, miega laikā nav lieku traucējumu, smadzenes mierīgi var darīt savu darbu. Ja vēlā stundā ir satraukumi, strīdi, dusmas, aizvainojums, izmisums, sašutums, naids – tas viss miega kvalitāti ietekmēs, jo jūtas ir smadzeņu funkcija jeb produkts – kā tablete! Un šo vielu izdalīšanās nav veselību veicinoša! Mēs dzīvojam ārkārtīgi intensīvu dzīvi, kas pārpludināta impulsiem, kairinājumiem.
Viens no piemēriem: 15. gadsimta angļu zemnieka smadzenes visa mūža laikā apstrādājušas tikpat daudz informācijas, cik mūsdienu cilvēka smadzenes nedēļas laikā...
Slodze, kas šodien uzlikta cilvēku nervu sistēmai un ar ko jāspēj tikt galā, lai saglabātu fizisko un psihisko veselību, pieaugusi prātam neaptverami!
Saldā dzīve
Maruta Rubeze: Starp citu, kāpēc sapņi ir saldi, nevis rūgti?
Gunta Ancāne: Ak, lai cik tas nebūtu prozaiski, saldi sapņi saistīti ar saldu dzīvi vai vismaz vēlēšanos, tiekšanos uz to. Ar "saldu" saprotam tādu dzīvi, kurā ir pietiekoši daudz patīkamu emociju – prieks, aizrautība; tas ir arī dažādu baudu jautājums.
Ja cilvēks ir psihiski vesels, viņš neatsakās ne no vienas baudas – ne no tās, ko var saredzēt, ne no tās, ko var sadzirdēt, sataustīt vai izgaršot. Tas viss pieder skaistajām, saldajām, jaukajām lietām dzīvē.
Ja raugāmies uz smadzeņu fizioloģiju, jārunā par iedzimtajiem afektiem un jūtām. No deviņām iedzimtām jūtām tikai divas ir patīkamas! Jā, daba ir nežēlīga pret cilvēku, un tas nozīmē – ja kaut ko jauku jūtam, tad priecājamies un izbaudām. Viena no psihiskās veselības izjūtām – ka cilvēks ir kontaktā ar realitāti un savām jūtām. Jūtot kaunu, bailes, dusmas, psihiski vesels cilvēks ir orientēts, kā to visu samazināt, kā iziet no šīm jūtām.
No katras bezizejas ir vismaz divas izejas, un absolūti lielākajā daļā gadījumu tā tas arī ir.
Jautājums ir par to, vai meklējam izejas vai nolaižam rokas. Cilvēki, kuri meklē izeju vai arī to jau atraduši, redz saldos sapņus. Sapnis ir iepriekšējā laika perioda jūtu pārstrāde. Ja cilvēks iztēlojas kaut ko, viņš jūtas gandrīz tikpat labi kā tad, ja to ir sasniedzis.
Tāpēc no ārsta viedokļa vēlējums "Saldus sapņus!” ir labestīgs, gudrs un plašs, jo vienlaikus tas ir saldas dzīves novēlējums.
Maruta Rubeze: Piemēram, kādam gadās nosapņot, cik viņš brīnišķīgi spēlē klavieres – ne sliktāk kā Vens Klaiberns! Kā tas ir iespējams?
Gunta Ancāne: Kad mēģinām analizēt sapni, nepievēršam uzmanību niansēm, bet gan jūtām. Ja cilvēks, spēlējot klavieres, ir priecīgs un gandarīts par to, ko dara, vērts aprunāties ar sevi – ko gan tādu es darīju, ka jutos kā eksperts vai speciālists. Vai arī jūtos labi sagatavojies kaut kam, kas notiks rīt vai parīt. Tie sapņi ir vērtīgi un vēlami. Galvenā doma – nesaprast sapni pārāk šauri.
Maruta Rubeze: Tātad tomēr solis pretī sapņa tulkošanai? Gribam taču izskaidrojumu tam, ko esam teju vai reāli piedzīvojuši. Sapņi dažkārt nelaiž vaļā, tos atceramies, jo gluži vai fiziski sajūtam!
Gunta Ancāne: Es nelietotu terminu "sapņu tulkošana". Drīzāk uzņemtos aicināt izprast sapni tādā nozīmē, kā sapņotājam izprast savas jūtas.
