Daudziem viņa vārds ir pazīstams saistībā ar akciju "Zvaigzne austrumos" – tūkstošiem kurpju kastītēs, tuvojoties Ziemassvētku laikam, cilvēki sarūpē dāvaniņas, ko sūtīt uz Lībiju, Indiju, Sīriju un vēl daudzām citām valstīm, lai palīdzētu karadarbības zonās cietušajiem bērniem pasaules karstajos punktos. Bet šogad viss ir citādi: galvenā misija saistīta ar palīdzību Ukrainai.
Inta Zēgnere: Parasti jūsu akcija sākās 1. novembrī. Kā šogad plānojat to izvērst?
Pēteris Eisāns: Šogad visa centrā ir Ukraina, tādēļ tā izpausme mums ir nedaudz savādāka. Šobrīd darbojamies ar kravām Ukrainai. Tieši tagad arī sāksies divstāvīgo gultiņu sagatavošana, jo cilvēkiem telpās jāsaspiežas ciešāk. Tas būs akcents šogad – saistīts ar kara bēgļiem, ģimenēm, bērniem tieši kara zonā.
Bērnības motīvs ar oboju
Par Ukrainu mēs arī noteikti šodien runāsim, bet atceros, ka tu reiz kādā tikšanās reizē stāstīji par Jordāniju, uz kurieni bija devušās arī mūzikas terapeites, lai tur palīdzētu bērniem kaut kā sadziedēt tās iekšējās brūces, psiholoģiskos ievainojumus, un arī šodien mūzika būs centrālā ass, ap kuru risināsies mūsu saruna. Raidījuma ievadam tu esi izvēlējies epizodi no filmas "Misija" ar Ennio Morikones mūziku, šo pazīstamo obojas melodiju, ko filmā spēlē jezuītu misionārs. Kāds bija zemteksts šai izvēlei?
Šeit savijas divi zīmīgi manas dzīves motīvi. Pirmais ir mūzika un oboja. Esmu mācījies mūzikas skolā, un pirmo pusgadu spēlēju čellu – dzīvoju Liepājā, bieži no Jaunliepājas stacijas kājām gāju līdz mūzikas skolai. Reiz ziemā, lēnām ejot, biju apsaldējis vaigus, un vēl nobrīnījos: ieeju mūzikas skolā, garderobes "tantiņa" man nāk klāt un pliķē pa vaigiem. Aizeju uz klasi, bet mana skolotāja nav – viņš ir piedzēries... Beigās tas bija tiktāl, ka bija jāmaina profils. Nekādu citu stīgu instrumentu nepiedāvāja, bet ieteica, ka labs skolotājs ir Visvaldis Bitāns – obojists, skolotājs un fotogrāfs – visnotaļ akurāts, labs cilvēks. Domāts – darīts. Viņš parādīja, kāda ir oboja, iepūta – viņam skanēja dievīgi. Kad sāku pūst es, nelaime bija klāt: kā bāzu mutē, jau ar pirmo sitienu pret zobiem nolauztu "munštuku"...
Tā ka tas tāds bērnības motīvs – oboja. Bet otrs – tagad jau kā pieaugušam cilvēkam – ir misijas motīvs. Tādēļ šajā skaņdarbā savijas abi motīvi, un tā man ir mīļa mūzika, ko es šad un tad vienatnē klausos.
Tātad patiesībā sākotnēji tieši čells bija tavs iemīļotais instruments?
Nosacīti... Ģimenē esam pieci bērni. Esmu jaunākais, un visi mācījāmies kādu instrumentu. Brālis, 12 gadus vecāks par mani, spēlēja mežragu. Māsa, kas ir brāļa dvīņumāsa, spēlēja akordeonu. Nākamā māsa spēlēja vijoli, lai gan vismaz bildēs redzu, ka viņa to spēlēja ne pārāk ilgi... Nākamā māsa spēlēja klavieres, un tad man arī bija kaut kas jāmācās. Aizgājām uz mūzikas skolu. Nebiju nekāds mazais, kaulainais puisītis, bija tāds gruntīgāks, tad nu man ieskapēja to čellu. Dikti gan neprasīja, bet es arī nepretojos – ja kaut kas jāspēlē, nu, labi, kāda vaina? Čells izskatās labi. Labāk nekā vijolīti čīgāt.
