Sintija Ambote: Pastāstiet par sevi, par savu diagnozi un cik ilgi sadzīvojat ar to?
Māra Lasmane: Es nāku no nedzirdīgas ģimenes. Vecāki un divas māsas ir nedzirdīgi arī no bērnības. Mēs mācījāmies Rēzeknes nedzirdīgo internātskolā līdz 8. klasei, un tad mēs pārcēlāmies uz Rīgas nedzirdīgo skolu. Mācījos arī vakarskolā un, pabeidzot to, turpināju mācības Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē. Jau 25 gadus strādāju Rīgas pirmskolas izglītības iestādē "Dzintariņš" bērniem ar dzirdes traucējumiem. Protams, padomju laikā televīzijā nebija subtitru un skolā zīmju valodu neizmantoja, un es jau no bērnības mācījos lasīt no lūpām. Man tas ir ļoti svarīgi lasīt no lūpām un arī no mīmikas. Protams, mani vecāki ir nedzirdīgi un savā starpā mēs komunicējam zīmju valodā.
Tad arī no mīmikas var lasīt pateikto?
Mīmika ir ļoti svarīga, tā mums ir kā balss intonācija, kuru atpazīst dzirdīgie. Dusmas vai laipnība. Nedzirdīgajiem ir svarīgi redzēt mīmiku, jo es arī, strādājot ar bērniem, saprotu, ka nevar sarunāties zīmju valodā tikai ar nopietnu seju, mēs runājot parādām arī bēdas, dusmas, prieku, un tā ir mīmika. Es šobrīd strādāju arī ar maziem bērniem, kam ir dzirdes traucējumi, un viņiem vēl nav attīstīts arī vārdu krājums, tāpēc viņiem īpaši ir nepieciešama mīmika, lai zīmju valodu varētu vispār uztvert.
Jūs runājat ar entuziasmu par bērniem un valodas apguvi. Kāpēc jūs izvēlējāties tieši šo darbu?
Protams, mēs trīs māsas dzīvojām un augām laukos, un bērnībā spēlējām spēles, kurās iejutāmies skolotāju lomās. Mums bija sapnis, ka mēs būsim skolotājas, un visas trīs tagad strādājam par skolotājām.
Pats svarīgākais, būvējot māju, ir labs pamats un tad būs laba māja. Tāpat arī ģimenē ir ļoti svarīgi nedzirdīgam bērnam apgūt labu zīmju valodu, lai varētu komunicēt ar vecākiem, un tad arī valoda attīstās labi.
Kā jūs vērtējat, cik pieejama ir izglītība tieši nedzirdīgajiem cilvēkiem Latvijā? Vai nedzirdīgs cilvēks var apgūt jebkuru profesiju un darīt jebkuru darbu?
Protams, es domāju, jebkurā profesijā varētu, bet galvenais ir tas, kā skola iemācījusi zīmju valodu un kā bērni izprot vēlāk mācības un priekšmetu vielu. Nedzirdīgais var izvēlēties jebkuru profesiju, var strādāt arī par zobārstu vai lidotāju, tagad ir dažādas iespējas.
Bet kā savukārt tālāk ir ar sabiedrību un darba iespējām, vai joprojām ir arī aizspriedumi?
Diemžēl Latvijā ir ļoti maz informācijas par nedzirdīgo cilvēku dzīvi, par viņu profesijām un iespējām. Darba devēji varētu biežāk pieņemt šos cilvēkus uz pārbaudes laiku un tad saprast, ka nav jābaidās. Vismaz tajā pārbaudes laikā iepazīt to cilvēku. Tāpat darba devējiem un arī darbiniekiem, piemēram, arī vienkāršākās profesijās, kā pārdevējiem un sanitāriem slimnīcās, būtu jāzina, kā attiekties pret nedzirdīgu cilvēku. Piemēram, pārdevēji taču nezina, kā komunicēt ar nedzirdīgu cilvēku, bet vajadzētu apgūt kādas elementāras zīmes. Ārzemēs daudzviet cilvēki ir soli priekšā, viņi visi zina, ko nozīmē nedzirdīgs cilvēks, un komunikācija ir vienkārša.
Kā jūs teiktu, ko nozīmē nedzirdīgs cilvēks? Tāds pats cilvēks kā visi pārējie!?
Protams, mēs arī esam tādi paši cilvēki, tikai nedzirdam. Mēs arī mākam skaisti ģērbties, protam gatavot un vadīt mašīnu. Audzinām arī bērnus, bet citi dažreiz saka, kā abi nedzirdīgi vecāki audzina bērnus, bet viss notiek, bērni iet skolā utt. Tas tāpat kā dzirdīgajiem cilvēkiem ir atkarīgs arī no intelektuālās attīstības.
Ja runājam vēl par šo pandēmijas laiku, kāds tas ir bijis jums? Proti, vai saziņa kādos veikalos vai pakalpojumu vietās ir kaut kā ierobežota, piemēram, masku dēļ, jo nevar cilvēku teikto lasīt no lūpām?
Runājot par tām maskām, kas šobrīd ir pandēmijas laikā: es sākumā iegāju kādā veikalā, kur jāuzrāda sertifikāts un dokuments, bet es parādīju, ka es nedzirdu, un lūdzu, lai noņem masku un pasaka, bet tas cilvēks iespītējās.