Visi sapņi ir ļoti labi – arī tie, kuri ir šķietami negatīvi, jo palīdz saprast, kā tu patiesībā jūties. Piemēram, vakar mēģināji sevi apmānīt, cik tev skaista dzīve, bet sapnī redzi, ka nespēj paskriet, ka tev ir bail. Lūk, kuras ir vadošās jūtas, kurām vērts pievērst uzmanību!
Kad saprotam, to gana viegli var mainīt. Jūtas var dot ļoti būtisku ieguldījumu veselības uzlabošanā – gan psihisko, gan fizisko traucējumu novēršanā.
Mūzika un sapņi
Maruta Rubeze: Kāda vieta sapņu jomā ir mūzikai? Katrā žanrā taču atradīsim kādu sapņa ainu! Kaut vai Šūmanim ir "Sapņojums", Kristapam Pētersonam ir simfonija "Miegs", mūzika un arī šūpuļdziesmas tiek minētas kā pirmais palīglīdzeklis, lai cilvēks dotos pie miera.
Gunta Ancāne: Šajā aspektā varam runāt par radoša cilvēka miegu. Jā, daudzi komponisti savus darbus nosaukuši par "Sapni”, "Sapņojumu", taču domāju, ar mūziku ir ļoti sarežģīti – mūzika ir viens varens brīnums, milzīgs spēks. Visa mūzikas rakstīšana jau ir tāds sapņojums – mākslinieks dod savu priekšstatu par to, kas ir viņa sapnis, viņa fantāzija. Virsrakstu "Sapnis" varētu uzlikt daudzām kompozīcijām. Jebkurā gadījumā mūzika var saviļņot, darīt mūs priecīgu, pārbiedēt. To lieliski izmanto kino.
Maruta Rubeze: Mūzika kā manipulācija?
Gunta Ancāne: Jā, arī tā var būt, bet mākslas darba gadījumā jau tas ir katra mākslinieka mērķis – iedarboties, satikties ar otra cilvēka jeb klausītāja emocijām, saviļņot to.
Maruta Rubeze: Vai ārsta praksē iznāk rekomendēt arī mūziku kā palīglīdzekli labām emocijām?
Gunta Ancāne: Mēs pārāk maz zinām par mūzikas iedarbību uz smadzenēm. Varam paļauties tikai uz dažām vispāratzītām patiesībām un – uz izjūtām. Empīriski ārstu novērojumi – ka ir ritmi un tonalitātes, kas cilvēkus nomierina vai uzbudina. Piemēram, valša ritms uzmundrinās nogurušu cilvēku, ir polku ritmi, sinkopes, marši…
Bahs ir ārkārtīgi sakārtojošs nervu sistēmai, Bēthovens – spēcinošs.
Visa organisma fizioloģija ir ārkārtīgi ritmizēta, strukturēta, viss ir vienos lielos ciklos! Mūzika tās klasiskajā laikā ir ritmizēta, sakārtota, harmoniska – tas ir tas, kas cilvēkam nepieciešams, lai saglabātu veselību. Strukturētība, harmonija, regularitāte. Tāpēc tie klasiskās mūzikas skaņdarbi, kas izturējuši laika pārbaudi, ir labi un nenovērtējami svarīgi veselībai. Jautājums, kurā brīdī nepieciešama konkrētā mūzika. Šis jautājums nav pētīts tik plaši, cik gribētos. Ja iedziļinās pētījumos, jautājumu rodas daudz vairāk, nekā ir atbilžu.
Jautājums, ar kādu mērķi iesakām? Ja cilvēks pārsvarā jūtas satraukts, nobijies, bezpalīdzīgs, nespēj koncentrēties – aicināsim klausīties kādu no mierīgajiem skaņdarbiem. Bet jāsaprot, kurš skaņdarbs ir tikai mierīgs, bet kurš var uzdzīt depresiju.
Maruta Rubeze: Tā jau gan – māksla jau bieži rodas brīžos, kad mākslinieks nav tik pacilāts un, rakstot mūziku, pats meklē izeju.
Gunta Ancāne: Neizbēgami, katrs mākslas darbs ir daļa no paša radītāja. Un tad ir tas svarīgais jautājums – vai māksliniekam patiesi ir kaut kas, ko pateikt un izstāstīt klausītājam? Ja tā, tad rodas mākslas darbi, kas pārdzīvo laikmetus. Un ir otrs gadījums – ja mākslinieks slikti jūtas un ar mākslas darba starpniecību vēlas sevi izventilēt, attīrīt. Ja viņam ir muzikāls talants, viņš savu satraukumu, nemieru, jautājuma zīmes ieraksta mūzikā. Bet, ja tam visam nav virsmērķa, iznāk situācija, ka es kā mākslas baudītāja jūtu – tam gleznotājam vai mūziķim nav bijusi laba diena, un viņš to jautājumu uzmetis man. Ja man pašai tobrīd ir slikti, meklēšu mākslas darbu, kur ir nojausma par atbildes iespējamību, cerību, humoru.