Bet oboja bija interesanta ar to, ka skolotājs man teica – oboja ir grūts instruments, visi to nemaz nevar. O, labi, būšu viens no tiem izredzētajiem!
Un arī tad, kad viņš spēlēja, man likās tas skanējums tāds interesants – flauta būtu garlaicīga, bet oboja man likās intriģējoša. Arī tagad, kad mūziku paklausos, oboja ir tiešām interesanta orķestra skanējumā. Bet kā bērnam man tā interese ļoti liela nebija. Bija arī grūti dabūt tādu skanējumu, kas rada vilkmi – ka tu jūti: skan un ir forši!
Tētis, labu gribēdams, kaut kur Ļeņingradā bija nopircis oboju – neatceros, tā maksāja 100 vai 150 rubļu. Tā nu viņš to atved no ceļojuma, es priecīgs aizeju uz skolu, bet mans skolotājs to nodēvēja par tomātu spraužamo mietiņu. (smejas) Un tas nemaz nebija iedvesmojoši! (..)
Beigās no skolas dabūjām vācu instrumentu, un man – pat tādam puišelim – bija tādi brīži, kad es jutu – o, kaut kas tuvojas, tūlīt, tūlīt jau skanēs, pat bišķīt radās prieks spēlēt. Skolā bija orķestris un pat baznīcā bija tāds orķestris, kur piespēlēju – tā kā mudināts no vecākiem, bet beigās pašam arī kaut kāds prieciņš tomēr bija, jo
orķestrī ir tā interesantā lieta, ka tur vari piedzīvot to skaņu, vibrāciju, kopā būšanu, ko vienatnē nevari.
Un tā ir tāda interesanta pieredze, ko droši vien var piedzīvot arī komandu sportā: tu piedzīvo sajūtu, ka esat uz viena viļņa un te kaut kas ir. Katrs no jums individuāli ar savu pienesumu izdarāt kopā kaut ko lielāku, un man kā bērnam likās – tas ir forši!
Arī mācīties mūzikas teoriju – tas kaut kur palicis saknēs. Ja man iedos notis, lai dziedātu korī, principā varu nodziedāt: nav man absolūtās dzirdes, bet relatīvā dzirde ir pietiekoši asa. Tā ka kopumā mūsu ģimenē mūzika bija, un, starp citu, par ģimeni runājot – mamma bija vairāk ekstraverta, emocionālāka, tētis – introverts un ļoti racionāls. Pēc izglītības viņš bija inženieris, un inženieris arī savā domāšanā. Bet arī viņš bija muzikāls, prata spēlēt vairākus instrumentus, un tad, kad padomju gados ticības dēļ viņu izmeta no darba rūpnīcā, kur viņš bija inženieris, tētis vairs nevarēja savā profesijā strādāt. Un vēlāk, dzīves otrajā pusē, viņš kļuva par mācītāju, bet, būdams mācītājs, kādās mazākās draudzēs pulcināja cilvēkus, veidoja pūtēju orķestrus! Tātad viņš – inženieris, introverts, tehniski domājošs cilvēks, galīgi ne emocionāls, bet – arī viņam bija vieta mūzikā. Un katrs cilvēks mūziku dzird, katrs to piedzīvo savādāk, katru mūzika kaut kādā veidā saviļņo, un neviens no tās nav izslēgts.
Vai pats esi liepājnieks?
Esmu dzimis Jelgavā, bet mani "formatīvie" gadi no sešiem līdz sešpadsmit pagāja Liepājā, un tādēļ Liepāja man diezgan stipri sirdī ir, jā.
Mani nedaudz izbrīnīja, ka mūzikas sarakstā esi iekļāvis Liepājas Svētās Trīsvienības ērģeļu skanējumu. Šķiet, ka seši, septiņi, desmit gadi varbūt nav gluži tas vecums, kad bērniem patiktu klausīties ērģeļmūziku.
Jā, jo es dzirdēju ērģeles klātienē... Sajutu to vibrāciju visā ķermenī, un tas bija tik jaudīgi! Pat tagad – es par to runāju, un man skudriņas skrien, jo to labi atceros...
Un ja tu mūziku tā – līdz pat mugurkaula smadzenēm – sadzirdi, tevi var saviļņot un uzrunāt ļoti daudzveidīga mūzika. Ja es ērģeles būtu dzirdējis tikai pa radio, varbūt tas mani nebūtu tā aizskāris. Bet tad, kad telpa tiek piepildīta, bass, vibrācija – fantastiski! Un mani kā bērnu tas uzrunāja. Un vēl šobaltdien mani tas neatstāj vienaldzīgu, esmu gatavs klausīties.
