Nacionālā identitāte dzirkstī tur, kur valoda dzīvo. Saruna ar valodnieci Sandu Rapu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Kad man kāds pazīstams pusaudzis sarunā iesprauž angļu vārdu, es saku: “Nu, pasaki, kā tas ir latviski!” Ja viņš nezina, es pasaku viņam priekšā. Un arī ģimenēs tā varētu darīt. Jānodrošina latviešu saturs bērniem – ne tikai ģimenēs, bet arī valstiski. Tas ir visa pamats, – tā intervijā LSM.lv saka Sanda Rapa, valodniece, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore. Sarunā viņa stāsta par valodas pētniecību, sabiedrības līdzatbildību valodas kopšanā un attīstībā un to, kāpēc latviešu valoda ir tik īpaša un atšķirīga no lielajām valodām.

ĪSUMĀ:

  • Latviešu valoda nav apdraudēta, kamēr to lieto visas paaudzes visās jomās
  • Valoda ir dzīvs organisms, kas attīstās
  • Apvidvārdu, jaunvārdu un slenga pētniecība ļauj iepazīt valodas bagātību
  • Kā sekmēt valodas sistēmisko attīstību?

Latviešu valoda nav apdraudēta, kamēr to lieto visas paaudzes visās jomās

Kā jums šķiet, vai ir pamats bažām, ka latviešu valoda ir apdraudēta?

Vismaz pagaidām pilnīgi noteikti ne, jo pasaulē ir aptuveni septiņi tūkstoši valodu un latviešu valoda ir aptuveni starp starp 100. un 200. vietu. Bažām īsti nav pamata, jo valodas, kuras lieto vismaz miljons runātāju, tiek uzskatītas par absolūti drošām. Vislielākā drošība valodai ir tad, ja runā visas paaudzes, proti, bērni, vecāki, vecvecāki – runā, saprot un to lieto visās jomās, vismaz visās svarīgākajās jomās. Pirmais apdraudējuma līmenis sākas tad, ja daži bērni runā visās jomās vai arī visi bērni runā dažās jomās. Bet, paklausoties pusaudžu un bērnu runā, es jau jūtu dažas būtiskas iezīmes, kas teorētiski varētu sākt šo pirmo apdraudējuma līmeni. Bet pagaidām ceru, ka tā ir tikai tāda pusaudžu kopības sajūta un biedrošanās valoda, ko viņi izmanto. Tāda visos laikos ir bijusi un daudz ārpus pusaudžu saziņas nav izspraukusies, norimstot pieaugušā gados.

Konference par modernu valsts valodas politiku

Šī gada 8. oktobrī gaidāma konference “Valoda – tas ir darbības vārds. Valsts valoda 21. gadsimta Latvijai”, kuru organizē Valsts prezidenta kanceleja sadarbībā ar Saeimu un Izglītības un zinātnes ministriju. Tā pulcēs politikas veidotājus, mācībspēkus un ekspertus diskusijām par modernu valsts valodas politiku. Identificējot galvenās 21. gadsimta iespējas, izaicinājumus un šķēršļus valsts valodas attīstībai, ekspertu vidū tiks stiprināta griba īstenot vienotu, saskaņotu un rezultātos balstītu valsts valodas politiku. Konference notiks Rīgas pilī, bet ikviens interesents tai varēs sekot līdzi arī tiešraidē LSM.lv

Pati esmu dzirdējusi un bijusi pārsteigta, ka latviešu bērni, kas vēl nav sasnieguši desmit gadu vecumu, savā starpā rotaļājas angliski. To pieredzot, mazliet samulsu un domāju, kāpēc tā, bet varbūt tā ir, kā jūs sakāt, viņu komunikācija un “burbulis”, ko viņi veido.