Maruta Rubeze: Sensenos laikos miegs bija nakts daļa. Tagad nakts nebūt neizskatās pēc nakts, diennakts ritmi mainījušies. Taču acīm būtu jābūt ciet.
Gunta Ancāne: Mēs dzīvojam laikmetā, kad daudziem ir nakts maiņas, un tas nav labi veselībai. Tajā pašā laikā apstājamies pie tā, ka profesijas ir dažādas – tie paši ārsti! Bet tas, ka cilvēki, kuri strādā maiņu darbu, dara pāri veselībai, ir tiesa.
Maruta Rubeze: Vai iespējams miega zudumu kompensēt?
Gunta Ancāne: Neirologu pētījumi rāda, ka nē. Tā ir skaista ilūzija – ja nebija laika pagulēt pagājušonakt, tad šonakt nu gan izgulēšos. Miega gadījumā ļoti svarīgs ir mērs. Ne par maz, ne par daudz.
Ja guļam nepietiekami, jāpadomā, ko labu sev varam izdarīt citā ziņā. Lieta, kas īpaši labvēlīga veselībai, ir priecāšanās. Protams, Latvijas sabiedrībā ar to ir lielas problēmas.
Vēl šodien radio ziņās atskanēja šāds teikums: "Pagaidām nav vērojama iejaukšanās vēlēšanu procesā.” No loģikas viedokļa vārds "pagaidām" ir pilnīgi lieks. Jā, nav vērojama iejaukšanās – jo mums ir gudri IT speciālisti, kuri to nodrošina. Taču emocionāli šis vārds rāda, ka tas, kurš ziņas raksta vai lasa, jūtas diezgan depresīvi, bezpalīdzīgi, diezgan pārliecināts, ka tūlīt tā iejaukšanās notiks.
Vai piemērs ar viesuļvētru Amerikā. Ziņās lasām, ka "pagaidām neviens nav gājis bojā”. Tas "pagaidām" sagatavo cilvēkus, ka tūlīt kāds ies bojā, un tiek izslēgta iespējamība, ka varētu arī neiet bojā.
Maruta Rubeze: Kādēļ cilvēki vēlas sliktās ziņas? No vienas puses – gribam redzēt saldus sapņus, bet pa dienu ķeram sliktās ziņas.
Gunta Ancāne: Tas ir jautājums, kurā vērts iedziļināties. No ārsta specialitātes viedokļa pieļauju iespējamību, ka daudzi jūtas pārguruši, noguruši, izmisuši, un šīm izjūtām tūlīt nāk līdzi vainas izjūta. Bailes, ka visi pamanīs, ka neesmu labs diezgan. Ja uz šī fona dzirdam, ka kādam iet ļoti labi, mēs grūto emociju jūrā iegrimstam vienu pakāpi dziļāk.
Savukārt dzirdot, ka kādam neveicas, paša cilvēka nelaimes drusciņ atvieglo – ka nav jau man tik traki, redz, visiem ir slikti.
Tāda sevis salīdzināšana ar otru… Nobrieduši cilvēki pēc negatīvajām ziņām tik ļoti netiecas, jo saprot, ka savstarpējā mijiedarbība ir dziļa un nopietna, kaut piemērs – jo labāk iet mūsu kaimiņam, jo labāk iet mums pašiem.
Maruta Rubeze: Vai varētu pienākt laiks, kad miegs mums vairs nebūtu nepieciešams? Atrastu kādu injekciju un atpūtai nebūtu jātērē daudzas stundas. Trešā daļa mūža pavadīta miegā – tā taču ir šausmīga izšķērdība!
Gunta Ancāne: Mēs ļoti maz zinām par smadzenēs notiekošajiem procesiem miega laikā. Trešdaļa nepieciešama, lai saglabātu veselību. Vai kādreiz varēs iztikt ar injekciju vai tableti? Ļoti iespējams, ka – jā! Bet baidos, vai tas vairs būt tas cilvēks, ko pazīstam. Tas [miegs] ir kaut kas, kas pieder pie cilvēka dzīves.