"Būšu mācītājs!"
Šogad nosvinēta tava 50. dzimšanas diena, un vēl aprit arī divdesmit gadi, kopš tu esi mācītājs. Kas tevi pamudināja pieņemt lēmumu kļūt par mācītāju, nevis, piemēram, par mūziķi?
Nekad neredzēju sevi kā profesionālu mūziķi – tādas vīzijas manā dzīvē nebija pat bērnībā. Bet kā hobijs mūzika ir ļoti laba, un arī saviem bērniem mūsu ģimenē esam centušies dot iespēju mācīties mūziku. Rīgas 6. vidusskolā vienlaicīgi ar vispārizglītojošu programmu ir iespējams mācīties arī mūziku, līdz ar to visi bērni mums tur ir kaut ko mācījušies. Meita Rūta mācījās flautu, dēls Filips mācījās bungas un citus sitaminstrumentus, jaunākais dēls Edvarts mācījās čellu. Haraldam Bārzdiņam viņu izdevās pierunāt.
Un vai oboja ir nolikta tālākā plauktiņā, vai tomēr ir tādi brīži, kad tu paņem rokā instrumentu?
Oboja nav ņemta rokā diezgan sen, jo tā ir piemiņa no tēva – tas pats "tomātu spraužamais" – kaut kādas skaņas ar pūlēm tur var dabūt, bet ar to arī ir viss.
Bet atgriezīsimies pie mācītāja aicinājuma izvēles... Kādā veidā tu nonāci līdz šai atziņai?
Kā bērns atminos to, ka
pirmajā klasē zīmēšanas stundā bija jāzīmē sava nākotnes profesija. Uzzīmēju kanceli tajā baznīcā, kur tētis bija mācītājs. Man prasa – kas tas ir? Es saku – būšu mācītājs. Nē, nu, tā jau neesot kārtīga profesija!
Protams, padomju laikos tā nebija kārtīga profesija. Viena no lietām – tu skaitījies tautas ienaidnieks. Specifika bija tā, ka algu maksāja, sociālos nodokļus ieturēja, bet sistēma neparedzēja, piemēram, pensiju. Vispār nebija nekāda veida sistēmas labumu, kas tajā laikā bija – piemēram, iespēja iestāties rindā uz mašīnu vai dzīvokli. Nekas nepienācās. Tātad bija pilnīgi konkrēta diskriminācija, bet bērnam jau ir tā: kad tu skaties uz tēvu, viņš tev ir tas varonis, kuram vienā mirklī gribi līdzināties. Savukārt tad, kad esi pusaudzis, negribi viņam līdzināties.
Es katrā gadījumā zināju, ka mācītājs – tas nav tas cilvēks, kuru cilvēki redz svētdienā. Es biju redzējis dažādus garos vakarus, dažādas sarunas, kad cilvēkiem ir kādas problēmsituācijas, kuras jāpalīdz risināt. Vēl visādas lietas, kur jāiesaistās un jādarbojas. (..) Atceros vienu vakaru – sēžam pie galda, gatavojamies svinēt kādu dzimšanas dienu, bet kāds cilvēks zvana, ir krīzes situācija un vajadzīgs mācītājs. Tētis ceļas un iet.
Tur bija tā amata garoziņa – to es biju redzējis. Un es sapratu, ka Dievs būs manā dzīvē, bet es noteikti negribu būt mācītājs...
Bet arī šī barjera kaut kādā veidā tika pārvarēta: tika atvērts garīgais seminārs, Latvija ieguva brīvību, un tas, kas padomju laikā bija aizliegts, tagad bija iespējams. Mani radinieki ir brīvības cīnītāji, pretošanās kustības dalībnieki, un viņi tika izraidīti no valsts. Un es atceros, ka manam onkulim Ojāram, kas bija ceļā uz Vāciju, atvadoties Rīgas stacijā, teicu, lai viņš Vācijā pameklē – varbūt Hamburgā ir kāds seminārs, jo kaut kad nākotnē gribētu mācīties. Bet nu – tas notika bišķi ātrāk, nekā biju tajā mirklī domājis, un līdz ar to, vidusskolu beidzot, tā vietā, lai iestātos juristos, aizgāju uz garīgo semināru, kas tieši tajā gadā bija atjaunots. Un tas bija iespējams tepat Latvijā. (..)