Tad veidojās rinda un es turpināju lūgt, lai uz mirkli noņem masku un es redzētu, ko viņš saka. Tas darbinieks bija spiests beigās masku noņemt un sāka bļaut, tad es no lūpām sapratu, pateicu "paldies" un uzrādīju arī personu apliecinošu dokumentu. Tāpat, piemēram, Stradiņa slimnīcā reģistratūrā ir uzlikti tādi stikli un tur ir rakstīts "Lūdzu, nospiediet pogu un runājiet", bet – kā es varu runāt? Es stāvu un gaidu, reģistratūras darbiniece skatās un bļauj, bet es saku, ka nedzirdu un rādu zīmju valodā. Citi darbinieki saprata un atvainojās.
Kas ir tā pati elementārākā zīme, kā nedzirdīgie parāda, ka nedzird, lai arī nezinātāji saprastu?
Parasti mēs vienkārši pieliekam roku pie auss, mājam ar galvu un mēģinām pateikt, ka nedzirdam. Tajās situācijās būtu vēlams noņemt masku, lai varam nolasīt no lūpām, tas ir ļoti svarīgi. Vēl piemērs: brīvdienās braucot no laukiem iebraucu kafejnīcā, gribēju izvēlēties kūciņu un pārdevējai, protams, bija maska, bet es pateicu, ka esmu nedzirdīgi, viņa uzreiz saprata un noņēma masku. Tā ir jūtama atšķirība, ka ir iestādes, kur jau zina, ka iegriežas arī nedzirdīgi cilvēki, bet ir citi, kas kaut kā nevar to uztvert.
Vai maskas šobrīd jums ir tas būtiskākais izaicinājums un vai tie ir tikai veikali vai vēl kādi pakalpojumu, kā pieminējāt medicīnu?
Piemēram, es strādāju par pedagogu ar bērniem, kam ir dzirdes traucējumi. Protams, visur ir teikts, ka skolotājiem jābūt maskās, bet es teikšu godīgi, ka šajā gadījumā ignorēju šo prasību. Kā gan es varu komunicēt ar viņiem, kā viņi attīstīs tad savu zīmju valodu? Un, arī ieejot poliklīnikā, es esmu ar tulku, un ir reizes, kad ārsti nepiekrīt noņemt masku, bet man vajag, lai vismaz tulks var noņemt masku, jo tas ir ļoti svarīgi, es negribu kļūdīties, ja runa ir par veselību. Ir skaidri jāsaprot, kāda diagnoze, kādi termini tiek lietoti, man tas ir jānolasa no lūpām. Viņi vienkārši nepadomā par nedzirdīgiem cilvēkiem, jo mums vajadzētu kaut ko līdzīgu vizierim, lai varētu cauri redzēt. Piemēram, Beļģijā vai Vācijā ir maskas, bet lūpu apvidū ir caurredzams materiāls. Mums tādu nav, bet ir jāizdomā kāda pieeja, lai nedzirdīgie varētu uztvert, ko citi runā no lūpām un mīmikas. Tāpat mēs ar vīru ieejam veikalā un nevaram komunicēt, ja ir maskas. Mēs nevaram izrunāt, kas jānopērk, ļoti sarežģīta situācija. Jūs, dzirdīgie, varat runāt brīvi caur masku, bet mēs nevaram. Vēl piemērs no pirmā pandēmijas viļņa laika, kad kafejnīcas bija ciet:
man patīk kāda kafejnīca "Molā", es tajā redzēju, ka var pasūtīt ēdienu arī uz mājām, bet diemžēl tur bija rakstīts, ka tikai jāzvana un nav iespējas pasūtīt caur īsziņām, bet, kā gan dzirdes invalīdi var tādā vietā pasūtīt to ēdienu?
Protams, ir arī citas vietas, kur savukārt var pasūtīt rakstot.
Tad tas šobrīd ir no uzņēmuma atkarīgs, vai tas parūpējas par pieejamību arī nedzirdīgam cilvēkam, un tas nebūt nav šobrīd ideāli?
Protams, nav.
Kāda bijusi informācijas pieejamība nedzirdīgajiem tieši pandēmijas laikā, jo strauji mainījās epidemioloģiskā situācija un arī ierobežojumi? Televīzijas ziņās ir pieejami tulkojumi, bet vai ir vēl kādi papildu avoti un vai informācijai bija pietiekami viegli izsekot, ja sanāca palaist garām kaut ko televīzijā?
Es pati ļoti sekoju līdzi arī jaunumiem interneta portālos par to, kas notiek Latvijā. Es jau no bērnības ļoti sekoju līdzi arī politikai, tāpat kā to darīja mans tēvs. Es iegūstu to informāciju pamatā caur internetu, jo televīzijā diemžēl pietrūkst informācijas. Man ir jautājuši arī, kurā programmā jūs vēlētos redzēt subtitrus, un es pateicu, ka es gribētu, lai tie būtu pilnīgi visās programmās. Jo man tad ir pretjautājums dzirdīgajiem cilvēkiem, kurā programmā jūs gribētu, lai izslēdz skaņu. Kāpēc mums nedzirdīgajiem ir jāmeklē tikai izlasītas programmas, kur pieejami titri, bet katram cilvēkam ir savas intereses.
Ko jūs novēlētu šajā laikā dzirdīgajai sabiedrības daļai? Par ko aizdomāties?
Es vēlos novēlēt, lai nebaidās, ja satiek nedzirdīgu cilvēku, kas lieto zīmju valodu. Vajag pieņemt, ka ir tādi cilvēki.
