Kā ir būt

kā ir būt - #68 dialogs

Kā ir būt

kā ir būt - #70 auglība

kā ir būt - #69 drošība

Nezināšana rada haosu. Saruna par drošību un karu Ukrainā ar «Monta Talks Security» satura radītāju

24 gadus vecā Monta Zaumane, kura kopš gada sākuma "Instagram" profilā @montatalkssecurity stāsta par drošību, līdz ar Krievijas izvērsto karu Ukrainā sapulcinājusi vairāk nekā 32 tūkstošus sekotāju, kurus izglītot par drošības jautājumiem, kā arī notikumiem Ukrainā. Zaumane Latvijas Radio 5 jeb "pieci.lv" podkāstā "Kā ir būt" pauda, ka nezināšana rada haosu, tāpēc ir svarīgi būt informētam un censties sasniegt to sabiedrības daļu, kas izvēlas "ierakt galvu smiltīs".

Pabeigusi maģistrantūru globālajā drošībā Glāzgovas Universitātē, Monta ir pārliecināta, ka zināšana ir daļa no drošības. Viņasprāt, "ja tu gribi justies droši, tad vissliktākais, ko tu vari izdarīt, ir ielikt galvu zemē un neklausīties, un nelasīt, un nezināt," tāpēc arī Monta velta savu laiku, lai saviem sekotājiem skaidrotu karu Ukrainā. 

Kas veido drošību? 

Nav īsti pareizas atbildes, bet pirmais, kas nāk prātā, ir, ka drošību veidojam mēs paši, – kā mēs jūtamies, ko mēs domājam. Tā katra individuālā cilvēka sajūtas par drošību veido kolektīvo drošību, un tāpēc ir svarīgi visiem būt klātesošiem, visiem zināt, kas ir drošība, no kuras puses un kur ir tā robeža, kur mums jāsāk justies nedrošiem. Es vairāk teiktu, ka tā ir kolektīva sajūta un robežu nospraušana. 

Monta Zaumane

No kā tev ir bail?

Ļoti labs jautājums, par ko es ļoti reti laikam domāju. Man ir bail no nezināmā, un es domāju, ka tas ir kaut kas kopīgs mums visiem. Tāpēc arī, iespējams, es uztaisīju šo profilu, jo, lai arī es daudz zinu, tāpat šis viss ir tāds ļoti nezināms mums. 

Tavs profils pēdējā laikā kļuvis par vienu no "Instagram" kopienas pamatiem, no kura uzzināt par notiekošo Ukrainā, taču profilu tu izveidoji vēl pirms kara sākuma. Kāpēc tu izvēlējies šādā veidā pavadīt savu laiku, lai skaidrotu cilvēkiem, kas ir drošība? 

Jā, es profilu izveidoju, ja pareizi atceros, 1. janvārī, kas bija mana jaunā gada apņemšanās. Šī apņemšanās nebija kultivēta mēnešu mēnešiem, tas vienkārši bija 1. janvāra naktī, kad sēdēju savā gultā un domāju, ko darīt. Es esmu tikko pabeigusi universitāti un iepriekš savas domas izklāju esejās. Ne tikai domas, bet arī dusmas un savu viedokli. Tad tagad tas viedoklis kaut kur karājās gaisā, gribējās to kaut kur izlikt.

Tas sākās vairāk kā egoistiski izklāstīt savas domas, un es zinu, ka manas domas ir lasīšanas vērtas, tāpēc tā tas vienkārši sākās. Tas sākās ar domu informēt savus tuvākos, savus draugus. Atceros, kad man bija pirmie 50 sekotāji, es biju tik priecīga, ka ir tie 50, kas tiešām grib lasīt, tiešām grib uzzināt. Tā aiz tiem 50 bija jau 100, jau 200. Tad sākās karš, un šo cilvēku bija arvien vairāk un vairāk. Karš nebija manos plānos, es labāk turpinātu joprojām stāstīt saviem 50 par to, kas ir atomieroči, vai atomieroči vēl pastāv. 

Cik daudz laika tas tev ir prasījis? Vai tu kādreiz varēji paredzēt, ka šādi iegriezīsies tava ikdiena? 