Pavēli neapspriež, pavēli izpilda
Raidījumam tu esi ieteicis grupu "Stryper", kas Amerikas Savienotajās Valstīs bija populāra – ieguvusi arī platīna un zelta diskus. Viņiem labi gāja, bet mani tomēr izbrīna tas, ka viņi ir kristiešu grupa, kura spēlē smago metālu. Kā lai to vispār savieno, ņemot vērā, ka Dievs runā klusumā? Kā tas ir apvienojams?
Jā, jā, skolasbiedram Mārim, kurš bija baigais metālists, iedevu paklausīties, ko es klausos. Viņš pēc tam saka – pagaidi, pagaidi, nezināju, ka baznīcas dziesmas var arī šitā dziedāt! (smejas) Nu, baznīcā jau nedzied, sāksim ar to. Baznīca ir viens, bet pašiem kristiešiem taču ir dažādas muzikālās gaumes, dažādas mākslinieciskās izteiksmes formas. Tas ir viņu žanrs, viņu stils, bet man, no vienas puses, arī patīk, jo kristīgā mūzika nevar būt tikai tāda glaudoša, ieaijājoša, miegaina. Jo, piemēram, viņu dziesmā "Soldiers Under Command" ir vārdi, ka "mēs esam karavīri zem Virspavēlnieka". Tur ir skaidrs, kas ir autoritāte, skaidrs, kas esi tu, kāda tava loma, subordinācija un ka tev ir Kungs. Un es domāju – tā ir tik vīrišķīga pieeja, tik vīrišķīgs piegājiens! Kā pirms daudziem gadiem viens virsnieks, kurš bija dienējis Padomju armijā, man teica – jūs, civilisti, nemaz nesaprotat evaņģēliju.
Ja Jēzus ir teicis pavēli – ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas – vai jums liekas, ka pavēli apspriež? Nē, pavēli neapspriež, pavēli izpilda.
Viņš saka – jūs, civilisti, neprotat sekot Dievam. Ļoti kategoriski viņš to pateica.
Mēs vienkārši neesam pieraduši, ka baznīcā tā var runāt. Bet lieta tāda, ka esam nonākuši situācijā, ka to, kam ir jābūt veselīgā spriedzē, esam atmetuši un paturējuši tikai vienu. Līdzīgi kā bērnam, kuram ir vajadzīga gan māte, gan tēvs – ir vajadzīgas lomas, ko izpilda māte un tēvs: viens varbūt vairāk ir uz stingrību, uz mērķiem, uz uzdevumiem, otrs atkal ir tas, kas aprūpē, un tad, kad bērns kritīs, viņš zinās, ka mamma viņu vienmēr aprūpēs. Te nav runa par dzimumu stereotipiem, bet par to, ka vajadzīgas abas lomas, un tām jābūt veselīgā līdzsvarā. Nevar būt tikai skarbs kategoriskums, uzstādījumi un mērķi, kas tev jāsasniedz par katru cenu, neatkarīgi no tā, kā tu jūties. Un nevar būt tikai tāda glāstīšana, mīļošana. Tāpat arī baznīcā. Bībelē teikts, ka gani ir tie, kas aprūpēs. Jā, baznīcai ir jābūt vietai, kur cilvēks, kam salauzta dvēsele un kuru dzīve ir apdauzījusi, var atnākt. Un viņš saprot, ka viņu pieņems, viņš nav no Dieva atraidīts. Viņš varbūt no sevis pat reizēm novēršas, bet viņš tiek pieņemts. Bet, no otras puses, ir arī apustuliskā un pravietiskā funkcija, kas jāietver evaņģēlija vēsts sludināšanu ārpus savas ierastās vides – savā pilsētā, savā tautā, citās tautās. Pravietiskā loma ir, ka mēs stāvam par taisnību, par to, kas ir taisns, par to, kas ir pēc Dieva baušļiem, un mēs noraidām netaisnību. Un līdz ar to man liekas, ka baznīca Latvijā un arī Eiropā kopumā kļuvusi diezgan sievišķīga. Tāda psihoterapeitiska, liriska. Dažādās konfesijās tas izskatās dažādi.