Jā, arī es to esmu novērojusi. Domāju, ka to būtiski ietekmējuši plašsaziņas līdzekļi un ģimeņu sadzīve. Ieklausoties jaunu cilvēku saziņā uz ielas, dzirdu, ka arī tad, kad jaunieši runā latviski, viņi nevar izteikt savas domas, piemēram, ļoti bieži par pasākumiem saka: “Es aizgāju tur, un tad man bija tāds wow!” Bērns neatrod vārdus, ar ko izteikt iespaidus, redzēto, viņš nemāk veidot asociācijas, piemēram, pasakot, ka tur bija tumšs kā peklē vai ka tur bija krāsainas bumbiņas vai spožas gaismas. Domāju, to ietekmē plašsaziņas līdzekļi un arī tas, ka ģimenē nav tik daudz sarunu un  stāstu. Tas ir bēdīgi, jo bērnam ir jāmāk izteikt sevi dzimtajā valodā. Ja viņš pārņems no svešvalodām gatavus vārdus, gatavas frāzes, viņš nespēs sevi izteikt tā, kā to var izdarīt dzimtajā valodā, un tas jau tālāk var radīt psiholoģiskas problēmas un ne tikai valodas apdraudējumu. Visam ir jāsākas ģimenē. Un tam var palīdzēt zinātne – svarīgi ir pētīt valodu, jo bērnam jāzina, ka arī latviešu valodā var pateikt to pašu, ko ar svešo vārdu. Kad man kāds pazīstams pusaudzis sarunā iesprauž angļu vārdu, es saku: “Nu, pasaki, kā tas ir latviski!” Ja viņš nezina, es pasaku viņam priekšā. Un arī ģimenēs tā varētu darīt, un skolās.

Man šķiet, ka nereti bērni un arī jaunieši angļu valodu izvēlas lietot tieši tāpēc, ka tas ir saturs, ko viņi ikdienā patērē – kvalitatīva, viņiem interesanta satura latviešu valodā varbūt ir krietni mazāk. Bērni visdrīzāk biežāk skatīsies Netflix nekā “filmas.lv”.

Jā. Es arī piekrītu, un tas nozīmē, ka ir jānodrošina latviešu saturs bērniem – ne tikai ģimenēs, bet arī valstiski. Tas ir visa pamats.

Tas nozīmē, ka tas būtu liels, valstisks uzdevums?

Jā, mūsdienās šāds liels, valstisks uzdevums, ko apzinās visi, laikam būtu risinājums. Lai gan es bieži domāju par to, ka valodas ceļi ir neizdibināmi un to līdz galam savaldīt nevar. Par to, ka vārdi agrāk un mūsdienās latviešu valodā ienāca dažādi. Piemēram, “kartupelis”, savulaik mūspusē nezināms dārzenis, latviešu valodā ienāca ar vismaz 29 nosaukumiem – daži cilvēki, protams, pieņēma aizgūto vārdu, bet novados un reģionos izveidojās vismaz daudz dažādu citu nosaukumu. Valodai un tautai pašai ir ļoti daudz iespēju veidot jaunus vārdus. Nezinu, varbūt mēs vienkārši esam kļuvuši slinkāki? Latviešu valoda salīdzinājumā ar lielajām, ietekmējošām valodām ir ļoti dzīvīga, īpaša valoda, kurā katrs vārds dzīvo savu dzīvi. Mēs no viena vārda varam izveidot pagātni, tagadni, nākotni, pat nepārkāpjot vārda robežas un neliekot vairākus vārdus kopā. Pieliekot vārdam tikai piedēkli vai priedēkli, varam norādīt virzienu, mīļumu, laiku – ar vienu vārdu varam ļoti daudz izdarīt. Angļu valodā vai citās lielajās valodās ir tā, ka vārdi skatās cits uz citu, spoguļojas cits citā, lai varētu izveidot kādu domu. Šī citu valodu funkcija arī ienāk – mēs vairs neveidojam vārdus paši no saviem resursiem, bet pēc citu valodu parauga lipinām tos kopā, lai izteiktu vienu nozīmi.

Valoda ir dzīvs organisms, kas attīstās

Šis ir viens no jautājumiem, par kuriem esmu gan daudz domājusi, gan runājusi ar krievvalodīgajiem draugiem, kuri cenšas apgūt latviešu valodu. Viens no secinājumiem, pie kā nonācām – lielajām valodām acīm redzami ir milzīga ietekme uz to, kā cilvēks sāk domāt. Kā jums šķiet, kā ir ar šīm valodu ietekmēm – domāju, krievu valoda bija kādreiz aktuālāka, tagad tā droši vien ir angļu valoda. Vai ar to vajadzētu cīnīties, vai arī tām vajadzētu ļaut, kā, piemēram, “kartupelim” ieaugt valodā un skatīties, kā valoda attīstās? Vai arī lielās valodas varētu apdraudēt latviešu valodas attīstību?

Valodu nekādi nevar ietekmēt. Valoda ir dzīvs organisms, un cīņa nekādā gadījumā te nepalīdzēs. Te palīdzēs labs piemērs un runāšana savā starpā. To redzam brīžos, kad valodā ar lielu joni ienāk jaunas reālijas. Katrai valodai ir tā sauktās “dziļās struktūras” – tas, kā mēs veidojam teikumus, vārdus, domas, un katrai valodai tās ir citādas. Latviešu valodai arī ir savas struktūras, un kaut kur zemapziņā tās mīt. To redzējām pandēmijas sākumā, kad latviešu valodā ienāca latviešu valodas lietojumā grūti izmantojamais un nelokāmais Covid-19, un tad tauta pati sāka izdomāt dažādus nosaukumus – kroņa vīruss, vainaga vīruss, draņķība, vainagmireklis, tāpat arī citas reālijas – mājsēde, lupatmaskas un vēl. Šāda piemērošanās jau notiek, un tur tiešām neviens neko neietekmēja un nedarīja, bet acīmredzot latvieša zemapziņā vēlme pielāgot un locīt vārdus savā gramatiskajā sistēmā daudz ko dod un palīdz valodai. Šie jaundarinājumi arī pierāda, ka valoda joprojām ir dzīva. Ja jau mēs varam paņemt vārdu un ne tikai pielikt galotni, bet arī patulkot, pamainīt, pagrozīt, pavirpināt zilbītes, tas nozīmē, ka viss ir kārtībā. Par to es ļoti priecājos. Protams, ir daudz slenga vārdu, bet es arī par tiem priecājos, jo tas nozīmē, ka valoda dzīvo. Un cīnīties pilnīgi noteikti nevajag, – tikai ar labiem piemēriem un to valodas skaistuma parādīšanu.

Kā, jūsuprāt, sabiedrība un valoda mijiedarbojas, un kā jūs šobrīd vērtētu valodas lomu sabiedrībā?

Mums, paldies Dievam, ir Valsts valodas likums un daudz citu regulējumu, kas valodu aizsargā, un tas ir galvenais faktors, kas valodu notur daudzās jomās, arī tajās, kur cilvēki gribētu ieviest citas valodas, dominējošās pasaules valodas, starptautiskās valodas.

Man ļoti patīk, ka valsts par to rūpējas un ka mēs par to rūpējamies. Kaut kāds regulējums jau ir.

Vai mēs varam teikt, ka valoda veido sabiedrību, un vai sabiedrība veido valodu?

Jā, tas ir interesants jautājums. Gan valoda veido sabiedrību, gan sabiedrība valodu. Jo nav divu vienādu vai ārkārtīgi līdzīgu valodu. Bieži par to esmu iedomājusies, ka tieši latviešu valoda ar saviem skaistajiem locījumiem, deklinācijām un konjugācijām ir latviešus izveidojusi tādus, kādi viņi ir. Jo latviešu valoda ir domāšanas valoda – nevar spert pēc kārtas ārā visus vārdus nedomājot. Ir tomēr jāzina likumības un vārdi jāapdarina, lai izteiktu domu. Domāju, ka tas kaut kādā ziņā ir ietekmējis sabiedrību – valoda pati ir ietekmējusi sabiedrību. Bet pateikt, kurš bija pirmais, vista vai ola, ir diezgan grūti. Kristietībā gan uzskata, ka iesākumā bija Vārds, un to arī daudzi valodnieki piesauc – ka tas bija pirmais, no kā tālāk veidojās pats sabiedrības kopums. Sabiedrībā valodai būtu jābūt četrām pamatfunkcijām – nosaucošajai, saziņas, domāšanas un pašizpausmes funkcijai. Tas viss veido valodas kopumu. Ja viena no šīm funkcijām tiek traucēta, piemēram, pašizpausmes funkcija, tad cieš arī pati sabiedrība.

Ja valodai ir šīs četras funkcijas un viena, piemēram, pašizpausmes funkcija, sāk pieklibot, tad vienmēr jau paliek citas, piemēram, komunikācijas, kur vieni sabiedrības locekļi citiem var palīdzēt tikt galā ar pašizpausmi? Varbūt tā?

Valodas funkcijas ir tik ļoti saistītas, ka tās grūti nodalīt citu no citas. Loģiski spriežot, katrā izteikumā būtu jāizpaužas šīm visām pamatfunkcijām: ja cilvēks kādā valodā nevar padomāt, viņš, visticamāk, arī nevarēs nosaukt, sazināties, izpausties. Taču doma par komunikācijas palīdzēšanu pašizpausmes funkcijai ir ļoti laba. Tur laikam būs taisnība. Kā spriedām sarunas sākumā, varbūt tieši komunikācijas trūkums ģimenēs ir rosinājis valodas izpaušanās grūtības. Ne velti saziņas funkciju daudzi pētnieki uzskata par svarīgāko, jo ar to valoda tiek nodota tālāk.   

Sanda Rapa, valodniece, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore.
Sanda Rapa, valodniece, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore.

Apvidvārdu, jaunvārdu un slenga pētniecība ļauj iepazīt valodas bagātību

Jūs minējāt lielisko piemēru ar Covid-19, kurš tautā ticis pie dažnedažādiem apzīmējumiem. Kā jums šķiet, vai sabiedrība maina valodu un vai sabiedrībai tas būtu jādara?

Sabiedrība noteikti maina valodu, tas jau ir acīm redzams. Protams, ir literārās valodas normas un literārās valodas burbulis, kas tiek turēts stingri noslēgts un kurā nelaiž visus vārdus pēc kārtas. To īsto valodu, to, kā sabiedrība maina valodu, vislabāk redzam novadu un reģionu sadzīvē, kur valoda kūsā un burbuļo, kur neviens to nekontrolē un kur neviens nedomā, vai tas būs pareizi, vai tas būs ar pietāti teikts. Man ļoti patīk tā valodas brīvība – tajā ir tik viegli un labi, kā siltā gultā iegulties. Šķiet, tieši tur noris tā īstā valodas attīstība, tajos ikdienā nereģistrētajos un neuzskaitītajos vārdos… Kaut gan ­– īstenībā jau mēs reģistrējam, Latviešu valodas institūts jau par to rūpējas – reģistrē tajā literārajā burbulī neiekļuvušos vārdus, kas dara valodu dzīvu un kurus sabiedrība maina nepārtraukti. Tos mēs redzam “Latviešu valodas dialektu atlantā” un Latvijas vietvārdu vārdnīcas sējumos – dažam vārdam vai vietvārdam var būt pat desmit atšķirīgas formas, kas nepārkāpj savas iekšējās sētas normas. Visu valodas gramatisko sistēmu kopumā tie varbūt nemaina, bet tie maina atsevišķos zariņus, ļauj valodas kokam plesties uz visām pusēm un veidot jaunus. Ir gan bijis tā, ka novada vārds iekļūst literārajā valodā un kļūst visā Latvijā pazīstamu, bet tas nav ļoti bieži.

