Dainis Īvāns bijis dedzīgs vides aizstāvis gan padomju gados, gan jau brīvajā Latvijā. Kādas atšķirības viņš redz dabas aktīvismā toreiz un tagad? “Padomju sistēmas pēdējā elpas vilcienā mēs bijām drusku aktīvāki un satrauktāki – tā bija sveša vara un bija vienkāršāk,” viņš atceras. “Protams, nemainot šo varu, nebija iespējams panākt neko, arī vides aizsardzībā. Tā iesākās arī mūsu cīņa par Daugavas glābšanu, un šobrīd dabas daudzveidība zināmā mērā ir saglabāta. Es domāju, ka, pat ja mūžā nebūtu izdarījis neko citu, būtu laimīgs un lepns par to, ka Augšdaugavā joprojām var redzēt kukaiņus un augu valstību, dzirdēt putnu dziesmas,” atzīst Īvāns.
Viņš ir pārliecināts, ka Daugavas glābšanas akcijā liela nozīme bijusi personīgajai aizrautībai un arī spītam.
“Daugavas kampaņu var uzskatīt par vides aizsardzības kustības mošanos Latvijā. Iedams pa Daugavas ieleju un redzēdams mietiņus ar appludināmajām teritorijām, es nodomāju: "Mani bērni to neredzēs". Tāpat kā es nevaru redzēt tādu Latvijas ainavu kā Hūna gleznā. Domāju – vai tiešām neko nevaru darīt, lai nosargātu vismaz šo mazo pleķīti? Lielākā daļa cilvēku man teica: tu neko nevari darīt, labāk nebāz galvu cilpā. Es domāju: vismaz saviem bērniem varēšu teikt, ka mēģināju, un mana sirdsapziņa būs tīra. Mums bija milzīga degsme un pārliecība, ka mēs to varam izdarīt,” atceras Īvāns.
“Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums
Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Raidījumu papildina arī podkāsts par vidi.
Podkāsta formātā:
Viņš ir pārliecināts, ka akcija likusi pamatu mūsdienu Latvijas vides aizsardzības kustībai. Sarunā viņš stāsta: “Daugavas aizstāvības kampaņa radīja arī lielu institucionālo sakustēšanos. Cilvēku atbalsta un spiediena rezultātā mums izdevās panākt, ka Padomju Latvijā nodibina valdībai nepakļautu, neatkarīgu vides aizsardzības institūciju – Vides komiteju.
Toreiz sapratām, ka jātaisa maksimālais spiediens – nedrīkstam pazaudēt Lielupi, nedrīkstam pazaudēt Daugavu, nedrīkstam pazaudēt Jūrmalu. Faktiski tas visu laiku bija entuziastisks spiediens. Zinātnieki strādāja uz sabiedriskiem pamatiem, nekādu biedrību. Sāka dibināties Vides aizsardzības klubs – mūsu pirmā zaļā kustība, vēlāk Zaļā partija.”
Pieredzējis vides aktīvismu padomju laikos, Īvāns tomēr uzskata – vienlīdz lielus izaicinājumus nes arī brīvība, turklāt vides aprises arvien vairāk maina patērnieciskā kultūra.
“Atgūstot neatkarību, esam iegājuši zināmā skrējienā – gribam dzīvot labāk, bieži lietojam vārdu “attīstība”. Man sāk šķist, ka šo vārdu lietojam pārāk bieži un nevietā, jo attīstība nevar nozīmēt vides resursu iztukšošanu. Visai attīstībai vajadzētu būt līdzsvarotai. Šobrīd formāli it kā viss ir pareizi, tiek runāts par vides daudzveidības saglabāšanu, bet saimnieciskais spiediens, vēlme patērēt, ir dominējoša. Varbūt pie vainas ir izglītības notrulināšanās – mēs nesaprotam, kas ir kvalitatīva dzīve, kādā vidē mūsu dzīve būtu kvalitatīva. Šobrīd esam pietiekoši demokrātiska, atklāta sabiedrība un par visu ir iespējams diskutēt un kaut ko arī panākt. Latvijas iekļaušana Eiropas Savienībā arī nozīmē, ka reizēm, kad mums gribētos kaut ko papostīt vai paņemt no dabas, tas nav ļauts,” norāda Īvāns.