Atceros, kad vienā no draudzēm biju mācītājs, ar ģitārītēm meitenītes dziedāja apmēram tādu dziesmiņu: ar tevi dejot, mans Kungs, mēness gaismā, tikai tu un es uz mūžiem kopā mēs – nu, tāda kā romantiskā dziesmiņa par kaut kādu čali...
Un kā tev pietrūka?
Tā temperatūra bija tāda... Ir viena grāmata ar provokatīvu nosaukumu "Kāpēc vīrieši neiet baznīcā?", kas nopērkama arī Latvijas kristīgo grāmatu veikalos. Tur ir viena atslēgas ilustrācija, ko autors lieto iz amerikāņu dzīves, bet tagad arī latviešu dzīvē tas ir ienācis: ka mājā ir termostats, un tu vari uzstādīt temperatūru, kādu tu gribi. Un viņš saka tā: caurmērā gan vīriešiem, gan sievietēm prasās atšķirīga temperatūra, un arī baznīcā ir tāpat – vīriešiem prasās autoritāte, struktūra, kompetence, un visam jābūt augstā līmenī – vai tas būtu Dieva vārda lasījums vai dziedājums – tur nevar tikai Jānītis vai Anniņa iznākt kaut ko padziedāt. Toties aprūpes puse ir augstā līmenī: sak, nāču, Anniņa, nāc, Pēterīti, cik viss labi!
Bet šīm lietām jābūt spriedzē. Tās nedrīkst ieiet galējībās ne uz vienu pusi, ne uz otru. Tā ir lieta, kas mums jāuzpasē.
Mūzika un šokējoši noziegumi
Tu esi ceļojis misijās uz ļoti daudzām pasaules valstīm un esi dzirdējis ļoti dažādu mūziku. Kāda ir šī pieredze?
Ļoti iepriecinoši vienmēr ir tad, kad dzirdu, ka draudzēs dzied to, ko nedzirdu Eiropā. Jo ir kaut kādas tipiskās dziesmas, ko diezgan bieži dzird visā kristīgajā pasaulē.
Bet tad, kad aizbraucu uz Āfriku, dzirdu tādas dziesmas, ko nekad neesmu dzirdējis! Un tu saproti – tas ir viņu stāsts, tas ir viņu pārdzīvojums, tas ir no viņiem nācis un tas viņiem ir nozīmīgi. Tāpat Jordānijā un Ēģiptē, kur esmu bijis. Man ļoti patīk ar arābu dziesmas – gandrīz nevienu no tām nezinu, visas pilnīgi svešas, bet viņi dzied no sirds, ar prieku, dedzīgi. Un turpat ir arī instrumenti, ko nekad mūžā neesmu redzējis. Tas, ka tu redzi atšķirīgu kultūras vidi, atšķirīgu muzikālo izteiksmes veidu, bet tās tomēr ir slavas dziesmas Dievam – tas ir ļoti pozitīvi.
Arī raidījumam esi izvēlējies dziesmu arābu valodā – no kuras valsts tā ir?
Šī konkrētā dziesma ir no Ēģiptes – tur ir viena draudze, kura mīt izcirstā klintī. Akcijas "Zvaigzne Austrumos" ietvaros mums bija viens projekts Ēģiptē, tieši saistībā ar tām kastītēm, kur palīdzējām sudāniešu bēgļiem – Sudānā bija pilsoņu karš un cilvēki bēga, kur nu kurais var aizbēgt, un Ēģipte taču turpat kaimiņos. Bija mums projekts ar sudāniešiem, un vienā skolā tad arī tās dāvaniņas sataisījām. 2014. gadā savācām kastītes, 2015. gadā aizvedām uz Jordāniju, un tieši tobrīd, kad tur atradāmies, izrādījās, ka Lībijā tikko nogalināti ēģiptiešu kopti. To video viņi Jordānijā skatījās, un arī man nolika acu priekšā telefonu – redzu oranžos tērpus, kuros ietērpti ēģiptieši, un tad viņus ved un nogalina. Tas bija šausmīgi...
Tātad runa ir par kopumā 21 koptu kristieti, kuriem Lībijā tika nogrieztas galvas... Jau septiņi gadi pagājuši kopš tā laika, un tu tur biji tieši tajā brīdī!
Jā... Un mums bija izdevība kopā ar jordāņiem uzmeklēt nogalināto cilvēku ģimenes un ciematus. Prasījām, ko viņiem varam palīdzēt. Izvērsām ūdens projektu – piecos ciemos ierīkojām tīra ūdens ņemšanas vietas, lai viņiem būtu tīrs dzeramais ūdens. Tas bija fenomenāli! Bet apbrīnojamākais bija tas, ka nogalināto cilvēku ģimenes teica – mēs esam piedevuši tiem, kas viņus nogalināja...