Tas prasa ļoti daudz. Jau pirms sākās karš, es sekoju visiem simtiem tūkstošiem Krievijas armijas personāla pie Ukrainas robežas, sekoju tankiem uz dzelzceļa sliedēm, kas virzījās pie Ukrainas robežas, tas jau ļoti daudz laika un gribas man prasīja. Līdzko sākās karš, es tieši biju saslimusi ar Covid-19, sēdēju mājās un bija tā sajūta, ka šī būs tā diena. Es negulēju visu nakti, es sēdēju, ar bailēm gaidīju, un ar to iesākās mans negulēšanas maratons. Es tiešām negulēju kādu pusotru nedēļu normāli, tā bija kāda stunda, divas pa dienu, pa nakti nedaudz. Vai es iedomājos, ka tā būs mana ikdiena? Kāpēc, lai es vispār ko tādu kādreiz būtu domājusi? Nē, protams, ka nē. Tā ir smaga nasta, kas īstenībā ir jānes. Tagad, ja tā padomā, es ļoti mainītu šo vietu un neskatītos šos video, un nedzīvotu līdzi visam, kas notiek, bet man vienkārši ir sajūta, ka tas ir jādara, un es to darīšu. Nav nekad ienākusi galvā doma, ka es to vairs nedarīšu.

Tā ir mana līdzatbildība, ka man ir jāpalīdz, jo es zinu, ka man ir zināšanas, ka es varu izskaidrot, ka ir daudz cilvēku, kuriem ir jautājumi, un man šķiet pašsaprotami, ka man tas ir jādara.

Es neteiktu, ka man arī nepatīk skaidrot, man arī patīk, bet tas viss nāk ar nastu. 

Vai tā nasta ir šī atbildība pret 32 tūkstošiem? Tev ir sajūta, ka no tevis gaida, ka tu esi atbildīga pret viņiem? 

Nasta galvenokārt ir vienkārši tā smaguma sajūta, ka tev ir jāiet un jālasa, jāskatās, un tev tas ir vienkārši jādara, jo no tevis to gaida. Tu laikam to ļoti labi pateici. 

Kā tu saglabā mieru, saprātu, līdzsvaru? Kara sākumā ļoti daudzi nesaprata, kā nenoslīkt informācijas daudzumā. Kur tu atrodi tādu līdzsvaru ikdienā, kā parūpējies par sevi? 

Es ļoti bieži saku saviem sekotājiem, ka es dodos atpūtā vai ka man vajag atpūtu. Es to daru ar nodomu, ka ne jau es nāku to un rādu visiem, bet ar tādu domu, ka arī es ņemu atpūtu un ka ir normāli kādreiz arī neizlasīt to vienu ziņu vai divas. Tas ir vairāk kā atgādinājums maniem sekotājiem, ka arī viņi var atvilkt elpu. Agrāk, ja tu gribēji aizbēgt no realitātes, tu paņēmi telefonu un ritināji, skatījies bildītes no ceļojumiem, skatījies, kā modeles vingro, dejo, vienalga,  ko tu skatījies un izbēgi no savas realitātes. Tad tagad ir tieši otrādi, ka telefonu rokās nedrīkst ņemt. Tas ir tas, kā es izbēgu no realitātes, jo ir tā reize, kad realitāte ir tieši telefonā un no tās arī ir vajadzīgs atvilkt elpu. Varbūt pašā kara sākumā es to galīgi nemācēju, bet esmu iemācījusies atvilkt elpu. 

Monta Zaumane

Es iedomājos par to, ka mums jārūpējas arī par prieka drošību. Kā tu aizstāvi sava prieka un laimes drošību?

Kad es mācījos, mēs vienmēr runājām par drošību kā par draudu, ka tev ir drošība un kāds to atņem. Vai nu tā ir epidēmija, migrācija, karš, terorisms vai globālā sasilšana. Tagad, ja tā padomā, kāda ir tā prieka drošība? Man šķiet, ka tā ir tad, kad mēs nezinām, ka tā ir, jo mēs saprotam, ka drošības vairs nav tad, kad ir apdraudējums. Tā ir tā prieka drošība, kad mēs nezinām, ka tā ir klātesoša, ka tā ir, un tā citreiz ir tāda bezatbildīga nezināšana, jo ukraiņu tauta pašlaik novērtētu šādu drošību, ka viņi var ārā iziet no mājas un viņus nenošaus.