Galvenais – zināšanas
Dainis Īvāns uzskata – mūsdienās lielākais šķērslis videi draudzīgam dzīvesveidam ir tieši zināšanu trūkums. “Man šķiet, ka nav tādas pašmotivētas zaļās kustības. Ir izplatīti mēģinājumi dzīvot zaļi, bet, manuprāt, tā vairāk ir modes lieta – cilvēki uzskata, ka, tikai šķirojot atkritumus un ēdot bioloģiski audzētu ēdienu, viss ir atrisināts, bet īstenībā ir daudz citu lietu, ko mēs nemanām,” pārliecināts Īvāns. Viņaprāt, liela nozīme ir izglītībai – gan pamata, gan augstākajā līmenī. “Skolās vajadzētu būt vides aizsardzības mācībai. To vajadzētu ieviest katrā priekšmetā, skolotājiem par to vajadzētu runāt vairāk.
Vajadzētu vairāk izglītot arī saimnieciskos darbiniekus – ne tikai ar noteikumiem un ierobežojumiem, ko tie bieži neievēro, bet izglītot.” Kā piemēru nozarēm, kur zināšanu trūkums nodara īpašu kaitējumu, Īvāns min mežsaimniecību un lauksaimniecību. “Piemēram, es reizēm brīnos, kad satieku mežsaimniekus. Mežsaimniecība nedrīkst būt atrauta no dabas zinātnēm, bioloģijas, zooloģijas, tomēr redzu, ka tā ir tendēta tikai uz koksnes masas pieaugumu, nevis bioloģisko daudzveidību. Lauksaimniecībā ir tieši tas pats un, iespējams, intensīvās lauksaimniecības radīto draudu novēršanai vajadzētu sākties tieši no pamatiem – šo cilvēku, agrikultūras studentu, izglītošanas. Protams, arī no skolas. Vecāko paaudzi mēs nepāraudzināsim, bet bērniem var daudz ko iemācīt,” uzsver Īvāns, piebilstot – šādas zināšanas svarīgas ikvienam.
“Mēs nevaram aizsargāt un rūpēties par to, ko nepazīstam. Savā laikā es tiem, kuri gribēja Daugavu iznīcināt, teicu – aizbrauciet vienreiz uz to Augšdaugavu un tad runāsim! Tāpat ar putniem – ja tu tos nepazīsti, tu vari arī nesatraukties, ka apkārt paliek arvien klusāks un pazūd viena suga pēc otras.”
Raidījuma “Zaļgalvis” sērijā “Dabas apklušana” beļģu režisors Deivids Vēbers-Krebs (David Weber-Krebs) stāstīja par to, kā ar mākslas palīdzību iespējams publikai parādīt cilvēka izraisītas dabas izmaiņas – to, kā apklust putni, kukaiņi, koku šalkoņa. Tā nav apklušana, ko saistām ar harmoniju un mieru, drīzāk baiss klusums, kas liecina – notiek pārmaiņas, izmirst sugas. Īvāns, līdzīgi kā Vēbers-Krebs, arī ir novērojis arvien lielāku klusumu dabā. Konkrēti savās lauku mājās Vidzemes augstienē. Turklāt iemesls tam ir cilvēki. “Gan mežu izciršana, gan intensīvā saimniekošana darījusi savu.
Varētu teikt, ka, lielos mērogos raugoties, tieši intensīvā lauksaimniecība liek dabai pieklust.
Tā ir attīstījusies neticamos tempos, un šajā ziņā noteikti esam panākuši, ja ne pat apsteiguši Rietumeiropu. Lauksaimnieki ir arī pietiekami stūrgalvīgi un negrib atteikties no sliktiem paradumiem, sīkām lietām, ko vajadzētu izdarīt, lai kaut vai nedaudz piebremzētu dabas daudzveidības samazināšanos.”
Palīdzēt dabai un ietaupīt resursus
Ar nelielām, bet videi draudzīgām izmaiņām dzīvesveidā dabai palīdzēt var ikviens, uzskata Īvāns. “Mēs daudz runājam par lieliem plāniem, bet, manuprāt, ir jāsāk ar paša cilvēka apziņas veidošanu – ļoti daudz mēs varam izdarīt paši, lai vidi nenoplicinātu. Viena lieta, kas mani satrauc, īpaši dzīvojot laukos, ir baismīgā mauriņu pļaušana. Pašvaldības policisti tikpat kā skraida apkārt ar lineālu un mēra zāles garumu! Zāle ir jānopļauj vienreiz, divreiz gadā. Mauriņš ir labvēlīgs tikai ērcēm, bet cita dzīvība iznīkst, ja tas nemitīgi tiek pļauts,” uzskata Īvāns. Turklāt mauriņa nepļaušana ļauj ietaupīt gan laiku, gan naudu, kas tiek tērēta regulārai tā apkopšanai.