Nebūt ar patērētāja skatu
Tu esi arī biedrības "Baltijas globālā iniciatīva" vadītājs. Kāda īsti ir šīs biedrības funkcija? Kas ir jūsu uzdevums? Tev vēl ir arī portāls vajatie.lv.
Es būtu ļoti priecīgs, ja pēc gadiem divdesmit, trīsdesmit kaut kur pasaulē kādā pilsētā ielu nosauktu Latvijas vārdā dēļ tā, ko cilvēki vai misionāri no Latvijas ir darījuši.
Jo viena no lietām, par ko es domāju, ir tāda: mēs varam dzīvot ar tādu patērētāja skatu – ņemam no dzīves, ņemam no pasaules, un patērējam vairāk, nekā dodam. Bet mēs taču varētu dzīvot ar tādu atbildīgāku skatu – ka mums nav jāpatērē viss, mums jāpadomā arī par citiem – ne tikai par mūsu bērniem, kas nāk aiz mums, bet arī par citiem cilvēkiem pasaulē – citos kontinentos, citās tautās. Ja domājam par pasauli, kurā visi kopā dzīvojam, mums taču jādala ar citiem arī gaiss, ūdens un citi resursi. Tāpēc mēs varam dzīvot kā patērētāji, bet varam būt arī tādi, kas rēķinās ar citiem. Tāda ir tā misija.
Arī mēs, kristieši, Latvijā bieži vien esam tādi patērētāji: domājam – ir normāli, ja citas tautas iet misijās.
Deviņdesmitajos un divtūkstošo gadu sākumā baznīcas saņēma humāno palīdzību: jā, tas taču bija tik normāli, ka viņi – tie citi – nāca un sūtīja. Tas ir normāli, ja ārzemnieki brauc misijās uz Latviju, palīdz organizēt bāreņu nometnes vai ko tamlīdzīgu. Tas ir tik normāli. Bet kāpēc nav normāli, ja mēs to darām?
Mēs esam maza tauta, neesam arī bagātākā, bet mēs nevienā jomā neesam apdalīti. Paskatīsimies, kas notiek citās pasaules malās! Kad mēs kaut kur aizbraucam, redzam, ka dzīvojam diezgan lielā labklājībā – pat tie, kas reizēm domā – nē, nē, man iet diezgan grūti. Uz pasaules fona kopumā mums iet labi.
Tādēļ saku par to atbildību. Biedrībā gribam, lai mūsu rīcība ir praktiska. Tādēļ mums ir tāds simbols, kurā lietojam rokas – tādas izmērāmas lietas. Tur ir kurpju kastītes, ir divstāvu gultiņas, ko sūtām uz Ukrainu – tās ir izmērāmas lietas, tas ir kaut kas konkrēts. Mūsu simbols ir arī kājas, jo gribam palīdzēt cilvēkiem iet misijās no Latvijas draudzēm. Trešais simbols, kas mums svarīgs, ir sirds – jo mēs iestājamies par vajātajiem kristiešiem pasaulē un veidojam arī tādu kā lūgšanu kalendāru. Paši ar šī kalendāra palīdzību izpērkam vajātos kristiešus Pakistānā no verdzības. Nu jau trešo gadu mēs to darīsim, un atkal viena ģimene tiks brīvībā. Un ceturtais simbols ir galva – caur dažādiem misijas kursiem, apmācībām gribam mainīt mūsu domāšanu – ka neesam tikai patērētāji, bet gan tie, kas arī dod, un tas ir normāli, ka Latvijas baznīca var būt ne tikai tā, kas saņem no citiem, bet var svētīt arī citus.
Maratons mēnešu garumā
"Baltijas globālās iniciatīvas" centrā šobrīd ir Ukraina. Zinu, ka jau kopš kara pirmajām dienām tu esi aktīvi iesaistījies palīdzībā ukraiņu bēgļiem, ir arī konkrēti centri, tai skaitā Polijā. Helma ir pilsēta, kur nemitīgi notiek abpusējā kustība – jūs ar ukraiņu bēgļiem braucat uz Poliju, rīkojat palīdzības reisus no Polijas uz Latviju. Vai tu vari nedaudz pastāstīt par to?