Drošību, ka viņam nav jāpalaiž savs bērns svešā valstī un pašam jāpaliek starp drupām. Tā prieka drošība laikam manī sēž tajā, ka es apzinos, ka es jūtos droši un ka ar mani nenotiek nekas slikts pašlaik. Tik [slikts], cik tas notiek ne tikai Ukrainā, bet arī citos konfliktos, teroraktos, vietās, kur ir epidēmija, kur ir sausums, ugunsgrēki. 

Kā ir mainījusies tava attieksme pret izvēlēto karjeras ceļu? Vai tas, kas šobrīd notiek, ir pamainījis to? 

Es domāju, ka jau mācoties es biju klātesoša tajā, kādas problēmas mums ir pasaulē. Ļoti daudz cilvēku tagad apzinās, ka notiek brutālas spīdzināšanas, (..) un viņi jūtas tik drausmīgi, tas ir šoks, bet tajā pašā laikā es par to mācījos. Mēs runājām par spīdzināšanas veidiem, par to, kur tas notiek, kas to dara, un es neteiktu, ka šis karš man ir atvēris acis un ka es jūtos kaut kā citādāk. Šīs problēmas ir bijušas visu laiku. Krievija ir taisījusi problēmas visai pasaulei gadu gadiem, un tā nav tikai Krievija, arī daudzas citas valstis, daudzi kari. Es neteiktu, ka kaut kas ir mainījies manā uztverē vai ka es būtu sapratusi manas sfēras vērtību vēl vairāk, jo – kamēr mēs dzīvosim uz šīs pasaules, kari būs. Lai arī cik tas briesmīgi izklausās, konflikti būs, un ir svarīgi tos studēt, tos pētīt un būt klātesošiem. 

Kāpēc tu izvēlējies būt klātesoša šajā sfērā? Kā tu līdz tam paspēji aiziet? Kas bija tava motivācija? 

Mana motivācija atnāca ļoti organiski. Es nekad neesmu domājusi, kas es gribētu būt. Man vienmēr bijusi doma, ka es zinu, kas es gribu būt. Varbūt ne profesiju specifiski, bet es zinu, ko es gribu darīt kādā sfērā. Es esmu bijusi vienmēr tāda taisnības cīnītāja, ka man gribas lēkt augstāk par savu pēcpusi un darīt un izcīnīt, un runāt, un aizstāvēt pret netaisnību. Tas man atnāca diezgan laimīgi, jo es zinu, kā ir citiem, kuri tiešām domā, ko grib darīt un meklē savu. Man tas atnāca ļoti vienkārši, un es pat nevaru pateikt to momentu, kurā brīdī un kad. 

Kā tev šķiet, kāpēc informētība ir drošība? 

Tāpēc, ka, ja tu gribi justies droši, tad vissliktākais, ko tu vari izdarīt, ir ielikt galvu zemē un neklausīties, nelasīt, nezināt. 

Es domāju, daudzi tā darīja pirms šī kara – "es par politiku neinteresējos, mani tā neskar, tā skar tikai kādu tur augšā, un es par to nelasu, es neko nezinu." Tas bija arī manu paziņu lokā diezgan populārs teiciens, ka es par to neinteresējos. Tagad, kad karš Ukrainā notiek, tad šie cilvēki nāk pie manis un prasa, jautā, pēkšņi uztraucas. Tāpēc ir svarīgi zināt iepriekš, lai tev nebūtu šo jautājumu. Lai nav tā, ka pamosties tikai tad, kad karš klauvē pie tavām durvīm. Joprojām ir daudz cilvēku, kuri atsakās kaut ko zināt. "Karš Ukrainā mani neskar". Tad, kad karš patiesībā notiek un tad, kad draudi ir lielāki arī pie mums Latvijā, tad viņiem atveras acis, un viņiem pēkšņi sāk interesēt. Ļoti daudzi šie cilvēki ir nezinoši, un tas, gribētos teikt, rada arī kaut kādu draudu mums pašiem līdzās, jo 

tie cilvēki, kuri nezina, kuri iepriekš atteicās zināt, viņi izveido haosu starp mums. 