“Tas ne tikai mums neko neatņem, bet ietaupa milzīgus līdzekļus. Varu paslavēt Rīgu – pirmo gadu dzirdu, ka tiek ierosināts dažās vietās atstāt dabīgās pļavas.”
Tāpat esot vērts saudzēt krūmus savā pagalmā – tie ir vērtīga dzīvotne dažādām sugām. “Es vairs savā apkārtnē lakstīgalas nedzirdu, jo lakstīgalām vajadzīgi krūmi. Krūmi vispār ir ļoti laba lieta, nevajag iestāstīt, ka tas ir kaut kas slikts!” stāsta Īvāns.
Svarīga arī videi draudzīga pļavu apsaimniekošana. “Protams, reizi gadā pļava ir jānopļauj, bet šad tad jāatstāj arī kūla, jo es vismaz esmu novērojis, ka tur labprāt ligzdo griezes, kuru skaņas arī ir pazudušas Latvijā,” stāsta Īvāns. Vienlīdz svarīga esot pļaušanas tehnoloģija. “Jau no seniem laikiem mācīts – pļauj no vidus! Tik un tā es katru gadu redzu, ka traktoristi brauc pa apli un sapļauj dzīvās radībiņas, kas sabēgušas pļavas centrā.” Grēkojot arī lauksaimnieki: “Esmu pamanījis, ka gan rapšu, gan labības audzētāji noar lauku līdz ceļa malai, neatstājot ežmalīti, kur tā dzīvībiņa vēl varētu patverties. Audzētājs nezaudēs nevienu eiro, ja atstās šo mazo strēmelīti, bet laukos pamanīju, ka reizēm tiek noarts pat ceļš.” Īvāns arī nekad nededzinot zarus un krūmus.
“Ja man vajag patīrīt pagalmu, es zarus vienmēr lieku kaudzītēs, jo tā ir kolosāla dzīvotne krupīšiem, maziem zīdītājiem. Tās krūmu čupiņas ir vajadzīgas.” Savukārt cērtot mežu, vērts atstāt pudurīti vecu koku, kur var ligzdot melnās dzilnas un dzeņi.
Īvāns ir pārliecināts – vienkāršās lietas, ko varam izdarīt katrs, ne tikai summējas pozitīvās pārmaiņās, bet ļauj arī uzveikt bezspēcības sajūtu. “Reizēm pārņem pesimisms, ka paši sevi iznīcinām un vairs nepazīstam vidi, kurā dzīvojam, bet tādu domu, ka nevar neko darīt, nepieļauju. Ir jācīnās – gan par kokiem, gan alejām, gan tīriem ūdeņiem. Izdarīt var daudz, ja par to sāktu domāt katrs cilvēks. Tas neko nemaksā, cilvēks no tā tikai iegūst,” viņš uzsver.
Nekas nav zaudēts
Kā stāsta Īvāns, savulaik, strādājot pie grāmatas par Rīgas Zooloģisko dārzu, viņam bijusi iespēja dziļāk ielūkoties dabas aizsardzības kustības aizsākumos Latvijā. Tas licis secināt – entuziasms, kas apvienots ar zināšanām, ļauj panākt tiešām pozitīvas pārmaiņas un atgūt arī šķietami jau zaudētas dabas vērtības.
“Tā bija 19. gadsimta otrā puse, kad sākās idejas par to, ka vajadzīgi pirmie rezervāti. Mēs pēkšņi konstatējām, ka Rīga ir lielākā koksnes eksporta osta pasaulē. Rīgas ostā gadā nonāca 20 000 plostu, un tas atstāja milzīgu ietekmi uz vidi. Dabas aizstāvji, piemēram, Štolls (vācbaltu biologs Ferdinands Erdmans Štolls), kurš būtībā bija Dabas muzeja pamatlicējs, runāja par to, ka jāaizsargā arī tādas lietas kā Staburags, kas ir ģeoloģisks objekts ar savu vidi. Es redzēju, cik cilvēki bija tālredzīgi, entuziasma pilni, bet viņu darbība bija balstīta dziļās zināšanās, nevis priekšstatos par to, kā jūtas mans suns vai kaķis. Viņi jau tad bija pamanījuši, ka samazinās putnu un dzīvnieku sugas. Tajā laikā, starp citu, Latvijā nebija bebru, bet tagad mums to ir pietiekoši. (Smejas.) Nebija arī mežacūku, kuras bija izšautas. Ir iespējama arī "atgriezeniskā evolūcija", un to jau bieži rada visdažādākās dabas aizsardzības programmas,” optimistisks ir Īvāns.