Ne tikai Polija, tagad jau arī Krievija iezīmējas kā robežu vieta, jo tie cilvēki, kuri ir no okupētajiem Austrumukrainas rajoniem, tiek projām tikai caur Krieviju, un tur tad arī notiek palīdzība. Šo visu ir diezgan grūti raksturot, jo liekas, ka pilnīgi visi Latvijā šobrīd kaut ko dara Ukrainas labā. Viens ir uzņēmis savā mājā, cits palīdz ar padomu, cits iekārto darbā. Tāpēc tas notiek gan individuālajā līmenī, gan baznīcu līmenī, nevalstiskā sektora līmenī un arī valsts un pašvaldību līmenī.
Tas ir maratons, kas bijis daudzu mēnešu garumā. Pirmajos mēnešos es vēl skaitīju, cik tonnu ir aizvests, cik cilvēku pārvietots. Bet nu esmu pārstājis skaitīt un to arī nav iespējams izdarīt, bet nu – katru dienu ir kāda sazvanīšanās, darīšana, organizēšana. Tagad uz Ukrainu tiek vesti elektriskie ģeneratori.
Pēc nedēļas pats braucu uz turieni – tie jāaizved divām slimnīcām. Ir labi, ka no Latvijas varam palīdzēt cilvēkiem, kuriem jāpalīdz.
Kāda akcija būs šogad?
Šogad būs citādāk, tas kurpju kastīšu formāts vairs nav īsti aktuāls. Tagad lielākā problēma ir sabombardētās vietas Ukrainā: ja vasarā vēl šādos dzīvokļos varēja dzīvot, tad ziemā tas vairs nav iespējams. Ukraiņiem mēs prasījām, kādas ir vajadzības, un viņi teica – vajadzētu saspiesties kaut kā ciešāk. Tādēļ ir ģeneratori, kas viņiem aktuāli, bet otrs ir divstāvīgās gultiņas. Tas ir virziens, kurā tagad ejam un darbojamies. Ja cilvēki atbalsta un ziedo naudas līdzekļus, tieši šajā virzienā tad arī tos novirzām.
Nevari ieslēpties korī un virināt muti
Zīmīgi, ka mūsu sarunas noslēgumam tu esi izvēlējies Renāra Kaupera "Manu dziesmu". Kāpēc šī dziesma tev ir tik īpaša?
Kā tu vari izskaidrot, kāpēc iemīlies konkrētajā meitenē vai konkrētajā puisī? Kā tu vari izskaidrot, kāpēc šī dziesma saviļņo? Es nezinu... Arī tie vārdi ir tādi... Reizēm jau var iejukt pūlī un sagaidīt, kad kāds cits kaut ko izdarīs. Un tā jau ir tā lieta, ka daudzi cilvēki redz to problēmu un visi domā – gan jau tas otrs kaut ko izdarīs šīs lietas labā.
Cilvēki reizēm domā – ai, Pēter, tu tur par visādām tautām, par misijām runā, bet mums vajag Latviju mīlēt. Viņi domā, ka tad, ja es runāju par citām tautām, es nemīlu Latviju. Es Latviju mīlu līdz sirds dziļumiem, un daudzi lēmumi ir ļoti praktiski, ko savā dzīvē esmu veicis.
Deviņdesmitajos gados, kad te vēl bija "repšiki" un neviens nekur nevarēja tikt, es mierīgi varēju dzīvot Amerikā, man bija daudz iespēju. Bet kāpēc atbraucu atpakaļ? Tādēļ, ka Latvija man ir mīļa. Un tas, par ko Kaupers runā – nu, neviens jau to dziesmu manā vietā nedziedās. Nevari ieslēpties korī un tikai virināt muti – visiem ir jādzied. Un vienalga – karš vai miers, mums ir jāstrādā un jādarbojas arī Latvijas labā, mums jāmīl Latvija ļoti praktiski – ar to, kā mēs dzīvojam, ar to, kā mēs sakopjam savu dzīvokļa vai mājas priekšu, kā mēs neizmetam atkritumus, un, ja kāds kaut ko ir sagānījis, palīdzam to satīrīt.
Un arīdzan ar to, ko sagaidām no sabiedrības. Būt ar to pozīciju, kas tu esi – būt aktīvs un iesaistīties, veidot Latviju. Neviens cits to neizveidos.
