Tēvs ieinteresē sportā
“Mans tēvs ir pedagogs un treneris, ar sportu es esmu bijis saistīts vienmēr, arī bērnībā. Tēvs mani vienmēr iesaistīja, pamazām ievilinot sportā, bet ne uzspiežot to. Viņam bija svarīgi, lai es būtu aktīvs,” Raimonds atminas, kā devās līdzi tētim Aleksandram Feldmanim uz spēlēm un treniņiem. Bērnībā Raimonds spēlēja arī futbolu, taču basketbols to diezgan ātri izkonkurēja. Lai gan augums – nedaudz virs metrs deviņdesmit – basketbola pasaulē skaitās īss, tas netraucēja Raimondam mērķtiecīgi doties pa iecerēto ceļu. Tēvs bija viņa treneris basketbolā pirmos trīs gadus, līdz deviņu gadu vecumam, bet vēlāk karjeras laikā treneri diezgan bieži mainījās, kas deva iespēju izjust dažādību un uz basketbolu palūkoties caur dažādām filozofijām un prizmām.
Vienā ritmā
Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!
Profesionālā karjera basketbolā ļoti palīdzējusi trenera gaitās, tāpēc Raimonds ir pateicīgs šai pieredzei. “Es vienmēr biju mērķtiecīgs, centīgs, bet varbūt nepietika talanta vai veiksmes,” par 11 gadus ilgo karjeru, kurā divi gadi tika pavadīti, atkopjoties no divām krustenisko saišu operācijām, min Raimonds. Tieši smagās traumas viņu nosēdināja uz trenera soliņa. Tomēr šo laiku viņš atminas ar pacilātām sajūtām, jo ar mērķtiecīgu darbu un saliedētu komandas garu 2009. gadā, spēlējot komandas “RNS-D/Līvāni” sastāvā, izdevās izcīnīt čempionu titulu Latvijas Basketbola līgas (LBL) 2. divīzijā. “Man liekas, ka katra jauna sportista sapnis ir būt valsts čempionam. Es par tādu kļuvu 2010. gadā,” Raimonds atceras gadu vēlāk gūtos panākumus, esot Rīgas komandas “Barons” kapteinim un uzvarot LBL 1. divīzijā.
Kā liela daļa basketbolistu, arī Raimonds sapņoja reiz spēlēt Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA). Stažējoties Amerikā kā trenerim, savā ziņā to izdevās realizēt, divas vasaras pildot trenera asistenta pienākumus NBA klubā “New Orleans Pelicans”, tādā veidā kļūstot par pirmo treneri no Latvijas, kurš strādājis NBA vasaras līgā.
“Protams, es arī skatījos olimpiskās spēles un ļoti vēlējos tur nokļūt. Kļūstot vecākam, es sapratu, ka tas nav iespējams,” atzīst Raimonds.
Tomēr arī šī iecere realizējās, tikai mazliet citādāk – startējot olimpiskajās spēlēs kā trenerim. “Par olimpisko čempionu kļuvu nevis kā spēlētājs, bet kā treneris. Mērķtiecīgi strādājot, sapņi piepildās, tikai reizēm tas notiek citādāk, nekā sākumā iecerēts,” viņš saka.
Caur basketbolu māca dzīvi
Pagājušajā gadā no Tokijas olimpiskajām spēlēm Raimonda Feldmaņa trenētā 3x3 basketbola izlase pārradās mājās ar zelta medaļām, un šis panākums, viņaprāt, bija nepadošanās un smaga darba rezultāts: “Kad Kārlis Lasmanis iemeta izšķirošo metienu, man tajā šoka brīdī viss ieguldītais darbs četru gadu garumā paskrēja gar acīm vienā sekundē. Bet mēs to izdarījām! Specifiskas emocijas, vēl tagad, to atceroties, skudriņas skrien pār ķermeni,” treneris neslēpj gandarījumu par savu komandu.
3x3 basketbolā, atšķirībā no 5x5 basketbola spēlēm, treneris spēles laikā neiesaistās un viņam ir liegta komunikācija ar komandu, kas no malas var radīt maldīgu priekšstatu par trenera lomu šajā sporta veidā, taču Raimonds zina, cik smags darbs ieguldīts treniņos, tāpēc spēles laikā atliek vien uzticēties komandai. Augstie panākumi tika novērtēti, un Raimonds saņēma Latvijas Basketbola savienības apbalvojumu – “Gada treneris 2021”: “Tas sniedz neizmērojamu gandarījumu, un par šo man jāpateicas manai apkārtējai videi, kas mani motivēja, – ģimene, draugi, apkārtējie cilvēki, arī nelabvēļi. Es no šiem cilvēkiem mācos, gan kā darīt, gan kā labāk ne.”
Trenerim komandu sportā ir ļoti liela nozīme, un to Raimonds saprata, vēl būdams spēlētājs.
“It īpaši, ja skatās ne tikai uz tehniskām lietām, bet tieši psiholoģisko aspektu. Gan jauniešu, gan profesionālajā basketbolā treneris ir kā tēvs, kas māca, kā labāk pilnveidot sevi, par dzīves vērtībām caur basketbola prizmu, darba ētiku, disciplīnu. Būtībā viņš saviem audzēkņiem māca ne tikai spēlēt basketbolu, bet arī dzīves gudrības,” atklāj treneris. Esot trenera lomā, spēli viņš izjuta vēl nepieredzētā adrenalīna līmenī, jo iepriekš, atrodoties basketbola laukumā kā spēlētājs, domāja galvenokārt par sevi, bet trenera lomā viņš ir atbildīgs par visu komandu.