Viņiem ir daudz neatbildētu jautājumu, ir daudz sarežģītu vārdu, kurus viņi iepriekš nezināja. Varbūt citreiz pat tie nav sarežģīti, tie ir tādi, par kuriem, ja tu būtu kaut ko kaut nedaudz virspusēji lasījis, tu zinātu. Šie cilvēki rada haosu starp mums, un haoss, manuprāt, ir sliktākais, kas pašlaik varētu būt. Jo kā mēs zinām, [Krievijas prezidentam] Putinam tas ir viens no viņa galvenajiem ieročiem – haoss un bailes. Tieši sabiedrības nezināšana, atteikšanās zināt vai negribēšana šo haosu rada.

Es nekad neesmu nosodījusi savus sekotājus, ka viņi nezina, kāda starpība ir starp atomieročiem un ķīmiskajiem ieročiem. Tie ir tādi jautājumi, ko tev nevajadzēja pirms gada vēl zināt. Es nevaru par to nosodīt. Kādēļ tev demokrātiskā Eiropas Savienības, NATO valstī vajadzētu saskarties ar jautājumu par ķīmiskajiem ieročiem, bet ir tie mazie vārdiņi, definīcijas, ir tā sajūta, ka tev blakus dzīvo spēks, kas ir pilnīgi neprognozējams, bīstams. Tas ir jāzina, un ir svarīgi zināt, lai nerastos haoss un mēs justos droši. Drošība sākas ar katru no mums pašiem. Ja ir viens cilvēks, kas nezina, tad vēl ir okei, bet, ja tie cilvēki ir trīs, četri, 10 un 100, tur jau veidojas haoss un bailes. 

Kā mēs varam katrs vai visi kopā rūpēties par mūsu drošību? Kā mēs varam uzlabot pašreizējo situāciju?

No sākuma, kā jau es teicu, ir svarīgi zināt. Es ļoti tāpēc priecājos par maniem 32 tūkstošiem cilvēku, kuri grib sekot un grib zināt, bet tajā pašā laikā es gribu uzsvērt, ka es neprasu, lai man seko 100 un 200 tūkstoši, jo tie ir 30 tūkstoši, kas tiešām grib kaut ko zināt. 

Monta Zaumane

Latvijā joprojām ir pelēkā masa, kas nav tik klātesoši. Daudzi ir arī tādi, kas negrib neko zināt.

Man nav visas pasaules atbildes, un es diemžēl neesmu arī cilvēks, kurš šausmīgi labi pārzina socioloģiju, bet ir svarīgi kaut kā aptvert šo zinošo daļu, kuri jau kaut ko zina, kuriem kaut kādi pamati jau ir, un šo noliedzošo daļu, un es domāju pašu lielāko, kura ir tā pelēkā masa, kura kaut ko zina, kaut ko nezina, īsti nesaprot, kurā pusē stāv. Šis ir tas brīdis, kad nevar būt puses – vai nu tu esi par karu, vai nu pret.

Tā pat īsti nav puse, jo – vai nu tu esi par cilvēcību, vai nu tu esi par pilnīgu necilvēcību.

Kā var aptvert šīs visas publikas, tas ir jautājums, kas nomoka ļoti daudzus no mums gan kā vienkārši sabiedrības locekļus, kad kāds ģimenē kaut ko negrib zināt, gan, es domāju, arī valdības pārstāvjus, kuri arī mēģina šo pelēko vai noraidošo masu kaut kā aptvert vai izglītot. Es domāju, ka viss sākas ar pašiem, ar mazo aplīti, kas mums ir apkārt. Es ticu, – ja ir tajā noliedzošajā aplītī kaut viens, kurš tic, ka Ukrainā notiek karš, un viņš zina, ka apkārt ir visi šie noliedzēji, [ir svarīgi] būt ziņu nesējam un norīt to krupi. Nevis izvairīties no šī temata, bet tieši mudināt, bakstīt. Tas droši vien izraisa ļoti daudz strīdu, bet šis karš ir par cilvēcību. Ir jābūt cilvēkam un jāturpina izglītot sev blakus esošos. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt