Glāzgovā turpinās ANO klimata konference COP26. Sociālajos tīklos plūst kritikas vilnis, kas veltīts gan politiķiem, gan vides aktīvistiem. Kā runāt par klimata krīzi? Kā skaidrot situāciju, kurā šobrīd atrodamies? Daudzviet mācību programmās plāno iekļaut klimata pratību, lai skolēni dabā notiekošo prastu analizēt zinātnē balstītos pētījumus.
Replijs savulaik vadījis slaveno Zinātnes muzeju Londonā, bijis Lielbritānijas Antarktiskā dienesta direktors, kā arī NASA vieszinātnieks. Nesen Replijs veica zinātniskā konsultanta pienākumus BBC1 pārraidē “Klimata pārmaiņas: fakti”, kuru vada sers Deivids Atenboro, un trīsdaļīgajā BBC1/PBS dokumentālajā seriālā par Grētu Tunbergu.
Raidījuma “Zaļgalvis” galvenajai redaktorei Evai Johansonei bija iespēja nointervēt klimata zinātnieku LSM.LV lasītājiem.
Kāpēc jūs interesē mūsu klimata nākotne?
Savu karjeru sāku kā raķešu zinātnieks. Augstskolā izvēlējos studēt fiziku, iedziļinājos kosmosa izpētē. Jāatzīst, ka septiņdesmitie gadi raķešu zinātnē bija ļoti aizraujoši. Man, tolaik jaunam fiziķim, tas bija milzu iespēju laiks. Veicām ļoti būtiskus atklājumus! Pirmos savas karjeras 25 gadus biju zinātnieks “Mullard” kosmosa zinātnes laboratorijā, izstrādājot rīkus Saules uzliesmojumu un Zemes polāro reģionu pētniecībai. Kopā ar kolēģiem pavērām arvien jaunus atklājumu horizontus. Reiz, NASA projekta ietvaros, ilgstoši atrodoties ASV, aizdomājos par to, ko vēlētos darīt tālāk? Kas būs mans nākamais projekts? Pārdomas pārtrauca kolēģis, kurš parādīja satelīta datus, kas bija ievākti, vērojot Zemi. Satelīti bija mana ikdiena jau daudzus gadus, taču nebiju radis analizēt informāciju par savu planētu.
Mans skatiens allaž bija vērsts prom – uz citām planētām un zvaigznēm!
Tobrīd pirmo reizi tā pa īstam palūkojos uz Zemi. Varu teikt droši, ka tas bija pavērsiena punkts, lai es kā zinātnieks savu nākotni saistītu ar zilo planētu.
Skaists stāsts! Bieži dzirdu sakām, ka raķešu zinātnieki (un finansējums) par daudz raugās uz citām planētām, bet pārāk maz uz mūsu pašu dzīvotni. Taču mani interesē, kurā brīdī sākāt satraukties par klimata krīzi?
Tolaik palīdzēju attīstīt Eiropas Kosmosa aģentūru. Strādāju ar polāro orbītu pavadoņiem. Tie lielu daļu laika pavada orbītā, sniedzot datus par Ziemeļpolu vai Dienvidpolu. Ekvatora pārklājums ir attālināts, taču labi var redzēt un ievākt datus par to, kas notiek polārājos apgabalos. Jāuzsver, ka abus planētu polus ir sarežģīti pētīt klātienē. Ne velti turp dodas salīdzinoši maz zinātnieku. Tam nepieciešama laba fiziskā un psihiskā izturība, zinu, ko runāju, jo savulaik pats tur esmu strādājis. Ziemas ir tumšas, aukstas un salīdzinoši bīstamas, bet vasarās ekspedīcijas uz polārajie apgabaliem ir dārgas. Tad nu pieminētie satelīti, kas bija aprīkoti ar radariem, kas darbojas arī naktī un redz cauri arī mākoņiem, pavēra pilnīgi jaunu skatu uz planētas sasalušajām zonām. Redzot datus par ledus kušanu, kā zinātnieks, kurš pieradis analizēt datus, sapratu, ka situācija strauji pasliktinās. Tā pievērsos klimata pārmaiņu pētniecībai. Tas gan bija sen, pirms daudziem gadiem. Šodien zinātnieku prognozētās pārmaiņas jūtam jau ikdienā – karstuma viļņi, sugu izmiršana, spēcīgas vētras, plūdi, temperatūras paaugstināšanās. Toreiz tas bija tikai aprēķinu līmenī.
Daudzi arvien apšauba klimata pārmaiņas. Vai vismaz to, ka viens no cēloņiem ir cilvēku rīcība.
Mēs, klimata zinātnieki, jau pirms 30–40 gadiem redzējām, kas notiek. Tobrīd skaidri paudām, ka, ja tagad nerīkosimies un nesamazināsim siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, temperatūras paaugstināšanās būs neizbēgama. Nekas, protams, netika darīts, un šī gada augustā ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību ziņojums “Klimata pārmaiņas 2021: Fizikālā zinātne” bija skarbs. Par to rakstīja pasaules prese (arī Lsm.lv) – mēs sasilstam! No zinātniskā viedokļa tā ir kā puzle, kurā mainās gabaliņi. Līdzsvars uz mūsu planētas ir izjaukts – mainās klimata joslas, paagstinās ūdens līmenis, temperatūra, notiek milzīga mēroga mežu ugunsgrēki. Atbildot uz jautājumu, varu droši apgalvot – pierādījumi ir pilnīgi pārliecinoši! Esmu ilgstoši pētījis klimata pārmaiņas. Tās tik tiešām ir reālas.
2008. gadā jūs apbalvoja ar Edinburgas zinātnes medaļu par nozīmīgu ieguldījumu cilvēces izpratnē un labklājībā. Esat saticis ievērojamus zinātniekus un pasaules valstu līderus. Vai ceļojot pats esat novērojis vai uz savas ādas izjutis klimata pārmaiņas?
Ak jā! Laikā, kad biju Britu Antarktiskā dienesta direktors, bieži devos zinātniskos apsekojumos uz Antarktīdu. Dienesta galvenais birojs atrodas Kembridžā, taču tas koordinē Antarktikas izpētes programmas sadarbībā ar vairāk nekā 40 Apvienotās Karalistes universitātēm un vairāk nekā 120 nacionālās un starptautiskās sadarbības programmas. Ceļojām turp vasarās ar kuģi, un pats savām acīm varēju redzēt, kā notiek pārmaiņas. Tās bija dramatiskas. Uz mūsu galveno vasaras bāzi devos ar desmit gadu intervālu. Vietas vizuālās pārmaiņas bija tik iespaidīgas, ka neatpazinu vietu! Patiešām! Tas man personīgi bija skumjš pierādījums tam, ko redzēju skaitļos.
Jums bijusi patiešām ilga pieredze komunicēšanā, izglītošanā un sarunās par klimata krīzi ar dažādām auditorijām. Esat vadījis Londonas Zinātnes muzeju. Kā uzrunāt cilvēkus, kā skaidrot to, kas notiek?
Tiem, kuri skaidro klimata pārmaiņas, vēlos novēlēt saglabāt nemainīgu ticību tam, ka jūsu darbs ir ļoti vērtīgs! Vienalga, vai esat bioloģijas skolotājs, žurnālists vai vides aktīvists, nekad nenolaidiet rokas! Jūs darāt ļoti, ļoti svarīgu darbu! Nākotnē klimata pratība kļūs arvien nozīmīgāka.
Lūdzu, aiciniet savās lekcijās, intervijās, debatēs speciālistus, zinātniekus, pētniekus, kuru argumentus un pierādījumus varat izmantot, informējot plašāku sabiedrību.
Esmu saticis daudzus, kuri ir ieinteresēti saprast, kas patiesi notiek ar mūsu klimatu. Tajos brīžos ļoti noder mans pētnieka rūdījums, skaidrojot, kā esmu nonācis līdz secinājumiem. Šobrīd zinātniekiem aktīvi jāiesaistās publiskās diskusijās, TV pārraidēs, sarunās ar sabiedrību. Zinu, ka bieži viņi to dara nelabprāt, jo ir aizņemti laboratorijās, ekspedīcijās, universitātēs, taču šobrīd tas vienkārši ir jādara!
Latvijā mums ir labs piemērs – fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, kurš neatsaka intervijas un vienkāršā valodā runā par sarežģītiem fizikas pētniecības laukiem.
Brīnišķīgi! Mēs visi vēlamies labāku nākotni – mums pašiem, bērniem, mazbērniem. Mums nepieciešama pieaugusi, zinātnē balstīta saruna par to, kā kopīgi padarīt planētas nākotni labāku. Esam uz lielu pārmaiņu sliekšņa. Personīgi satraucos par to, kādu planētu atstāšu saviem bērniem un mazbērniem. Reiz man bija iespēja piedalīties lugas tapšanā, sapņojot par to, kāda būs mūsu Zeme 2071. gadā? Šo gadaskaitli izvēlējos tādēļ, ka manis tobrīd vairs nebūs, bet mana mazmeita būs tikpat veca kā es lugas rakstīšanas brīdī. Tas ir labs, māksliniecisks vingrinājums – padomāt, kādā pasaulē dzīvos viņa? Kas notiks ar civilizāciju 2071. gadā?
Bet vēlreiz pajautāšu – kas jāņem vērā, komunicējot klimata krīzi?
Pirmkārt, sakāmo balstīt zinātnē, izmantojot resursus, kas ir drošticami. Otrkārt, nevis biedēt, bet iedvesmot uz klimatam draudzīgu rīcību. Nesen Londonā tikos ar 3. klases skolniecēm, un pirms sarunas skolotāja mani brīdināja, ka lielai daļai bērnu ir novērojamas vides trauksmes pazīmes. Bērni apzinās, lasa, seko līdzi un satraucas par to, kas šobrīd notiek. Tā bija laba, draudzīga saruna par to, ko mēs visi varam darīt. Ne velti jaunā paaudze piedzīvo tā saucamo eko depresiju. Viņi jūtas apdraudēti, viņu nākotne ir apdraudēta. Iesaku bērniem un pusaudžiem rādīt Deivida Atenboro izglītojošās pārraides. Viņš labi skaidro, kas notiek ar dabu, cik tā mums nozīmīga. Manai mazmeitai ir seši gadi, man jārūpējas, lai viņa var dzīvot drošā vidē. Negribētu, lai viņa teiktu: jā, manam vectētiņam pirms 30 gadiem bija iespēja ietekmēt sabiedrisko domu, politiskos lēmumus, bet viņš neko nedarīja.
Šovasar man bija iespēja satikt Eiropas Parlamenta prezidentu Dāvidu Mariju Sasoli, kuram uzdevu jautājumu – kas viņu personīgi klimata krīzē satrauc visvairāk? Viņš vaļsirdīgi atbildēja tieši to pašu, ko jūs. Proti, ka mazbērni pārmetīs, ka viņš nav izmantojis savu ietekmīgo pozīciju, lai mazinātu klimata krīzi.
Jā! Atgādināšu, ka ikvienam no mums ir pazīstams kāds uzņēmējs, politiķis, ietekmīgāks cilvēks, ko varam uzrunāt personīgi. Arī man seko līdzi cilvēki, kuri noliedz klimata pārmaiņas. Reiz mani internetā regulāri troļļoja kāds kungs. Noskaidroju, ka viņš dzīvo netālu no manis. Uzaicināju uz tēju, abi parunājām, es izklāstīju savus apsvērumus, viņš pauda savu redzējumu. Protams, nevaru būt drošs, ka pārliecināju viņu, taču tā vismaz bija ļoti laba saruna un viņš vairs netroļļo mani un citus klimata aktīvistus. Šobrīd ļoti svarīga ir klimata pratība – kur iegūt informāciju? Internets ir pilns ar konspirāciju teorijām, atsaucēm uz Saules aktivitāti, citiem karstuma periodiem, noliedzot cilvēka lomu planētas sasilšanā. Nākotnē klimata izglītībai būs arvien lielāka nozīme.
Pēdējais jautājums – vai mums ir cerība?
Klimata pārmaiņas ir radījuši cilvēki. Vai mēs varam kaut ko darīt lietas labā? Jā, mūsu rokās ir vadības poga. Mūsu pašu rokās ir tas, vai uzņemsimies iniciatīvu pārtraukt izmantot fosilo kurināmo un pāriet uz atjaunojamu resursu izmantošanu. Kas mums jādara? Jāpiesprādzējas un jāatrod veidi, kā mainīt lidojuma virzienu.