Nepadoties grūtībām
Raimonds vienmēr uzskatījis, ka dzīvē gadās paklupt visiem, bet svarīgi piecelties, nopurināties un turpināt iet uz priekšu. “Ceļā pēc olimpisko čempionu titula bija neskaitāmi kritieni, bet mēs skaidri redzējām mērķi, uz kuru tiecāmies. Kad piedzīvo sasniegumus, tas motivē,” saka Raimonds.
“Mērķtiecīgam sportistam nav vārda “nevaru”. Ir “negribu” un, ja tu negribi, tad varbūt nemaz nevēlies sasniegt savu mērķi,” skaidro basketbola treneris.
Viņš jauniešus, kuri aizraujas ar azartspēlēm, aicina šīs pašas sajūtas pārlikt uz sportu. “Ja tu vienreiz nospēlē labi aizsardzībā, izdari to divreiz. Kad tas paveikts, izdari to pašu četras reizes! Sasniegumi motivē – ja tu redzi rezultātu, tas nozīmē, ka kaut ko dari pareizi. Galvenais – atklāt recepti, kas pašam strādā vislabāk,” viņš saka.
Golfā tāpat kā makšķerēšanā
Treniņi basketbolā notiek cauru gadu. “Es pats piedalos treniņu procesā un mēģinu būt kā priekšzīme. Ja jaunietim mācu kādu tehnisko paņēmienu, es pats varu to parādīt,” teic treneris. Ārpus basketbola laukuma Raimonds reizēm izkustas, vingrojot, minoties uz velotrenažiera, un, lai uzturētu basketbola iemaņas, reizi vai divas nedēļā izmanto basketbola bumbu padošanas mašīnu, no kuras noķerto bumbu raida grozā.
Siltajā sezonā viņš dodas pastaigās gar jūru un īpaši iecienījis tās krastu Upesgrīvā. Citreiz viņam pievienojas arī ģimene. “No mājām līdz darba vietai ir pusstundas gājiens, citreiz es to mēroju kājām, nevis ar automašīnu,” viņš atklāj vienu no saviem veselīgajiem paradumiem. Kad dienas pirmajā pusē ir brīvs laiks, Raimonds dodas mierīgā pastaigā un tās noslēgumā, ja ūdens ir salīdzinoši silts, palutina sevi ar spirdzinošu peldi. “Tā ir sava veida meditācija, sakārtojas domas, tāpēc bieži pastaigājos vienatnē,” pastāsta Raimonds. Vaicājot, kas ir tie veselīgie paradumi, kurus vēl gribas ieviest ikdienā, Raimonds pačukst, ka tās ir aukstās peldes:
“Es jau trešo gadu taisos būt ronis, bet visu laiku nokavēju. Lai ziemā spētu ielīst āliņģī, vēlākais augustā jāsāk katru dienu iet peldēties. Jāradina ķermenis lēnā garā.”
Savulaik, kad bija vairāk laika, ko veltīt sev, Raimonds pamanījās nokārtot golfa Zaļo karti. Tagad ir vēlme turpināt pilnveidot prasmes šajā sporta veidā. “Tas prasa ļoti lielu koncentrēšanos, arī sanāk nostaigāt lielus gabalus. Ja vēl esi ar kādu pārī, veidojas komunikācija. Tu izrunājies, nostaigājies, fokusējies, un izdalās adrenalīns, tiecoties pēc tā, lai katrs sitiens būtu pēc iespējas precīzāks,” saka Raimonds, golfu salīdzinot ar makšķerēšanu – ja no pāris desmitiem sitienu viens ir veiksmīgs, visas emocijas koncentrējas uz to. “Tāpat kā makšķernieki lielās, kādu zivi noķēruši, bet neviens nestāsta, ka sēdējis četras stundas pa tukšo,” paralēles ar golfu velk Raimonds.
Sports norūda dzīvei
“Ne visi jaunieši, kurus es trenēju, kļūst par profesionāliem spēlētājiem, bet viņi sev paņem līdzi turpmākai dzīvei sporta disciplīnu, sporta ētiku, un tas viņiem palīdz tālākās gaitās. Piemēram, pašdisciplīnu un darba ētiku pielietojot darbā, izveidojas veiksmīgas karjeras,” par spēcīgām personībām, kuras izaug sportā, saka Raimonds.
Tāpat fiziskā sagatavotība un izturība liek par sevi manīt, piemēram, kādreiz, dienējot obligātajā dienestā, tie, kuri bija guvuši sporta skolas rūdījumu, armijā neizjuta diskomfortu.
“Daudziem, kuri nebija sportisti, bija grūti no rītiem piecelties, bet mums tas nelikās nekas sarežģīts. Tāpat citās dzīves jomās – daudziem liekas, ka ir gūti, bet sports cilvēkiem palīdz,” viņš teic. Sports ne tikai sakārto domas, bet arī veido disciplīnu, pārliecināts Raimonds: “Es jauniešiem mācu, ka raksturu nopirkt nevar, to var izveidot. Sportošana ir veids, kā to izdarīt.”