Man šķiet, viens no veidiem, kā vārdi, kas nav literārās valodas vārdi, bet tiek lietoti apvidos, ieiet valodā, ir ar labu tulkojumu vai oriģinālliteratūras palīdzību, un tāpēc ir lietderīgi zināt apvidvārdus un tamlīdzīgi. Kā jūs tos reģistrējat? Braucat ekspedīcijās, runājat ar vietējiem?

Jā, tulkotāji vārdus ir meklējuši arī pie mums, dialektu krājumos. Piemēram, tulkotājs nevar atrast precīzu vārdu, un tad mēs pasmeļam no novadiem. Vai no vecvārdu krājuma. Tur gadās tādi aizmirsti vārdi tādiem jēdzieniem, kurus mūsdienās izsakām ļoti garās frāzēs, bet agrāk ir bijis viens vārds. Piemēram, latviešu valodas vēsturiskajā vārdnīcā ir reģistrēts “pusčucis”, proti, tāds, kas guļ ar vaļējām acīm. Lai to pateiktu mūslaikos, vajag kādus piecus sešus vārdus, bet, re, valodā kādreiz tam bijis lielisks vārds, tikai aizmirsts. Atceros, ka valodniece Valija Dambe stāstīja par kādu gadījumu no terminologu darba. Viņi ilgi vairākās sēdēs lauzīja galvu – kā latviski nosaukt, šķiet, tādu aizsalstošu noteku? Mēģināja pārņemt vārdus no citām valodām – neskan un neskan. Un tad, kā gadījies, kā ne, viņi tādu atrada kādā no dialektiem – tur šī parādība jau bija nosaukta, taču rīdzinieki to vienkārši nezināja. Šis vārds, šķiet, bija “lataka”.

Vai mēs braucam ekspedīcijās? Jā, mēs turpinām reģistrēt. Kaut arī pēdējos gados tas zinātnieku līdzekļu trūkuma dēļ ir mazinājies, mēs braucam lauka pētījumos pie cilvēkiem, reģistrējam visu runāto, izrakstām īpašos vārdus un nozīmi, arī lietojumu teikumā – to mēs visu darām. Latvijā gan to vajadzētu darīt ar lielāku sparu, jo apvidvārdi ir jākonstatē, jāidentificē un jāreģistrē visu laiku un izloksnes strauji izzūd, nivelējas. Citās valstīs apvidvārdus pat māca skolās un tā ļauj bērniem iepazīt valodas bagātību. Ir arī tādas skolas, kas uzaicina vecāka gadagājuma vietējos iedzīvotājus, lai viņi bērniem izskaidrotu vietējo vārdu nozīmi. Man šķiet, tā ir ļoti laba prakse. Arī Latviešu valodas institūts grasās sasparoties – nākamgad plānojam sākt apvidvārdu talku:  izveidosim rīku, kur katrs varēs reģistrēt sev zināmo apvidvārdu, tas ir, izloksnē lietoto vārdu, ko citur nepazīst, un pierakstīt tā nozīmi. Šķiet, ka caur to arī paši lietotāji varētu ieskatīties savā valodā un par to priecāties. Jau tagad, braucot ekspedīcijās un intervējot cilvēkus, ir redzams, kā viņi iedegas par saviem novada vārdiem.

Viņi ir tik priecīgi, ka mēs, valodnieki, nezinām nozīmi – viņi ir lepni, berzē rokas, spiež rokas sānos un ir ārkārtīgi laimīgi.

Domāju, tieši tur dzirkstī nacionālā identitāte – kur valoda dzīvo. Reģioniem ir ļoti liela nozīme.

Šis būtu svarīgs jautājums, kam jāpievērš uzmanība, strādājot ar latviešu valodu un turpinot to kopt. Kādām būtiskām lietām vēl būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība, kas raisa zinātnisku interesi? Vai tā būtu valodas higiēna, jaunvārdi, jo dzīvojam citā laikmetā, nekā dzīvojām pirms simt gadiem, un daudzi vārdi vairs ikdienā netiek lietoti. Kas ir būtiskie jautājumi, kam būtu jāpievērš uzmanība no zinātniskā vai valodas lietotāja, vai sabiedrības viedokļa?

Jūs jau pati atbildējāt uz jautājumu – tie ir jaunvārdi, un nevajadzētu vairīties arī no slenga izpētes. Parasti šķiet, ka slenga vārdus vajadzētu izravēt no valodas un nevajadzētu popularizēt, un lietot, bet, kā reiz teica mans kolēģis, “ienaidnieks ir jāiepazīst!” Tas arī ir jāpēta, un arī tur īstenībā nav viss tik slikts, kā rādās, jo tur tāpat vārdus loka, darina ar mums pierastajām izskaņām. Kā rāda iepriekšējā valodas attīstība, slenga vārdi ar laiku var iekļūt arī literārajā valodā. Šo slāni būtu ļoti būtiski pētīt arī gluži vienkārši tāpēc, ka tā būtu vieglāk sazināties, saprast.

Izstāstīšu kādu notikumu. Īsziņā apsveicu pusaudzi dzimšanas dienā, un viņa man pateicās, atsūtot trīs vārdus. No tiem es sapratu vienu. Protams, gāju pie savas pusaudzes un prasīju, ko tas nozīmē, un viņa to saprata. Slenga izpēte noteikti ir vajadzīga arī komunikācijā ar pusaudžiem un arī tādēļ, lai parādītu viņiem, ka tā vietā var pateikt ko citu, ka to pašu var pateikt ar daudziem latviešu vārdiem, ka arī tur parādās latviešu valodas elementi. Šeit gan izcēlu jaundarinājumus, bet jebkurai valodai ir nepieciešama sistemātiska, sistēmiska attīstība. Jāpēta visi slāņi – visi pamatakmeņi, uz kā jebkura valoda turas. Tie ir vismaz četri – fonētika, leksika, morfoloģija, sintakse. Tālāk jau ir teksts, diskurss un tā tālāk. Šie pamatakmeņi jāpēta nemitīgi, jo tie mainās nepārtraukti. To bieži vien aizmirst. Nereti valsts grib skriet līdzi laikam, atbalstot modernos virzienus, daudz uzmanības pievēršot mazajiem, kaut arī svarīgajiem valodas izpētes akmentiņiem, aizmirstot par pašu gultni un pamatlietām. Tur mēs drusciņ atpaliekam no visas valodniecības pasaules, jo esam aizmirsuši, ka tikpat gruntīgi jāpēta arī pamatakmeņi.

No malas raugoties, jau droši vien šķiet – kas tad tur tai fonētikā daudz mainīsies?

Bet Latvijā jau nav izpētīts līdz galam! Īpaši eksperimentālajā fonētikā vēl ir ļoti daudz darba darāms. Tas palīdzētu tālāk veidot runas korpusus un valodu padarīt elektroniskāku. Jo mūsdienu valoda ir arī elektroniska valoda.

Kā sekmēt valodas sistēmisko attīstību?

Kā jums šķiet, valodas sistēmiskā attīstība primāri ir valodnieku uzdevums?

Jā, tas ir valodnieku uzdevums, bet valodnieki nevar daudz iespēt, ja nav nodrošināts finansējums. Jau tagad redzam, ka vairāki pamatjomu pētnieki ir aizgājuši strādāt citos darbos vai ir izdeguši daudzos sīkos projektos, jo ar valodas pētījumiem nevar nopelnīt. Ir jābūt valstiskai izpratnei par to, kas nepieciešams valodas izpētē un valodas nodrošināšanā.

Kā, jūsuprāt, panākt šādu valstisku izpratni?

Tikai no augšas, nevis no apakšas.

Mēs, valodnieki, ļoti cenšamies, ar aizrautību un bieži bez atalgojuma rādām valodas skaistumu, stāstām cilvēkiem, organizējam ekspedīcijas, braucam, vācam, runājam, pierakstām, bet tas bieži tā arī paliek mūsu pašu datoros, mūsu priekā un sapratnē.

Protams, ir valsts pētījumu programmas, kas paredzētas valsts valodas attīstības izpētei, arī Latvijas Zinātnes padomes organizēti projektu konkursi. Tas norāda, ka valsts rūpējas. Taču naudas ir maz, un tā pati jāiekaro caur konkursiem, kuru pieteikumos ārzemju ekspertiem jāiestāsta, cik svarīgi būtu pētīt to vai citu latviešu valodas jomu. Turklāt ik pēc trim gadiem ir jāuztraucas, vai turpmāk dabūsim līdzekļus vai ne. Taču bez valodas izpētes nevar. Eiropas Savienībā jau jūtams satraukums, ka, it kā skrienot līdzi laikam, ir saradīts daudz rīku, no kuriem daudzi ir tukši, ir izveidoti elektroniski resursi, taču netiek pētīts pamats, uz kā resursi turas. Resursu var izveidot pāris mēnešu laikā, taču to nemitīgi vajag papildināt, piepildīt, aprakstīt un modernizēt.

Jūsu institūtā arī tiek īstenoti vairāki zinātniskie projekti.

To īstenībā nav daudz. Protams, mēs nepārtraukti darbojamies, bet diemžēl mums jābalstās tikai uz projektiem – nav tādas drošas bāzes, kas visu laiku nodrošinātu valodas izpēti un kas neliktu raizēties par nākotni. Daudzās valstīs valodas pētījumi tiek mērīti ne mazāk kā divdesmit gadu nogriežņos. Un tas jau ir saprotami. Jo trijos gados var izpētīt kādu jaunu, modernu virzienu vai vienu mazu akmentiņu no tās gultnes, par kuru pamatīgi pētījumi ir nepieciešami visu laiku. Taču tā cīnās jebkura joma zinātnē – piedalās konkursos, mēģina pierādīt sevi, par solīto naudu sola vairāk, nekā vajadzētu, un izdeg. Tā ir visur. 

Šobrīd birokrātiskais smagnējums, kas pavada jebkuru akadēmisko pētniecību, tāds ievērojams.

Jā, to var regulēt tikai no augšas. Valsts valodas pētniecības iestādes nav un nebūs biznesa institūcijas, lai cik bieži arī mums uzsver, ka zinātniekam ir jādomā kā biznesmenim.

Nacionāla zinātne nekad nevarēs pati nopelnīt sev to naudu, ko vajadzētu ieguldīt valsts, valodas un nācijas pamata stiprināšanā, taču to, ka tā varēs palīdzēt dzīvot un zelt tautai un valstij, es gan varu garantēt. Tāpat kā ārsti rūpējas par katra indivīda veselību, tāpat mēs, valodnieki, rūpējamies par tautas dvēseles veselību.

Kā vērtējat lībiešu un latgaliešu valodas izpēti? Kāda ir situācija ar šo izpēti Latvijā?

Dzīvo runātāju ir maz, bet pašlaik lībiešu valodas izpētei Latvijā ir ziedu laiki, jo Latvijas Universitātē ir nodibināts Lībiešu valodas institūts un tur darbojas ļoti spēcīga komanda, kas pēta, sadarbojas ar kaimiņvalstīm un informē sabiedrību. Kas zina, šāda darba rezultātā tur varētu rasties vairāk dzīvo runātāju nekā pašlaik. Arī latgaliešu rakstu valodas izpētē tiek daudz darīts – kā jebkurai modernai valodai, tur veido korpusus un pareizrakstības rīku. Tie ir Latvijas valodu koka zariņi, kas obligāti ir jāpēta. Protams, neaizmirstot pašu latviešu valodu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti